Aktieris Guntis Skrastiņš: Es neesmu tāds, kādu mani redz uz skatuves un televīzijā

Aktieri
Līga Blaua
Līga Blaua
Ievas Stāsti
Ievas Stāsti
9. oktobris, 2020
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Ieva Andersone
Nopietni pa jociņam – ar šādu nosaukumu iznācis disks, ko iedziedājis aktieris Guntis Skrastiņš ar Raimonda Paula speciāli viņam rakstītām dziesmām, un šobrīd Latvijā notiek viņu koncerttūre.

Sveika, dzīve zaļā!

«Palasi, kādas Peters dzejas sarakstījis!» Raimonds Pauls reiz, satiekoties Radio kafejnīcā, padeva man mapi ar nesen tapušiem Jāņa Petera dzejoļiem. Palasīju un teicu, ka tie ir prīmā,» atceras Guntis Skrastiņš. «Pagāja kāds pusgads, man zvana Maestro – gribot mani satikt. «Es te kaut ko tev esmu uzrakstījis. Varbūt, ka tev noderēs,» savā humorīgajā intonācijā teica Raimonds, iedodams man nošu lapas. Tas man bija kā zibens no skaidrām debesīm. Katrs dziedātājs ir lepns, ja Pauls viņam uzraksta vienu, divas dziesmas, bet te man uzreiz – veselas sešpadsmit!

Skaidrs, ka manā dzīvē šis Raimonda dziesmu cikls ir milzīgs notikums. To es nekad nebiju gaidījis, neesmu arī jautājis, kādēļ šim ciklam viņš izvēlējās mani. Esmu vadījis kādus piecus vai sešus Ziņģes lielkoncertus. Pauls teica, ka es vienmēr palicis maliņā. «Domāju, ka man beidzot tev arī kaut kas jāuzraksta.» Tā man ir milzīga atbildība, un Raimondam – risks, vai es spēšu to iznest. Es neesmu dziedātājs un nepretendēju uz tehniski perfektu muzikālo izpildījumu. Man galvenais ir iejusties dziesmas vārdos. Raimonds arī uzskata, ka aktieris dziesmu izpilda citādāk nekā dziedātājs. Aktieris iznes vārdu tā, ka tas iegūst dziļāku nozīmi.

Petera šajos laikos rakstītās dzejas ir asprātīgas, diezgan dzēlīgas un asas, ar zemtekstiem. Kad savam Sirdsdziesmu raidījumam intervēju Peteru, viņš teica, ka viņam ļoti nepatīkot, ja saka, ka dziesmai ir teksts. «Tekstu var izlasīt žurnālā vai avīzē. Dziesmām ir vai nu vārdi, vai dzeja.» Diskā ir vairākas dziesmas arī ar Leona Brieža vārdiem, rakstītiem viņa sievai Marijai, kuru viņš ļoti mīlēja. Tās šobrīd koncertos neskan, Raimonds grib pataupīt Ziemassvētkiem. Tiem vārdiem ir cita emocionālā slodze. Man ļoti tuva ir Ziemas, dzejnieka veltījums Marijai, kad viņa bija aizgājusi.

Kad rakstījām disku, kas bija ļoti nopietns darbs pusgada garumā, mūziķi teica: «Tā kā brālim Imantam bija Kamolā tinēja, tā tev guļ šī dziesma.» Jā, man gribējās tajā īpaši ielikt sirdi un dvēseli, un mana vislielākā pateicība mūziķiem Jurim Kristonam, Modrim Laizānam, Zintim Žvartam, Raimondam Macatam, Jānim Kalniņam, Ivaram Kalniņam, Rolandam Beļevičam, Gidonam Grīnbergam, skaņu režisoram Mārtiņam Burkevicam. Viņi izcili izdarīja savu darbu, piestrādājot, lai aranžējums un skanējums būtu nevainojams, un Raimonds Pauls to atzinīgi novērtēja. Paldies meitenēm, fona dziedātājām Olgai, Intai un Anitai!  

Pirmais koncerts mums bija 25. jūlijā Madonā, divas dienas pirms manas sešdesmit sestās dzimšanas dienas. Pirms Maestro pēc iesildošās daļas nāk uz skatuves, es koncertos saku: «Un tagad nodziedāšu dziesmu, kuru pirms četrdesmit gadiem uzrakstījis Raimonds Pauls, toreiz to izpildīja trīsdesmit deviņus gadus jauns aktieris Imants Skrastiņš, un tagad šo dziesmu dzied sešdesmit sešus gadus vecs aktieris Guntis Skrastiņš.» Tā ir Sapņu pīpe ar Erika Ādamsona vārdiem: Es tagad dzīvoju labi, jo sapņu pīpe ir man

Teicu: «Paldies, Maestro, ka jūs, pateicoties manam brālim, atklājāt jaunu žanru – dziesmas ieklepošana, un es turpinu šo brāļa klepošanu.»

Tā man ir milzīga Dieva dāvana – būt uz vienas skatuves ar Maestro. Atceros, kad manam brālim bija koncerti ar Paulu, vairāki notika vecajā Dailes teātrī, kur tad jau bija Jaunatnes teātra latviešu trupa, es iegāju, satiku Paulu, un man bija milzīga bijība pret viņu. Šobrīd man ir sajūta, ka Raimonds man kā mašīnai ir uzlādējis akumulatoru, pielējis pilnu bāku ar benzīnu un pateicis: «Gunti, tagad tālāk brauc pats!» Tālāk tiešām viss ir atkarīgs no manis.»

Miera osta – Pincikājas

Tā bija fantastiski skaista augusta nogales diena, kuru mēs ar fotogrāfi Ievu un šoferīti Ervīnu, baudīdami Gunta viesmīlību un sirsnību, pavadījām viņa Pincikājās – brīnišķīgās lauku mājās pie Sudala ezera. «Pirms pāris gadiem te ezerā viens ar spiningu izvilka astoņpadsmit kilogramu smagu samu,» stāstīja Guntis, atklādams, ka pats nav makšķernieks un nekad ar to nav aizrāvies. Tuvu garām aizplanēja zivju gārnis. Skaisti sakopta, mierpilna pasaule, un grūti iedomāties, kādi te bijuši brikšņi, kad pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem Guntis šo vietu iegādājās.

«Gribēju laukos māju, un tai vajadzēja būt pie kāda ūdens. Braucām ciemos pie Valda Lūriņa uz viņa laukiem, kas Sudala ezeram otrā, Alūksnes, pusē. Atpakaļ ceļā iegājām Lejasciema veikalā. Tajā laikā neko nevarēja dabūt, domājām, ka te varbūt būs kādas čehu kurpes. Pārdevēja teica: «Vienam māksliniekam te jau ir māja. Vai jūs arī negribētu?» Atsmēju, ka pie kāda ezera varētu. Lai dod ziņu, ja tāda vieta atrodas,» atceras Guntis.

«Pēc kāda laika man tiešām piezvanīja un teica, ka varu dabūt Pincikājas. Māja esot pie ezera.

Kad pirmo reizi atbraucu, jautāju, kur ir tas ezers. Bridu cauri brikšņiem, un tad es to ieraudzīju. Māja bija ar puscauru lubiņu jumtu, pēdējā brīdī vēl paspēju saglābt.»

Var tikai mēģināt iedomāties, kāds darbs ielikts, lai Pincikāju sēta un ēkas būtu tādas kā tagad. Izaugušas Gunta stādītās bērzu un priežu rindas, lai austrumu puses vējš nepūš pagalmā. Seno ozolu varenajai gātei garumā līdzi stiepjas paša stādītie ozoliņi. «Kad nopirkām šo vietu, pagalmā lielā ozola zarā iekārām šūpoles, kas vēl arvien tur stāv. Oskaram bija kādi pieci gadiņi, Asnatei trīs, viņa sēdēja šūpolēs un visu laiku raudāja. Tagad šajās šūpolēs šūpojas manas mazmeitiņas Noriņa un Melānija.

Pirmajos gados stādījām kartupeļus, bija liels lauks. Rudenī vācām, vedām uz Rīgu, nebija, kur tos maisus nolikt. Turēju Jaunatnes teātrī galdniecībā, kolēģi nāca pirkt pa trim, pieciem kilogramiem. Beigās mani no galdniecības ar visiem kartupeļiem izmeta, meklēju citu vietu. Vienu gadu pat labību te sējām, lai zeme atdzīvotos. Tagad neko vairs nesējam un nestādām. Darbs ir visu sakopt un uzturēt, bet tāds darbs rada patīkamu nogurumu.

Labākā atpūta man ir pļaušana. Sēžu uz sava traktoriņa, un varētu te pucēt un pucēt. Vakaros, kad viss apkārt nopļauts, apsēžos mājas lievenītī un skatos. Tik laba sajūta. No rīta iznāku ar kafiju, nopīpēju trīs cigaretes. Stārķi atlido, rīta agrumā stirnas staigā pa pagalmu, zaķi nāk veselām ģimenēm. Zaķu māte un tēvs drasē pa pagalmu ka skan, aizļepato uz kaimiņa dārzu. Rudeņos no ozoliem pagalmā sabirst zīles, bet es priecājos, ja kādu gadu to nav, jo mežacūkas nāk un visu izrakā.

Pēdējos gadus iegājies, ka man jūlija vidū te atbrauc pāris draugi, padzīvo nedēļu. Pasēžam pie ezera, izžāvējam kādu zivtiņu. Draugi atved vēžus. Man nepatīk cilvēku pūļi un lieli pasākumi, nepatīk svinēt jubilejas. Patīk ar savu ģimeni un mazā kompānijā, ar cilvēkiem, ar kuriem patīkami pabūt kopā, pasēdēt, parunāt, padzīt jokus. Kad te atbraucu, parunāju ar lauku cilvēkiem. Man ir kolosāli kaimiņi Ivars un Valda. Kad vajag kādu palīdzību, atbrauc tālāks kaimiņš Ventis. Viņi man ir tuvi cilvēki.

Ventis ir atvilcis lielos laukakmeņus, kas man te visapkārt. To varenāko ar diviem traktoriem uz bleķa pannas vilka vairākus kilometrus. Tur, kur tas gulēja, redzama bija tikai galotne. No šejienes aizvedām kapakmeni Imantam, un Artis Kerliņš, kas veido Sirdsdziesmu balvas, izgatavoja ļoti smuku pieminekli, ielika tajā sirdi un dvēseli. Imantam akmeni vajadzēja no šejienes, no vietas, kas viņam bija mīļa, kur viņš vasarās brauca.

Reiz te ciemojās Singa (Aktrise Vera Singajevska – L. B.). Viņa man bija teātra krustmāte, vedējmāte mums ar Elitu kāzās, beidzamos gadus – tuvākā kaimiņiene Rīgā, arī kapi tagad Meža kapos mums ir blakus. Singa bija dzimusi vienā gadā ar Pincikājām – 1923. gadā. Tas gadskaitlis iegravēts manas mājas akmenī. Kad viņa pie manis ciemojās, mēs abi ar Singu pie tā mūra nofotografējāmies.

Man prieks, ka arī maniem bērniem te sirds guļ, jo kam tad citam es atstāšu savu mūža darbu. Gandarījums, ka te viss nepaliks likteņa varā.»

Pirmā pietura – Taurupes stacija

«Man galvenais ir ģimene un skatuve, un vairāk neko man nevajag,» saka Guntis. «Žēl, ka mamma to nepiedzīvoja. Viņa nepiedzīvoja arī Imanta Spēlē, Spēlmani un Kamolā tinēju. Mamma traģiski mira 1967. gadā, kad man bija trīspadsmit gadi. Nelaime notika Oskaros – papa vārda dienā, mammu glabāja viņas vārdadienā – Rozālijās. Imants no mammas un papa jaunības mazas bildītes uztaisīja lielu fotogrāfiju, ierāmēja un uzdāvināja man piecdesmit gadu jubilejā.

Paps visu mūžu bija dzelzceļnieks, un 1952. gadā, kad atvēra Rīgas–Ērgļu dzelzceļa līniju, viņu no Baltezera, kur bija stacijas dežurants, pārcēla par Taurupes stacijas priekšnieku. Es atceros, ka mamma stāstīja: tas bijis ārprāts – no Baltezera nokļūt pilnīgā nekurienē. Imants ir dzimis 1941. gadā Skultē, es piedzimu 1954. gadā Ērgļos, un manas pirmās mājas bija Taurupē. Blakus stacijas ēkai dzelzceļnieku mājā mums bija divistabu dzīvoklītis. Atceros tolaik bargās ziemas ar puteņiem un dziļiem sniegiem. Skola nebija tālu, kādi divi kilometri, mamma pavadīja mani līdz lielajam ceļam, kas ar buldozeru bija izšķūrēts. Imanta laikā Taurupē bija tikai pamatskola, manā laikā jau vidusskola. Biju vēl pavisam mazs, kad Imants jau no kādas septītās klases mācījās Rīgā 1. vidusskolā un Krišjāņa Barona ielā īrēja istabiņu.

Atceros, kā es vienmēr stāvēju uz perona un noskatījos, kā Imants ar koferīti iekāpj vilcienā un aizbrauc. Mamma deva viņam līdzi ēdamo. Kad brauca mājās no Rīgas, mammiņa cepa kartupeļu pankūkas, kas Imantam dikti garšoja, un biezpienmaizes. Man bija četrus gadus vecāks bērnības draugs Janka no trūcīgas ģimenes, netālu dzīvoja. Atceros, mamma bija sacepusi biezpienmaizes, un manam draugam tās tik dikti garšoja, ka viņš visu laiku lūdzās, lai aiznesu viņam vēl un vēl. Tā es visas Jankam aiznesu, un Imantam neviena nepalika.

Imanta gaidīšana mums bija kā rituāls. Stāvēju uz perona un skatījos, no kura vagona ārā kāps brālis. Gaidīju, ko man būs atvedis.

Atceros, reiz viņam padusē bija liels arbūzs. Tas bija notikums – arbūzs! Neko tādu laukos nevarēja dabūt.

Varbūt tāpēc es gribēju būt veikalnieks. Imants mani par bodnieku sauca. Vēlāk gribēju kļūt par mašīnistu. Vilcieni ļoti patika. Kad brauca prečinieki, mašīnisti reizēm paņēma mani augšā lokomotīvē. Teicu, ka arī būšu lokomotīves vadītājs.

Visa mana bērnība pagāja, klausoties sliežu dunoņā, un pie Taurupes stacijas pagāja manas dienas. Atceros, kā es, mazs puika, braucu ar Orļonok ritenīti ap stacijas puķu dobi un skaitīju muļķīgu pantiņu, ko man bija samācījis kaimiņu Antons. Paps, iznācis ārā, izdzirdēja, ko runāju, un paņēma mani aiz čupra: «Ko tu te dari?» Stacijas priekšnieka dēls laiž dumības!

Mēs bijām tā audzināti, ka vecāki vienmēr bija pirmajā vietā. Ja maizīte nokrita zemē, bijām iemācīti to pacelt un nobučot. Mums ģimenē bija ļoti liela sirsnība. Emocionalitāte un sirsnība vairāk bija no mammas. Paps bija muzikāls, spēlēja akordeonu un vijoli. Atceros, kā viņš rāva: «Velns, kas tā par mūra muižu, ne tai logu, ne tai durvju. Vienas pašas sānu durvis, tās ar sūnām aizaugušas.»

Kad mammīte nomira, Imants mani paņēma pie sevis uz Rīgu, mācījos 55. vidusskolā. Visu dzīvi mēs ar Imantu vecāku dzimšanas dienās vienmēr aizbraucām uz kapiem, arī pirms koncertiem, pirmizrādēm. Kad Imants aizgāja, pirmajā laikā gandrīz katru dienu es braucu pie viņa uz kapiem.»

Esmu savējais

«Esmu liktenim pateicīgs, ka sava tēva un mātes mīlestības rezultātā esmu šajā pasaulē. Patiesībā cilvēki mani nepazīst. Es neesmu tāds, kādu mani redz uz skatuves un televīzijā. Latvietis jāiekustina, lai viņš atdzīvotos, tāpēc es runāju jociņus, reizēm pāršauju arī pār strīpu, un cilvēki saka: «Nu, ko tas Skrastiņš ākstās!…» Dzīvē es tāds galīgi neesmu. Man ir sava pasaulīte, kurā ielaižu tikai sev tuvus cilvēkus. Vadot koncertus un pasākumus, reizēm runāju Imanta Ziedoņa vārdus: «Es neesmu jūsējais, es esmu savējais. Jūs gribat, lai jums kalpo. Lai kalpo jūsu domāšanai, jūsu jušanai, jūsu aplausiem, bet es tā nedomāju. Es nedomāju tā, kā jūs. Ja jūs kādreiz domājat tā, kā es, un es kādreiz domāju tā, kā jūs, tad tā ir sakritība. Laba sakritība, un mūs var vienot tikai aplausi.»

Lielos pasākumos man patīk improvizēt. Es nevaru turēt priekšā mapi ar uzrakstītu tekstu. Man ir savs domu gājiens, eju savu ceļu, bet, lapā skatoties, nomaldos. Pateicoties Baumanītei (Režisore Lūcija Baumane – L. B.), kura Jaunatnes teātrī veidoja dzejas programmas ar Friča Bārdas, Erika Ādamsona dzeju, Jāņa Jaunsudrabiņa dzejas izrādi Saule rasas pilienā, man galvā tie dzejoļi ir palikuši. Mums ar Enriko Avotu un Egilu Valču bija smuka Rūdolfa Blaumaņa programma Ar mīlestību un bez naida. Feins darbiņš ar dziesmām un dzejām.

Tagad pietiek tikai pārlasīt tajā laikā runātās dzejas un tās atgriežas atmiņā. Vadot raidījumus un koncertus, varu norunāt rindas, kas tajā situācijā atbilstošas. Paldies Baumanītei! Viņa pieaicināja Raimondu Paulu, lai dzejas uzvedumiem uzraksta kādu dziesmu, tā radās cikls ar Friča Bārdas vārdiem, ko dziedāja Imants. Ar savu programmu Imants ar Raimondu izbraukāja Kanādu un Ameriku.

Man nepatīk gudra pļurkstēšana. Nekad neesmu sēdējis un gudri spriedis par mākslu.

Man patīk Ibsena teiciens: «Kāds esi, tāds esi, līdz galam esi tu pats.» Teātris man kļuva tuvs Imanta dēļ, skolas laikā pa teātri dzīvojos, skraidīju augšā un lejā, dzīvojos pa aizkulisēm, vakaros, Imi gaidīdams, skatījos izrādes. Līdz tam man teātris nebija ne prātā. Skolā ņēmos ar sportu, tas man bija galvenais. Vasarā bumba, ziemā hokejs. Citi gāja uz ballēm, es spēlēju futbolu. Domāju iet uz Fizkultūras institūtu, bet negaidīti pagriezās teātris. Fakultātē uzņemšana bija jūlijā, citās augstskolās augustā, un Baumanīte, pie teātra durvīm mani satikusi, noprasīja: «Ko tu te stāvi? Uz konsultāciju neiesi?» Togad uzņēma tieši Jaunatnes teātra kursu. Nesapratu, uz kādu konsultāciju. «Vai tad tu nestāsies Teātra fakultātē?» Baumanīte skatījās uz mani ar sirsnību, un arī man viņa bija mīļa. Kad iestājos fakultātē, viņa bija mana pasniedzēja un jutu, ka pret mani attiecās kaut kā īpašāk.

Baumanītes Skroderdienās Silmačos gandrīz visas lomas izspēlēju. Es biju Aleksis, bet, tiklīdz kāds aktieris apslima, mani ielika viņa vietā. Nospēlēju Kārlēnu, Rūdi, Joski. Dabūju arī Pindaku. Beigās man jau juka, kuri teksti izrādē jārunā. Baumanīte man bija īpaša, un to es varu teikt arī par Pēteri Pētersonu. Viņš tā labdabīgi mani pieskatīja. Rasina Andromahē pie viņa spēlēju Orestu, Imants bija Persijs. Visu vasaru pirms sezonas, kad sākās mēģinājumi, kalu galvā sarežģītos grieķu traģēdijas pantus, garu monologu palagus. «Skaidrri, decentti izrunā vā-ārdu! Nemurmini, nepurpini zem deguna!» Pētersons sauca. Ar Runci varēja parunāties, kad pēc mēģinājuma iegājām bufetē un viņš teica: «Paņemsim pa piecdesmit gramiem!» Ar viņu varēju justies brīvi. Man pret viņu bija cieņa, bet nebija drebošas bijības, lai tikai kaut ko ne tā nepasaku. Par Oresta lomu tajā gadā saņēmu balvu. Spēlmaņu nakts toreiz vēl nebija, bet pasniedza Teātra biedrības balvas.

Pētersons vēlāk paņēma mani spēlēt savā lugā Felikss un Felicita, ko iestudēja Nacionālajā teātrī. Viņa traģiskā nāve man bija milzīgs šoks. Atceros, ka to ziņu, ka abi ar Noru gājuši bojā, izdzirdēju pa radio, braucot no laukiem uz Rīgu. Runcis un Baumanīte man uz visu mūžu palikuši atmiņās un sirdī.»

Nesabradāt dzīvi

«Paralēli teātrim, jau uzreiz pēc fakultātes beigšanas 1976. gadā, visu laiku man bija arī televīzija. Tolaik vēl vecajā studijā Āgenskalnā. Jaunatnes redakcijā Silvija Sūna un Verēna Bērziņa aicināja vadīt raidījumu Apvārsnis, un esmu pateicīgs režisorei Žanetei Jurjānei, ka viņa mani ievirzīja īstajās sliedēs. Viņa bija ar raksturu, diezgan asa un skarba, bet man ar viņu sapasēja. Veidojām muzikālo raidījumu Tonis, kurā dziedāju kopā ar Rūdolfu Plēpi un Ingrīdu Grass. Tad Žanete iecerēja raidījumu sēriju par senām profesijām Tā esot bijis. Tā varētu būt. Stāstījām par plostniekiem, laiviniekiem, kalējiem. Žanete mācīja man just kadru, skaidri izteikt domu, lai nebūtu nekādas liekvārdības. Viņa ielika man pareizo funktieri.

Vēlāk bija raidījumi ar režisori Izabellu Branti, kurus vadīju. Daudzus gadus skatītāju iemīļots, kas arī mums pašiem ļoti patika, bija No pusvārda. Pēc tam ar Izabellu bija ceļojumi Latvieši pasaulē. Pateicoties televīzijai, izbraucu daudzas valstis, kur pats par savu naudiņu nemūžam nebūtu nokļuvis. Ne tikai Eiropu, bet arī Dienvidameriku. Argentīnā satikos ar latviešiem. Kad šis posms beidzās, sākās šlāgeraptaujas raidījumi ar Arvīdu Babri. Šlāgeraptauja pārauga Sirdsdziesmu aptaujā, ko vadām kopā ar Velgu Vītolu. Visu laiku man bijusi sadarbība ar kolosāliem cilvēkiem, ar kuriem prieks sastrādāties. Galvenais ir kompānija, kas vienmēr riņķī, un darbs, ko var darīt ar prieku. Lieliski puiši grupās No pusvārda un Kungi, kurās uzdziedu.

Nevaru pārmest ne liktenim, ne Dievam par to, kā man pa dzīvi gājis. Man ir skatuve un ģimene. Mums ar Elitu laulībā jau ir četrdesmit viens gads.

Kā pirmajā reizē satikāmies, tā ar pirmo dienu palikām kopā. Nebija mums ne aplidošanas, ne garu randiņu.

Viņa universitātē studēja ekonomiku, tautsaimniecības plānošanu. Atceros, ka viņai bija tolaik modīga jaka, ļoti plāna, un es jau pirmajā reizē izdedzināju tajā caurumu. Sasveicinoties piegrūdos ar aizdegtu cigareti. «Oi, piedodiet!» sakreņķējos. Redzēju, ka meitene bēdīga.

Kad bērni piedzima, vieni paši viņus izaudzinājām. Elitas vecāki dzīvoja Lizumā, mums Rīgā nebija ne vecmammas, ne auklītes, un arī bērnudārzā bērni nevienu dienu nav gājuši. Abi pa teātri dzīvoja, Oskars pa visiem cehiem izstaigājās, visus pazina, visi viņam bija draugi. Izrādes noskatījās, visas dziesmas no izrādes Mauglis zināja. Asnate spēlēja klavieres, beidza Jāzepa Mediņa Mūzikas skolu. Oskars dziedāja zēnu korī pie Māra Sirmā, bet sports saistīja vairāk. Viņš izvēlējās jurista profesiju. Asnate studēja vadības ekonomiku. Man ir mazmeitiņas Melānija un Noriņa. Ģimenē visiem esmu Papiņš. Man nav bijušas ne jaunības, ne pusmūža krīzes. Ar sievu līdz asumiem nekad neesam aizgājuši. Varbūt no saviem vecākiem esmu mācījies – pieturi mēli aiz zobiem, paklusē, kad vajag. Dzīvi sabradāt nav nekāda māksla.»

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+