• Šobrīd

    weather img

    Rīga -3°C Mākoņains, D vējš, 4.63 m/s

    Aija Andrejeva: Tētis man vienmēr bijis stingrais, ar uzslavām nemētājās

    Dzīvesstāsti
    Līga Blaua
    Līga Blaua
    27. decembris, 2021
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: F64
    Kopš bērnības viņa vecākiem bijusi Aiča, un tā arī citi ģimenē vienmēr teica – Aiča un Aiča. Bet, augot lielākai, tētis viņu biežāk sauca par Bandito. «Vēl arvien es viņam esmu Aiča – Bandito!» smejas dziedātāja Aisha. Īstajā vārdā – AIJA ANDREJEVA. «Bet es viņu saucu – papā.» Viņas tētis jeb papā ir grupas Opus Pro solists Alex.
    Nākamais: Ejam kāpostos

    Raksts publicēts žurnālā Ievas Stāsti, Nr.5 2008. gadā.

    «Tu noteikti dziedāsi!»

    Kad mēs ar dziedātāju runājam, kur satikties, Aisha nosauc kādu bāru. Ar tramvaju garāmbraukdama, tā nosaukumu esmu pamanījusi, bet to, ka aiz smagajām metāla durvīm ir tik patīkams un mājīgs mūzikas klubs, nezināju. «Te es pirmo reizi dziedāju kopā ar tēta grupu. Tas bija «Fabrikas» otrajā nedēļā. Daudzi gribēja mūs ar tēti redzēt kopā uz skatuves, un tad arī Opus Pro mani paņēma līdzi. Dziedāju Harija Zariņa dziesmas, kuras jau zināju – «Mīļo», «Rozā lietus». Viņi uz skatuves mani laida ar tām dziesmām, par kurām bija droši, ka nodziedāšu. Tas bija forši. Tāpēc man šis mūzikas klubs ir tik mīļš – šo atmiņu dēļ. Arī viena te esmu dziedājusi,» Aisha atklāj savu saistību ar norunāto tikšanās vietu.

    Par jauno dziedātāju varētu domāt – tāds pašsaprotams ceļš mūzikā. Jau kopš bērnības tajā iekšā (astoņdesmito gadu vidū, kad Aisha piedzima, Opus Pro un tās solists Alex bija uz popularitātes augstākā viļņa, viņu dziesmas kļuva par hitiem. Alex vēl arvien ir, piemēram, aktrises Indras Briķes mīļākais dziedātājs, nu skaidrs, ka arī savu meitu Alex skoloja par dziedātāju.

    «Tā tas galīgi nebija!» Aisha iesaucas. «Tētis bija pret visām mūzikas skolām. Viņš pats ir tīrradnis – nekad nav gājis ne mūzikas skolā, ne Konservatorijā. Visu pats apguvis. Vienā ziņā – forši, bet ne katrs to spēj. Tētim tas izdevās, jo viņš tiešām ir talantīgs. Taču es ļoti vēlējos mācīties mūzikas skolā, un es tur iestājos pa kluso. Lielais paldies jāsaka manai vecmāmiņai – mammas mammai, pie kuras es principā arī uzaugu. Gandrīz vai uzaugu,» Aisha izlabo. «Mēs dzīvojām «Lāčplēsī» – tolaik tas bija slavenā kolhoza centrs, bet vēl arvien pa vecam to vietu sauc par Lāčplēsi. Vecmāmiņai dzīvoklis ir Lielvārdē pie dzelzceļa stacijas. No turienes nav tālu vidusskola un mūzikas skola, tāpēc man pa nedēļu ērtāk bija palikt pie vecmāmiņas, lai nav katru dienu tie pāris kilometri jāstaigā uz mājām.

    Un tā tētis par mūzikas skolu uzzināja tikai tad, kad es jau tur biju iestājusies. Īstenībā viņš bija ļoti priecīgs, jo man sanāca.

    Mācījos flautas klasē. Tolaik es domāju, ka nedziedāšu. Man patika flauta, spēlēju to ar prieku. Dziedāšana sanāca it kā pati no sevis. Kā tas bija?» Aisha aizdomājas.

    «Tētis vienu brīdi bija projām Amerikā. Pārbraukdams atveda divas videokasetes – tur iekšā bija Merkurija piemiņas koncerts, daudzas slavenas rokgrupas. Vienmēr tās kasetes liku, skatījos, dziedāju līdzi. Varbūt tāpēc man roks ir tuvāks, ka es faktiski ar šiem ierakstiem uzaugu. To, ka es vispār varu dziedāt, vecāki pamanīja, kad man bija kādi seši gadiņi. Tētim bija ierakstīta jauna dziesma, un es to savā nodabā dungoju. Mamma saausījās: «Paklausies, Aleksi, viņai taču labi sanāk!» Tētis piesēdās man blakus: «Nu, padungo!» Un tad es arī padungoju. Atceros, ka tētis toreiz teica: «Tu noteikti dziedāsi! Tu būsi uz skatuves. Vai nu dziedāsi, vai dejosi, bet uz skatuves tu būsi.» Tas man ir spilgti palicis atmiņā. Un tad vēl bija kāda situācija, kad man bija gadi sešpadsmit – kādā pasākumā mēs ar tēti karaokē pie Frīda uzrāvām kopīgu dziesmu. Frīdis teica: «Aleksi, pēc pāris gadiem Aija dziedās. Tā būs.» Un tā ir arī noticies. Esmu uz skatuves. Man to gribējās, un pati uz to gāju. Nav tā, ka tētis mani paņēma pie rokas un ar savu vārdu ieveda mūzikā. Tāpat kā mūzikas skolā pieteicos, viņam nezinot, tā arī, neko nesakot, aizgāju uz televīzijas «Talantu fabriku», kļuvu Aisha un kopš tā laika mēģinu mūzikas lauciņā atrast savu vietu un tajā noturēties. Man tagad ir arī sava grupa. Pirms gada aizgāju no Opus Pro. Un nevis tāpēc, ka sastrīdējos ar tēti vai nevarēju kaut ko ar grupas puišiem sadalīt, kā tobrīd baumoja, bet jau visu laiku zināju, ka iešu atsevišķi. Opus Pro ir tēta grupa – ar savu stilu un vēsturi, un es vēlējos, lai, ieejot mūzikā, par mani izveidojas priekšstats: ā, viņai jau tētis visus ceļus ir nolīdzinājis, aizgājusi pie visa gatava, un tad nav nekāda māksla dziedāt populāra vārda drošajā paspārnē. Tieši tā daudzi uzskatīja. Tāpēc arī izlēmu, ka jāstrādā pašai un jāiet savs ceļš, pašai jāiegūst vārds un sava publika. Satiku Kristapu Krievkalnu, kurš teica: «Darām to un strādājam kopā!» Un tagad mana grupa ir četri puiši – Kristaps Krievkalns, Raitis Keišs, Kaspars Ansons, Miks Rullis – un es – soliste Aisha. Taisām kopīgu disku. Pavasarī gribam izdot.

    Man ir svarīgas un vienmēr būs svarīgas tēta domas par to, ko daru. Ziemassvētku laikā man ar savu grupu bija daudz koncertu, un uz vienu tētis atbrauca līdzi.

    Pēc tam teica: «Jā, tu esi progresējusi.» Tādus vārdus dzirdēt no tēta – tas man bija tā-ā-ā! Tētis man vienmēr bijis stingrais, ar uzslavām nemētājas. Domāju, ka pēc kādiem pāris gadiem mēs ar tēti atkal varētu kaut ko kopā uztaisīt. Gribētu ar viņu kādu sirdi plosošu balādi iedziedāt. Tas būtu forši.»

    Nākamā lapa

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+