• Šobrīd

    weather img

    Rīga +13°C

    Aglonas svētgleznas brīnums

    Reliģija
    Lolita Lūse
    Lolita Lūse
    13. augusts
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Andris Tone
    Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētkos augustā pie Aglonas bazilikas ik gadu klusē cilvēku rinda. Atveseļošanās, dziedināšana, tikšana pie sen gaidīta bērniņa – tie ir tikai daži stāsti, kas apliecina Aglonas Brīnumdarītājas Dievmātes svētgleznas spēku.

    «Bieži vien pret Dievmātes brīnišķo bildi redz gan priesterus, gan ļaudis, kas skaita Jumpravas Marijas litāniju. Te redz cilvēkus, kas nometušies ceļos, kas lūdzas izstieptām rokām, kas asaru pilnām acīm. Te redz lūdzamies gan kropļus, gan vārguļus, gan apspiestos, gan atraitnes – visus tos, kuriem dzīves krusts ir kļuvis smags. Kas viņus šurp aicina, kādēļ viņi ne reizi vien mēro desmitiem un pat simtiem kilometru garu ceļu?

    Tamdēļ, ka viņiem ir liela uzticība, tamdēļ, ka viņu lūgumi ir vairākkārt piepildījušies, tamdēļ, ka viņi stipri un dzīvi tic, ka tieši Viņa ir vislabākā Māte – vidutāja starp saviem bērniem un savu dēlu Jēzu Kristu.

    Šaubīgais cilvēka prāts vien negrib tam visam ticēt un sava vājuma, maldīguma un aprobežotības dēļ nespēj izprast. Tāpēc šī lieta ir vairāk sirdslieta, un tikai tad spēsim izprast Aglonas Dievmātes žēlastību, kad kā mazi bērni ar pazemīgu un atklātu sirdi tuvosimies savās grūtībās un vajadzībās pēc palīga pie savas ķēniņienes.» Tā par Aglonas Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas Romas katoļu bazilikas altārgleznu teikts 1856. gadā Varšavā izdotā grāmatā Pamietnik Religijno Moralny.

    Ir pagājuši vairāk nekā 150 gadi. Cilvēki no visas pasaules joprojām metas ceļos pie Aglonas Dievmātes altāra un noliec galvu vai paceļ skatienu uz svētgleznu, lai izlūgtos savu nodomu. Pat tie, kas atbraukuši tikai ekskursijā vai ziņkārības dēļ, satiekoties ar Dievmāti, te bieži vien uzplēš kādu pavirši uzdiegtu ielāpu dvēselē un izraud visu savu dzīvi. Pasaka paldies. Atrod mieru. Atrod padomu un spēku. Kāds uzņēmējs no Rīgas saka: «Kamēr par šīs gleznas brīnumu nezināju, protams, pie tās arī negāju, un neko – dzīvoju, kā dzīvoju. Bet kopš pirmās satikšanās zinu: tas tomēr ir kas īpašs. Jau vairākus gadus tieši Aglonas svētkos agrā rītā aizeju pie Dievmātes – neprasu neko konkrētu, pat nezinu, ko tās pārdesmit sekundes pie altāra domāju. Pagājušajā gadā nesanāca laiks un pie svētgleznas neaizgāju. Atbraucu mājās un nedēļām nevarēju atrast mieru, sāka neveikties, un sapratu: tas tādēļ, ka neparunājos ar Dievmāti. Kādā septembra svētdienā speciāli braucu uz Aglonu. Tikai tad dzīve atkal sakārtojās.»

    Gleznas vēsture

    Nezināma autora darbs – Aglonas bazilikas altārglezna – Vissvētākās Jaunavas Marijas Brīnumdarītājas svētbilde (latīniski – Immagine miracolosa della Vergine Maria in Aglona) ar dominikāņu gādību te atrodas kopš 17. gadsimta.

    Aglonas svētgleznai ir dvīņumāsa – 14. gadsimtā radītā Traķu Brīnumdarītājas Dievmātes glezna, ko 1382. gadā Bizantijas imperators Manuels II uzdāvinājis Lietuvas lielkņazam Vītautam, jo togad Vītauts pieņēmis kristietību.

    Viena no versijām, kāpēc dominikāņu mūki ir atveduši uz Aglonu valdnieku baznīcā uzstādītajai tik līdzīgu gleznu, saistās ar ķēniņa Mindauga bojāeju ceļā uz Aglonu.

    Vēsturnieks Gustavs Manteifels norādījis, ka Traķu svētglezna, kas izmērā ir mazāka par Aglonas svētgleznu, atvesta uz Latgali un te kopēta, bet oriģināls aizvests atpakaļ uz Lietuvu. Ik pa laikam izskan minējumi, ka gleznas oriģināls tomēr palicis Aglonā, bet uz Traķiem aizceļojusi kopija. Ir arī citi nostāsti: ka gleznas nevis kopētas, bet tām ir viens autors, tātad – tās abas ir oriģināli.

    Savukārt restaurācijas vecmeistari, kas aplūkojuši gan Traķu, gan Aglonas svētbildes, izsaka vēl kādu minējumu.

    Iespējams, ka ir bijusi vai joprojām kaut kur ir trešā glezna – oriģināls, bet abas šodien zināmās svētgleznas tapušas pēc tam.

    Iemesls šādam minējumam – abas gleznas ir pārsteidzoši labi saglabājušās. Ja Traķu svētglezna pirms uzdāvināšanas Vītautam nesta karagājienu priekšgalā, tad tai vajadzētu būt cietušai, bet tas tā neesot.

    Labi saglabājusies arī Aglonas svētglezna, bet tai arī bijuši savi ceļi. 1944. gada vasarā, tuvojoties frontes līnijai, zemnieka pajūgā gleznu aizveda uz Svētās Annas baznīcu Līvānu novada Vanagos un paslēpa aiz altāra, vēlāk to pārveda uz kāda zemnieka šķūnī. Vanagu draudzes ciemos saglabājās miers, un tajos nebija nekādu kara pēdu.

    Glezna ar rīzu un eņģeļiem

    Aglonas svētgleznas lielums ir 132,5 × 109,5 centimetri, tās pamatā ir trīs dēļi –28 centimetrus, 39,5 centimetrus un 41 centimetru plati un 2,5 centimetrus biezi. Daudzu latviešu un poļu valodā pieejamo arhīvu materiālu liecībās teikts, ka glezna veidota uz ozolkoka. Kad 1993. gadā restauratori Staņislavs Astičs un Jānis Bokmanis to restaurēja, izrādījās, ka patiesībā gleznai ir liepas pamatne.

    Aglonā klīst leģenda, ka dēļi no aizmugures bijuši īpatnēji sastiprināti – pāris vietās salīmēti ar astotniekā savītiem cilvēka matiem, tomēr restauratoriem šāds fakts nav palicis prātā.

    Aglonas Brīnumdarītājas Dievmātes gleznas pirmparauga izcelsme nāk no Bizantijas – gleznai ir Austrumu ikonu darināšanas maniere, tās kompozīcija ir statiska un simetriska, bet Marijas apmetņa izkārtojumā jaušams Rietumu baroka stils. Gleznai izmantotas auksto toņu krāsas, tā radot iespējami lielu kontrastu ar zeltā gravēto fonu, kas simbolizē dievišķo enerģiju – dzīvības gaismu. Arī zelta nimbi un virsdrēbju zelta apmales pauž svētumu un piederību neredzamajai, bet reālajai un mūžīgajai pasaulei.

    Tronī sēdošās Marijas seja ir nopietna, noslēpumaina, starojoša miera un svētības pilna. Viņas dziļās acis šķietami veras tālumā, bet vienlaikus tās vērstas arī uz dievlūdzēju: lai kur nostājas cilvēks, viņu nepamet sajūta, ka Dievmāte skatās tieši acīs. Ne velti cilvēkiem, kas pie Dievmātes iet atkal un atkal, viņa katrreiz izskatās citāda.

    Visticamāk, tas atkarīgs no katra paša emocionālā stāvokļa un garīgā brieduma: tu Dievmāti ieraugi tādu, kādu tev viņu tobrīd vajag ieraudzīt.

    Uz labā ceļgala Dievmāte tur bērnu Jēzu un maigi pieskaras plecam, tā virzot viņu tuvāk dievlūdzējam. Uz Dievmātes tumši zilā apmetņa ir zelta zvaigznes: uz pieres un kreisā pleca, bet trešā zvaigzne atrodas aiz Bērna Jēzus galvas. Kreisajā rokā savas sirds augstumā Dievmātei ir sarkanas rozītes zars ar trim ziediem, kas simbolizē ne tikai Kristus moceklību, bet arī baznīcu kā Dieva mīlēto tautu, savukārt rozes ērkšķi – to, ka šī tauta ir grēka ievainota. Jēzus skatās uz rozi, kas nozīmē Jēzus īpašo mīlestību pret baznīcu. Bērns Jēzus tērpts sarkanā, ar zeltu apdarinātā tunikā un uz ceļiem tur Svēto Rakstu grāmatu, sniedzoties pēc rozes zara. Uz Svēto Rakstu vāka trīs burti – IHS – saīsinājums no trim latīņu vārdiem Iesus Hominum Salvator (Jēzus cilvēku pestītājs). Staru vainagā ietvertais zīmogs ir vienīgā atšķirība starp Aglonas un Traķu svētbildēm, jo Aglonas gleznā zīmogā ietverti burti IHS, bet Traķu – MARIA.

    To, kāda patiesībā izskatās altārglezna, ir redzējis tikai retais, jo ikonu jau kopš 1875. gada sedz no sudraba izgatavota un apzeltīta dekoratīva rīza.

    Arī suvenīru veikalos pārsvarā iegādājamas svētgleznas reprodukcijas ar sudraba rīzu, un attēlus bez tās pircēji pat neatpazīstot: nē, tā nav Aglonas Dievmāte! Aglonas svētku laikā 15. augustā bazilikas pagalmā redzama glezna bez rīzas, un ļaudis domā, ka svētkos baznīcā iznes pašu altārgleznu. Nē, tas ir tikai šīs gleznas atdarinājums, par ko mākslas speciālisti izsakās visai skeptiski. Restaurators Staņislavs Astičs esot vairākkārt Aglonas baziliku mudinājis altārgleznas rīzu noņemt vismaz 15. augustā un joprojām uzskata: cilvēkiem būtu jāredz svētglezna visā tās krāšņumā, tomēr rīza paliek, jo tai arī ir savs stāsts.

    Uz Dievmātes altāra dzegas stāv eņģeļi, tie lielā pulkā raugās arī no laukuma tieši zem svētgleznas. Aglonas bazilikas priesteris Bernards Vagalis ir ievērojis, ka vairāku eņģeļu figūrās tiek pausta vēsts par Dauna sindromu: «Cilvēks, saskaroties ar Dauna sindroma skartu bērnu, normālos apstākļos izjūt dziļu mīlestību, žēlsirdību, šis bērns ir viņa sirdij tuvāks. Un – ja jau cilvēks jūt īpašu mīlestību pret šādu bērnu, tad vēl jo vairāk Dievs. Tas nevar būt sods par grēkiem vai Dieva atriebība. Tā ir īpaša Dieva dāvana, īpaša Dieva žēlastības zīme cilvēku vidū. Eņģelis – tas nozīmē ziņnesis, Dieva vēstnesis. Eņģeļi, kas mākslā apveltīti ar Dauna sindromu, ir vēsts, ka Dievs caur šādiem bērniem grib pateikt ko īpašu.»

    Votas – pateicība Dievmātei

    No svētgleznas līdz altārim aiz stikla četros stāvos izkārtotas votas. Baznīcas vēsturē tās zināmas jau kopš agrīnās kristietības laikiem – nosaukums vota cēlies no latīņu valodas ex voto, kas nozīmē – pēc dotā apsolījuma. Votas ir vienkāršas, nelielas piemiņas zīmes par saņemto žēlastību, kas pazemīgi tiek upurētas Dievam un piestiprinātas pie tā attēla, pie kura lūdzoties ir pieredzēta vai lūgta debesu palīdzība. Tātad – votas ir pateicība par brīnumu.

    Visticamāk, arī Latvijā votas zināmas jau kopš pirmo baznīcu uzcelšanas, tomēr senākās no tām nav saglabājušās, jo tika gatavotas no vaska un pārkausētas svecēs.

    Vēlāk pieredzētos brīnumus gleznoja arī uz maziem koka dēlīšiem, bet tad parādījās no dārgmetāliem – parasti no sudraba – gatavotas votas. Iespējams, senākās metāla materiālu votas nav saglabājušās tādēļ, ka sakrājušās votas pārkausēja svētbilžu bruņās, altāra krustos vai citos liturģiskos priekšmetos. 

    Aglonas bazilikā pavisam reģistrētas 338 votas. Vecākā vota ir 1812. gada cara rublis, bet jaunākā reģistrēta 2008. gada decembrī. Tieši tad arī sācies un 2009. gada janvārī pabeigts Aglonas bazilikas votu sakārtošanas darbs – tās visas noņemtas, notīrītas, reģistrētas, iemūžinātas fotoattēlos un piešujot izvietotas atpakaļ pie Dievmātes altāra. Pēc tam bazilikā votas vairs nav saņemtas. Iespējams, cilvēki par iespēju tās dāvināt un dāvināšanas kārtību nemaz nezina. Ziedojumu lādēs pie Dievmātes altāra ik pa laikam tiek atrasts kāds gredzentiņš, pulkstenis vai rota, bet šādi anonīmi atstāti priekšmeti netiek uzskatīti par votām, jo tās būtu jānodod rokās priesterim. «Votu dāvināšanas atsākšana aktualizētu Dievmātes kultu,» saka priesteris Bernards.

    Pamanāmākā vota Aglonā ir Dievmātes attēla sudraba rīza, par kuru teikts: «Šo apzeltīto sudraba tērpu ar kroņiem, zvaigznēm, stariem un dārgakmeņiem Bezvainīgās Jumpravas Marijas bildei Aglonā, slavenai ar brīnumiem, pagatavoja, viņas aizstāvību neatlaidīgi lūgdami, Miķelis un Prakseda Dombrovski, 1875. g.». Zem rīzas uzraksts – Monstra te esse Matrem, kas nozīmē Parādi, ka tu esi Māte.

    Populārākā vota visos laikos bijusi sirds, kas pauž visas piedzīvotās žēlastības un cilvēku un Dievu saistošo nebeidzamo mīlestību. Aglonas Dievmātes svētbildes pakājē ir daudz votu cilvēka ķermeņa daļu formā, visticamāk – pateicoties par brīnumaino izdziedināšanu. Priesteris Bernards saka: «Es savā leksikā nošķiru vārdus izārstēts un dziedināts.

    Ārstēt – tas būs tā: kāja sāpēja, bet nu vairs nesāp. Bet iekšējā, garīgā dziedināšana – tas ir kas cits.

    Pat tad, ja man kāja kā sāpējusi, tā sāp, es caur Dievmāti varu izlūgt, ka spēju šīs sāpes pieņemt un, vēl vairāk, varu tās upurēt. Ne vienmēr kājas attēls liecinās, ka cilvēks aizlēca no altāra uz abām kājām kā jauns. Varbūt viņam arī to kāju amputēja, bet stāsts ir par dziedināšanu – savas slimības pieņemšanu un sadzīvošanu ar to. Es kā priesteris vairāk pievēršu uzmanību tieši garīgajam līmenim. Acu attēls var nozīmēt gan to, ka cilvēks izārstēts no akluma, bet gribu cerēt, ka tas ir arī cita līmeņa brīnums – cilvēks ierauga jēgu attiecībām ar Dievu, ierauga Dieva vietu savā dzīvē, ierauga pasauli, kurā valda Dievs, un šī pasaule ir citādāka.»

    Pie Dievmātes altāra ir vairākas plāksnītes, un uz vienas no tām visai skaidri jaušama norāde par dāvinājuma iemeslu: tajā iegravēta mašīna, kas ietriekusies kokā. Kā votas Aglonas Dievmātei dāvinātas arī rokassprādzes, piespraudes, dzintara krelles, medaljoni, ķēdītes, pulksteņi, saktas.

    Te savu Triju Zvaigžņu ordeni novietojis arī Romas katoļu baznīcas Latvijas kardināls Jānis Pujats.

    Kā viena no neparastākajām votām ir Daugavpils izdevēja Vincenta Gaudzes dāvinātā lūgšanu grāmata latviešu valodā ar nosaukumu Aglonas Zvaigzne, kas iesieta sudraba vākos, vairāki goda krusti un medaļas. Uz tiem uzraksti. A.R.L.P rex et patria 1831; Virtuti militari (kara drošsirdībai); Par Vengrijas un Transilvanijas nomierināšanu 1849; Par Turku karu 1828.–1829.

    Katram dāvinājumam savs stāsts

    Cerība atrast sīkus stāstus par katra dāvinājuma iemeslu tā arī paliek tikai cerība – dokumentētu stāstu baznīcas arhīvos nav, par votām zināms vien tas, kas uz katras iegravēts – kāds iniciālis, dāvināšanas gads, vispārīga norāde par dāvināšanas iemeslu. «Tur ir jāpaliek kādam noslēpumam. Lai zīme runā pati par sevi. Ja cilvēks būtu vēlējies, lai citi uzzina ko vairāk, viņš to arī uzrakstītu,» saka priesteris Bernards.

    Tomēr daži sirsnīgi votu dāvināšanas apraksti atrodami 1929. gadā izdotajā grāmatiņā Aglyuna. Vesturiskas pizeimes. «Jā, šajos stāstos slēpjas zināma naivitāte, bet vienlaikus – ticības bagātība,» saka priesteris Bernards. Kāda sieviete stāsta par savu divarpus gadus veco dēliņu, kas jau kopš dzimšanas bijis vājš, bet vislielākās mammas skumjas bijušas par puikas kreiso kājiņu: celis bija resnāks un to nevarēja locīt. Bērniņš vienmēr raudājis un rādījis, ka viņam sāpot kājiņa.

    Ārsti atzina kaula tuberkulozi. Vīra māsa mammai ieteikusi lūgties Aglonas Dievmātes palīga. Mamma to arī darījusi, apsolot ziedot sudraba zīmīti slimās kājas veidā un to pakārt pie Dievmātes altāra Aglonā.

    Triju nedēļu laikā puika izveseļojies.

    «Dēliņš sāka staigāt. Nopirku kurpītes un ar lielu prieku un gandarījumu apāvu viņam kājiņas,» raksta sieviete, atzīdamās, ka veselības vājuma dēļ pati uz Aglonu aizbraukt nevar, tādēļ zīmīti aizvedīs viņas vedekla, bet – tikko spēs, viņa tūliņ dosies uz Aglonu, lai personīgi pateiktos Dievmātei.

    Līdzīgs stāsts arī par sešus gadus veco Vladislavu, kas varējis staigāt tikai salīcis, ar rociņām atspiedies pret ceļiem. Tuvojoties 1926. gada 15. augustam, mamma izlēmusi viņu aizvest uz Aglonu, bet diemžēl nebijis, ko viņam vilkt mugurā. Puika raudādams lūdzies, lai ņem viņu līdzi, un, saprazdams, ka vilcināšanās tikai drēbju dēļ, ar grūtībām aizklibojis pie kaimiņiem un dabūjis sev drēbes. Aglonā viņš sirsnīgi lūdzies un jau pēc mēneša sāka staigāt labāk, bet līdz deviņu gadu vecumam izveseļojies pavisam.

    Divas vienādas sirdis pie Dievmātes altāra stāsta par dēliņa zaudēšanu kādā ģimenē – vienā sirdī iegravēts: Kazio Plater Zyberk, miris Šlozbergā 30.I.85., 11. dzīves gadā. Ar lūgšanām uz lūpām redzēja eņģelīšus un apsolīja lūgties par visiem; bet otrā – Tadeus un Zofia Plater Zyberk, Lai notiek tava vaļa, Šlozbergā, 30.I.85.

    Kādā atveramā sirsniņā ielikta zīmīte: Pateicība Tev, o, Māte, ka Tev labpatika mani izglābt no boļševiku rokām 1919. g. Šodien es atdodos Tev par tavu kalpu, turi mani savā kalpībā. Aglonā, 8.IX.1921. g. Antons-Marija. Neparasti uzraksti arī uz tāfelītēm. Māte, padari viņu veselu, 1884. Uz tāfelītes ar acu attēlu: Joņs Zyberks, Inflantu zemes kara vadonis. Uz plāksnītes, kurā redzams ceļos nometies puisītis, tikai daži vārdi: Māte, dod man veselību. Vairākas votas dāvinājuši topošie priesteri.

    Būtu naivi domāt, ka Aglonas dievmāte palīdzējusi tieši 338 reizi – tik, cik votu reģistrēts bazilikā.

    Neviens nekad nesaskaitīs, kad Dievmātei par aizbildnību pie Dieva paldies pateikts sirdī, bet bez īpašām apliecinājuma zīmēm. Kādai sievietei Dievmāte palīdzējusi tikt pie ilgi gaidīta mazuļa, vēl kāda izlūgusi sev vīru, cita pēc vētrainas un tukšas dzīves atradusi sirdsmieru un pievērsusies ticībai. Viens no pēdējiem notikumiem, par ko runā Aglonā, ir par kādu vīrieti no Kongo, kurš studējis Romā. Viņš ciemojies Aglonā, bet pēc tam saslimis – ārsti atzinuši, ka viņam galvā ir audzējs. Jaunietis nonācis komā, un ārsti vairs cerības nav devuši, bet viņa brālis sācis lūgties pie Aglonas Dievmātes bildītes. Puisis izveseļojies, un brālis pēc laika atbraucis uz Aglonu pateikties.

    Brīnumi bez redzama apliecinājuma

    No Pētera un Lidijas Agloniešu pagalma baltās mākoņu pikās spīd tikpat balti Aglonas bazilikas torņi. Pēteris ir vecākais brālis no deviņu bērnu ģimenes, kurā par priesteriem kļuva četri no pieciem brāļiem – Andrejs, Jānis, Jāzeps un Antons. Ar Agloniešu ģimeni cieši saistās kāda Aglonas bazilikai 2005. gadā dāvinātā vota – lūgšanā saliktās plaukstas ar pateicības ierakstu vecākiem par Aglonas draudzei dāvāto priesteri Andreju Aglonieti.

    Liecība par Aglonas Dievmātes brīnumu ir arī nu jau tai saulē esošā priestera Jāņa Aglonieša dzīvē. 1968. gada rudenī viņš, paklausot tēva ieteikumam, iestājās Rīgas Garīgajā seminārā, bet decembrī tika iesaukts Sarkanajā armijā un nokļuva Murmanskas apgabalā. Uz kādas zemūdenes notika avārija, vairākus karavīrus, arī Jāni, smagi apstaroja. Ārsti konstatēja smagu asinsrites sistēmas slimību un bija pārliecināti, ka viņš neizdzīvos. Jānis gatavojās nāvei. Samierinājies ar neizbēgamo, viņš lūkojās uz mātes iedoto Aglonas Dievmātes bildīti un saprata: nē, viņš nedrīkst mirt – viņam jākļūst par priesteri!

    Nākamajā dienā ārstu konsilijs pārsteigti konstatēja, ka limfmezglu satūkums ir pazudis, un jau pēc mēneša Jāni izrakstīja no hospitāļa.

    Pēterim ir pašam savi Dievmātes brīnuma piedzīvošanas stāsti, bet – nē, nē, Pēteris nogroza galvu. Viņš par tiem nestāstīšot. Katoļticībai nav raksturīgi skaļi runāt par piedzīvotajiem ticības brīnumiem, rāmi skaidro Pētera sieva Lidija Agloniete, kas ilgus gadus nostrādājusi Aglonas baznīcā par gidi, arī suvenīru veikaliņā, bet tagad viņai pieder pašai savs suvenīru veikals iepretī bazilikai.

    Viņa pati ir pārliecinājusies – Dievmāte palīdz: «Man ir pieci bērni – starp vecāko un jaunāko ir 19 gadi. Vecākajam tagad 52, jaunākajam 34. Kad 38 gados paliku stāvoklī, biju šausmās. Parēķināju: man būs 50, viņam tikai 12! Lūdzu Dievmātei, lai man palīdz viņu izaudzināt – viena es to nevarēšu. Piedzima smuki – 4,5 kilogrami – un izauga! Līdz vidusskolas beigām problēmu neredzēju, kad kaut kas atgadījās, teicu Dievmātei: «Es taču tev sacīju – nevarēšu viena, palīdzi!» Palīdzēja! Man tagad 70 gadi, aiz muguras asins vēzis pirms četriem gadiem, kad biju uz kapa malas, tur arī bez Aglonas Dievmātes nepaliku. Biju tik slima, ka pat palūgties nespēju. Par mani ļoti daudzi lūdzās Dievmātei. Un izlūdza.»

    No laika, kad Lidija strādāja par gidi, viņai prātā daudz stāstu. Pirms gadiem četrpadsmit kāda pareizticīgā sieviete atbraukusi pateikties Dievmātei – viņa te pirms mēneša bijusi kopā ar ģimeni. Dēlam bijusi kuņģa kaite, un neviens ārsts neticis gudrs, ko iesākt. Vīrietis mēnešiem izticis tikai no šķidras barības, katrs biezāks kumoss izraisījis milzīgas kuņģa sāpes, tievs kā skals – bail paskatīties. Pareizticīgo bīskaps Aleksandrs ieteicis atbraukt uz Aglonu. Visa ģimene raudādami sirsnīgi lūgušies. Jau mājupceļā dēls sajutis tādu izsalkumu, ka apēdis līdzbraucēju sviestmaizes. No tās dienas viņš spējis ēst kā visi citi. «Es tagad visiem stāstīšu, ka Aglonas Dievmāte ir visstiprākā,» tā Lidijai teikusi sieviete.

    Brīnums – gleznā, lūgumā vai Dievmātē?

    Mēdz teikt, ka ikona ir krāsās uzrakstīts Dieva vārds. Katoliskās Baznīcas katehismā ir teikts: «Godinot Dievmātes, eņģeļu un svēto svētbildes, mēs godinām personas, kuras tur attēlotas.» Baznīcas izpratnē, lūgties kādas svētgleznas priekšā nenozīmē pielūgt konkrētas personas atveidu, bet gan ar gleznas starpniecību vērsties pie pašas tajās attēlotās personas, šajā gadījumā – Marijas, lūdzot viņu kļūt par vidutāju starp cilvēku un Dievu. 

    Priesteris Bernards ir tiešs: jānāk pie Dievmātes, nevis pie gleznas.

     «Ja nāk tieši pie šīs gleznas, tad tā nebūs ticība, tā būs māņticība.» Viņam šķiet – svētbildes vietā varētu būt kāds cits attēls, un nekas nemainītos: kamēr vien cilvēki ticībā lūgtu, tikmēr brīnumi notiktu. Turklāt – arī votu dāvinājumi apliecina, ka Dievmātei izlūgties aizbildnību var ne tikai klātesot Aglonā, bet esot jebkurā vietā – pat tikai domājot uz Aglonas Dievmāti un pēc tam atbraucot un pateicoties.

    Pieeja Aglonas Dievmātes svētgleznai ir vienmēr. Pie tās ikkatru dienu var piekļūt pa sānu ieeju, nemaz neieejot bazilikā. Līdz Aglonas bazilikas rekonstrukcijai 1993. gadā, kad svētvietu apmeklēja un svētīja Romas pāvests Jānis Pāvils II, šādas pieejas svētgleznai nebija, bet ar priestera Andreja Aglonieša gādību baznīca tika pārbūvēta tā, lai svētbildei var piekļūt. Savulaik Dievmātes svētgleznu atklāja tikai uz Svētās Mises laiku, bet nu to atver ik rītu pirms septiņiem, bet aizver pēc septiņiem vakarā, tās priekšā uz nakti nolaižot citu gleznu. Vienīgais brīdis, kad dažkārt, bet ne katru gadu, pieeja svētgleznai tiek slēgta, ir 15. augusta rīts – kāda pusstunda no pulksten 7, kad pie Dievmātes altāra notiek Svētā Mise.

    Vai ir atšķirība, kad pie Dievmātes nākt – 15. augusta svētkos vai parastā darbdienā? Priesteris atbild – būtiskas atšķirības nav, tomēr piebilst, ka ir cita noskaņa, vai tu pie kāda atnāc tad, kad tev ir laiks, vai atnāc tieši dzimšanas dienā: ieplāno, piepūlies, atrodi laiku un atnāc.

    Lūgšanai likumi nav rakstīti

    Nav nekādu priekšrakstu, kā Dievmātei jāizsaka savs lūgums. «Ja kāds aiziet un paliek sajūta, ka Dievmāte nav palīdzējusi, tad būtu jāiet vēl,» saka Lidija Agloniete. «Cilvēks grib uzreiz un tūlīt – nemākam pa drusciņai sagaidīt. Nebūs tā, ka palūgsies un rīt no rīta: še, tev, uz paplātes. Ir cilvēki, kas nāk atkal un atkal.» Un vēl – jāprot uz savu dzīvi paskatīties arī pēc laika. Var būt, ka tikai pēc ilgiem gadiem sapratīsi: jā, tas bija Dievmātes brīnuma darbs.

    «Man Dievmāmiņa sniedz stiprinājumu. Arī uz šejieni, uz Aglonu viņa mani atveda. Dzīvoju, strādāju Rīgā, tad aizbraucu strādāt uz Vāciju. Pagāja trīs gadi, tuvojās pāvesta braukšana uz Aglonu. Dekāns Aglonietis saka: brauc te, te darba līdz kaklam, ko tu pa to svešumu!

    Parunāju ar Dievmāmiņu, prasīju, ko darīt – ja vajag, braukšu.

    Jāņos biju Latvijā, no jūlija sāku gatavoties pāvesta vizītei – staigāju pa ābelītēm, meklēju pa divi saaugušus ābolīšus, ko samarinēt, ar ko galdu izrotāt,» saka Regīna Topko.

    Viņa ilgus gadus nostrādājusi Aglonas bazilikā, gatavojusi maltīti arī Romas pāvestam Jānim Pāvilam II. Pirmoreiz Aglonas svētgleznu Regīna ieraudzīja, kad viņai bija seši gadi: «Tie bija komunisma laiki, autobusi negāja, tikām uz Aglonu, kā nu varējām. Līdz Dagdai – ar kādu paputku, tad 28 kilometrus kājām. Līdzi sviests, speķis, maize, gurķi. Ceļa malā krūmiņos pārnakšņojām, mamma satina jakā, gājām basām kājām, lai kurpītes nesabojātu. Baznīcā vajadzēja uz ceļiem pāri visai baznīcai noiet un iemest lādītē naudiņu, arī uz papīrīšiem uzrakstītus kaimiņu lūgumus – ne visi varēja uz Aglonu tikt. No galvenajām durvīm līdz altārim noiet uz ceļiem – tā bērnam likās vesela pasaule, sešgadīgam tas bija grūti – temperatūra no garā ceļa un pārguruma piemetās, slikta dūša, bet vecāki turpat blakus, pavelk. Mamma čukstēja ausī: prasi Dieviņam, prasi Dieviņam, palūdz, tētim ar sirdi švaki…»

    Priesteris Bernards saka: «Šodien šādu gandarīšanas aktu – pa centrālo eju tantiņa vai onkulītis nāk pie Dievmātes uz ceļiem – redzēt var, bet reti. Tas, tāpat kā svētceļojums, ir upuris, dāvana, gandarījums par kaut ko – savām vainām, cita cilvēka grēkiem.» Tā vietā cilvēki pat astoņas stundas stāv rindā, kas stiepjas 200 metru garumā – no Dievmātes svētgleznas līdz pat kapiem. Kas dod spēku, vēlēšanos un gribu to darīt? Priesteris Bernards saka: «Tā ir bērna paļāvībā nākt pie savas Mātes, kad saviem spēkiem nespēj tikt galā un palīdzēt var tikai Dievs. Tomēr nav tā, ka te stāv tikai noskumuši cilvēki.

    Normālam katolim vispār vajag būt baigajam iemeslam, lai viņš būtu sadrūmis, lai viņam būtu slikts garastāvoklis.

    Man gribētos ticēt, ka lielākā daļa nāk nevis ar lūgumu, bet ar pateicību.»

    «Pēc mises es aizeju pie Dievmāmiņas, nometos ceļos un tad – kas uz sirds. Parunāju, palūdzos, pateicos. Galvenais ir pateikties. Un vismaz trīs Esi sveicināta, Marija noskaitīt. Atved rozītes, noliec pakājē, palūdzies: «Tu tak, Dievmāmiņ, redzi, kas man vairāk vajadzīgs.» Bet vajag būt no grēkiem tīram, savu vainu atzīt. Nevar tā – maiss grēku līdzi, kādam kaut ko nozagi, kaimiņu apbižoji. Bet ir dzirdēts arī tā, ka aiziet grēku pilns cilvēks un saka Dievmāmiņai: nu, viss, es vairs nevaru – ved mani pa pestīšanas ceļu… Un palīdz,» stāsta Regīna Topko.

    Augusta tveices izauklētas sviedru lāses pārlīst Regīnas vaigam, un viņa mierina: «Nekur nav teikts, ka obligāti jādzīvo dienām bazilikā, lai kaut ko izlūgtos. Dievmāmiņa redz, ka tu esi cilvēku kalps, tev nav laika dienām baznīcā sēdēt. Tas nav stundu darbs, tā ir vēlēšanās: es, redzi, Dievmāmiņ, izgriezu mazu gabaliņu laika, lai pie Tevis ienāktu.»

    Raksts publicēts 2014. gadā žurnālā IEVAS Stāsti nr. 17.

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

     

    Veselība - Parūpējies par savu sirdi!

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+