Rīga +6°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
10
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Uz sarunāto tikšanos Jūrmalas parkā Liepājā Gunārs atbrauc ar velosipēdu, pavasara saulē tumši iededzis. Gandrīz katru dienu pa pilsētu viņš nominas aptuveni 15 kilometru. «Tas jau nav daudz,» viņš kritiski saka. Būdams jaunāks, brauca apkārt Liepājas ezeram uz Bārtu, Nīcu. Bērīti, ar kuru atminies, Gunāram uzdāvināja 60 gadu jubilejā uz Liepājas teātra skatuves.
Sameklējam soliņu klusākā parka nostūrī un rātni nosēžamies ieteiktajā divu metru attālumā viens no otra.
Gunārs ir kara laika bērns – dzimis 1944. gadā –, bet uzskata: tas, kas notiek tagad, ir vēl trakāk nekā karā.
«Es domāju, šis ir apzināti izraisīts vīruss, bioloģiskais karš pret cilvēci. Kāpēc valstīm vajag taisīt atombumbas, izdot naudu raķetēm, bruņoties, ja tas ir tik vienkārši?!» Ierobežojumu dēļ ir psiholoģiski grūti, bet mierina tas, ka cilvēks jau pie visa pierod. Turklāt – tuvojas vasara. Tad Gunārs četrus mēnešus strādā Glābšanas stacijā, peldina jūrā cilvēkus ar īpašām vajadzībām, izmantojot speciālu ratiņkrēslu. «Tas nozīmē, ka no vienpadsmitiem rītā līdz septiņiem vakarā es pavadu svaigā gaisā!»
Balss – šūpulī ielikta
«Tev jau, Borg, neko nevajag. Tev viss ir,» savulaik Gunāram sacīja leģendārā vokālā pedagoģe Vilma Briede, kas atvērusi balsi daudziem aktieriem. Savējo viņš mantojis no tēva un krusttēva. Borgu uzvārds Liepājas teātrī skan jau vairāk nekā septiņdesmit gadu. Gunāra vecāki Zelma un Voldemārs bija operas koristi, krustmāte – operas orķestra koncertmeistare, krusttēvs – baritons Jūlijs Borgs. Gunāra meita Zanda Borga turpina ģimenes tradīciju un teātrī strādā par literāro padomnieci. Ar meitu Gunārs diskusijās par teātri gan neielaižas. «Es zinu, ka viņa mani nesapratīs. Mūsu laikā bija vairāk romantikas. Šī paaudze nezina, kas ir operete, lai gan tas ir kolosāls žanrs! Lehārs, Kalmans, Štrauss… Dzied, dejo, dekorācijas – viss skaists, cilvēks aiziet un atpūšas.» Vienīgais mūsdienu komponists, par kuru Gunārs izsakās atzinīgi, ir Ēriks Ešenvalds. Pats tagad klausās klasisko mūziku Latvijas Radio 3 programmā. «Tā no rīta iedvesmo dienas darbiem daudz labāk nekā bum-bum-bum,» viņš izteiksmīgi atdarina.
Iesvētīts ar leģendas asarām
Gunārs ir uzaudzis bez tēva. Voldemārs nomira, kad dēlam bija vien divi mēneši. «Bija kara laiks. Viņš bija slimnīcā ar plaušu karsoni. Dabūja pleirītu, vajadzīgas primitīvas zāles – penicilīns, bet to dabūt nevarēja.» Tēvu izvadīja, spēlējot simfoniskajam orķestrim, korim dziedot. Zārku veda ar zirgiem no baznīcas cauri visai Liepājai līdz Centrālkapiem.
Puiku uzaudzināja mamma Zelma un vecāmāte Elizabete Paukše. Mamma otrreiz apprecējās tikai tad, kad Gunārs jau bija pieaudzis vīrietis – gāja armijā. Kad operu Liepājā likvidēja, Zelma palika strādāt teātrī – pa dienu bija dežurante, bet vakaros vietu ierādītāja. Šajā vidē Gunārs uzauga. Laiku pavadīja ģenerālmēģinājumos, viesizrādēs. «Tajā mazā istabiņā pie dežuranta bieži sēdēju. Redzēju, kā Dzidra Ritenberga mēģina, kā strādā Zigrīda Stungure un visa tā plejāde, kas no Rīgas brauca viesizrādēs.»
Pirmoreiz uz skatuves Gunārs kāpa sešu gadu vecumā un kā šodien atceras aktrises Lilitas Bērziņas asaras uz savām acīm.
Dailes teātris toreiz bija ieradies viesizrādēs spēlēt Annu Kareņinu. Anta Krūmiņa, kas spēlēja mazo Serjožu, bija saslimusi, un tad nu tā laime tika Gunāram. Lomā viņš, lai arī mazs būdams, ielēca ātri. Neko jau daudz nevajadzēja darīt – tikai gulēt gultiņā un pateikt: «Māmiņ, māmiņ, es zināju, ka tu atnāksi, jo šodien ir mana dzimšanas diena.» – «Pēc tam bieži satikos ar Lilitu Bērziņu, kad viņa brauca viesizrādēs. Teica – mazais Gunītis aug lielāks un lielāks,» viņš atceras. Bērna lomu spēlējis arī Nacionālā teātra viesizrādēs lugā Ugunī. Sešpadsmit gadu vecumā Gunārs Liepājas teātrī jau veica skatuves strādnieka pienākumus un spēlēja epizodēs. Saistība ar teātri uz laiku pārtrūka, kad viņš sāka strādāt tipogrāfijā un mācījās mūzikas vidusskolā, kā arī armijas gados. Atgriežoties Gunārs turpināja darbu tipogrāfijā, bet dziedāja arī korī, kas piedalījās visās Liepājas teātra muzikālajās izrādēs un katru nedēļas nogali devās viesizrādēs.
Kad 1969. gadā teātra direktors Voldemārs Pūce viņu uzaicināja spēlēt Johana Štrausa dēla lomu režisora Paula Putniņa iestudētajā izrādē Vīnes valsis, Gunārs mēnesi nelikās ne zinis. Nebija pārliecināts par sevi, par to, ka spēj nospēlēt lielu lomu. «Un tad Pūce atnāca pie manis un teica – Gunār, rīt es tevi pieņemu darbā. Tad tikai sākās!»
Viņš uzskaita virkni lomu, izrāžu un skatuves partneru, ko noteikti vajagot pieminēt, taču tas aizņemtu vismaz pusi žurnāla lappuses. «Liepāja bija ļoti muzikāla pilsēta un bez muzikālajām izrādēm nevarēja iztikt,» Gunārs uzskata, ka teātra izaugsme šajā jomā sākās 70. gadu beigās, kad par muzikālās daļas vadītāju kļuva Valdis Aivars. Tolaik Borgam visās muzikālajās izrādēs tika galvenās lomas. Komiskās ejot pie sirds vislabāk, bet: «Man patīk arī, kad esmu nelietis. Kā Lincmanis Liliomā. Varbūt es tik daudz nevarēju izdarīt, bet ļoti labi dziedāju. Madama Butterfly neviens dziedošais aktieris Latvijā nav nodziedājis kā operu! Es esmu vienīgais tāds.»
Lai teātrī izdzīvotu, jābūt gana gudram, Gunārs secina, tomēr pats vienmēr bijis diezgan tiešs un atklāts. Varbūt arī pret dažu ass. Bijušas saķeršanās ne pa jokam. «Bet es varēju atļauties teikt, ko gribu. Zināju, ka neviens cits nenodziedās manu lomu! Esmu arī aizgājis no mēģinājuma un aizcirtis durvis. Pie Arnolda Liniņa tā esmu izdarījis. Aizgāju no ģenerālmēģinājuma. Viņš sāka mani mēdīt, es pretī un – spēlē pats! Tā nevajadzēja darīt. Bet ansamblis aplaudēja, jo gribēja tikt mājās.» Kad teātrī bija lielā tīrīšana, atlaida ļoti daudzus aktierus, tomēr, par spīti asajam raksturam, Borga tai sarakstā nebija.
Bez podiem nav vērts
Vasarās teātris devās izbraukuma izrādēs. Tām ir savs smeķis, pilnīgi cits nekā ikdienā ierastajai skatuvei. Kolektīvs kļuva kā vienota saime. Katru sezonu nospēlēja 60 brīvdabas izrādes. Iemīļotās estrādes bija Rūjienā, Salacgrīvā, Ogrē. Izbraukumi notika piecas reizes pa 12 dienām, ar divu dienu pārtraukumu. Katru dienu savā vietā, katru nakti cita saliekamā gultiņa. Nav stūrīša, kur Latvijā nebūtu būts. Katru reizi divi, trīs tūkstoši skatītāju. Tā Borgs kļuva pazīstams visā Latvijā. Kad Liepājas teātris ieradās ar kādu muzikālo izrādi, skatītāji jau zināja – viņš dziedās. «Es biju smuks puika!» Gunārs piebilst. Un tur bija arī podi. «Ja nav podi, tad nav vērts!» Viņš iesaka izlasīt Ērika Kūļa grāmatu Kas vieno, kas šķir. Tā viš i, kurā iekļauti arī Borga stāsti. «Tur bez desām var palikt!»
Kādreiz iznest citus cauri – tā bija goda lieta. Izrādē Mana skaistā lēdija kādam jaunam aktierim vajadzējis stāvēt uz skatuves ar šampanieti uz paplātes un gaidīt, kad kolēģi nāks lejā, lai to paņemtu. Gunārs piegājis klāt un iečukstējis ausī: tev bikses vaļā. Tas, nabags, prasa, ko nu lai dara. Pieredzējušais kolēģis ieteicis daudz nekavēties, nokāpt no skatuves un aiztaisīt. Tas izdara arī. Bet tikmēr izrāde jau nonākusi līdz vietai, kur visi grasās ņemt šampanieti, bet apkalpotāja nav… Citā brīvdabas izrādē – Nakts serenāde – Gunārs vienam jaunam aktierim licis nogrimēties par tumšādaino. «Viņam bija jāattaisa man mašīnai durvis, kad kapteinis Barkers atbrauc. Prasu – kāpēc neesi grimā? Tev tak te jābūt nēģerim! Viņš pirmoreiz piedalījās tai izrādē.» Savukārt labs draugs Māris Putniņš iznesa cauri pašu Gunāru. Nemanot izrādes laikā piesēja viņam pie vidukļa kulises. «Es biju tiesas darbinieks, piesēdētājs. Eju uz skatuves, un viss melnais krīt… Tas gan bija drusku par traku!»
Teātris bez bohēmas nav iedomājams, atzīst Gunārs, bet uzsver – ir liela atšķirība starp to un pļēgurošanu.
Kad beidzas izrāde, kāpēc gan neaiziet uz bufeti izdzert balzamiņu un nepasēdēt, neparunāt vēl pusstundu… līdz sešiem rītā?!
Muzikālās daļas vadītājam Valdim Aivaram teātrī bija istabiņa, kurā vienu laiku viņš arī dzīvoja. «Tur jau mēs, tie vīri, arī dzīvojāmies. Mēģinājumi notika, tika padarīti arī lieli darbi, bet dzeršanas dēļ podu teātrī nebija.» Pašam izrādes noraut neesot gadījies, taču bijusi reize, kad skatuves partnerei Ilgai Martinsonei jautājis: «Kāpēc man tik daudz ziedu?» Viņa atbildējusi: «Muļķi tāds, izrāde beigusies!» Vēlāk gan Gunārs piezvana un lūdz šo atgadījumu nepublicēt. Iebilstu, ka tas jau nav nekas slikts un sen noticis. «Tad es biju jauns, stiprs, autopilots nostrādāja,» aktieris piebilst.
Liepāju nemainītu ne pret ko!
80. gadu vidū, sākoties atmodai, teātrim iestājās grūti laiki. Trūka finansējuma, valdīja sajukums, bet 8. martu vēl svinēja. Sanāca kopā desmit aktieri un savām sievām uztaisīja dziesmu programmu Un atkal zilā vakarā. Nolēma braukāt pa Latviju ar koncertiem, un tā dziedošais kolektīvs Desmit kungi kļuva populārs. Vēl pieaicināja aktieri Ēvaldu Valteru, iekļāva patriotiskas kompozīcijas, tika sadzirdēti arī Amerikā un uzaicināti uzstāties ārzemju latviešiem.
1991. gadā Desmit kungi kā pirmās bezdelīgas aizlidoja uz Ņujorku, nodziedāja 14 koncertus 12 pilsētās. «Ak Dievs, kā mūs uzņēma! Tas līdz šim brīdim nav tā īsti izvērtēts, ko mēs izdarījām – province Liepāja, kaut kādi veči, aktierīši dzied… Tas bija ļoti liels notikums!» Mājās atbraucot, jutās slaveni – intervijas, pilnas avīzes ar stāstiem, kā kungiem aiz okeāna gājis. Ansamblis desmit gadus atradās spicē, biļetes vienmēr izpārdotas.
Otrreiz Gunārs uz Ameriku aizbrauca ar izrādi Maldu Mildas sapņojums, un tajā reizē abus ar Valdi Aivaru uzaicināja vadīt Čikāgas Latviešu biedrības jubileju. Pēc tā vakara viņiem piedāvāja koncertēt latviešu centros un arī pie privātpersonām. «Labi nopelnījām,» neslēpj Gunārs.
Kopā ar Zani Jančevsku, Voldemāru Šoriņu, Indru Rogu spēlējis Garezerā arī Skroderdienās Silmačos. Izrādē piedalījās amatierkolektīvi no visas pasaules, arī no Kanādas, Austrālijas. Visvairāk Gunārs Amerikā dzīvojās pa Garezeru un Čikāgu. «Tā ir mana pilsēta. Tomēr – tici vai netici, vienmēr skaitīju dienas, kad varēšu tikt prom. Mēs neapjēdzam, cik Liepāja ir kolosāla pilsēta! Kaut vai tagad – kādā vietā sēžam! Mums nekur nav jābrauc ar trolejbusu, tepat ir jūra, svaigs gaiss, viss pārējais. Es savu Liepāju nemainītu ne pret ko!» apgalvo Gunārs.
Divas reizes karjeras laikā viņš aicināts strādāt Operā Rīgā, tomēr nav piekritis. «Tur priekšā bija Zābers, un tas man iekšēji pateica, ka es to nevaru,» aktieris atzīst, ka tas varbūt vairāk bijis paša komplekss. Tomēr savu lēmumu viņš nenožēlo: «Man Liepājā ļoti labi gāja. Es biju pirmais, ļoti populārs.»
Trīs mīlestības
Gunārs ir precējies trīs reizes un šobrīd piedzīvo laulības krīzi. Pirmo sievu apņēma, kolīdz pārnāca no armijas. Trīs gadus un divus mēnešus pavadījis prom no mājām, puisis acumirklī neprātīgi iemīlējās meitenē, kas īrēja dzīvokli kaimiņos. Laulība ilga astoņus mēnešus. «Tā bija lielākā muļķība,» atzīstas Gunārs. Meitene bija no laukiem un gribēja, lai vīrs katru nedēļas nogali brauc līdzi strādāt – rakt zemi, palīdzēt vecākiem darbos. Bet viņš to vienkārši negribēja. «Vēl štatā teātrī nebiju, strādāju tipogrāfijā. Piektdienas vakars brīvs – es taču neiešu rakņāties pa zemi visu laiku!»
Pēc tam iepazinās un apprecējās ar Āriju, dēla Kaspara mammu. Viņa labi dejoja un dziedāja, tāpēc Gunārs iekārtoja sievu teātrī. Muzikālajās izrādēs nebija nekas neparasts aicināt cilvēkus no malas, jo štatā nebija ne dziedātāju, ne dejotāju. Ārija nospēlēja pāris lomiņu. Tomēr laulība pajuka. «Abi bijām vainīgi,» Gunārs spriež, bet detaļās neizplūst.
Arī trešā sieva Benita, meitu Daces un Zandas mamma, ir teātra cilvēks. Viņa 17 gadu nodejoja muzikālajās izrādēs, tagad 30 gadu strādā teātra kasē. Benita dejoja Vīnes valsī, bet pa īstam Gunārs viņu pamanīja Šķelmīgajā jaunkundzē 1974. gadā.
Aktierim, kas spēlēja franču leitnantu, iepatikās, kā jestrā dāma met kankānu.
«Kopā kā cimds ar roku nodzīvojām trīsdesmit piecus gadus. Bet tad ziepes sanāca,» Gunārs smagi nopūšas. «Mēs ar sievu pašķīrāmies. Varbūt tas darbs teātrī bija vainīgs.» Lai arī oficiāli dokumenti nav nokārtoti, atsevišķi abi dzīvo jau desmit gadu. Sirds sāpēja un aizvien sāp.
Jautāts, vai ar skatuves partnerēm dzirksteles nešķīda, viņš vispirms vēlas zināt, kādēļ šāds jautājums. Bet jūtām taču mazliet ir jābūt, lai uz skatuves nospēlētu mīlas ainas? Pēc pauzes aktieris saka: «Partnere, ar kuru spēlē, ir ļoti jāmīl. Sirds jau drusku piesienas… Bet tas ir jāatdala no reālās dzīves. Man patika Dace Arāja, kad Zaļajā pļavā dziedāja Alenu, un es biju Juris Mīļais. Slaida, baltiem matiem! Rasma Feldmane – maza auguma, kolosālu balsi! Ar Ilgu Martinsoni vismaz divdesmit piecus gadus tūkstošiem reižu uz skatuves esam bijuši kopā.»
Dzīve pēc tam
Skatuves gaitas Gunārs beidza, lomām apmetot savdabīgu loku, viņš bija Štrauss tēvs izrādē Vīnes valsis, bet dēlu, savulaik viņa pirmo lomu, nu spēlēja Ingus Pētersons. «Tā arī bija kolosāla izrāde!» Tomēr savu pašu pēdējo lomu Liepājas teātrī Borgs nospēlēja pirms gadiem piecpadsmit Rolanda Atkočūna izrādē Skapī māte tēvu kar, ak, tēvs, nabaga tēvs, viņš vairs nenāks šovakar.
Aizejot no teātra, vietā nāca daudzi vaļasprieki. Viens no tiem – ceļošana. Gunārs bijis aptuveni 30 valstīs, tajā skaitā Āfrikā. «Esmu peldējies Mičiganas ezerā Amerikā, Klusajā okeānā, Atlantijas okeānā, Norvēģijas fjordos, Tirēnu jūrā, Vidusjūrā, Jonijas jūrā…» Lai sevi uzturētu formā, Gunārs ļoti daudz laika pavada ūdenī, jūrā – sauļojas, peld. Divus gadus, kad bija kompānija, roņoja. Bet tā pajuka, un vienam grūti saņemties. Katru dienu brauc ar velosipēdu. Uz ielas aktieri aizvien labi atpazīst vecākā paaudze. «Tāpēc baigi jāuzmanās, kad braucu ar riteni. Es citreiz uzbļauju: kur lien, neredzi, kur ej! Nākamajā dienā man saka – kā jūs, Borg, mani izlamājāt!»
Uz teātri iet gan vairs negribot. Neuzrunā ne mūsdienu izrādes, ne aktierspēle.
«Tagad uzliek mikrofonu. Bet mani tas tracina, ja aktierim dikcija tāda, ka nevar saprast, ko viņš runā no skatuves,» Gunārs ir sašutis, atgādinot, ka pats spēja dziedāt pāri orķestrim bez problēmām. «Un mākslā tagad ir tik daudz zvaigžņu! Nodzied dziesmiņu, kaut šķībi, bet tu esi zvaigzne! Pāriet pāri skatuvei – tu esi zvaigzne. Tik daudz zvaigznes, viņas tā spīd, ka naktī gaišs un es nevaru gulēt.»
Signāls no augšas
Gunārs uzskata, ka svarīgi dzīvi nodzīvot pilnasinīgi. Nevis eksistēt, bet baudīt laiku, kas mums atvēlēts šai pasaulē. «Skaista dzīve man ir bijusi, piesātināta. Nebaidos no nāves, jo zinu, ka esmu nodzīvojis tādu dzīvi, ka tur pieciem, sešiem cilvēkiem pietiktu. Skatos, kā daudzi pazīstamie nodzīvo savu mūžu – tad kāpēc tu piedzimi?»
Vienmēr jau viss nav gājis tik gludi. Bijuši arī ļoti smagi brīži. Mamma nomira, kad dēls spēlēja viesizrādēs Alūksnē. Zelma bija slimnīcā, kolēģis piedāvāja Gunāru aizstāt, taču viņš atgaiņājies – nekas jau nenotiks. Atbrauca mājās un aizgāja uz slimnīcu pusstundu par vēlu…
Pirms deviņiem gadiem Gunāram atklāja audzēju trešajā stadijā. Nejauši. Veselības apdrošināšanas polises termiņš tuvojās beigām, viņš nolēma – ja reiz sonogrāfija iekļauta, jāaiziet pārbaudīties. «Man jautā – kā jūtaties? Es saku – labi. Tad man saka – vai jūs zināt, ka jums ir bumbulis bērna galvas lielumā? Neko es nezināju…» Ja tobrīd diagnoze nebūtu uzstādīta, jau pēc mēneša dzīve varēja beigties. Pirms tam Gunāram pilnīgi nekādu sūdzību un simptomu nebija. Analīzes vienmēr ideālas. Liepājas reģionālās slimnīcas onkoloģei Dzintrai Litavniecei jautājis, kā tā var būt. Viņa atbildēja: «Paskaties debesīs! Tas ir signāls no augšas.»
Šoka par diagnozi nebija, drīzāk liels prieks par to, ka jau divas dienas vēlāk notiks operācija un sagaida izglābšanās. Lai gan varēja būt visādi. Audzējs atradās pie nieres tuvu mugurkaulam, un bija jāizņem visa. Sākumā Gunārs baidījies, kā būs – dzīvot ar vienu nieri. Bet tagad par to nekas vairs neatgādina. «Dzīvoju uz pillu klapi! Tu taču redzi, kāds esmu!»
Pārdzīvoti arī divi infarkti, sirdī ielikti stenti. Ar vienu aci un pēc tam ar otru kļuvis akls. Kataraktu veiksmīgi izoperēja Latvijas Amerikas acu centrā daktere Māra Briede. «Un tagad es varu pateikt, cik tev pūciņu jakai atiris vaļā, nevajag pat brilli,» viņš palielās.
