• Šobrīd

    weather img

    Rīga -1°C Migla, Z vējš, 1.03 m/s

    Aija Andrejeva: Es visu spēju. Un tā ir mana problēma – neļauju sev būt sievietei

    Intervija
    Agnese Meiere
    Agnese Meiere
    17. janvāris
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Aija Andrejeva
    Foto: F64
    Aija Andrejeva
    Dziedātāja Aija Andrejeva. No spriganā skuķēna ar skatuves vārdu «Aisha» viņa lēnām pārvērtusies sievietē, kas zina, ko dara.

    Intervija publicēta žurnālā Ieva 2011. gada 43. numurā.

    – Zinu, ka tava bērnība lielā mērā pagājusi pie vecmāmiņas. Ko viņa tevī ielikusi?

    – Vecmāmiņa man iemācījusi būt patstāvīgai, atbildīgai par darbu, par to, ko daru. Viņa vairāk rūpējās par manu racionālo pusi. Bet vectētiņš – par emocionālo. Viņš man bija baigais mākslinieks. Vienmēr pavadīja mani uz mūzikas skolu un vēlāk atkal nāca pretī. Abi gājām pa ceļu un sapņojām. Es vectētiņam apgalvoju, ka viņš nekad, nekad nenomirs un dzīvos tūkstošiem gadu. Viņš par to smējās un sacīja, ka tā nu gan nebūšot.

    Bet īpašos dzīves brīžos atceros, ka vectētiņš man gandrīz vai lūdzās: «Aijiņ, neļauj nevienam sasist un sabradāt savu dvēselīti. Esi vienmēr tāda, kāda esi.» Vectētiņš solīja – cik nu būšot viņa spēkos, viņš centīšoties mani sargāt. Bet lielākais darbs man būšot jāpaveic pašai.

    Cenšos paturēt prātā: lai kādas pasaulīgas nepatikšanas mūs visus ik pa laikam piemeklē, tas, kas man iekšā, tas ir mans un nemainīgs.

    Vectētiņš mācīja: lai ko darītu, visā jāieliek sirds un dvēsele, cilvēkā nedrīkst būt falšuma. Starp citu, viņš bija gaismotājs, savulaik strādāja kopā ar Viktoru Lapčenoku un citiem māksliniekiem. Kādu laiku arī Leļļu teātrī. Kāds režisors stāstīja, ka vecaistēvs vienmēr bijis kompānijas dvēsele – skaitījis dzeju, uzturējis labu omu. Ar viņu kopā vienmēr bijis jautri un labi.

    – Runāji par īstumu, bet vienu brīdi no bērna pārvērties par cacu. Kāda tad ir īstā Aija?

    – Vispār pēc būtības esmu miljons gadu attālumā no cacas. Man nepatīk nekas spīdīgs, mans mīļākais apģērbs ir melna kleitiņa, un nevaru ciest zīmēšanos. Tomēr – jā, tāds jocīgs periods manā dzīvē bija… Līdz tam savā ziņā biju pašpuika, tāds spridzeklis, kā mani mēdz saukt. Un tad sekoja pusotra gada ilgs periods, kad mani nepazina pat mani draugi un vecāki. Visi vaicāja, kas ar mani notiek. Mani mainīja attiecības, kurās diemžēl pazaudēju sevi. Man gribējās cacoties, rullēt matus, vilkt tikai augstpapēžu kurpes. Labi sapratu: tā neesmu es. Tai pašā laikā mēģināju sev iestāstīt, ka viss ir kārtībā, ka tas ir tikai tāds posms dzīvē, ka tas man ir vajadzīgs. Par laimi, pēc tam nāca Dvēselītes ieraksts, es veiksmīgi atkal atkritu atpakaļ savā īstajā – pašpuikas – dzīvē.

    – Vai ir viegli sākt dzīvot kāda cita, nevis savu dzīvi?

    – Pirms tam šķita, ka ne. Bet tagad saprotu, ka jebkurai dāmai tā var gadīties. Sāku strādāt pie Dvēselītes, manā dzīvē sākās jauns posms, un sapratu, ka man vairs nav pa ceļam ar tiem cilvēkiem, kuru dēļ mēģināju iztaisīties par to, kas neesmu.

    Laikam ir ļoti viegli sevi pazaudēt. Tagad pat nesaprotu, kā tas ar mani varēja notikt. It kā jau saku, ka manā dzīvē nav kļūdu, ka viss notiek tā, kā tam jānotiek. Bet, iespējams, tā tomēr bija kļūda. No otras puses, tā ir mana pieredze, mana bagāža. Labi, ka nepazaudējos pavisam.

    – Kā reaģēji, kad attapies, ka dzīvo mazliet izdomātu dzīvi?

    – Sēdēju mašīnā, raudāju un domāju: ko lai es tagad daru?!

    Esmu tāds nenoturīgs cilvēks – kurp mani papūš, turp eju. Manis, Aijas, vairs nav, ir tikai lapa vējā…

    Tad sapratu, ka man nepieciešams kāds svešs cilvēks, kas uz manu dzīvi paskatās no malas. Tā nonācu pie psihoterapeita. Arī par šo pieredzi priecājos. Tur iemācījos izprast savas emocijas, izjūtas. Atpazīstu tās un neitralizēju, esmu iemācījusies tās nepadarīt par drāmu. Terapija man iemācīja rakstīt – savas emocijas izlieku uz papīra un glabāju savā dienasgrāmatā. Ik pa laikam pašķirstu savas kladītes. Tad man kļūst kauns pašai par sevi.

    – Zinu, ka par vienu no labākajām draudzenēm un tuvākajiem cilvēkiem uzskati savu mammu.

    Mamma vienmēr man un vecākajai māsai Laurai bijusi draudzene. Tētis savukārt bija ļoti stingrs. Par to viņam šodien saku paldies. Viņš iemācīja mums cienīt sevi un neļauties mirkļa vājumam attiecībā uz puišiem. (Smejas.)

    Mamma mūs vienmēr uzklausīja, sadarbojās ar mums. Ja kāds zinātu, ko mamma mūsu dēļ pārcietusi! Reiz mums ar māsu bija uzlikts mājas arests, bet mēs aizlaidāmies vēžot. Pa logu nometām savas mantas un pateicām tētim, ka mums jānoskrien lejā kaut kam pakaļ. Viņš piekodināja, ka fiksi jābūt atpakaļ. Bet lejā mūs jau gaidīja mašīna… Un tas viss ar mammas ziņu! Kad tētis vēlāk zvanīja, necēlām klausuli. Pēc tam viņš bija ļoti, ļoti dusmīgs… Pa kluso zvanījām mammai un pateicām, ka ar mums viss ir kārtībā. Viņai mūsu dēļ daudzkārt vajadzēja tikt galā ar tēti. (Smejas.)

    – Vai tāpēc, ka tētis jūs tik ļoti sargāja, šķita, ka tev vienmēr ir drošā aizmugure?

    – Mēs vispār bijām drošas, jo visu mūžu esam jutušas, ka aiz mums ir siena – mūsu vecāki. Tagad varbūt ir mazliet citādi, mēs ar māsu kļūstam par sienu vecākiem. Bet savulaik tētis teica (atdarinādama rupju vīrieša balsi): «Nedod Dievs jums kāds pirkstiņu pieliks! Nedod Dievs…»

    Visi zināja, kāds ir mans tētis, un no viņa baidījās.

    Pret viņu izjuta cieņu un respektu. Kad tētis nāca, draugi čukstēja: «Aiča, Aiča, tavs tētis…» Visi sastinga gandrīz vai miera stājā. Bet mamma maniem draugiem bija draudzene.

    – Kam esi līdzīga pēc rakstura?

    – No mammas, šķiet, manī ir sapņainība. No tēta – droši vien balss un arī temperaments, lai gan izskatās viņš mierīgs. (Smejas. Pēc tam Aija mirkli klusē un tad nopietni turpina.) Šķiet, mēs esam dvēseles radinieki. Esot kopā, mēs varam daudz nerunāt un tomēr labi justies. Uz skatuves vispār starp mums notiek brīnumi. Kad biju jaunāka, gribēju tikt tālāk no tēva, jo man viņu visu laiku spēlēja klāt. Negribēju, lai saka: «Aijiņai jau viss tikai tāpēc, ka tētis…» Tā nav, viņš nekad nav mani bīdījis. Kad tas posms pagāja, sapratu, ka tētis ir mana lielākā autoritāte, tieši no viņa man viss ir. Esmu ļoti lepna, ka man ir tētis ar tādu talantu un tādu balsi. Tagad novērtēju, cik īpaši ir tas, ka abi kopā varam būt uz vienas skatuves. Tās izjūtas atsver visus strīdus, nebūšanas, kas bijušas.

    – Teici, ka tagad sienas izjūta jāsniedz vecākiem. Vai tas nav grūti?

    – Ir. Lūzuma punkts bija mūsu ģimenes traģēdija, kad pirms vairākiem gadiem pazuda mans brālis Anrijs. Tas brīdis ir briesmīgs. Faktiski sagruva visa mūsu dzīve. Tu saproti, ka no vecākiem vairs nevari gaidīt sienas izjūtu, jo viņi paši ir sabrukuši. Tev jābūt stiprai pašai un vēl jābalsta viņi. Tad biju kā no laivas izmesta, jo pati vēl īsti nebiju atradusi savu vietu dzīvē. Šķita, ka vairs nav ne māju, ne pavarda, nekā. Tāpēc jau kļuvu tāda, mazliet nevaldāma. Tā vienkārši bija aizsargreakcija.

    – Cik saprotu, tas ir brīnums, ka tavi vecāki toreiz palika kopā.

    – Visādi ir gājis, bijis laiks, kad viņi skrēja katrs uz savu pusi. Piemēram, mamma uz laiku aizbrauca pastrādāt uz ārzemēm. Bet viņi viens bez otra nevar. Atsevišķi viņiem būtu vēl trakāk. Mamma vienmēr uzņēmusies glābējas lomu. Tēvs varēja raudāt, bet mamma visu pārdzīvoja iekšēji. Raudāja, kad neviens neredz. Tas nebija viegli… Mammai acīmredzot tāda karma, liktenis. Būt stiprai.

    – Vai tu esi samierinājusies, pieņēmusi brāļa pazušanu?

    – Jā un nē, jo tas ir kaut kas nepabeigts. Izgāja no mājas un pazuda, un vairs nekādu pēdu… Neziņa ir trakākais, ar ko jāsadzīvo. It kā jau saprotu, ka brālis ir jāpalaiž, jāapglabā sevī. Bet mazs cerības stariņš joprojām saglabājas. Jādzīvo tālāk. Vai tu to gribi vai ne, dzīve turpinās.

    Par savu dzīvi žēloties noteikti nevaru. Es taču esmu veiksminiece.

    Esmu pateicīga Dievam, ka varu darīt to, ko mīlu, – ne jau kuram katram cilvēkam dota tāda iespēja.

    – Vai vainoji sevi par to, kas notika ar brāli?

    (Mirkli klusē.) Jā. Todien biju Rīgā, kad brālis man zvanīja un teica, ka brauks pie manis uz Ikšķili, kur tobrīd dzīvoju. Teicu, lai viņš vēl nebrauc, jo būšu vēlu mājās. Pēc tam neskaitāmas reizes domāju: varbūt man vajadzēja uzreiz braukt mājās, varbūt vajadzēja rīkoties citādi?

    Ļoti sāpīgi bija arī tas, ka prese rakstīja: brālis klaiņojis jau iepriekš, nav nekāds brīnums, ka viņš pazudis. Anrijs bija mājas bērns. Viņš bija nopietns, vecāks par saviem gadiem, daudz lasīja. Viņš ne gāja uz tusiņiem, ne staigāja apkārt… Tāds smukulis viņš būtu… Sportisks, zilām acīm. Redzēju viņu sapnī pagājušajā nedēļā. Redzēju tēti un viņu – abi dauzījās pa ūdeni. Vispār brālis man diezgan bieži sapņos rādās. Bijis arī sapnis, kur Anrijs atnācis ciemos. Sasveicinās, un tas arī viss, pēc tam paziņo: «Čau, es eju atpakaļ, negaidiet mani vairs.»

    – Tu bieži piemini savu māsu Lauru. Vai viņa tev ir īpašs cilvēks?

    – Pats tuvākais. Tāpēc nevaru saprast, kā tas var būt, ja māsas vai brāļi nevar satikt savā starpā. Vecmāmiņa jau kopš bērnības mums mācīja, ka vienai otra jāmīl. Viņa teica: visas jūsu draudzenes nāks un ies, bet māsa paliks. Es tam pilnīgi piekrītu.

    Mana māsa ir brīnišķīga, pārliecināta par to, ko dara. Ar Lauru esmu kopā gandrīz visu laiku – viņa ir mana menedžere, turklāt mēs dzīvojam vienā mājā. Gandrīz vienmēr esam viena otrai blakus. Smejos, ka māsai vairāk šancē racionālā puse, es vairāk esmu pa gaisu. Bet abas kopā veiksmīgi balansējam starp emocijām un nosvērtību.

    – Runājot par emocijām, vai esi no tām sievietēm, kas var raudāt ne par ko?

    – Jā, tas man ir kopš bērnības. (Smejas.) Bērnībā sēdēju skapī un raudāju. Bet, kad man vaicāja, kāpēc raudu, teatrāli atraucu, ka raudiens nāk, un vēl vairāk sāku raudāt. Toreiz laikam izjutu uzmanības trūkumu. Tomēr arī tagad ik pa laikam paraudu. Reizēm pārņem skumjas, kaut tām īsti nav iemesla, tad mašīnā uzlieku mūziku un raudu.

    Savējo klātbūtnē gan cenšos neraudāt. Citādi vecmāmiņa saka – viņai jāraud man līdzi. (Smejas.)

    – Pastāsti par savu vecmāmiņu!

    – Esmu jau tiktāl izaugusi, ka arī ar vecmāmiņu varu aprunāties kā ar draudzeni, izstāstīt gan par savām būšanām, gan nebūšanām. Viņa dikti priecājas par to, jo parasti mamma bija tā, kurai uzticējos, vecmāmiņa bija tā stingrā.

    Vecmāmiņa man ir ļoti liels atbalsts, mana māju izjūta. Kad man ir kāds koncerts, viņa vienmēr paliek pie manis. Kad atbraucu, zinu, ka tikšu aprūpēta no galvas līdz kājām. Man no rīta būs pankūciņas, bet pa dienu siltas pusdienas. Un es varu mest drēbes, kur man patīk, jo viss tiks savākts… Viss ir izgludināts un nolikts. Un tik ļoti smaržo pēc mājām!

    – No mājām aizgāji septiņpadsmit gadu vecumā. Kāpēc tik agri?

    – Toreiz mūsu ģimene vienā mirklī salūza. Nomira vecmāmiņa, ilgāku laiku vectētiņš – tēta tētis – bija uz gultas. Tad arī viņš nomira. Un mans tētis salūza, jo viņam šķita, ka viņš palicis pilnīgi viens. Tas bija smags laiks, es gribēju tikt prom no tā, kas notika mājās. Toreiz ātrāk gribējās būt lielai, jo ģimenē nebija tāda gaisotne, kurā gribējās uzturēties.

    Aizgāju dzīvot pie sava drauga un, tiklīdz palika astoņpadsmit, tiku šovā Fabrika. Un tad sekoja vēl viens trieciens – pazuda brālis…

    – Un kā tādos lūzuma brīžos nezaudēt dzīvesprieku?

    – Visi taču cieš! Kādam to rādīt… neuzskatu, ka tas ir pareizi. Kaut bija posms, kad šķita: mani sasituši ar bomi, kārtīgi atstaigājuši iekšējo pasauli. Lēnām, pārvarot sevi, mēģināju tikt šīm izjūtām pāri. Un tad kādu vakaru sabruku. Man uznāca šausmīga histērija, zvanīju un saucu māsu, lai nāk pie manis. Ārkārtīgi raudāju, bet viņa turēja mani rokās un šūpoja kā mazu bērnu… (Aija atkal mirkli klusē.)

    Es raudāju, un raudāja arī māsa, jo nespēja man palīdzēt, mazināt manas sāpes.

    Tai pašā laikā vēl paspēju domāt, ka tā visa ir mana pieredze, to visu man vajag – es tam eju cauri, lai tiktu dzīvē kaut kur tālāk. Tā es sevi mierinu. (Skumji iesmejas.)

    – Kāpēc toreiz sabruki?

    – Eirovīzijas dēļ. Toreiz dabūju dzirdēt ļoti nepatīkamas lietas. Vīlos sevišķi tuvos cilvēkos, kam ļoti uzticējos. Tāpat jutu, ka man vienai uzkrauta pārāk liela atbildība. Tomēr tā atbira cilvēki, kas, izrādās, man nav vajadzīgi. Un par to paldies. Bet lai nu paliek – nav ko skumt un vaimanāt, neviens taču nenomira. Tā ir mana pieredze, kas gan jau kaut kad noderēs. Jo vairāk emociju un izjūtu, jo dzīvāks un radošāks cilvēks.

    – Pirms dažiem gadiem saņēmi saderināšanās gredzenu.

    – Jā, tā bija. Bet man šķita, ka jālaižas no šīm attiecībām, ka vēl esmu par jaunu un tam vēl nav jānotiek. Tai mirklī nepateicu nē, bet nepateicu arī jā. Nezinu, ko tai brīdī domāja cilvēks, kas man dāvināja gredzenu. Tomēr tagad man šķiet, ka arī no viņa puses tā bija vienkārši attiecību glābšanas taktika. Lai nu kā, nekas no mūsu saderināšanās nesanāca. Bet šis cilvēks man ir ļoti mīļš joprojām, mēs esam labi draugi. Esam izauguši kopā, un zinu: ja man vajadzēs palīdzību, viņš atbrauks pat nakts vidū. Un arī es viņam vienmēr palīdzēšu.

    – Vai joprojām nezini, kas ir īsta mīlestība?

    – Laikam nezinu. Un, jo tālāk, jo trakāk. Man ir tik daudz domu par to un vienlaikus nekādas skaidrības. Ceru – reiz to sapratīšu.

    Ļoti reti gadās uzreiz sastapt īsto cilvēku un noiet kopā ar viņu visu dzīves ceļu. Un vēl – nav jau laikam viegli sadzīvot ar mani, ar manu publisko dzīvi, lai gan neesmu aizrāvusies ar publisku pasākumu apmeklēšanu. Tāds bija tikai viens periods – pieminētais izrādīšanās, izpatikšanas laiks. Vislabāk atpūšos ar saviem cilvēkiem, kad varu uztaisīt sīpoliņu sev uz galvas, uzvilkt kājās pļūtenes un dancot pa māju.

    – Kādā intervijā teici, ka attiecībās reiz esi pievilta, piekrāpta, tāpēc ir grūti uzticēties.

    – Ar to ļoti cīnos, jo nav iespējams veidot attiecības, ja neuzticies. Un tomēr gaidu, ka man atkal iedurs mugurā duncīti. Bet tā nedrīkstētu būt, tāpēc mēģinu no tā tikt vaļā.

    Bieži domāju par nākotni. Esmu pašpietiekama, varu izdzīvot pati, lampiņu ieskrūvēt varu.

    Es visu spēju. Un tā ir mana problēma – neļauju sev būt sievietei.

    Redzi, mans tētis ir kārtīgs vecis, kas – kā pateiks, tā būs. Un savā ziņā arī es esmu kārtīgs vecis… Man gribas, lai būtu kā pasaku. Tāpēc jau vīrietim ar mani nav viegli – man tik vienkārši nevar pateikt: būs tā un tā.

    – Kādam jābūt tavam vīrietim?

    – Viņam jābūt manam draugam. Un jāmīl bez nosacījumiem. Bet mīlestība… mani biedē. Esmu iedomājusies, ka tā būs kaut kas ļoti, ļoti liels, ka sirds pukstēs tik strauji. Un man bail, ka to nepiedzīvošu un neuzzināšu, kāda tā īsti ir…

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.
     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+