Rīga -1°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
49
-
0
-
0
-
11
-
0
-
0
-
0
-
Todien students Oļegs ne iedomāties nevarēja, ka ekskursantu grupā Vecrīgā starp japāņu tūristiem ar fotoaparātiem kaklā ir arī viņa nākamā sieva. Starptautisko ekonomisko attiecību students vasarā piepelnījās, strādājot par gidu, jo vidusskolā bija apguvis japāņu valodu.
Grupā bija arī kāda ģimene – tēvs, māte un meita. Tā nebija nekāda mīlestība no pirmā acu uzmetiena. Meitenes mamma kārtīgi spīdzināja jauno grupas vadītāju, uzdodot tik sarežģītus jautājumus par kultūru un vēsturi, ka ne uz visiem Oļegs uzreiz zināja atbildes, tāpēc abi apmainījās ar kontaktiem. Tie vēlāk noderēja – kad Oļegs devās studēt uz Japānu, viņš tur sazinājās ar Rīgā sastapto ģimeni. Tā Oļegs un Aiko atkal satikās.
«Sākām kopā apmeklēt pasākumus, un sapratu, ka man viņš lēnām iepatīkas arvien vairāk,» stāsta Aiko. «Studiju gads Japānā pagāja ātri, un man bija jāatgriežas Latvijas Universitātē. Tad sākās vairākus gadus garš attāluma attiecību periods – grūts laiks, tiešām izaicinājums attiecībām,» atceras Oļegs.
Tikšanās reizi pusgadā
Pāris komunicēja, sūtot viens otram vēstules e-pastā un sarunājoties Skype. «Man nekad iepriekš dzīvē nebija ienācis prātā, ka es varētu apprecēties ar japānieti. Šķita, ka tāda laulība – tas būtu pārāk grūti. Viens ir starptautiskas attiecības Eiropas ietvaros, bet pavisam kas cits – eiropietis un aziāte, pavisam atšķirīga domāšana, citāda vērtību sistēma.
Patiesībā jau kultūru atšķirības ir pat lielāks pārbaudījums nekā attālums,» uzskata Oļegs. Taču, par spīti visam, saikne saglabājās. Kā tev šodien gāja; kā tu jūties; kā studijas, kā darbi – regulāri sazinoties, vienmēr bija, ko apspriest. «Jā, bija arī lūzuma punkti, grūtie brīži, kad aizdomājies – vai tiešām tas viss būs ilgtspējīgs? Vai tomēr mūsu kultūras atšķirības nav pārāk krasas?» atzīstas Oļegs.
«Savā ziņā esam avantūristi, un šī tālā mīlestība bija kaut kas tāds interesanti izaicinošs.
Reizi pusgadā viens vai otrs mērojām ceļu uz otru pasaules malu. Mums vienkārši bija šis mērķis – reiz mēs apvienosimies, šeit vai tur, bet būsim kopā. Tik reti satikdamies, bijām iemācījušies to īso laika sprīdi pavadīt kopā ļoti kvalitatīvi.
Atceros, pirmā bija Aiko, kas atbrauca pie manis. Bija riktīgi auksts februāris – mīnus 20 grādu, sniega kupenas –, un viņa tādos vieglos zābaciņos un jaciņā no saviem plus pieciem grādiem Tokijā! Te auksti, tumšs, un Aiko sejā redzams: kur es esmu atbraukusi? Bet šis brauciens parādīja viņas apņemšanos un ļoti palīdzēja man sākt domāt, ka tas tiešām ir nopietni.» Aiko piebilst: «Attāluma attiecības norūda, un tās arī dod laiku pārdomāt visu, saprast.»
Lūgt vecmāmiņas atļauju
Pēc studijām, kad attāluma attiecībās bija aizvadīti jau trīs gadi, Oļegs dabūja darbu ar iespējām ik pa laikam uzturēties Japānā, pēc tam sāka strādāt Latvijas vēstniecībā Tokijā. Tas arī bija brīdis, kad abi saprata – laiks būt kopā pa īstam!
Tradicionālā japāņu ģimenē znots ārzemnieks nav vēlams. Ja kāzas tomēr notiek, ārzemnieks parasti paliek Japānā un integrējas.
Taču Oļegs bija sācis darbu diplomātiskajā dienestā, kas nozīmē, ka jaunās ģimenes mājas, visticamāk, būs Latvijā un periodiski – jebkur pasaulē. Aiko ģimenei tas, protams, nepatika, jo vairāk tāpēc, ka viņa saviem vecākiem ir vienīgais bērns.
«Lai pārējiem radiniekiem Latvija nešķistu tik tāla un nesaprotama valsts, Aiko māte desmit radiniekiem noorganizēja braucienu uz Latviju – tur bija manas sievasmātes brāļi, sievas brālēni un māsīcas. Viņi gribēja paši savām acīm redzēt, kā te ir. Lielākajai daļai tā bija pirmā ciemošanās Eiropā vispār,» stāsta Oļegs. Un tad bija tāds atbildīgs mirklis – kāzas nevar notikt, ja tās neakceptē svarīgākais un vecākais ģimenes loceklis. Šajā ģimenē – Aiko vecmāmiņa, tieši viņai man bija jālūdz Aiko roka.» Par laimi, vecmāmiņa deva savu svētību. «Ja nedotu, es droši vien vēlāk mēģinātu otro un trešo reizi. Tas mani neapstādinātu,» smaida Oļegs.
Atšķirības jāizrunā
Cilvēkiem, kuri ir līdzīgā situācijā, Oļegs un Aiko iesaka vispirms godīgi atbildēt pašiem sev: vai varēsi pieņemt otra cilvēka kultūru; cik daudz pats esi gatavs ziedot?
Šajās attiecībās tieši Aiko bija tā, kurai nācās vairāk pielāgoties, pieņemt eiropeiskās vērtības. «Japāņu tradīcijas ir tik senas, sarežģītas un dziļas, ka es uzreiz sapratu – labāk nemaz nemēģinu iet tajās dziļi iekšā, jo mēs jau tāpat Japānā ilgi nedzīvosim,» saka Oļegs.
«Aiko bija jāupurē vairāk nekā man. Arī kāzas Japānā nesvinējām tradicionālajā stilā. Katrā ziņā ir nepieciešami kompromisi – jāpiekāpjas, jāieklausās, jāiedziļinās, nevar ikdienas steigā izturēties pavirši, jo tad sīkums var eskalēties lielā problēmā, un viss var pajukt. Tādi brīži mums bija gan sākumposmā, gan vēlāk laulībā.
Bija reizes, kad apsēdāmies un runājāmies stundām ilgi, lai nolīdzinātu kaut kādas atšķirības.
Tas ir tiešām liels izaicinājums,» uzskata Oļegs.
Lai vai kā – visi pārbaudījumi bijuši tā vērti. Tagad ģimene nu jau piecu cilvēku sastāvā atgriezusies Latvijā. «Mīlestība dod šo patīkamo sajūtu, ka gribi būt kopā ar vienu konkrēto cilvēku – par spīti visam. Ģimeni var izveidot tikai tad, ja ir degsme un vēlme cīnīties.
Sākumā tas ir ļoti emocionāli – mīlestība ir sirdī, dvēselē, taču nākamajā stadijā tā pakāpjas uz augšu, aiziet līdz smadzenēm, un tad pieslēdzas tās un palīdz pārvarēt visu traucējošo. Ir mīlestība no pirmā acu uzmetiena, bet mums tā nebija. Mīlestībai ir vairākas pakāpes, tā aug, un, lai saikne veidotos ļoti noturīga, ir jāiziet cauri visām šīm pakāpēm!»
