• Šobrīd

    weather img

    Rīga +6°C

    Imunitāte ir tik svarīga

    Aktrise Ance Kukule: Slavena mamma ir papildu spiediens

    Intervija
    Aiva Alksne
    22. septembris
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Ieva Andersone
    Aktrisei Ancei Kukulei rudens iesācies ļoti darbīgi – divas pirmizrādes un divas Rīgas skolas, kurās viņa bērniem māca drāmas un teātra mākslu. Un priekšā pašas dzīvē tik svarīgais notikums – kāzas. Viņa nejūtas apbēdināta, ka dzīve piespēlējusi iet brīvmākslinieces ceļu – Ance paļaujas, ka viss notiek tā, kā tam jānotiek.

    Ances pieturzīmes

    • Dzimusi 1991. gada 9. janvārī.
    • 2015. gadā absolvējusi Latvijas Kultūras akadēmijas Dramatiskā teātra aktiermākslas nodaļu, pēc tam – teātra režijas maģistrantūru.
    • Ieguvusi Spēlmaņu nakts 2018/2019 nomināciju Gada debija par režiju izrādei Klitaimnestra.
    • Ārštata aktrise Nacionālajā teātrī, kā aktrise un režisore darbojas neatkarīgajos un kino projektos.
    • Rīgas Franču licejā vada teātra pulciņu un drāmas stundas, bet Rīgas 31. vidusskolā ir drāmas un teātra mākslas skolotāja.
    • Vecāki – Aija Kukule un Eduards Kelpšs
    • Dzīvesdraugs – aktieris, režisors, skaņu mākslinieks Uldis Sniķers.

    – Visus šos gadus ar aktrises diplomu kabatā esat pavadījusi Nacionālā teātra ārštatā. Kādi ir tie brīži, kad teātris jūs izsauc uz darbu?

    – Kopš studiju laika beigām man ir brīnišķīga sadarbība ar Nacionālo teātri – katru gadu tas mani vienmēr uz kādu lomiņu paaicina. Taču, paldies Dievam, viss jau šajā valstī nesākas un nebeidzas ar valsts teātriem – strādāju arī neatkarīgajos un kino projektos.

    – Vai tiešām jums negribētos būt piederīgai vienam noteiktam teātrim?

    – Protams, valsts teātri Latvijā ir tradīcija, tie neapšaubāmi ir arī virzītājspēks teātra mākslā. Bet pēdējos gadus ļoti stipri kļuvuši arī neatkarīgie teātri, piemēram, teātra trupa Kvadrifrons, Ģertrūdes ielas teātris, Dirty Deal Teatro. Tie piedāvā atšķirīgu, bieži vien arī laikmetīgāku, vairāk eksperimentālu skatījumu.

    Kļūt par brīvmākslinieci nebija mana izvēle – tā tas vienkārši iegrozījās. Aktierim dabūt teātrī štata vietu – tā lielā mērā ir arī veiksmes spēle. Protams, štata vieta teātrī sniedz stabilitāti, jo tad ir vismaz tā nedegošā summa algā. Neatkarīgajos teātros tad tev ir projekts, tad nav, pats esi atbildīgs par nodokļu nomaksu un visu pārējo. Bet brīvmākslinieki patiesībā ir ļoti pieprasīti, piemēram, Anta Aizupe, Jānis Kronis, mans kursabiedrs, un citi. Un arī valsts teātri viņiem piedāvā lomas, kad nepieciešams kāds interesantāks tipāžs.

    – Kāds tipāžs esat jūs?

    –​​​​​​​ Tas ir labs jautājums.

    Man ļoti patīk raksturlomas, bet mana āriene paģēr ko citu.

    –​​​​​​​ Vai vienmēr esat gribējusi būt aktrise?

    –​​​​​​​ Šodienas acīm skatoties, saprotu, ka varbūt es vienkārši bēgu prom no tās mākslas, no mūžīgā salīdzinājuma ar mammu – dziedātāju Aiju Kukuli. Man gribējās izvēlēties pilnīgi citu jomu, tāpēc biju nolēmusi, ka būšu ārste – ārsta profesija man vienmēr šķitusi ļoti cēla. Tomēr kļūt par ārsti man neizdevās, lai arī, pārvarot sevi, vidusskolā padziļināti apguvu fiziku un ķīmiju, kas man galīgi nepadevās. Nu tā, ka ļoti, ļoti nepadevās. Bet biju apņēmusies un iemācījos! Iestājos mediķos, pat pamācījos, bet ļoti ātri atkritu. Jau ap Ziemassvētkiem anatomijā sākās preparēšana, un man kļuva diezgan nelabi. Tad arī atklājās, ka emocionāli to nespēju. Šķita – ja nevaru, tad varbūt arī nevajag. Un izmēģināju savu laimi, stājoties aktieros.

    –​​​​​​​ Tas bija tā – hops, stāšos aktieros?

    –​​​​​​​ Jā! Lai gan, protams, šī pasaule man nebija sveša, jo mamma mani audzināja kultūrvidē, bieži apmeklējām koncertus, teātra izrādes – visu iespējamo. Bet es nekad nebiju domājusi, ka būšu aktrise. Tas nebija mans bērnības sapnis. Tā vienkārši šķita brīnišķīga profesija, un tā joprojām uzskatu. Pats ceļš mani turp aizveda, un par to esmu pateicīga liktenim.

    –​​​​​​​ Vai kādreiz esat jutusies mammas ēnā?

    –​​​​​​​ Slavena mamma, protams, ir papildu spiediens, bet es jau nezinu, kā ir tad, ja tā nav. Līdz ar manu piedzimšanu mamma beidza savas profesionālās skatuves gaitas, tāpēc nebija arī tā, ka tas būtu kaut kā pārspīlēti. Ziniet, man ir tāds brīnišķīgs stāsts.

    Auklīte manā bērnībā saka – re, tavu mammu rāda televīzijā, bet es atbildu: bet televizorā jau ir visas mammas!

    Pati nekad speciāli neesmu tiekusies uz mūziku vai dziedāšanu, kaut arī man ir no mammas iedzimta laba muzikālā dzirde un mamma ļoti daudz strādāja ar mani bērnībā, lai tā tiktu attīstīta. Apmeklēju mūzikas skolu, ilgus gadus dziedāju mammas vadītajā studijā, bet nekad neesmu gribējusi būt dziedātāja, stāvēt uz skatuves. Man patīk muzikālas izrādes, bet kā pieaudzis cilvēks nekad neesmu speciāli centusies šo talantu izkopt vai īpaši uz to tiekties. Man patīk klausīties mūziku, tā mani relaksē, noskaņo, bet es jūtu sevi kā dziedošu aktrisi, nevis kā dziedātāju. Man laikam ir arī pārāk augsti standarti, kā tam ir jāizklausās. Tāpēc es nevaru tā vienkārši – tāpēc, ka man iedzimta laba muzikālā dzirde, es te tagad dziedāšu!

    –​​​​​​​ Tomēr kaut kas kopīgs ar mammu jums ir – arī jūs mācāt bērnus.

    –​​​​​​​ No vienas puses, tas bija kovida laika lēmums, no otras puses – kad mani pērnvasar aicināja, es tieši pirms tam biju domājusi par to, ka varbūt pedagoģiskais darbs ir mans, jo tas mani sauc un aicina. Viss veiksmīgi sakrita. Mana nu jau bijusī dejošanas skolotāja, kas strādā Rīgas Franču licejā (šo skolu arī pati esmu beigusi), mani uzaicināja pārņemt teātra pulciņu, un es piekritu. Pēc tam ziemā Rīgas 31. vidusskola mani uzaicināja par jaunā mācību priekšmeta – drāmas un teātra mākslas – skolotāju. Uzskatu, ka mana misija šajā darbā ir atvērt bērnus, atraisīt viņos radošas izpausmes, radošu domāšanu – asociatīvu, abstraktu.

    –​​​​​​​ Vai ar bērniem esat arī iestudējuši kādu izrādi?

    –​​​​​​​ Nē, man tas liktos absurdi, jo mums vairāk vajag aktiermeistarības treniņus, kas bērnus patiešām atver, un tu redzi – viņš uzmirdz, viņš pats kaut ko ir iztēlojies. Piedzīvojot attālinātās mācības, mēs ļoti labi redzējām, kā datorekrāns sāk paģērēt to kasti arī domāšanā. Uzskatu, ka šis mācību priekšmets dod iespēju izraut skolēnus no tā. Protams, nebija viegli aizraut bērnus, nesatiekot viņus klātienē, bet es biju ļoti laimīga, kad 9. klases skolēni man atsūtīja vēstuli Paldies par… Pirms tam apšaubīju, vai es to spēju un vai daru pietiekami labi, taču tagad droši zinu – lai cik izaicinājumiem bagāts būs arī šis mācību gads, esmu gatava atkal mesties tajā visā iekšā. Patiesībā tur ļoti noder arī mana aktrises izglītība – ļoti daudz domāju, kā es to vai citu vingrinājumu vai metodiku varu pagriezt tā, lai visos veidos būtu atbilstoši tam, ko mums uzspiež šis laiks.

    –​​​​​​​ Izklausās, ka jums ir augstas prasības pret sevi.

    –​​​​​​​ Skatoties uz trīsdesmitgadnieku pulku, kas man apkārt, – uz draugiem, kolēģiem un domubiedriem –, redzu, ka mums visiem ir kaut kāds klikšķis uz perfekcionismu. Ne jau velti tik daudziem aktuāls ir jautājums, kā to mazināt.

    Es pati laikam esmu iemācījusies dzīvē noturēt līdzsvaru, jo man vairs nesāp, mani neaizvaino un neskumdina neizdošanās.

    Man vairs nešķiet, ka tas ir pasaules gals. Neveiksmes vairāk uztveru kā zīmi, ka kaut kas ir jāpamaina, lai būtu rezultāts. Jā, bet prasības pret sevi man ir, un tas arī dzen mani uz priekšu. Man gribas, lai ir vēl labāk, vēl citādāk, lai ir vēl kāda jauna krāsa…

    Ļoti labi, ka mēs tiekamies svētdienā – varu mierīgi apsēsties un runāties, nekur neskrienu… Jo šis laiks ir pilnīgi traks: pie skatītājiem atgriežas manis režisēta un dramatizēta bērnu izrāde Kaķīte un Sunītis, tā ir arī Latvijas skolas somas programmā, paralēli notiek darbs pie Ditas Lūriņas jaunās izrādes Ferdinands un Luīze, septembra beigās pie skatītājiem atgriežas Sapnis vasaras naktī, kas tomēr arī mazliet ir jāatdzīvina. Tad vēl sadarbībā ar Kvadrifronu piedalos maģistra darbā Daudz laimes, Pauli. Interesanti, ka mēs aizrunājāmies par perfekcionismu, jo šī izrāde ir tieši par to. Arī par depresiju, ko perfekcionisms bieži izraisa, un adaptīviem traucējumiem, kas pasliktina dzīves kvalitāti. Izrāde tieši runā par šīm trīsdesmitgadnieku krīzēm – kā tās risināt, kā atpazīt līdzcilvēkos, nevis paiet garām: nu ko tu te vienkārši skumsti…

    –​​​​​​​ Jūs pati arī kaut ko no tā esat piedzīvojusi?

    –​​​​​​​ Pati neesmu, bet esmu piedzīvojusi, ka līdzcilvēkiem ir ļoti smagi. Man liekas, ka tas ir ļoti cieši saistīts ar vēlmi iederēties. Ar izjūtu, ka neesi gana labs. Un tad ir visi šie jautājumi: vai tu esi savā vietā; vai tavai dzīvei vispār ir jēga? Tādi ļoti retoriski jautājumi trīsdesmit gadu vecumā. Pārāk daudz tajos iedziļinoties vai pēc kaut kā tiecoties un visu laiku atduroties pret neveiksmēm, cilvēkam sāk parādīties panikas lēkmes.

    –​​​​​​​ Jūsu mamma reiz intervijā žurnālam IEVA atzina, ka bijusi jums dzīvē aizsegs, varbūt pat pārāk liels aizsegs – kā jau vienīgajam bērnam. Ka vajadzējis vairāk jums pašai ļaut celties un krist.

    –​​​​​​​ Tomēr esmu sanākusi cīnītāja, vismaz tā par mani saka. Protams, mamma man, manai attīstībai veltīja pastiprinātu uzmanību, milzīgu spēku un mīlestību – tas vispār nav apspriežams. Bet, iespējams, tieši tāpēc tagad savā pieauguša cilvēka dzīvē varu justies tik stabili.

    –​​​​​​​ Jūsu vecāki diezgan ātri izšķīrās, un tomēr jūs esat ne vien savas mammas, bet arī sava tēva meita. Kas jums ticis no viņa?

    –​​​​​​​ Tētis diemžēl nesen aizgāja no šīs dzīves. Pāragri. Viņam bija tikai 64 gadi… Ar tēti man bija ļoti brīnišķīgas attiecības, viņš man iemācīja interesi par vēsturi, par dabu. Bērnībā veda brīnišķīgās ekskursijās. Varētu domāt: nu kas tur īpašs – staigāt pa mežu! Koki, sūnas… Bet viņš to visu spēja ietērpt stāstos, un tas bija aizraujoši. Tāpēc man joprojām ļoti mierinošs ir laiks, ko pavadu dabā. Daba mani baro, es tur atpūšos. Tētis nebija studējis vēsturi vai arheoloģiju, bet viņu tas interesēja un viņš visas zinības apguva pašmācības ceļā. Tētis ļoti daudz lasīja. No viņa man ir mīlestība pret grāmatām, man arī ļoti patīk lasīt. Vakars ar grāmatu rokās – tas ir brīnišķīgs vakars. Jo īpaši tēti interesēja 19. un 20. gadsimta Krievijas vēsture, viņa pārspriedumus par dažādiem vēstures notikumiem pat lasīja Latvijas Radio 1. No viņa man ir interese par procesiem, kas notiek pasaulē. Man, piemēram, nekad nebūs vienaldzīga politika, es nekad neteikšu: ai, es taču esmu māksliniece, mani tas viss neinteresē.

    Jā, bērnībā mēs ar tēti bijām tuvi, bet pēdējos gados diemžēl vairs ne… Kādā posmā mēs atsvešinājāmies. Bet tēta aiziešana mūžībā laikam ir viens no smagākajiem posmiem manā dzīvē. Ļoti daudz kas sakrita – tieši tajā laikā, kad tētim kļuva sliktāk ar veselību, iestudēju maģistra darba izrādi, paralēli vēl divi iestudējumi teātrī… Pēc tam man bija vajadzīgs diezgan ilgs atkopšanās posms.

    –​​​​​​​ Kāpēc jums nepietika ar aktrises diplomu un vajadzēja vēl arī režiju?

    –​​​​​​​ Pēc studijām sākās tāds tukšāks periods, nebija tik daudz piedāvājumu. Kultūras Akadēmija tikko kā bija uzsākusi jaunu programmu teātra režijā, un mani tā uzrunāja. Man nebija mērķa kļūt par režisori, bet sapratu – gribu vēl kaut ko vairāk uzzināt par šo mākslu, padziļināti izprast teoriju, to bāzi, uz ko teātrī balstām savas metodes, instrumentus, ar kuriem strādājam. Tas laiks tiešām bija vērtīgs, jo veidoja vēl dziļāku izpratni par to, kas tieši mani uzrunā, kas man patīk, ko jūtu. Tagad spēju profesionālāk analizēt mākslas darbu. Piemēram, kad cilvēkiem prasa, kā patika izrāde, viņi atbild – patika. Vai nepatika. Bet es tagad varu par izrādi pateikt ne tikai to, kas man personīgi patika vai nepatika, bet arī: tā tomēr ir laba izrāde tāpēc, ka… Spēju atrast to profesionālo objektivitāti sevī un par to runāt, interesēties, spriest. Tā ir vesela zinātne!

    –​​​​​​​ Vai darbs jums dzīvē ir svarīgākais?

    –​​​​​​​ Vienmēr esmu ļoti vairījusies no tā, ka darbs pārņem manu dzīvi. Lai arī tas veido milzīgu dzīves daļu, tas nedrīkst būs viss.

    Darbu tev var atņemt, bet cilvēciskās attiecības nevar.

    Tāpēc tās vienmēr vērtēšu augstāk. Man ir tuvas draudzenes, un man tas liekas svarīgi. Man ir ļoti svarīgi zināt, kā klājas maniem draugiem, būt viņiem blakus, un es ļoti cenšos to darīt.

    –​​​​​​​ Kā jums tas izdodas? Daudzi draudzēšanās lietas atstāj novārtā, jo nav laika…

    –​​​​​​​ Atzīšos, atklāsme par to, cik svarīgi ir draugi, man nāca diezgan nesen, bet es cenšos. Manuprāt, svarīgi atpazīt brīdi, kad sāc kļūt tāds robotīgs un neadekvāti ej tikai uz kādiem saviem izvirzītajiem mērķiem. Jā, ir posmi kā šis, kad jāiesāk mācību gads divās skolās plus vēl četri iestudējumi, bet es zinu – tā, labi, oktobrī būs mierīgāk, tad atpūtīšos. Atpūta ir jāplāno, jo viņa jau tā vienkārši nepienāks. Tie ir neatkarīgā aktiera plusi, ka tu kaut kādā ziņā vari nedaudz pabīdīt notikumus, datumus, lai ieplānotu laiku arī kvalitatīvai atpūtai. Vienīgais, kas man jāiemācās, – dažkārt, kad metos kādā darbā, es atdodu sevi visu, līdz ar to man ātri pazūd enerģija. Citreiz es tiešām nepasaudzēju sevi un tad saku: ak Dievs, cik esmu nogurusi…

    –​​​​​​​ Ko jums nozīmē kvalitatīva atpūta?

    –​​​​​​​ Protams, es varu arī vienkārši pavadīt pusi dienas pidžamā. Gulēt man vispār patīk. Un arī paslinkot man sanāk. Man svarīgi ir neskriet, apstāties. Man ir vajadzība ik pa brīdim aizbraukt uz laukiem, uz mana vectēva, mammas tēta, būvēto māju Stirnienē. Izkāpt tur no mašīnas un sajust to vidi, kur ir mana dzimta, izjust zemi kā spēku. Man ļoti patīk tur parušināties kādā dobē. Ar draudzenēm jau smejamies – kādreiz apspriedām, ko esam redzējušas, kur esam bijušas vai kur ceļosim, bet tagad runājam par to, kādas puķes stādām, kā mums tomāti aug. Un man tā noteikti ir ļoti kvalitatīva laika pavadīšana. Atpūta man vispār ir tādas pavisam vienkāršas lietas – satikšanās ar draugiem, mierīga aprunāšanās, mierīga pastaiga.

    –​​​​​​​ Jūsu labās rokas zeltnesi rotā gredzens…

    –​​​​​​​ Esmu ļoti laimīgās attiecībās ar brīnišķīgu cilvēku jau desmit gadu, un šo notikumu vēlamies atzīmēt ar kāzām. Tās būs jau pavisam drīz, šoruden. Jā, es šovasar saņēmu bildinājumu. Bijām jūlijā aizbraukuši ceļojumā uz Bulgāriju. Uldis pabeidza maģistrantūru, un tad mēs šo posmu, kas noslēdzās, nosvinējām ar ceļojumu. Pēdējā vakarā, dodoties gar jūru atpakaļ uz viesnīcu, pēkšņi pagriežos atpakaļ un redzu – Uldis kaut ko ļoti meklē somā. Tad jau sapratu – šī laikam būs tā diena… Ļoti mīļi un skaisti. Dažreiz domāju – cik ļoti mani kāds tur augšā sargā, ka man ir tāds cilvēks atsūtīts. Uldim viss labi padodas. Kovida laikā mēs daudz laika pavadījām Stirnienē, un tur vajadzēja pārmūrēt pagrabu. Un viņš to izdarīja, kaut savā mūžā nebija neko mūrējis! Viņš arī elektrību mājā spēj ievilkt. Uldim pat jauns hobijs parādījies – tas arī no kovida laika – nopirkt kaut ko saplīsušu un to saremontēt. Ļoti apbrīnoju viņu, jo Uldī ir tāds brīnišķīgs līdzsvars starp eksakto, racionālo un radošo domāšanu. Viņš ir apbrīnojami talantīgs.

    –​​​​​​​ Jūs esat kopā jau no studiju laikiem.

    –​​​​​​​ Un tas ir tik ļoti interesanti, ka mēs visu šo laiku, kad abi veidojāmies kā personības, kad nostiprinājās katra izpratne par dzīvi un vērtībām, esam izdzīvojuši kopā. Šajā laikā ir iegūta izglītība, mēs esam iegājuši darba tirgū… Tas viss tomēr tik ļoti cilvēku maina.

    Zinot par bildinājumu, daudzi mums jautā: nu, vai tagad ir kaut kā baigi forši vai īpaši? Desmit gadi ir desmit gadi, un man nav sajūtas, ka tagad kaut kas mainīsies un mēs sāksim kaut ko no sākuma. Taču man vairāk ir paļāvība dzīvei, tam, ka viss notiek tā, kā jānotiek. Esmu noskaņojusies, ka dzīve vispār ir baigi forša. Ir tik daudz iespēju! Nesanāk kaut kas viens, dari ko citu. Protams, šis ir izaicinošs laiks, mēs uzdodam sev tik daudz jautājumu, taču atrast to optimistisko skatu uz dzīvi ir bijis vērtīgi visos laikos. Es jūtos stabili, diezgan droši, pārliecināti par to, ko daru. Protams, nav jau arī tā, ka eju kā buldozers, šaubas tāpat iezogas, bet kopumā es tiešām jūtos ļoti labi. 

     

     

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība - Stiprini imunitāti!

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+