Aktieris Juris Hiršs: Pret savām sievietēm vienmēr esmu izturējies ar nelielu pielūgsmi

Intervija
Agnese Meiere
Agnese Meiere
Ieva
Ieva
26. oktobris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Matīss Markovskis
Nacionālā teātra aktieris Juris Hiršs māk svinēt dzīvi. Ne tikai uz skatuves, bet arī savu īsto dzīvi. Viņā dzīvo tāds foršs jaunatklājēja prieks, kas liek teikt jā visam jaunajam. Piemēram, nesen viņa dzīvē ienācis… āzis. Jā, jā, īsts āzis, Angolas nūbijs. Un vēl viņš nokārtojis atpūtas kuģa vadītāja tiesības un nu iecerējis tikt pats pie sava kutera.

Norunājam, ka saruna notiks Nacionālā teātra kafejnīcā. Bet, kad satiekamies, izlemjam – labāk iesim laukā, rudenī. Paejam garām tenisa kortiem, un Juris ar nelielu sentimentu atceras – reiz šeit spēlējis tenisu. Bumbiņas lidojušas pāri žogam un ripojušas līdz pat Nacionālā teātra sienai, bet viņam nav bijis pat ne mazākās nojausmas, ka viņš reiz spēlēs uz šī teātra skatuves. Mūsu saruna ir neliela sentimenta pilna – varbūt tāpēc, ka, sēžam zem milzīga ozola zariem un gar mūsu kājām vējš ik pa laikam aizplivina krāsainas rudens lapas. Tās čaukstinot birdina kļava tepat blakām.

AGNESE: Kas tevi toreiz, pirms gadiem, dzina tai tenisā?

JURIS: Brāļa pirmā sieva trenējās tenisā un teica, ka arī man vajadzētu. Man esot tenisam piemērots augums. Trenēties sāku divpadsmit gadu vecumā, bet pēc četriem gadiem man radās citas intereses, gribēju arī pamest mūzikas skolu un stāties Lietišķās mākslas vidusskolā Dekoratoru nodaļā. Mums būtībā ģimenē visi bija mākslinieki, un arī es par to domāju. Mācījos zīmēt, gleznot, un tīri labi iemācījos.

Bija tāds pasniedzējs Karkunovs, un viņš mani ļoti slavēja. Tie, kas jau mācījās Lietišķās mākslas vidusskolā, teica: nu, ja Karkunovs slavē, tad tev viss izdosies. Bet… Skolā uzņēma divpadsmit, es biju trīspadsmitais. Trīs reizes stājos lietišķajos un visas reizes paliku tūlīt aiz svītras. Tolaik gan konkurss arī bija milzīgs. Apvainojos un aizgāju spēlēt regbiju. Tā ir ļoti forša spēle, un tur bija forši čaļi, tomēr ilgi es to nespēlēju. Tā kā man ļoti svarīgi bija patikt meitenēm, negribēju mūžīgi staigāt ar zilumiem.

– Tā ir taisnība, ka talantīgiem cilvēkiem ir visi iespējamie talanti, bet kam nav, tam nav nekādu?

– Zinu, ka tā teikt ir nepareizi, bet diemžēl tā ir. Ja cilvēks ir gudrs, tad ir, bet ja nav… nu tad nav. Ja kāds ir apdāvināts, tad viņš tiešām ir apdāvināts visās jomās. Nerunāju šeit par ģenialitāti, bet par to, ka cilvēks spēj diezgan labi, ātri aptvert lietu sakritības mākslā, amatniecībā un tā tālāk.

Patiesībā tas ir diezgan draņķīgi.

Ja cilvēkam patīk viss, kam viņš ķeras klāt, viņš sevi iztērē sīkumos, bet tā arī nekad nepieķeras vienai konkrētai lietai, kuru varētu noslīpēt līdz maksimumam.

Tas ir līdzīgi kā ar vīrieti, kurš patīk visām sievietēm. Viņš nevar visu mūžu dzīvot ar visām, galu galā jāizvēlas viena, tikai tad sanāks kaut kas jēdzīgs. Ja ne, tas beidzas ar alkoholismu, narkomāniju vai pašnāvību.

– Tu arī esi piedzīvojis sajūtu, ka vari izšķīst sīkumos?

– Nē. Tas, ka nopietni dari vienu lietu, nenozīmē, ka nevari darīt arī ko citu. Tu vari darīt tūkstoš lietu, vienkārši vienai no tām jābūt prioritātei. Mana prioritāte ir teātris. Vīrietim jānodarbojas ar sportu. Tas ir jādara, un punkts. Jo sports mobilizē un veido vīrišķību. Meitenes, neprecieties ar tiem, kas nesporto! Ir jādara, jādarbojas, visu laiku jāmācās kas jauns. Var jau sēdēt upes krastā un skatīties, cik skaisti cilvēki māk peldēt, bet pats nekad upē neiekāpt. Jo – ūdens taču auksts, var noslīkt, un vispār – kam man to vajag. Tāpat var stāvēt krastā un skatīties, kā kuģi iet uz jūru, un nekad nepamēģināt pašam uzvilkt buru.

Dzīve ir ļoti skaista, taču tā jāņem savās rokās, citādi tā var paiet garām.

Šodien izrādē vēroju kādu jaunu un ļoti skaistu meiteni skatītāju zālē. Viņa apzinājās, ka ir skaista. Un, atšķirībā no citiem skatītājiem, kas cēlās kājās, dejoja un dziedāja līdzi, viņa nedarīja neko, vien dažas reizes mazliet pasmaidīja. Man kļuva ļoti žēl šīs meitenes – viņa zina, ka ir skaista un cilvēki skatās uz viņu, tāpēc ir iedomājusies, ka nedrīkst šo skaistumu sabojāt, izdarot ko nepareizu. Viņa baidās dzīvot dzīvi. Tā taču var palaist garām savu dzīvi, tajā pat nepiedaloties! Jā, dzīve iet nenormāli ātri, tāpēc mēģinu tajā piedalīties, cik vien iespējams.

Piemēram, tikko nokārtoju atpūtas kuģa vadītāja tiesības. Esmu braucis ar jahtu, daudz ko iemācījies no burāšanas, bet gribēju, lai man ir pašam savs kuģošanas līdzeklis. Pats uzbūvēju māju un vienu brīdi nopietni apsvēru iespēju pašam būvēt arī kuteri. Taču dzīve iet tik ātri, ka nav laika desmit gadus veltīt kutera būvei. Laikam labāk to uzticēšu profesionāļiem. Bet zini, aizdomīgi ir tas, ka viss, ko gribu, ar laiku piepildās. Tiklīdz ko saņemu, atceros – es taču to esmu kādreiz gribējis. Tā ir ar visu – ar automašīnām, sievietēm, piedāvājumiem. Tikai kosmoss man gribēto nekad nedod uzreiz. Laikam jau pieņem zināšanai, un, kad ko labu izdaru, netaisu nepatikšanas sev un citiem, tas mani laiku pa laikam atalgo.

– Varbūt tu pats cītīgi darbojies, lai visu sasniegtu?

– Es negribētu ticēt, ka esmu tik dižens spēks un prāts, ka varu piepildīt to visu, ko pasaule man devusi. Man tomēr šķiet – lai to nopelnītu, labi jāuzvedas. Un mēs ļoti labi zinām, kas ir labs un kas slikts; kad esi kretīns un kad dari pareizi. Un kretīns vari būt arī, darot pareizi, ja tas ir cūcīgi pret kādu. Viss pasaulē ir savstarpēji saistīts.

– Kā tev gājis ar cūcībām?

– Redzi, nav mazu un nav lielu cūcību. Vai nu ir vai nav. Piemēram, situācijā, kad iemīli citu sievieti un ej prom no ģimenes, šai ģimenei tu esi cūka. Viennozīmīgi. Bet ja iemīli citu sievieti un neej prom no ģimenes, tad būsi cūka pret to sievieti un pret sevi. Un arī pret ģimeni. Tad kurš variants ir labāks? Būt godīgam…

– Bet kā var zināt – šī sieviete ir tā īstā?

– Nekā. Jautājums – ko tu gribi no šīm attiecībām. Man mamma savulaik mācīja – pirms tuvojies kādai sievietei, pajautā sev, ko tu no viņas gribi. Tas nenozīmē, ka tev ir jāgrib viņu precēt. Varbūt tu gribi ar viņu parunāt, varbūt padejot, bet varbūt iedzert un pabučoties. Bet varbūt tu gribi ar viņu pārgulēt un nekad vairs neredzēt. Tev tas ir jāzina. Ja tu nezini, tad sasolīsi tādas lietas, ko nekad nespēsi īstenot, un viņai būs sāpīgi. Bet sev ar tādām draņķīgām lietām sakrāsi melnu smagumu uz pleciem. Man bijušas arī tādas attiecības, kad abi saprotam – mēs neesam mīlnieki, mēs neesam draugi, mēs tikai laiku pa laikam satiekamies. Kaut gan laika gaitā jau arī viss var mainīties. Sākumā nekā, nekā, bet beigās – o, kā!

– Pieminēji savu mammu, tēlnieci Viju Mikāni. Ja izaudz ar mākslu, droši vien jau kopš bērnības iemācies redzēt pāri asfaltam un pelēkajam?

– Nu nē, vienkārši pierodi pie šīs vides un uztver to kā pilnīgi dabisku. Piemēram, man bērnībā, bija pilna māja ar kailu sieviešu skulptūrām. Mani jau kopš bērnības vadāja pa izstādēm, un man likās – nu kā, tie taču mākslas darbi. Bet klasesbiedri, atnākuši ciemos, nezināja, kur acis likt.

Starp citu, mana mamma vienmēr izcēla, cik sievietes ķermenis ir skaists un ka sieviete ir pielūgšanas vērta.

Tāpēc pret savām sievietēm vienmēr esmu izturējies ar nelielu pielūgsmi, kas bieži vien ir traucējis. Jo sievietēm gan vajag, lai viņas pielūdz, tomēr drusku vairāk, lai viņas… Pat nezinu, kā lai to pasaka. Sievietes vienkārši mīl kretīnus un tos, kas pret viņām slikti izturas. Tāpēc mammai mazliet pārmetu, ka viņa mani tā aģitēja par to pielūgšanu. Tas man reizēm nospēlējis par ļaunu.

– Bet tava Laura taču pat intervijā teikusi, ka neviens vīrietis pret viņu nav izturējies tik brīnišķīgi kā tu.

– Nopietni? Tas ir labi, ka viņa tā saka. Domāju, mums katram vajadzētu novērtēt to, kas mums dots. Vienīgi, lai varētu novērtēt, kas ir labs un kas ne tik labs, jābūt kādai pieredzei. Reizēm ne tik labai. Es ļoti novērtēju absolūti visu, kas man ir. Nekas no tā nav mūžīgs, viss jebkurā brīdī var zust. Tāpēc tas jānovērtē jo īpaši. Man tiešām iet labi, un liktenis man nemitīgi piedāvā dažādus interesantus pavērsienus. Piemēram, nesen Dievs man piespēlēja āzi – melnu ar baltu plankumu uz muguras, Angolas nūbiju. Bija jāglābj viņa dzīvība, jo kazai viens kazlēns bija par daudz – kaza to spēra prom un nebaroja. Tāpēc uzskatu – kopā ar savu sievu esam glābuši viņa dvēseli.

Jā, šis āzis ir saimniecībā absolūti nederīgs, bet es ļoti novērtēju arī viņu. Acīmredzot viņš bija jāglābj, lai turpinātos līdzsvars gan dabā, gan mūsu ģimenē un varbūt visā pasaulē. Tā savulaik runājām ar dzejnieku Māri Melgalvu – viss pasaulē atstāj kādas pēdas. Piemēram, tu nosit mušu, un to neviens īpaši nejūt. Bet, ja tu nosit visas mušas, tad putni sāks to just… Jautājums, cik ļoti pasaule reaģē uz izmaiņām, cik tās ir redzamas. Bet nevar būt, ka to nav! Kad izkrīt viens zobiņš, mainās viss zobrats. Kad aiziet kāds no tuviem cilvēkiem, tas taču arī maina mūsu dzīvi.

– Tavu dzīvi izmainīja vecākā brāļa Andra aiziešana.

– Tas bija ļoti dīvaini… Dzīvoklī, kur brālis dzīvoja, vienā telpas daļā grīdai bija paaugstinājums. Viņš tur reiz pakrita un kritiena rezultātā ieguva invaliditāti. Pēc laika viņš pakrita tai pašā vietā, un vairs nepiecēlās. Tas, kā viņš gāja pa savu dzīvi… Redzu tajā diezgan interesantas sakarības – viņš it kā apgāja vienu lielu apli. Varbūt pat nevis vienu, bet vairākus apļus. To, vai tā bija spirāle vai tie bija dažādi apļi, es arī nezinu.

Man grūti aprakstīt savas izjūtas, kad par to domāju. Es nevaru saprast, vai viss, kas notika, bija pareizi vai nepareizi. Bet varbūt tā bija jānotiek, lai notiktu viss pārējais? Brīžiem sliecos domāt, ka ir jāupurē desmit stirnas, lai izdzīvotu pārējās.

Kas to zina, ko tas liktenis bija izdomājis un cik daudz negāciju brālis paņēma uz sevi, lai varbūt tagad man ietu labi.

To neviens nezina. Varbūt pastāv kāda karma, kas tiek sadalīta uz brāļiem. Un varbūt, ka viens tiešām izpērk, lai otram būtu labāk? Es nezinu. Bet viņa liktenis man šķiet dīvains. Brālis skolā bija teicamnieks. Un tad pamazām viņa dzīve sagriezās pilnīgi citādi. Tās ir ļoti dīvainas lietas, bet arī tas noteikti nav nejauši – cik lielā mērā mēs paši izvēlamies un cik lielā mērā mūsu celiņš jau ir nolikts? Bet nu viņam tas bija tā… Droši vien kaut kādi aprēķini tam, augšā, bija.

– Vai tu jūties parādā?

– Es teiktu – tuvu tam. Nevaru justies parādā tam, ko es nesaprotu, bet… Man tiešām iet ļoti labi. Kāpēc brālim negāja tik labi? Liela mīkla…

– Viņš tev zināmā mērā bija īpašais brālis?

– Man visi brāļi un māsas ir īpaši, tāpat kā visi radinieki. Drīzāk es viņam biju īpašais. Būdams vecākais brālis, viņš par mani rūpējās, aizstāvēja un daudz laba man izdarīja. Atceros, reiz mēs divatā braucām uz pirmajām Imantdienām. Man bija kādi desmit vienpadsmit gadi. Bet pēc tam, apsegušies ar segām, gājām pa lauku ceļiem uz vilcienu. Iekāpām nakts vilcienā Sebeža–Rīga, man ļoti nāca miegs un es labi izgulējos, bet viņš laikam negulēja nemaz. Vēlāk viņš ņēma mani līdzi uz Skapi. Diezgan tur padzīvojos un iepazinu dažādus interesantus cilvēkus. Arī ar sievietēm mums abiem bija visādi interesanti pigori. Jaunībā bijām tīri izskatīgi cilvēki.

Tāpat brālis un viņa draugs dzejnieks Māris Melgalvs mani jau kopš divpadsmit trīspadsmit gadu vecuma vienmēr ņēma līdzi uz visādām sanākšanām. Es ļoti ātri iedzīvojos vecāku džeku kompānijā un sasūcu sevī šādas tādas zināšanas. Kaut vai par to brālis pelnījis no manis pateicību. Tikai atkal… nekad neesmu viņam to pateicis.

Vismaz labi, ka arī es viņam esmu varējis palīdzēt. Kad brālim bija traki brīži dzīvē – saistīti ar viņa pirmo laulību –, man palaimējās, ka biju blakus un drusku zināju, ko darīt.

Kaut kas man no brāļa dzīves un aiziešanas bija jāsaprot, un varbūt pat esmu sapratis. Bet ne tai brīdī, kad viņš aizgāja. Mums ir tik stulba īpašība – sagaidīt, kad cilvēks nomirst, un tikai tad sākt analizēt, kas viņš vispār bija. Tad pēkšņi izrādās – eu, viņš man bija baigi svarīgais… Bet, kamēr tas svarīgais cilvēks tepat staigā, pat negribas viņam piezvanīt. Bet tad, kad viņa vairs nav, tev TĀ gribas piezvanīt. Tāda laikam cilvēka daba.

– Tu agri apprecējies.

– Jā… Aizgāju armijā, atnācu no tās, un tad steidzami vajadzēja precēties. Padomju laikos tas bija tāds pareizais jaunieša modelis – pabeidz skolu, izej armiju un tad precies. Vecāki parasti arī neiebilda. Un tas arī saprotams – atnāk no armijas tāds pieaudzis, svešs vīrietis – ko ar tādu darīt? Ātrāk gribas tikt vaļā (smejas). Lai tak precas un dzīvo savu dzīvi! Arī jaunajiem gribējās savu dzīvi. Un sava dzīve bija tā precēšanās. Bet tā nedrīkst darīt, jo gribas taču vēl trakot, gribas vēl visu ko. Arī es nebiju gatavs precēties, bet to izdarīju. Taču tas nenozīmē, ka savu pirmo sievu nemīlēju. Nē, mēs precējāmies lielas, skaistas mīlestības dēļ, un arī bērns mums piedzima lielā, skaistā mīlestībā. Kopā nodzīvojām desmit gadus. 

– Tomēr izšķīrāties?

– Vienkārši laiki mainās un mainās cilvēki, viņu intereses aiziet dažādos virzienos… Bet tu jau nevari izgriezt fragmentu no savas dzīves un teikt – to es neņemšu līdzi uz savu jauno nākotni. Par laimi, tagad mums ar bijušo sievu ir ļoti jaukas attiecības, apsveicam viens otru svētkos, ik pa laikam parunājam pa telefonu. Bet ne jau no pirmās dienas tā bijis.

Trakākais, ka šķiršanās procesā gandrīz vienmēr mēdz piedalīties citi cilvēki – draugi, draudzenes, radi –, kuriem, protams, ir savs viedoklis.

Tas neuzlabo situāciju, tikai pasliktina un saasina. Bet izšķirties jau tāpat ir nenormāli grūti gan tam, kurš iet, gan tam, kuram jāpaliek. Neizbēgami, attiecībās, kas sākušas jukt, sākas melošana. Es uzskatu – ja vien iespējams, vajadzētu kaut kā pēc iespējas ātrāk izšķirties, nevis vilkt garumā. Taču, ja ir bērni, to nemaz tā uzreiz nevar izdarīt. Sarežģīti. Tā ir tik traka lieta, ko nevienam nenovēlu. Vairākkārt abi ar tagadējo sievu Lauru esam teikuši un sakām joprojām – mēs no sirds atvainojamies savām bijušajām otrajām pusītēm, bērniem, kurus mūsu lēmums ir sāpinājis. Mums no visas sirds ir žēl. Bet citādi arī nevarēja.

– Īpaši grūti šķiršanās procesā parasti ir bērniem.

– Ar bērniem vienkārši vajag runāt, tāpat kā ar pieaugušajiem. Mēs nevaram atrisināt nevienu lietu citādi, kā runājot. Ir jāpiezvana, jāparunā, jāapjautājas, jāuzzina, kā iet tavam bērnam. Mani dēli ir jau nopietni cilvēki, bet es joprojām viņiem zvanu. Gribot negribot mēs visi esam saistīti, tā teikt – pilna Māras istabiņa. Pat ja bērni ir pieauguši, viņiem jājūt saikne ar vecākiem. Nedomāju, ka vecākajam dēlam Eduardam savulaik bija viegli pārdzīvot mūsu šķiršanos. Bet es ļoti centos, lai saglabātu mūsu attiecības.

– Vai bijušie var palikt draugi?

– Godīgi sakot, man šķiet mazliet dīvaini, ja bijusī un tagadējā sieva ir draudzenes un bijušais un tagadējais vīrs ir draugi. Man tāds modelis neder. Ja kādam der – ļoti labi, bet ne man. Es vispār uzskatu – no tā brīža, kad apprecos, man ir viens draugs, mana sieva. Saprotu, ka reizēm tā var būt – sieva ar draudzenēm dodas uz kafejnīcu vai vīrs ar draugiem uz pirti. Bet, ja tas notiek regulāri… Ja tev tik ļoti vajadzīgi draugi, tad dzīvo ar viņiem un neprecies! Tu esi par agru apprecējies!

Ja precies, tu dibini ģimeni, tātad tavs draugs un draudzene turpmāk būs tava sieva. Jo mēs esam kopā, pa īstam kopā.

Nevis tikai lai pārgulētu, nevis tikai, lai dzīvotu kopā, bet lai dzīvotu vienu dzīvi. Mēs gandrīz esam viens vesels, būtībā viens cilvēks. Ja tev ir ģimene, tu vairs neesi puika, kas var skriet pa krogiem, mīcīt kaktos meitenes un pēc tam nākt mājās pie sievas un bērna. Tu izdarīji izvēli. Viss. Tātad šī sieviete ir tā vērta. Bet, ja viņa nav tā vērta, lai pamestu draugus un krogu dzīvi, tad nepreci viņu.

Par laimi mums ar Lauru, manu tagadējo sievu, nejauši sanāca tā, ka arī mūsu intereses ir vienā virzienā – viņa ir televīzijas režisore, es aktieris.

– Atceros, pirms gadiem, kad Laura režisēja TV seriālu Likteņa līdumnieki, tu nesies simtiem kilometru, lai tikai pabūtu viņai blakus.

– Jā, bet tas ir tikai normāli. Arī tagad dažreiz divatā kaut kur aizbraucam – uz Liepāju, Ventspili. Vienkārši tāpat, pavadīt vakaru, nakti divatā. Ļoti romantiski un forši. Reiz piedalījos kādā raidījumā, kur man vaicāja: ko darīt, ja ej pa ielu un ieraugi kādu, kas tev šausmīgi iepatīkas – vai tu būtu gatavs piekrāpt savu sievu? Es uzskatu, ka ir divi ceļi. Pirmais – ja viņa tev tik ļoti patīk, ka esi gatavs atteikties no savas sievas un visa pārējā, dari to!

Citādi tu visu atlikušo mūžu domāsi par viņu un garām palaisto iespēju un varbūt pat sāksi ienīst sievu, kuras dēļ tu esi zaudējis šo iespēju.

Otrs variants – kopt savas esošās attiecības. Kā tādu zāli – laistīt, pļaut, pielīdzināt. Ievest sievu ar laivu dīķītī, apkārt sadegt sveces un kopā ar viņu paskatīties zvaigznēs. Vai šādā gadījumā tu būsi gatavs skriet pakaļ kādai, kas iepatikusies uz ielas? Stipri šaubos. Tev jādomā par to, lai tu būtu patīkams otram, un viņam jādomā par to, lai būtu patīkams tev. Jādomā, kā pārsteigt un iepriecināt. Ir taču tik forši redzēt prieku otra cilvēka sejā! Tieši tas veido attiecības, kopābūšanu, uztur mīlestību.

– No kurienes tu ņem tik daudz enerģijas un dzīvesprieka?

– Lai gan esmu katolis, neesmu dziļi reliģiozs cilvēks, tomēr dažreiz domāju par to, kas rakstīts Bībelē: lūdziet, un jums dots, klauvējiet, un jums taps atvērts. Tad, kad tu vairs nelūgsi, tev neko nedos. Tad, kad tu vairs neklauvēsi, tev arī nekas neatvērsies. Dzīves ārkārtīgi daudzo iespēju kupols, cilvēki, daba, mūzika, teātris, māksla… Jo ilgāk es dzīvoju, jo interesantāks man tas viss šķiet. Būvēt māju ir kolosāli, skatīties labas filmas un izrādes ir kolosāli. Un ja vēl atceries, ka daļai pasaules cilvēku tas nav pieejams, bet tev ir… Tad tu gribi lūgt vēl vairāk un klauvēt vēl skaļāk. Jo dzīve nav mūžīga, tā ir baigi īsā. Bet iespējas ir milzīgas, tikai ņem un izmanto tās! Izdomā, ko gribi, un dari! Nekas nav neiespējams.

Un vēl viena lieta – daudzi dzīvi tver pārāk smagi. Jā, ir jau tā kā Māras Zālītes dzejā: tev viss vēl priekšā, vēl tava māte mirs un dzisīs tev uz rokām, ar sāpēm sapazīsies, satiksies ar mokām, vēl tevi draugi nodos, mīlestība smies… Bet vai tāpēc sadugt, nedzīvot?  Jā, dzīve ir pilna ar dažādiem melnumiem, bet no melnuma uz melnumu ved baltas līnijas! Saredzi un ej pa tām!

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+