• Šobrīd

    weather img

    Rīga 0°C Mākoņains, D vējš, 4.12 m/s

    20 pazīmes, kas liecina, ka pienācis laiks nomainīt psihoterapeitu

    Psihoterapeits
    Gunta Olšteine
    26. septembris, 2022
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Shutterstock
    Mentālā veselība ir mūsu lielākais dārgums, taču tikpat liela nozīme ir cilvēkam, kas gatavs uzklausīt pacienta priekus un bēdas. Kas liecina, ka izvēlētais psihoterapeits tomēr nebūs īstais?

    1. Psihoterapeitam nav attiecīgas specializācijas konkrētā pacienta problēmas risināšanā. Terapeitam jābūt atbilstošai izglītībai, ko apliecina vispārēji atzīti diplomi, sertifikāti, apliecības.

    No kādas pacientes pieredzes

     Zinot, ka pati vairākus gadus esmu gājusi psihoterapijā, paziņa reiz šaubu brīdī man apvaicājās, vai es kaut ko zinot par psihoterapeiti X. Viņai radušās aizdomas, ka terapijas laikā nenotiek nekādi uzlabojumi, esot pat sliktāk. Manai paziņai bija ļoti nopietnas veselības problēmas, viņa lietoja medikamentus. Es patiešām satraucos, kad izpētīju, ka šai it kā psihoterapeitei patiesībā ir psiholoģes un sociālās darbinieces izglītība. Uzskatu, ka tā ir neētiska rīcība – sākt terapijas procesu bez nepieciešamās izglītības, bez sertifikācijas.

    2. Terapeits apsola un garantē veiksmīgu iznākumu. Patiesībā psihoterapijā veiksmi nevar garantēt ne terapeits, ne pacients.

    3. Psihoterapeits regulāri atceļ vai pārceļ seansus, kā arī regulāri atbild uz telefona zvaniem seansa laikā. Psihoterapeita uzmanības centrā vienmēr jābūt pacientam. Viņš ir sagatavojies seansam, tikšanos sāk laikā, bez patiešām nopietna iemesla neatceļ un nepārceļ seansus.

    No kādas pacientes pieredzes

    Kad atgriezos terapijā pēc četru gadu pārtraukuma, biju ļoti pārsteigta, ka psihoterapeits atcerējās visu, par ko bijām runājuši iepriekš. Pat mana bijušā vīra vārdu un to, ka mani vecāki dzīvo laukos.

    4. Psihoterapeits apgalvo, ka tikai viņa izvēlētās metodes ir derīgas, un noliedz jebkādas citas pieejas. Protams, psihoterapeits izvēlas un strādā ar vienu metodi, tomēr viņam jāzina un jāinformē pacients par dažādām pieejām problēmas risināšanā. Nav vienas universālas pieejas, kas der visiem pacientiem.

    5. Psihoterapeits neprasa pacientam atļauju izmantot dažādus psihoterapeitiskus paņēmienus vai tehnikas. Psihoterapeitam jāizskaidro pacientam, kādas psihoterapijas tehnikas viņš plāno izmantot.

    6. Psihoterapeits nekonsultējas ar citiem savas jomas speciālistiem. Labs psihoterapeits ir aktīvs profesionālajā vidē (profesionālā un publiskā vide gan nav viens un tas pats!),  jo regulāra viedokļu un domu apmaiņa speciālistu lokā nodrošina pacientam labāko terapiju.

    7. Terapeits koncentrējas tikai uz prātu un zināšanām, izslēdzot jūtas un somatisko pieredzi, vai arī otrādi – koncentrējas tikai uz jūtām un emocijām, izslēdzot prātu un zināšanas. Psihoterapeitam jāuztur veselīgs līdzsvars starp pacienta prātu un jūtām, nenoliedzot vai neidealizējot nedz vienu, nedz otru.

    8. Psihoterapeits nav pietiekami līdzjūtīgs vai arī pārāk līdzjūtīgs un pat satriekts par pacienta problēmām. Psihoterapeitam seansa laikā jābūt adekvāti emocionālam. Labs terapeits ir iejūtīgs, un reizēm viņš var paust savas emocijas, piemēram, klientam tuva cilvēka nāves gadījumā ir dabiski paust līdzjūtību, tomēr kopumā psihoterapeits koncentrējas uz pacienta, nevis savām izjūtām.

    9. Psihoterapeits spiež pacientu atkal izdzīvot sāpīgas atmiņas, emocijas un notikumus arī tad, ja viņš tam nav gatavs. Patiesībā terapeitam profesionāli un drošā veidā jāizved savs pacients cauri sāpīgām un jūtīgām tēmām, pasargājot viņu no atkārtotas emocionālas traumas. Balstoties uz profesionālām zināšanām, viņš izvērtē, kad ir droši ķerties klāt šīm jūtām un atmiņām un kad varbūt pacients tam vēl nav gatavs.

    No kādas pacientes pieredzes

    Vairākas reizes seansa laikā esmu raudājusi un reizēm pat nodomājusi: «Dievs, nu kāpēc viņa (psihoterapeite) to man nodara!» Reizēm kliedzu uz viņu, iznāku no kabineta pārskaitusies. Tomēr šo pāris  terapijas gadu laikā esmu iemācījusies savai psihoterapeitei uzticēties, bet galvenais – jau zinu, ka šādi sāpīgi momenti vienmēr ir lielu un pozitīvu izmaiņu sākums.

    10. Psihoterapeits cenšas noturēt pacientu terapijā pret paša gribu. Psihoterapeitam jāizskaidro, ka pacientam ir tiesības atteikties no terapijas vai mainīt speciālistu jebkurā brīdī. Psihoterapeitam var būt savi apsvērumi par terapijas pārtraukšanu, un viņš tos var paust, bet izšķirīgais vārds pieder pacientam un tikai pacientam.

    11. Psihoterapeits atklāj pacientu identificējošu informāciju bez viņa piekrišanas. Psihoterapeitam jāievēro konfidencialitāte. Dažkārt terapeitiskos nolūkos viņš var minēt kādus piemērus no citu pacientu pieredzes, parūpējoties, lai kādas stāstījuma detaļas nepieļautu konkrētās personas identifikāciju.

    12. Psihoterapeits nepaskaidro, kā pacients varēs konstatēt, ka terapija ir veiksmīgi pabeigta. Psihoterapeitam jau sadarbības sākumā jāpaskaidro, kā viņš var palīdzēt, ko gaida no pacienta un kā iespējams izvērtēt sasniegtos rezultātus. Psihoterapeitam regulāri jāizskaidro pacientam, kurā posmā saskaņā ar noteiktajiem mērķiem viņi atrodas.

    13.  Psihoterapeits norāda pacientam, ko darīt, pieņem lēmumus viņa vietā, regulāri sniedz nelūgtus padomus. Būtībā tādējādi terapeits veicina pacienta atkarību. Šādos neveiksmīgas sadarbības piemēros psihoterapeits «baro pacientu ar zivīm tā vietā, lai pašam iemācītu apieties ar makšķeri». Psihoterapeitam un pacientam jāstrādā kopēju mērķu labā.

    No kādas pacientes pieredzes

    Manā laulībā bija ieilgusi krīze. Devos pie psihoterapeita, lai saglābtu savu laulību. Bet aptuveni pēc pusgada pie brokastu galda, pati sev par brīnumu, paziņoju vīram, ka vēlos šķirties. Nekavējoties! Mans psihoterapeits nevienu pašu reizi ar mani nebija apspriedis šādu varbūtību, pat ne piedāvājis to apsvērt. Es tikai citām acīm paskatījos uz savu dzīvi no malas.

    14. Psihoterapeits bieži izsakās profesionālos terminos, samulsinot pacientu. Seansu laikā pacientam jājūtas komfortabli: psihoterapeits runā ne par daudz, ne par maz, komunikācijā lietojot pacientam saprotamus jēdzienus un izteicienus.

    15. Terapeits pacienta problēmās vaino ģimeni, draugus vai partneri. Vai arī – mudina pacientu savās problēmās vainot kādu no viņiem. Psihoterapeitam jāpalīdz pacientam saskatīt viņa paša lomu savu vēlmju sasniegšanā. Labs terapeits uzsver: lai gan citi var negatīvi ietekmēt mūsu dzīves, pārmetumi nav konstruktīvs problēmu risināšanas veids.

    16. Terapeits regulāri strīdas un konfrontē ar pacientu. Psihoterapeitam jākontrolē sava uzvedība attieksmē pret pacientu: viņa atbildēm un paskaidrojumiem jābūt labi pārdomātiem, izteiktiem mierīgā balsī, bez augstprātības un agresijas.

    17. Terapeits apzināti vai neapzināti risina savas psiholoģiskās vai sadzīviskās problēmas uz pacienta terapijas rēķina. Terapeits nedrīkst lūgt pacienta palīdzību lietās, kas nav saistītas ar terapiju. Labs psihoterapeits nedalās privātā informācijā, ja vien tai nav terapeitiska efekta, neprasa pacienta padomu vai palīdzību ar terapiju nesaistītos jautājumos. Psihoterapeits izturas draudzīgi pret pacientu, bet nekad nesauc pacientu par draugu.

    No kāda pacienta pieredzes

    Pārtraucu iet terapijā pēc tam, kad psihoterapeite regulāri sāka mani iztaujāt par nekustamā īpašuma iegādi, jo strādāju par konsultantu labā kompānijā. Kaut kādā ziņā es viņu pārtraucu uztvert kā autoritāti. Ar prātu sapratu, ka viņa nevar būt zinoša pilnīgi visā. Tomēr emocionāli jutos tā: kā var sniegt padomus nopietnās prāta un sirds lietās, bet uzdot tik dumjus jautājumus nekustamā īpašuma jomā.

    18. Terapeits izturas nosodoši vai kritiski pret pacienta dzīvesstilu, uzvedību un problēmām. Psihoterapeitam jāuztver pacients kā persona kopumā, nevērtējot un nekritizējot viņu to problēmu dēļ, kas viņu atvedušas uz terapiju. Viens no būtiskiem labas terapijas nosacījumiem – pret savu pacientu vienmēr izturēties pozitīvi, par spīti viņa uzvedībai, dzīvesveidam vai citām problēmām.

    19. Psihoterapeits izturas nevērīgi pret pacienta kultūras vai reliģijas pārliecību, ignorē pacienta garīgās dzīves nozīmību vai arī cenšas pievērst pacientu garīgām vai reliģiozām kustībām.

    Labs psihoterapeits respektē un atzīst pacienta vērtību sistēmu un nekādā veidā necenšas pārliecināt pacientu par saviem priekšstatiem. Viņš ir smalkjūtīgs pret pacienta kultūras un reliģijas uzskatiem, izmanto tos kā terapijas daļu. Ja psihoterapeitam nav nepieciešamo zināšanu par šiem jautājumiem, viņš tos lūdz izskaidrot pacientam, uzklausot ar cieņu un izpratni.

    No kādas pacientes pieredzes

    Manā pasaules uzskatā Kaut Kā Augstāka klātbūtne un laicīgās dzīves peripetijas savā starpā nav konfliktējušas. Toties manam psihoterapeitam, visādā ziņā profesionālam un pieredzējušam cilvēkam, Dieva pieminēšana bija kā sarkana lupata, noplivināta satracināta vērša acu priekšā. Viņš argumentēti, ar pierādījumiem pamatoti un metodiski centās manī šo kaitīgo ticību iznīcināt. Viņaprāt, tā traucēja mani uzņemties atbildību par pašas dzīvi. Reizēm man pat šķita, ka viņš ir greizsirdīgs uz Dievu.

    20. Terapeits cenšas pieskarties vai apskaut pacientu bez viņa piekrišanas, mēģina nodibināt romantiskas vai seksuālas attiecības ar pacientu. Psihoterapeitam jāzina pacienta fiziskā komforta robežas, kuras nekad nedrīkst pārkāpt, arī pieskarties pacientam bez viņa piekrišanas.

    Izmantoti materiāli no http://www.goodtherapy.org/

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+