28 gadi Latvijā – libāniešu izcelsmes ģimenes ārsta un lektora Alberto Sadu stāsts

Intervijas
Ieva Smilga
Ieva Smilga
3. augusts
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Ārsts Alberto Sadu
Foto: LETA
Ārsts Alberto Sadu
Alberto Sadu ir latvietis. Un libānietis. Viņš runā tekošā latviešu valodā, ja vajag – arī krievu, angļu, zviedru vai franču. Vai savā dzimtajā arābu valodā. Latviju par mājām viņš sauc jau 28 gadus. Uz šejieni Alberto atveda karš, bet Latvijā palika ģimenes dēļ.

Mēs tiekamies ārsta Alberto Sadu privātpraksē, kas atrodas Rīgas 1. slimnīcā. Ārā līst, diena ir saspringta, bet paspēju tikt iekļauta ārsta grafikā tieši dienu pirms viņa došanās uz savām otrajām mājām – uz Libānu, kur viņu jau gaida vecāki. Runāt ar Alberto Sadu ir viegli – ne velti viņš ir arī lektors un pasniedzējs, pie kura, kā runā, vēlas mācīties visi. Man pat nav jāuzdod pirmais jautājums – viņš jau zina, ko teikt.

– Uz Latviju es atbraucu mācīties. Biju jau uzsācis studijas Libānā, Beirūtā, bet kara un bombardēšanas dēļ lekcijas notika neregulāri. Universitāte atradās Beirūtas otrā pusē, un gandrīz pusgadu netiku uz lekcijām. Laiks gāja, un nedz man, nedz maniem vecākiem nepatika tas, ka palieku bez izglītības. Sapratām, ka tā nevar turpināties. Man ir radi Zviedrijā, tāpēc skatījos mācības iespējas tur, bet bija ļoti dārgi. Kāds mūsu paziņa zināja cilvēku, kurš tolaik bija precēts ar latvieti. Viņš ieminējās, ka varu mācīties Latvijā – šeit ir universitāte un ļoti lētas studijas. Sākumā mēs pat nezinājām, kur tāda Latvija atrodas. Zinājām, ka ir bijusi Padomju Savienība, bet par Latviju nebijām dzirdējuši. Mums sāka stāstīt par Baltijas valstīm, šeit viss esot ļoti labi un atšķirībā no Beirūtas – mierīgi. Tolaik domāju – ja nebūs labi, tad vismaz Zviedrija nav tālu.

Atbraucu uz Latviju, lai paskatītos, kā šeit ir. Viss tiešām bija labi, mācības notika angliski un nebija dārgi – tolaik, deviņdesmito gadu sākumā, tie bija 1500 dolāri gadā.

Pēc mācību beigām palikāt Latvijā, nevis devāties prom.

– Biju domājis doties atpakaļ uz Beirūtu, bet mana sieva – latviete – nepiekrita tur dzīvot. Toreiz joprojām risinājās karadarbība – Izraēlas lidmašīnas bombardēja pilsētu. Viens ir skatīties karu televizorā, bet cits – dzīvot vietā, kur tas reāli risinās. Atceros, tas bija 2001. gada augusts, kad viņa bija atbraukusi ar mani uz Beirūtu. Pa dienu peldējāmies jūrā, vakarā sēdējām uz balkona, dzērām alu un ēdām riekstus. Bija aptuveni divi naktī. Pēkšņi lidoja četras lidmašīnas un kaut kur piepilsētā meta bumbas uz elektrostaciju un degvielas rezervuāriem. Sprādziens bija tik liels un spilgts, it kā divas vai pat trīs saules lēktu reizē. Sieva bija panikā un uzstāja, ka jau nākamajā dienā vēlas lidot uz Rīgu. Es pie bombardēšanas esmu pieradis. Teicu viņai – šodien bombardē, rīt vairs ne. Cilvēki atkal ies uz darbu. Bet viņa nevēlējās, un es to labi sapratu – ja vēlos ģimeni un drošību, tad labāk palikt Latvijā. Kāpēc man lieki riskēt ar savu bērnu dzīvību? Nebija zināms, kad tas viss beigsies un vai nekļūs sliktāk… Tāpēc piekritu – dzīvosim Latvijā un turpināsim mūsu ģimeni te. Nokārtoju latviešu valodas eksāmenu un ieguvu valodas augstāko kategoriju.

Ārsta profesija tolaik gan nebija ļoti labi apmaksāta. 

– Tie bija divtūkstošie gadi, un ārsta profesija bija ļoti slikti apmaksāta. Es sāku pasniegt angļu un arābu valodu – gan Rīgas 94. vidusskolā, gan pēcāk Turībā. Arī privāti mācīju arābu valodu. Angļu un franču valoda man ir gandrīz kā dzimtās – Libānā tās mācāmies jau kopš bērnības.

Ārstu algas cēlās, un es nolēmu turpināt apgūt savu specialitāti – iestājos Latvijas Universitātes rezidentūrā un pēc tās uzreiz sāku strādāt. Strādājām vienā praksē ar sievu – arī viņa ir ģimenes ārste. Pēcāk man piedāvāja pašam savu ģimenes ārstu praksi. Kad to pārņēmu, man bija 600 pacientu, tagad – vairāk nekā 2000.

Varu teikt tikai to, ka man Latvijā nekad nav bijušas grūtības ar cilvēkiem – nedz kā pasniedzējam, nedz lektoram, nedz ārstam.

Man nav sliktas pieredzes ar Latvijas iedzīvotājiem. Jau pašās pirmajās dienās, kad te ierados, mani pieņēma ļoti labi. Es patīku studentiem – viņi pat vēlas mainīt grupas, lai tiktu mācīties pie manis. Latvijas Universitātē pasniedzu arābu valodu, un zinu, ka studenti pat mainīja valodu kursus un sāka mācīties arābu valodu manis dēļ. Es nezinu, kāpēc, bet laikam es studentiem tiešām patīku. (Smejas.) Arī pacienti no manis nebaidās, viņi iesaka mani tālāk un tālāk saviem radiem un draugiem. Es, protams, nespēju cilvēkiem atteikt, ja redzu, ka tiešām nepieciešama palīdzība. (Smejas.)

– Man patīk jūsu latviešu valoda – ar akcentu, bet skanoša. Kā bija to apgūt?

Tas bija ļoti viegli. Uz oficiālajiem kursiem gāju tikai vienu mēnesi trīs reizes nedēļā. Atceros, bijām 44 cilvēki, kuri lika eksāmenu, bet sekmīgi nolika kādi 16 vai 17.  Komisijas priekšsēdētājs man teica, ka esmu bijis viens no labākajiem, un brīnījās, jo ir cilvēki, kas, Latvijā nodzīvojuši gadu desmitus, bet nerunā latviski, taču es valodu apguvu tik ātri.

Ar krievu valodu gāja grūtāk. To es mācījos trīs mēnešus ar privātskolotāju. Mana sieva, tolaik vēl draudzene, man ikdienā mācīja krievu un latviešu valodu, bet es viņai – angļu un arābu.

– Kas bija pirmais lielais pārsteigums Latvijā?

Laikapstākļi. Pirmoreiz šeit atbraucu oktobrī. Bija tumšs, lija, viss bija mitrs. Gāju uz veikalu – tur cilvēki vienmēr stāv rindā. Ūdeni veikalā nevarēja nopirkt – man teica, lai dzeru no krāna vai vāru čaiņikā un dzeru. Es paskatos tajā tējkanna – iekšā viss balts. Bija laiks, kad vārījām to ūdeni un gaidījām, kad atdzisīs, lai padzertos.

Biju pieradis arī pie svaigiem augļiem un dārzeņiem, bet te nekā tāda īsti nebija. Vienu brīdi manā ēdienkartē bija tikai cepti vai vārīti kartupeļi. Bija prieks par pienu, jo Libānā tas ir deficīts – tur iespējams dabūt tikai tādu pienu, kas taisīts no pulvera.

Bet es to visu izturēju, jo mans galvenais mērķis bija pabeigt mācības – es jau kopš bērnības vēlējos būt ārsts.

– Kur tagad vairāk jūtaties mājās – Latvijā vai Libānā?

Man drīz būs 50 gadu. No tiem Latvijā esmu 28 gadus. Šeit esmu nodzīvojis vairāk dzīves nekā Beirūtā. Es jūtu, ka Latvija ir manas mājas, bet Libāna – manas otras mājas. Tas ir apmēram tāpat kā cilvēkiem, kuri dzīvo Rīgā, bet brīvdienās brauc uz laukiem, uz savām brīvdienu mājām. Manas mājas ir Latvija, bet uz Libānu es braucu atpūsties. Latvijas laikapstākļus nevar prognozēt. Es nezinu, vai rīt varēšu peldēt. Tu nevari daudz neko plānot. Turpretim Libānā skaidri zini, ka katru dienu spīdēs saule. Katru dienu būs silts un katru dienu var iet uz jūru. Tu zini, ka lietus nebūs. (Smejas.)

– Un kā tiekat galā ar drūmajiem lietus periodiem?

Es nesen sapratu, kāpēc cilvēkiem vajag to lietu vasarā! Man ir savs zemes gabals, un esmu sācis veidot savu dārziņu. Esmu iestādījis ķiršu kokus, pētersīļus, lociņus, salātus, pupas, zirnīšus, arī melones un arbūzi man siltumnīcā aug. Bijām izrakuši četrus metrus dziļu spici, bet ūdens apakšā nav. Nepieciešams dziļurbums. Kad divas nedēļas nebija bijis lietus – dārzā tas bija jūtams. Katru otro dienu vajadzēja braukt laistīt dārzu. Tas ir apjomīgs darbs. Lietu vajag! Tagad es kā latvietis varu teikt – es braucu brīvdienās uz laukiem. (Smejas.) Pēdējā reizē arī šašliku tur cepām.

– Jūsu Libānas ģimene kādreiz brauc uz Latviju?

Manai sievai, kas ir ģimenes ārste un kardioloģe, nepatīk ilgi mājās sēdēt – viņa grib un viņai patīk strādāt. Tāpēc izsaucām manu māti no Libānas, lai viņa palīdz pieskatīt bērnus. Palīdzēja mums gan ar pirmo bērnu, gan otro un trešo. Tagad viņa ir atpakaļ Libānā, jo mans tēvs ir nedaudz saslimis – paslīdēja uz paklāja uz salauza kāju.

– Un kā mammai, kura visu mūžu nodzīvojusi Libānā, bija iedzīvoties Latvijā?

Gan mammai, gan tēvam te ļoti patīk. Tieši tēvs bija tas, kurš aizsāka mūsu dārzu, iestādot lociņus, salātus, burkānus… Viņam patīk šīs lietas. Tēvs pat teica, ka Latvija viņam patīk vairāk nekā Libāna, jo viņam auksts laiks patīk labāk. Viņam ļoti patīk apkārt redzēt sniegu, patīk, ka te viss ir tik zaļš. Beirūtā zaļuma nav, bet sniegs ir tikai kalnos. Tēvs teica – ja es nomiršu Latvijā, jūs mani atstājiet šeit.

Beirūtā arī nedēļas nogalēs mēdz braukt ārpus pilsētas?

– Minimāli. Libānā mājas ārpus pilsētām, kalnos, ir ļoti dārgas. Cilvēki vasarā brauc atpūsties pie jūras, bet ziemā – kalnos slēpot.

Libānā – slēpot?

– Jā, pie mums ir labi slēpošanas kūrorti. Sezona sākas decembrī un beidzas aptuveni aprīlī.

Sanāk, ka jūs dzīvojat divās valstīs.

– Jā, un es katram savā ziņā novēlētu šādu iespēju. Aizbraucot uz Libānu, es varu atpūsties daudz labāk, jo pilnībā nomainās vide. Arī redzējums uz pasauli ir plašāks. Vieglāk pieņemt jaunas idejas un var domāt vairākos virzienos.

Domāju, ka tāpēc arī maniem pacientiem un studentiem patīk ar mani strādāt – no manis var dzirdēt idejas, kuras, iespējams, citur viņi nedzirdētu.

Maniem bērniem ļoti patīk braukt uz Libānu. Tur ir silts laiks, baseini, jūra, viļņi, saule… Kad nāk vasara, visi trīs bērni jau sāk skaitīt dienas, kad es nopirkšu biļetes un mēs brauksim uz Libānu. Un vēl viņiem patīk Libānas saldējums. Ko lai saka… Itāļu saldējums skaitās labākais pasaulē, bet es tā nedomāju. (Smejas.) Jūra un saldumi – neko citu bērniem nevajag.

Pastāstiet vairāk par saviem vecākiem.

– Mana vecāmāte no mammas puses ir no Libānas, vecaistēvs – no Sīrijas. No tēva puses vecāmāte ir no Itālijas, bet vecaistēvs – no Turcijas. Agrāk zināju itāļu valodu, bet vecāmāte nomira, kad man bija 10 gadu, un es pazaudēju saikni ar šo valodu.

Mani vecāki visu mūžu nodzīvojuši Beirūtā. Pārdzīvojuši visus laikus – kara, miera, atkal kara… Mana mamma ir mājsaimniece, un, kad mums piedzima pirmais bērns, viņa atbrauca palīdzēt. Tēvs sākumā jutās diezgan labi, palicis viens Beirūtā, bet jau pēc kādiem trim vai četriem mēnešiem sāka prasīties pie mums uz Latviju. Atbraucis viņš uzreiz iemīlējās šajā zemē. Uzreiz! Toreiz bija plānots, ka viņš paliks mēnesi – jūliju –, bet palika līdz novembrim. Tagad viņš katru gadu brauc uz šejieni un paliek vismaz pusgadu. Dievs laikam mūs ļoti mīl – izdevās vecākiem nopirkt dzīvokli tieši blakus mūsējam. Brālis pēdējo reizi bija Latvijā pirms vairākiem gadiem, kad mēs kopā kristījām savus bērnus Rīgas Svētās Trīsvienības pareizticīgo baznīcā Pārdaugavā.

Arī jūsu brālis ir ārsts. Vecākiem bija svarīgi, ka bērni iegūst šo profesiju?

– Jā, ļoti svarīgi. Visi libānieši uzskata, ka laba izglītība ir ļoti svarīga. Visaugstāk novērtēti ir ārsti, inženieri, arhitekti. Tad ir stomatologi, farmaceiti. Tālāk – juristi, advokāti. Visi vēlas, lai viņu bērni būtu tieši ārsti, arhitekti vai inženieri. Protams, arī es vēlos, lai mani dēli būtu ārsti. Cieņā ir arī profesijas, kur var daudz nopelnīt. Libāniešu mentalitātei – vairāk nekā latviešu – ir svarīgi nopelnīt. Libānā cilvēkiem patīk ne tikai nopelnīt, bet arī parādīt, pastāstīt, ka viņiem ir nauda. Latvieši tā nedara. Tikai pēdējos desmit gados redzu, ka tas lēnām parādās arī šeit. Ja pērk, tad tikai aifonu, dārgāku mašīnu… Cilvēki sāk bojāties. Libānā tas jau ir tūkstošiem gadu. Jau kopš feniķiešu laikiem, kad izgudroja tirgošanos, mums asinīs iekodēta tiekšanās pēc naudas. Es saprotu, ja cilvēks ir ambiciozs un vēlas sasniegt vairāk, bet rādīt un zīmēties, ka esi labāks nekā citi… Tas nav labi.  

– Kas ir tā jūsu atslēga, kāpēc cilvēki vēlas ārstēties tieši pie jums?

Pacientam ir nepieciešams, lai tu saproti viņa problēmu un dotu risinājumu. Un es to daru. Pie manis pārsvarā nāk tādi pacienti, kas par mani dzirdējuši kaut kur citur. Un, manuprāt, man sanāk veiksmīgi ārstēt. Es biju arī latviešu sporta leģendas Jāņa Lūša ģimenes ārsts.

 

Raksts tapis projekta Nr. PMIF/7/2019/2/01 ietvaros, ko īsteno Rīgas Stradiņa universitāte.

 

 

 

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+