Rīga +6°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
6
-
2
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Kur var pazust bērns?
Toreiz Aisha bija «Talantu fabrikā». «Tieši divpadsmitajā martā man bija vārdadiena. Pēc tam man ļāva aizbraukt uz mājām. Tobrīd ar draugu dzīvoju Ikšķilē. Trīspadsmitajā martā piezvanīja Anrijs un teica, ka esot pie vecmāmiņas un sēdīšoties vilcienā, lai brauktu pie manis. Teicu «Vēl esmu Rīgā. Padzīvojies pie vecmāmiņas un tad kādos deviņos brauc, bet pirms tam piezvani, ar kuru vilcienu būsi. Aiziešu tev pretī.» Anrijs vairāk man nepiezvanīja un uz Ikšķili neatbrauca. Nodomāju, ka negribēja tik ilgi gaidīt un aizgāja atpakaļ uz mājām, jo tobrīd, kad runājām pa telefonu, Anrijs tā arī teica – es vēl izdomāšu, ko darīt. Kad nākamajā dienā man piezvanīja vecāki un jautāja: «Kur Anrijs?» – biju ļoti pārsteigta. Kā – kur? Vai tad mājās viņa nav? Arī vecmāmiņa bija pārliecināta, ka Anrijs aizgājis uz māju. Pēc sarunas ar mani noteicis: «Nu labi, tad es eju mājās. Tik vēlu vilcienu negaidīšu.» Pa logu redzējusi, ka viņš pagriežas uz Lāčplēša pusi un aiziet. Varbūt bijis tāds kā mazliet saskumis un klusāks nekā citkārt, bet nekā tāda, lai satrauktos un prašņātu, vai nav kas noticis. Viņš bija no tiem bērniem, kam nemēdz būt problēmu. Anrijs skolā bija topa čalis – atraktīvs, feins. Augumā maziņš, vēl pilnīgs bērns, bet tas, kā viņš domāja, runāja, nebija viņa vienaudžu garā. Tā bija drusku pieaugušāka un par saviem gadiem vecāka puiša dzīves uztvere. Anrijs bija daudz prātīgāks un ar dziļāku skatījumu uz pasauli nekā es viņa gados. Viņš bija izteikts mājas cilvēks. Apkārt nekur nevazājās, viņu nevilināja kompānijas un tusiņi. Pat ar draugiem diezgan nelabprāt kaut kur gāja. Viņam gribējās būt mājās, tur viņam bija labi. Nebija konfliktu ar vecākiem – kā daudziem pusaudžiem, kuri tāpēc labāk blandījās apkārt. Anrijam bija citas vērtības un citas prioritātes. Ja viņam bija kādas problēmas, izrunājāmies. Man ar viņu bija interesanti. Mēs labi satikām un sapratāmies. Arī tāpēc todien, kad Anrijs man piezvanīja un teica, ka atbrauks, nopriecājos, jo, «Fabrikā» tupēdama, jutos kā būrī. Vēlējos ar brāli papļāpāt.
Viņa pazušana bija kaut kas neaptverams. Pilnīgs šoks. Izmeklētāji jautāja – varbūt viņam bijusi depresija, kādas problēmas. Nekas tāds Anrijam nemēdza būt. Nebija iemesla.
Tāpēc ir tik neizskaidrojami, kur tajā mazajā ceļa gabalā no Lielvārdes centra līdz Lāčplēsim, kur visapkārt ir mājas un cilvēki, neviena nemanīts, var pazust bērns. Todien uz ceļa nekas nebija noticis, neviens neko nebija redzējis. Neviena pieturas punkta, no kā meklēt. Tieši tāpat tas bijis citos gadījumos, kad uz Rīgas–Daugavpils šosejas pazuda bērni. Bez pēdām, kā gaisā izkūpot.
Skatoties uz viņu bildēm, man iekritis acīs, ka visiem ir līdzīgi sejas vaibsti. Bērniem, kuri uz šīs šosejas ir pazuduši, izskatā ir kaut kas no Anrija – apaļa seja, gaiši mati, lielas zilas acis. Kaut kas dīvains.»
Aisha aizdomājas un tad klusu nosaka: «Mūsu dzīve tajā martā pirms četriem kļuva par murgu. Kas tikai viss nav darīts, un kur tikai nav meklēta palīdzība. Vēl bija dzīvs vectētiņš, mammas tētis, un viņš zvanīja uz Maskavu un jautāja, vai nav kāds atsaucies – mēs televīzijas raidījumam Žģi meņa bijām aizsūtījuši Anrija fotogrāfiju un aprakstījuši, kur un kādos apstākļos viņš pazudis. Radījuma mājaslapā vēl arvien ir Anrija bilde. Tagad ir klusums, nekādu jaunu ziņu, bet toreiz ekstrasensi un gaišreģi rakstīja katrs pilnīgi citu. Viens teica, ka Anrijs ir sektā, cits apgalvoja, ka viņš aizvests uz kādu valsti, cits bija pārliecināts, ka Anrija vairs nav. Viedokļu un komentāru bija tik daudz, ka sapratām: ja to visu ņemsim par pilnu, nojuksim.»
Kad Aisha par to visu stāsta, viņā nav nekā no jautrās, dauzonīgās un roķīgās meitenes, kuru esam raduši redzēt uz skatuves un dažādajos šovos, tagad arī «Dejo ar zvaigzni». Nelaime viņu ir vērtusi pieaugušāku, nekā tam vajadzētu būt divdesmit divos gados.
«Kad tagad tinu filmu atpakaļ, atceros, cik tas viss bija briesmīgi. Tajā brīdī «Fabrikā» publicitāte jau tā bija liela, un kad vēl izskanēja informācija, ka pazudis man brālis, es, mazais cilvēciņš, vēl pilnīgais bērns, kuram tikko bija palikuši astoņpadsmit gadu, nokļuvu uzmanības centrā.
Raudāju un lūdzos «Fabrikas» producentiem, lai nelaiž žurnālistus pie manis iekšā, lai neliek man runāt.
«Lūdzu, lūdzu, nelieciet man to darīt! Es nespēju runāt un neko stāstīt.» Producenti piedāvāja, ka varu iet no «Fabrikas» ārā, bet tajā brīdī likās, ka tur esmu tāda kā pasargāta un vieglāk būs, ja tur palikšu. Jo biju jau piedzīvojusi, ka tajās reizēs, kad izgāju laukā, sveši cilvēki ne tikai atskatījās uz ielas, bet nāca klāt un jautāja par brāli, preses interese arī uz to bija sakāpināta. No visiem slēpu, kā ir patiesībā. Teicu – viss ir kārtībā! Bet kārtībā nebija nekas. Un nekas arī vairs nebūs tā, kā bija. Mūsu ģimenes pavards ir izjaukts. Ja arī katru dienu par brāli skaļi nerunājam un viņu nepieminam, tas nenozīmē, ka esam viņu aizmirsuši. Ar to, kas noticis, nekad nevarēsim samierināties. Un, kamēr Anriju mirušu neredzēsim, mēs nebeigsim cerēt, ka viņš ir dzīvs, un nepārstāsim viņu gaidīt. Jo īpaši Ziemassvētkos, kad visa ģimene esam kopā, katram ir smagas domas par Anriju, un tās kopības kā tolaik, kad visi bijām, tā īsti vairs nav. Paldies Dievam, ka mūsu vecāki palika kopā. Parasti ir tā – lielas bēdas cilvēkus vai nu izšķir, vai vēl ciešāk satuvina. Mamma bija tā, kura mūs visus savāca un saturēja. Viņa ir visu mūsu sargātāja un žēlotāja. Arī tad, kad mājās visapkārt raud, viņa nav varējusi to atļauties, Kad citi neredz, viena pati kaut kur nolien un izraudas. Es domāju, ka mamma ir stipra sieviete. Ļoti stipra.
Toreiz, kad brālis pazuda, tētim šķita, ka viņam ir vissliktāk, ka viņam vienīgajam sāp. Tas varbūt ir vīriešu egoisms, kas jāpieņem, un mamma to spēja. Tāpēc arī papā un mamā ir kopā un mēs esam spējuši atgriezties dzīvē un turpināt dzīvot, strādāt, dziedāt. Mamma, lai spētu savākties, aizbrauca pastrādāt uz Angliju. Tas viņai baigi palīdzēja. Māsa pusotra gada nodzīvoja Amerikā, bērnus auklēja, mācījās angļu valodu un teātra mākslu. Viņai arī ir talanti, lai varētu radoši izpausties, bet Laurai labāk patīk to darīt nevis uz skatuves, bet aiz skatuves. Viņa varētu būt laba menedžere un producente. Arī uz zemes stāv stingrāk nekā es. «Aija, savācies!» viņa mani sapurina, kad emociju uzplūdos nespēju tās savaldīt. Spēji apraudos un tikpat spēji atkal smejos. Kad biju maza, varēju sākt raudāt pilnīgi ne no kā, bez jebkāda iemesla. Vecmāmiņas dzīvoklī ir niša, kurā aiz aizkara stāv drēbju skapis. Es tur ielīdu, sēdēju skapī un raudāju, raudāju, raudāju. Vecāmāte prasīja: «Aijiņ, kāpēc tu raudi? Kas tev noticis?» Atteicu: «Raudiens nāk!» – un brēcu vēl trakāk. Un tad vienā brīdī raudiens pāriet un atkal ir labi. Bija laiks, kad mani viss aizkustināja, visus bija žēl. Skatījos filmu un raudāju, klausījos dziesmu un varēju apraudāties. Vēl tagad reizēm raudu, bet ne tik bieži.»
Iezvanās dziedātājas mobilais telefons. Tā ir Raimonda Paula dziesma «Ar mani atkal runā kaijas» melodija. Kad Aisha īsā sarunā ar Māri Pūci, savu partneri šovā «Dejo ar zvaigzni», vienojas par mēģinājuma laiku, atzīstos, ka šis bija brīdis, kad sevi pieķēru domājam stereotipos. Ja pirms tam man jautātu, ar kādu melodiju zvana viņas telefons, teiktu – ar kaut ko ļoti roķīgu. «Šī ir tāda kukū dziesma, ļoti forša. Man vispār Pauls patīk,» saka Aisha un izstāsta kaut ko ļoti personīgu. Par Anriju.
«Tad, kad viņš pazuda un mēs viņu meklējām ar policiju, paši, ar dažādiem astrologiem, pareģiem un dziedniekiem, kad katrs stāstīja kaut ko citu, es sapratu bēru ceremonijas jēgu. Ar šo rituālu cilvēks tiek apglabāts – prātā, sirdī. No viņa atvadās – tas ir pēdējais pieskāriens un glāsts. Tās ir sāpes un bēdas, bet kapos ir vieta, kur pie viņa aiziet. Mums tādas nav. Un mamma mums ir aizliegusi par Anriju domāt kā par mirušu. Kad pagājušajā novembrī nomira vectētiņš, mammas tētis, kurš mums visiem bija ļoti mīļš, kurš dikti mīlēja Anriju un mūs ar māsu, mamma gribēja ielikt viņam līdzi visu mūsu bildīti. Bet tad kāds viņai bija pateicis, ka to nedrīkst darīt – ja mirušajam iedod līdzi dzīva cilvēka fotogrāfiju, ar viņu notiks kas slikts. Es mammai teicu: «Bet varbūt Anrija bildīti vajag ielikt un viņu arī aizvadīt, lai dvēselītei miers un tai ir vieglāk.»
Mamma iesaucās: «Nekādā gadījumā! Kamēr Anriju mirušu nebūšu redzējusi, tikmēr viņš mums būs dzīvs!»
Mamma viņu pat sapnī ne reizi šajos gados nav redzējusi. Pie manis gan Anrijs sapņos nāk diezgan bieži. Nesen redzēju sapni – esmu aizbraukusi ceļojumā uz Spāniju vai Portugāli. Braucu pa kaut kādām nomalēm, nokļūstu laukos, kur ir mazas, nabadzīgas būdiņas, un man kāds rāda uz vienu tādu mājiņu un saka: «Tajā dzīvo Anrijs. Viņš ir tur.» Es eju uz to māju un pēkšņi pamostos. Un tad gan bija tā, ka kliegt gribas un ir šausmīgi smagi. Netiec vaļā no domas – ja nu patiešām Anrijs ir kaut kur aizvests? Dzīvo svešā zemē un cenšas man padot ziņu, kas ar viņu noticis un kur viņš ir»
