• Šobrīd

    weather img

    Rīga +8°C

    Aktieris Edgars Pujāts: Es mācos mīlestību

    Attiecības
    Agnese Meiere
    Agnese Meiere
    Ieva
    Ieva
    11. februāris
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Aktieris Edgars Pujāts
    Foto: Edgars Poheivičs
    Aktieris Edgars Pujāts
    Kad viņš piedzima, joprojām populāra bija filma Purva bridējs. Pateicoties tai, viņš tika pie vārda Edgars. Liepājas teātra aktieris EDGARS PUJĀTS krīzes laiku izmanto būvdarbiem – gan mājas celtniecībai, gan būvējot trušu būdu bērnu priekam. Bet vispār viņš šobrīd mācoties. Mācoties mīlestību.

    Kad pēc vairāku stundu brauciena izkāpju Edgara Kurzemes sētā Mazdzintarniekos, spoži spīd saule, zied ābeles un ceriņi, skaļi čivina putni. Edgars ārā, savā akmensdārzā, ir uzklājis galdu un piedāvā man liepziedu un piparmētru tēju. Turpat netālu ir ielieti pamati. Mājai, kura vēl tikai taps. Ap mums valda miers, tikai vējš ik pa brīdim izplivina matus. Taču Edgarā nekāda miera nav. Viņš sarunas laikā rokās nemitīgi groza cigarešu paciņu un citu pēc citas smēķē cigaretes.

     Kamēr citi kreņķējas par vīrusiem un iztikšanu, tu laiku vadi starp ziedošām ābelēm un jaunās mājas pamatiem.

    – Pabeidzu savu jaunāko darbu – nospēlējām Rolanda Atkočūna Pilnīgi svešinieki trešo izrādi –, un… Un atnāca pilnīgs svešinieks – koronavīruss! Man gan šī sezona tāpat jau būtu beigusies, neviena pirmizrāde vairs nebija gaidāma. Bet visi projekti, kas bija paredzēti ārpus teātra, ir apstājušies. Sākumā situāciju neuztvēru nopietni – kādi tik tie vīrusi nav bijuši! Bet pēc tam, kad aptvēru, ka tā ir globāla lieta, sapratu – daudziem nu būs jāpārdomā sava dzīve. Taču nekādu šoku par šo situāciju neizjūtu. Redzi, man jau arī dzīve apstājās, tikai man tā latiņa nav tik augsta. Joprojām saņemu algu teātrī un iztieku. Jā, šis ir pārmaiņu laiks. Laiks, kas parādīs, vai mākam pārslēgties, pārveidoties. Paldies Dievam, Liepājas teātris māk. Būs gan izrādes tiešsaistē, gan autoizrādes Karostā, un tas ir ļoti labi.  Bet, godīgi sakot, savā dzīvē esmu piedzīvojis vairākas krīzes, un šo par īstu krīzi neuzskatu. Ar kolēģi Marģeru Eglinski, kurš strādā Daugavpils teātrī, tieši runājām: esam pārdzīvojuši daudz smagākas krīzes. Vissmagākā laikam bija deviņdesmitajos gados.

    Kas toreiz notika?

    – Tikko biju apprecējies, un, lai tiktu pie naudas, tirgū pārdevu humpalas. Ne jau humpalas mūslaiku izpratnē. Sievasmātei bija sakrājušies audumi – padomju laikos viņa tos, šķiet bija pirkusi nevis metros, bet kilometros – un visādi nevajadzīgi štrunti, kurus es pārdevu. Atceros, mammītei palīdzot, tirgojos arī ar gaļu.

    Krīze bija arī laikā, kad Liepājas teātra direktors bija Jānis Dreiblats un teātrim vispār nebija naudas. Tobrīd izšķīrās, vai teātris kļūs par komerciālu iestādi vai to vispār likvidēs. Es mēģināju glābt teātri – tā kā biju spēlējis Liliomu, pārģērbos par to atkal un gāju ar urnu pa tirgu, rāpos ar sviestu iesmērētā stabā, vākdams naudu teātrim.

    Un pārējās krīzes?

    – Tad sekoja krīze ģimenes lietās, un ceturtā ir tagad. Lai gan, kā jau teicu, šo par krīzi neuzskatu. Protams, finansiāli tas viss attiecas arī uz mani. Man kreditori kaklu jau grauž (smejas). Bija jānotiek Jūras svētkiem, Tukuma Rožu svētkiem un vēl, un vēl. Nenotiks. Jautājums ir, vai cilvēks spēj pārorientēties. Re, kāds sācis tirgot kafiju, vēl kāds strādā zivju pārstrādes uzņēmumā. Mani šis laiks piespieda paskatīties uz praktisko pusi citādi. Esmu iesācis mājas celtniecību, un tagad tā diemžēl ir apstājusies. Vieglāk, protams, būtu paņemt meistaru, lai tas izdara to un padara šo, bet daudzus darbus varu padarīt arī pats. Tikai – ko tas no manis prasa… Nē, nu es varu pielikt plauktiņu, uzbūvēt trušu būdu, bet neesmu tehnisks cilvēks. Taču es mācos, skatos, daru. Katrā sliktumā ir savs labums.

    Vēl jau arī – kādas cilvēkam ir prasības. Es tev piedāvāju piparmētru tēju, bet tu jau varēji atteikties: nē, man tāda neder, man vajag kaut ko īpašu.

    Manas prasības nav pārāk lielas – ne dzīvē, ne mākslā.

    Cilvēki, kas pie manis atbrauc, saka: te ir miers un pilnīga brīvība. Un es tiecos pēc brīvības – sasniegt to augstāko, patieso brīvību… Kādā brīdī man viss piegriezās un es sapratu – vienalga, ko par mani domā, bet jādzīvo tā, kā man patīk un ir labi. Man ir četri dēli, vēl divi jāizaudzina. Pretendēt uz lielo mākslu? Tad tam jāatdodas pavisam citādi. Es gribu dzīvot mierīgāk, vairs nesapņoju. Jā, ja man ir kāda ideja, to visiem iespējamiem līdzekļiem mēģinu realizēt. Bet sapņot tos lielos, pārdabiskos sapņus – to gan ne. Ja man būtu divdesmit pieci, trīsdesmit, tad jā. Bet ne tagad.

    Kas būtu citādi, ja tev būtu divdesmit pieci?

    – Nu kā, es iekarotu sociālos tīklus! Kļūtu populārs ar visādiem niekiem (smejas). Bet nu esmu kļuvis piezemētāks. Vairs pa krogiem nevazājos. Agrāk vazājos kā traks (smejas). Tagad labāk ar tevi pasēžu savā akmens dārzā, paklausos, kā putni dzied. Man patīk miers.

    No otras puses – labi apzinos, ka man piemīt Pēra Ginta sindroms. Tikai nemāku atbildēt, vai es esmu atgriezies vai neesmu, vai ir par vēlu vai nav. Varbūt vēl kāds loks jāiziet. Bet varbūt pogu lējējs mani salietu pogā un iešūtu tavā blūzītē…

    Redzi, man viss ir tāds puspabeigts. Visa mana dzīve ir tāda kā iesākta un nepabeigta. Jā, esmu daudz izdarījis – ozolu esmu iestādījis, bet čūsku palaidis garām. Un cik daudz vēl jāizdara! Kad man būs iespēja sēdēt savā uzceltajā mājā? Kur un kad būs tas miers, pēc kura ilgojos?! Gribu sēdēt šūpuļkrēslā un neko nedarīt. Klausīties savas vai dēla dziesmas, un viss…

    Tu teici, ka tev viss tāds puspabeigts. Kad es pirms gadiem gāju psihoterapijā, terapeite teica – tāda lietu nepabeigšana saistīta ar agru bērnību un tēvu.

    – Mēs jau tikai ar laika atstarpi saprotam, ko neesam pateikuši vai pabeiguši. Tikai pēc laika. Mana nepabeigtība, iespējams, ir tajā, ka es nekad tā īsti neesmu pateicis: «Es tevi mīlu.» Tā ir nepabeigtība – skaties, kurā filozofijā gribi. Ja es laikus to pateiktu…

    Kāpēc nekad to nepasaki?

    – Es tikai nojaušu, kāpēc. Kad mans tēvs bija pēdējā savas dzīves posmā, es vēl biju Viesturskolas skolnieks. Tēvs gribēja vēl pēdējoreiz satikties ar mani.

    Lai gan zināju, ka viņš ir slims un grib mani satikt, es to neizdarīju. Nepateicu: es tevi mīlu.

    Un joprojām nevaru otram cilvēkam pateikt: es tevi mīlu. Un tam otram cilvēkam šķiet – ārprāts, nu kāpēc tu nevari pateikt, ka mani mīli?! Tātad nemīli! Bet tā nav… Piemēram, mana mamma. Vai esmu kādreiz viņu apkampis un pateicis: mammīt, es tevi mīlu! Nekad. Nekad! Ļoti mīlu savu mammīti, bet to pasaku tikai dziesmā.

    Skatos, kā mana sieva Marta izturas pret mūsu abiem dēliem. Lai ko bērns izdarītu, viņa saka: dēliņ, es tevi mīlu! Tiklīdz izdzirdu «Dēliņ, es tevi mīlu!», man acīs ir asaras, bet… Esmu no citas paaudzes, es nevaru tikt tam pāri. Es mācos mīlestību. Lai kuras pēc kārtas attiecības būtu, mīlestība ir jāmācās. Jo egoisms cilvēkā ir daudz lielāks – johaidī, es taču esmu aktieris! Bet īstais dziļums ir tikai un vienīgi mīlestībā.

    Tu agri apprecējies – astoņpadsmit gados. Nebija par agru?

    – Ej nu tu saproti, ko mīlestība dara! Vai tad tu pulkstenim prasi, kur tas iet? Tikko biju atnācis uz Liepājas jauno aktieru studiju, iepazinos ar Santu, un drīz vien apprecējāmies. Nenožēloju to nevienu brīdi.

    Ja bija tik labi, kāpēc laulība izjuka?

    – Bijām jauni, nepieredzējuši, mācījāmies no katra pieskāriena. Un tas arī nav slikti. Bet – kaut kas sadega. Kaut kas pārdega vienā un otrā. Iespējams, līdz galam nebijām izdzīvojuši brīvību. Un ko tad – visu mūžu paliksim kopā un mocīsim viens otru? Nevajag tā darīt! Paldies liktenim, ka šķīrāmies, kad bērni jau bija lieli. Tai ziņā nevaru sev pārmest. Kaut gan pārdzīvojums jau tāpat ir – bērni mazi vai lieli. Protams, kāda sāpe dēlos palika. Taču mēs sazvanāmies, runājamies par dzīvi.

    Arī izšķirties mācēji normāli?

    (Rūgti iesmejas.) Nu, es taču esmu emocionāls aktieris… Es paņēmu šo zemes gabalu, Mazdzintarniekus, bijušajai sievai palika dzīvoklis.

    Redzi, šķiršanās sāpes jau ir vienmēr. Bet kāda jēga pēc piecpadsmit vai varbūt vēl vairāk kopdzīves gadiem ienīst vienam otru?

    Mēs tik daudz laba esam viens otram izdarījuši. Droši vien arī daudz ļauna… Ja spēj to savā prātiņā kaut cik novērtēt, viss būs kārtībā. Kāpēc mums ļauties vēl lielākam ļaunumam, nekā jau esam piedzīvojuši? Ko mēs ar to iegūtu? Pieaugušiem dēliem dot tādu ceļamaizi būtu absolūti stulbi. Tas ir jāsaprot. Un to var saprast tikai pieauguši cilvēki un tikai tādi, kas viens otru mīlējuši.

    Kā tikt cauri šķiršanās pārdzīvojumiem, sevi nesamaļot?

    – Man par to grūti runāt. Redzi, es, jei bogu, neesmu nekāda Dieva dāvana, man ir drausmīgs raksturs. Plus esmu ļoti emocionāls. Tikai tagad, pēc ilgāka laika saprotu, cik svarīgi cilvēkam patiesībā ir zināt literatūras klasiku. Cik daudz lomu esmu izspēlējis, cik daudz raksturu, cik mīlas peripetiju! Uz šā fona saprotu – es esmu tāds sūdabrālis, tāds sūdabrālis, ka pat grūti atzīties! Protams, neesmu slepkavnieks un neesmu arī Kazanova, kas nodod sievieti, ar kuru dzīvo kopā. Bet tik un tā esmu sūdabrālis, jo nevaru tikt pāri savam egoismam. Es šķietami maigi nolieku pie vietas, teikdams: zini, man drīz būs piecdesmit gadu, un tu mani nepārmācīsi. Bet varbūt vajadzētu citādi – varbūt vajadzētu bišķi piekāpties. Un es nezinu, kā ir pareizi!

    Es tikai zinu vienu – ja tu patiešām mīli, tad ikreiz, kad tavs cilvēks aiziet, tu gribi braukt viņam pakaļ.

    Tikai atkal – jā, tu pie sevis domā: es kļūdījos, es baigi kļūdījos. Man jābrauc viņai pakaļ. Bet tas otrs tevī saka: nē, tu taču esi stiprs, tu taču esi vīrietis! Man tā pazemība, mīlestība vēl ļoti jāmācās.

    Tagad esmu precējies otrreiz, mana sieva Marta par mani ir divdesmit divus gadus jaunāka. Bet mīlestība tik un tā visu laiku jāmācās no jauna. Jā, ir bijušas kaut kādas attiecības, kaut kāda pieredze. Bet tas neko nelīdz. Mācies un mācies. Bet, zini, man brīžiem tam visam pietrūkst spēka. Godīgi sakot, man ļoti pietrūkst spēka. Lai saglabātu, saglābtu mīlestību, tev visu laiku jābūt baigā līmenī.

    Tas ir jūsu vecuma atšķirību, dažādo paaudžu dēļ?

    – Jā, Martai ir pilnīgi cita domāšana, cita dzīves uztvere. Bet ne tikai tas. Neesmu bailīgs cilvēks, bet es baidos, ka vislielākā kļūda ir manī. Man ir savas vājības, savi mīnusi, kuru ir daudz vairāk nekā tam cilvēkam, kas man pretī stāv. Bet to atzīt… Pārvarēt savu egoismu… Cik tas ir grūti!

    Man saka, ka es lutinot dēlus.  Bet es gribu mācīt saviem dēliem mīlestību. Vai to vispār var iemācīt – es nezinu, bet cenšos. Un joprojām to rādu ar darbiem, nevis vārdiem. Piemēram, es nekad neatļautos sev paņemt trusīšus. Bet mans dēls Rojs ir tāds dabas pētnieks! Viņš ir izrakājis visu akmens dārzu, izpētījis katru skudru un pat glodeni! Un nu sagribēja trusīšus. Es uzbūvēju būrus, nopirku trusīšus…

    … un pats tos baro!

    (Smejas.) Jā, pats arī baroju. Bet aiz tā visa ir kādi kompleksi. Lutinu bērnus, lai dotu to, kā man pašam mazliet pietrūka. Manuprāt, katrā ģimenē virsroka jāņem vīrišķajam. Diemžēl es tā neesmu uzaudzis. Esmu uzaudzis pats, palīdzējuši pedagogi, režisori. Bet ne tēvs. Mana māte kapājās viena, kā nu mācēja. Laikam tāpēc manī ir kods – būt tēvam. Varbūt tāpēc tos savus puikas tā lutinu. Tomēr vienu gan varu teikt – lai cik vienkārši un nabadzīgi mēs esam, tik lielu ģimenes atbalstu, kā esmu saņēmis es, noteikti saņēmis tikai retais.

    Tu teici, ka vairs nesapņo lielus sapņus. Bet mazus taču sapņo, vai ne?

    – Visu laiku sapņoju, ka dēls man uzrakstīs dziesmu. Un viņš uzrakstīja. Vai tas nav skaisti? Tas nenozīmē, ka ar šo dziesmu izsitīšos pasaulē vai dabūšu Zelta mikrofonu. Bet esmu gandarīts, ka dēls dziedošam tēvam ir uzrakstījis pāris notis. Tas nav mazsvarīgi. Es tev uzlikšu, labi? (Edgars brīdi ķimerējas gar telefonu, līdz sāk skanēt dziesma, kuru izpilda viņš pats: «Dzisīs gaisma, norimsies vējš/ Apstāsies laiks, apstāsies viņš,/ Vēlēsies sajust, vēlēsies smiet,/ Vēlēsies pieskarties debesīm zilām./ Tu iedegsi sveces svečturos,/ Redzēsi liesmiņu iedegto,/ Apskausi bērzu vienīgo,/ Apskausi egli zaļāko./ Izklīdīs migla, izklīdīs šaubas,/ Atradīs ceļu pareizo,/ Noglāstīs prieku, noglāstīs laimi,/ Sajutīs dzīvību netveramo.» Edgars brīdi klusē. Redzams – mēģina slēpt, cik aizkustināts jūtas.)

    Paklau, bet tu taču tur dziedi ar tādām ilgām un kaisli, ka man ir skaidrs – tas par sapņu neesamību ir muldēšana. Tu taču gribi pieskarties tām zilajām debesīm!

    – (Edgars kļūst vēl nopietnāks, balss mazliet aizlūst.) Jā. Lai cik es šajos laikos būtu sabojāts, dziļākajā būtībā es tomēr esmu romantiķis. Manī vēl ir dziesma, kas nav uzrakstīta. Bet es uzrakstīšu, es to noteikti uzrakstīšu! Un tad tu vēlreiz atbrauksi pie manis, būs jau uzcelta lielā māja, tu sēdēsi uz lieveņa, un es tev šo dziesmu nodziedāšu.

    Jā, bet, kamēr tas nav noticis, tu tomēr nejūties īsti savā ādā.

    – Bet kad es esmu bijis savā ādā?! Visu laiku ir kaut kāds iespringums. Visu laiku jāuztraucas, ko cilvēki par tevi domā, vai esi pareizs un cik pareizs. Sociālajā vidē tevi var apdi…t jebkurš, un tas sāp. Bet – pārdzīvosim! Iedzeršu šņabi un pārdzīvošu. Man ir kolosāli bērni, kolosāla sieva, māte. Nu ko vēl vajag!

    Tu saki – pārdzīvošu. Bet posms starp šķiršanos un tagadējo dzīvi bija tāds, ka varēji arī nepārdzīvot.

    – Godīgi sakot, biju gatavs pielikt sev rokas. Biju parādos līdz ausīm, man bija ļoti liela depresija. Pārdzīvoju par to, ka visu mūžu centos kaut ko veidot – ģimeni, māju –, bet nu esmu palicis bez nekā.

    Tu jau neesi redzējusi, kā es tolaik dzīvoju. Būdā. Kā bomžiks.

    Kurināju to būdiņu, māsa veda malku… Braucu mājās no viena koncerta un domāju – ejiet jūs visi di…t. Piespiedīšu gāzi, un – čau, Rasma! Bet skatos – kreisajā pusē tāda kā zvaigzne, ne zvaigzne. Krīt tāds spilgts gaismas ķermenis. Un tāda sajūta, it kā kāds man zemapziņā teiktu: «Būs labi, Edža, turies, turies, turies!»

    Tai laikā katru dienu dzēru, jo bija auksts. Bez nulle septiņi nevarēju aizmigt. Vienu nakti pēc tā notikuma ar zvaigzni atkal iedzēru un kādos divos nolēmu uzspēlēt Latloto. Domāju – esmu laimējis trīsdesmit centus. Bet nuļļu tā kā par daudz. Pasaucu Martu, ar kuru tolaik vēl tikai ostījāmies. Un tiešām – 30 000! Uztaisīju dziļurbumu, uzcēlu mazu mājiņu, pasūtīju projektu, atdevu parādus, un abi ar Martiņu uz divām nedēļām aizbraucām uz Horvātiju. Viss atrisinājās. Un tagad jau atkal esmu iejūdzies kredītā (smejas).

    Un kur tu savu Martu noķēri?

    Klondaikā. Loterijā laimēju. Kādreiz tu Martai pajautā, kā viņa iemīlēja veco Pujātu. Martai nebija svarīgi, cik man gadu, kāds es esmu. Es gan brīdināju, ka man vairs nav sešpadsmit. Un, kad man būs astoņdesmit, viņa vēl būs brieduma gados. Es tiešām brīdināju. Bet viņai bija vienalga, un tagad mums ir divi dēli.

    Es gan nedomāju, ka Martai ar mani ir viegli. Apzinos, ka viņai, jaunai meitenei, jāiegulda simts reižu vairāk, lai saprastos ar tādu idiotu kā es. Redzi, ja tu kādu iemīli, tev ir jāpieņem viņa vājības. Cilvēkam, kas man pretī, jāsaprot, ka esmu ne tikai aktieris, bet vienkārši cilvēks. Pasaku godīgi – es savos piecdesmit gados necentīšos spļaut augstāk, nekā es varu.

    Marta ir savas dzīves pavasarī, un pavasarī vienmēr ir cerība, ka viss mainīsies, ka viss būs.

    – Redzi, laulībā svarīgas divas lietas – jābūt mīlestībai un obligāti jāsader kopā seksuāli. Tad viss notiks.

    Nu labi, bet tad, kad būsi vecs, viņa joprojām būs seksuālā plaukumā.

    – Es nepārmetīšu, goda vārds! Ja atnāks kāds spēcīgs Jānis un raks šeit zemi, bet viņa sauks: «Jāni, es tev nesu pienu!» – man nebūs pretenziju.

    Nemetīsi Jānim ar akmeni?

    – Kāpēc lai es to darītu, ja vairs nevarēšu pacelt roku (smejas)? Es uzcelšu savu pirtiņu, kur būšu noteicējs. Ja cilvēks gribēs sviedraino Jāni, lai ņem. Tas būs uz tā cilvēka sirdsapziņas. Es neko nepārmetīšu. Jo jaunai sievietei apprecēties ar piecdesmitgadīgu vīrieti, ir liels risks un atbildība. Esmu Martai teicis: nebaidies, kādreiz biju ļoti greizsirdīgs, bet vairs nebūšu.

    Un tu pats? Tu dod pamatu greizsirdībai?

    – Nē, neskatos ne pa labi, ne pa kreisi. Nu labi, tas nenozīmē, ka es nemetu acis. Taču, būdams precējies, nekad neesmu krāpis. Par to brīnījās visi mani kolēģi. Bet tā tas ir. Šad tad esmu savus noteikumus pārkāpis, bet tas noticis tikai krīzes laikos. Bet normālos laikos – nekad.

    Un kā ir ar teātri? Tur tu vēl gaidi kādu izaicinājumu?

    – Es nepretendēju uz baigo mākslu. Taču, ja man iedod darbu, tas kļūst par manu sirdsdarbu un es to izdaru, kā nākas. Lai arī mani uzskata par dzērāju, savu darbu izdaru un vienmēr izdarīšu.  

    Tevi par tādu tiešām uzskata?  

    – Sava aste man velkas līdzi, un neba jau bez iemesla. Ir tāds Hansa Fallada romāns Dzērājs. Savulaik mēģināju to dramatizēt, lai izrādītu uz skatuves. Toreiz vēl bija dzīvs režisors Oļģerts Kroders. Es, tāds ierāvis, aizgāju pie viņa uz Valmieras teātri un stāstīju par šo savu ideju. Viņš paskatījās uz mani un noteica: «Tev vēl līdz tam līmenim jānodzeras, dēliņ…» (Smejas.) Zini, kā ir ar dzeršanu? Kad iedzeru, visi to redz. Es to neslēpju, nesu galdu nost. Bet ir tik daudz mākslinieku, kas iedzer katru dienu, tikai neviens to neredz…

    Bet man ir otra galējība – ja dzeru, tad gribu just, ka esmu dzēris.

    Cilvēki jau spriež tikai par to, ko redz. Nu pasaki, vai dzērājam, alkoholiķim, būtu tas, kas ir man? Pirmā sieva dzīvo labā, izremontētā dzīvoklī Liepājas centrā. Tur ieguldīju visus līdzekļus, ko savulaik nopelnīju. Labi, šeit, kur tagad sēžam, vēl nav uzcelta māja. Bet šeit ir mani sapņi, mans akmensdārzs, mazā māja, dīķis… Bet katrs jau var domāt, ko viņš domā.

    Tavs sapnis ir pieminētā pirtiņa?

    – Sapņoju, ka pēc kāda laika varēšu mierīgi, nedomājot par finansēm, skatīties ziedošās ābelēs, klausīties, kā putni dzied. Un dēls man pienesīs aliņu (smejas). Mieru es gribu. Nākamreiz, kad tu atbrauksi pie manis, sēdēsim uz jaunās mājas terases. Tā būs cita dzīve, cits laikmets, un arī koronavīruss būs beidzies.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība - Parūpējies par savu sirdi!

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+