(18+) Viņas augums joprojām pulsēja…

Dita Bergmane
29. novembris, 2020
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Palanga ziedēja vēlās tulpēs. Vītauta gatves malā tās plūda dzelteni violetā un balti sarkanā pārziedējušā straumē. Iepretī baznīcai saldi ziedēja magnolijas… To maigums negaidīti satracināja Kriša citkārt itin vienaldzīgo sirdi. Tāds viņš tur stāvēja – jauns, atlētisks ceļinieks ar džemperi pār vienu plecu un mugursomu pār otru. Aizkustinājuma pilnām acīm, vēl īsti neatelpojies no brauciena piesmakušā busiņā, nu spilgti apjautis, ka nonācis citā pasaulē.

Tāpat priežu ieskauta un šarmanta kā Jūrmala, Krišs nodomāja. Tomēr pilnīgi citāda. Pilnāka ļaužu. Jūrmalas dienās viņš sajutās ieklīdis skaļā slāvu tusiņā, kur meičas legingotām kājām un gariem tumšbrūniem nagiem vakaros medīja biezākos naudasmakus, bet rītos, audioausīm kontuzētas, izpirka Jomas ielas tirdziņa sintētisko zemeņu stendus. Toties Palanga Krišu pārsteidza ar tīkamu mežonību un bez skumjām pēc skaļiem festivāliem. Šengenas vīzas tīkotāju vietā te valdīja laimīgi mīlētāji un viņu bērneļi trīsriteņos.

Cauri grāfa Tiškeviča senajam parkam pa šauriem celiņiem gar strūklakām un gulbju pilniem dīķiem Krišs gāja līdz jūrai. To viņš sadzirdēja jau krietni pirms pludmales, bet lejā viļņu duna acumirklī aizsita ciet ausis. Un šodien viļņoja ne pa jokam, Krišs pat notrīsēja klusā sajūsmā. Viņš apsēdās aizvējā, ietinās džemperī un izvilka vienu no vakarnakt slepus uztītajām cigaretēm. Uz brīdi pazuda laiks.

Atpakaļ nākdams, Krišs uz koka celiņa saskrējās ar elegantu pāri. Viņi nāca klusēdami. Viņš – acīmredzami dārga lina uzvalkā, viņa – zīdainā tunikā, pieturēdama salmu cepuri ar platām malām, kas gandrīz apklāja maigi iedegušus plecus. Krišs paspēja ieraudzīt sievietes acis – mirdzošas, dedzinošas. Sastapusi skatienu, viņa uzsmaidīja ceļotājam.

Dzintara muzejā, grāfa Tiškeviča pils apartamentos, Krišs šo pāri pamanīja otrreiz. Viņi bija pārliekušies pāri milzu lupām un klusēdami pētīja dzintara gabalos uz mūžiem iesprostotos kukainīšus. Laikam tik ilgi ir kopā, ka vairs nevajag vārdu, Krišs nodomāja. Audiogids viņa austiņās tikmēr klāstīja, ka šī pils glabā pasaulē lielāko dzintara kolekciju.

Sievietes jutekliskās lūpas… Krišs tās vēroja ar acs kaktiņu.

Pie rotu stenda Krišs nostājās pārim cieši līdzās. Plato cepuri sieviete turēja rokā. Viņas mati, biezi un smagi, valdzinoši krita pār pleciem. Saules pielietajā zālē plānais tunikas audums ļāva nojust, ka viņai nav krūštura… Krišs nenolaida no tām acis, līdz sieviete izslīdēja no zāles. Pils āra terasē viņš atspiedās pret akmens malu un atkorķēja kolas bundžiņu, turpinādams vērot, kā pāris dodas projām pa celiņu. Sievietes gurni aicinoši šūpoja tunikas zīdu, līdz viņas augums pazuda aiz filadelfiem…

Visu nākamo dienu Krišs bija klejojis gar jūru. Nu viņš izgāja centrālajā promenādē, Palangas galvenajā vietā – Basanavičus gatvē, kas veda tieši uz molu. Te leiši bija izvērsuši Krišam draudzīgu krodziņu virteni, un viņš izvēlējās zivju restorāna āra terasi. Atkritis zviļņa spilvenos promenādes pusē, ceļotājs tīksmi vēroja jūras virzienā slīdošo gājēju straumi. Iebēris oficianta plaukstā savus pēdējos eiro, arī Krišs iejuka plūsmā, kas slīdēja vērot Palangas satriecošo saulrietu. Dziļi elpodams sāļo gaisu, viņš mēroja puskilometru garo mola ceļu virs ūdens.

Atspiedis elkoņus pret margām pašā tālākajā mola galā, Krišs ar baudu aizsmēķēja. Viņā ieplūda saulriets un bezizmēra vakars.

«Drīkstu lūgt uguni?» kāds ierunājās pie pleca. Krišs pagrieza galvu un neticēja savām acīm… Pāris no Dzintara muzeja! Krišs izvilka šķiltavas un pastiepa vīrietim. Sieviete stāvēja dažus metrus tālāk un vēroja horizontu. Viņas gurnus skulpturāli apkļāva balti džinsi, pār krūtīm vējā viļņojās balts krekliņš bez piedurknēm, skatienu slēpa tumšas saulesbrilles. Matus sieviete bija sasējusi astē un apņēmusi ar citrondzeltenu šalli. Tās gali, smalki kā migla, glāstīja viņas plecus. To āda šķita vēl pievilcīgāka nekā muzeja rimtajā gaismā. Krišs pagājās uz sievietes pusi, pamāja sveicienu un pastiepa šķiltavas arī viņai. Sieviete ignorēja piedāvājumu un neko neatbildēja. Uz mirkli Krišam šķita, ka sajūt austrumnieciska parfīma smaržu…

Kabatas Krišam bija tukšas, viņš pat nespēja šo pāri ielūgt uz glāzi vīna promenādes bārā, nemaz nerunājot par iespēju kaut ko vairāk uzzināt par šo sievieti. Kad viņš novērsās no horizonta un pacēla acis viņas virzienā, svešā bija pazudusi. Izgaisusi līdzi pūlim.

Vīrietis joprojām kavējās tepat. Krišs skatījās rietošajā saulē, bet vakara burvība dila ik sekundi…

«Negribi iedzert?» vīrietis negaidīti pastiepa Krišam iesāktu džina pudeli. «O, ļoti der!» Krišs iedzēra nelielu malku. Un viņi ilgi runāja, smēķēdami Kriša uztītās cigaretes. Vīrietis atklāja Palangas nakts dzīves jaukumus, stāstīja par piedzīvoto dienvidu viesnīcās. Vēl pērnajā ziemā tajās bija padauzījies arī Krišs… Runāja par naudu, cik strauji tā Palangā izkūst. Tiesa, ne tik strauji kā Holandē, kur Krišs arī padzīvojis. Šī jūra, cigarete un zvaigžņotā debess rosināja stāstus par baudām Amsterdamā, par nakti dienvidu pludmalē ar tikko iepazītu meiteni… Kā rītausmā viņš gājis palīdzēt ielu skalotājam un par nopelnīto naudu varējis atgriezties mīļotās teltī ar siltiem kruasāniem.

Vīrietis klausījās smiedamies. «Tiklīdz tevi ieraudzīju, sapratu, ka esi tieši tāds čalis, kādu meklēju.» Viņš iemalkoja no džina pudelītes un nopūtās, ka esot kāda velnišķīgi delikāta problēma, ļoti sarežģīta… «Nezinu, vai tev ir bijusi darīšana ar mazliet ķertām sievietēm… Tādām trakām, ar sevišķām kaprīzēm. Man tāda ir līdzās jau dažus gadus. Kiara. Tu viņu redzēji.»

«Ideāla.»

«Spētu iegūt ikvienu, kuru vēlētos, bet dzīvo ar mani. Savu dzīvi esmu nolicis viņai pie kājām. Pakļaujos,» vīrietim aizlūza balss…

«Vecīt, es darītu tāpat,» Krišs nodzēsa cigareti pret metāla margu.

«Arī man, protams, ir savas kaprīzes…»

«Katram ir.»

«Bet viņai vajag svešinieku. Nezinu, kā lai to atrisinu…»

«Mēs jau vienmēr sākumā viņām esam sveši.»

«Nē, Kiaru uzbudina atdošanās pirmoreiz ieraudzītam, pēc tam nekad vairs nesatiktam. Saproti? Viņu saista vienīgi tie, kurus agrāk nav pazinusi un nekad vairs otrreiz nesastaps… Ne tāpēc, ka sveša miesa, bet – svešas emocijas, nebijusi priekšspēle, tikai viņam raksturīgie glāsti, smarža, garša, attieksme… Otrreiz nepiedzīvojamais – vairs nekad nesatiktais. Tāda vīrieša dēļ Kiara gultā izdarīs visu. Un tagad viņai esi iepaticies tu. Tu vari man palīdzēt? Maksāšu, cik prasīsi.»

Krišs apstulbis klusēja. Te nu šī sieviete bija – piedzīvojuma attālumā.

«Tu aizsiesi man acis, lai neredzu ceļu līdz namam, kurā mīt tava Kiara? Lai neiedomājos eksperimentu atkārtot vēlreiz?»

«Nē taču. Pusstundas gājiens pa skaistām Palangas vietām, un būsim klāt.» Vīrietis pastiepa Krišam simts eiro banknoti. Krišs naudu atgrūda. «Beidz. Tā ir arī mana kaprīze.» Un viņš paļāvīgi sekoja vīrietim. Viņi iegriezās Birutes alejā, ilgi gāja pa to, tad – pa sīkām blakus ieliņām. Domas Krišu dedzināja visu ceļu. Kiaras lūpas. Viņas mati…

Vīrietis piestāja pie pelēka žoga ar augstiem vārtiem. Aiz tiem bruģēta celiņa galā starp priedēm pacēlās piparmētru krāsas kotedža. Vai daudz svešinieku pirms Kriša te bijuši? Priekšnamā viņam acīs ietriecās lustru mirdzums un spoguļotas sienas… Vīrietis vadīja ceļotāju cauri gaismotiem koridoriem līdz spodrai vannasistabai. Brīdi vēlāk viņš ieveda Krišu buduārā ar lieliem logiem, spoguļu sienu un grīdu ar paklāju, tik mīkstu, ka pēdas tajā iegrima un soļi tapa nedzirdami. Telpas vidū – plata gulta. Citu mēbeļu te nebija, tikai aizkaru viļņi, ziedu vāzes un spoguļi. Krišs skatījās atspulgā: iededzis, acis spīdēja vien, blondie mati pēdējos mēnešos izbalējuši vēl baltāki. Neziņa bija kairinoša – biedējoša un vienlaikus vilinoša. Uzbudinoša.

«Galvenais, nesauc Kiaru vārdā. Saki – mergaite. Meitene.»

Kāpēc? Bet atbildei nebija laika, jo pa otrām durvīm telpā ienāca Kiara, un vīrietis devās projām. Sieviete klusēdama skatījās Krišā. Tagad viņa bija uzvilkusi garu plūstoša zīda kleitu, kas uz pleciem turējās vien plānās lencītēs. Šķita neticami, ka tik skaista sieviete piedāvā sevi pilnīgi nepazīstamam vīrietim. Samtainas tumšas acis, sārtas lūpas, mirdzoša zīdaina āda. Mugura vingra kā dejotājai. Viņas tēlā viss bija samērīgs, izsmalcināts, pabeigts. Slaidais viduklis izcēla izaicinoši vilinošas krūtis. Krišs mulsa. Viņš tik ļoti vēlējās būt uzdevuma augstumos, mēģinot nolasīt, ko šī sieviete varētu vēlēties, vienlaikus noturot sevi rāmjos.

Viņa rīcībā bija tikai šī viena nakts, lai Kiaru ne vien iekvēlinātu, bet arī līdz baudas virsotnēm piepildītu viņas gaidas un ideālā gadījumā radītu vēlmi atdoties vēlreiz. Viņa pat nesmaidīja. Krišs piekļāva lūpas sievietes gludajam plecam. Izģērbt viņu. Noplēst plīvojošā zīda bruņas… Un piekļauties krūšu tvirtajam maigumam. Bet nē. Šo sievieti nedrīkst atminēt strauji un dzīvnieciski nedomājot…

Nekad iepriekš Krišs gultā nebija ļāvies tādai artistiskai spēlei, lēšot vairākus gājienus uz priekšu.

Nekad nebija kustējies tik apdomīgi, tik lēni slidinājis lūpas pār sievietes ādu, tik dziļi ieelpojot viņas smaržu, pirkstiem izjūtot vissmalkākās formas. Tās bija tik… Krišs bija gatavs iegūt Kiaru šai mirklī… Viņš bija gatavs. Un ilgojās just, uztaustīt arī sievietes satraukumu. Bet viņa klusēja. Nē, Krišs negaidīja vaska pakļāvību. Viņš tikai vēlējās zīmi, kas teiktu, cik ļoti Kiara viņu iekāro. Kriša rokas turpināja slīdēt pār zīdā tērpto ķermeni, bet viņa glāstiem joprojām neatbildēja. Krišs juta, ka zem kleitas zīda nekā cita vairs nav, viņš pagrūda Kiaru, apsēdinot gultā, un novilka viņai kurpes. Sievietes maigie ceļgali pieskārās vīrieša krūtīm. Viņa pirmoreiz pasmaidīja aicinoši. Viņš skūpstīja sievietes kājas, bet rokas pašas lauzās zem kleitas apakšmalas, un pirksti sajuta gludo ādu uz gurniem. Tik maigu. Kājas pret Kriša krūtīm atspiedās arvien spēcīgāk… Bet viņš bezgalīgi glāstīja zem kleitas…

Smagie mati atrisa. Kleita noslīdēja no pleciem, atsedzot meitenīgas krūtis. Krišs ar zobiem noplēsa kleitu vēl zemāk, vēl un vēl… Kiara elpoja aizvērtām acīm, atdevīgi ļaudamās. Tomēr šķita, ka pieskārieni sievietes miesai drīzāk uzbudina Krišu pašu, bet ne Kiaru. Vēss, padevīgs augums bez kaisles. Nevar būt, ka viņa neko nejūt. Kiaras absolūtā pakļāvība modināja vēlmi stipri saspiest, sažņaugt, sapurināt… Varbūt sāpes Kiarā modinātu atbildi. Tomēr Krišs valdījās. Viņš joprojām glāstīja lēni, kā sapņodams. It kā priekšā būtu laika bezgalība. Griestos un sienās spoguļojās Kiaras augums, viņas kājas bija viegli pavērtas, ap gurniem satinies zīds… Krišs mēģināja to noraut pavisam. Un… Kiara piesarkdama pacēla gurnus, lai palīdzētu. Kleita noslīdēja uz grīdas, un sieviete Krišam atklājās absolūtā Veneras daiļumā. Kad viņš noliecās pār Kiaras klēpi, notika brīnums – viņa klusi ievaidējās, nočukstēdama: «Gribu kailu arī tevi.»

Krišs apzinājās, ka bez drēbēm ir vēl pievilcīgāks. Bet vai viņa atsauksies, kad abu ķermeņi saskarsies? Tik neprātīga bija vēlme nonākt viņas dzīlēs… Kiara pastiepa roku un valdonīgi pavilka ceļinieku tuvāk. Noglāstīja viņa nabu, arī zemāk… Kriša kaisle pieauga ārkārtējā tempā, pārplūstot absolūti nekautrā atklātībā. Un Kiara skūpstīja vīrieša maigo pavēderi tik neprātīgi, ka viņš atkrita gultā uz muguras… Viņa pagriezās, ļaudama Krišam piekļūt klēpim… Tie bija bezgalīgi skūpsti un glāsti. Abpusēji. Augumiem degot. Kriša lēnprātīgā pacietība tos bija darījusi galēji karstus… Viņš sajuta Kiaras trīsas un beidzot iegāja viņā… Divi plēsoņas, alkdami viens otra miesas, savijās, sapinās, saplūda.

Atvēris acis, Krišs paskatījās spogulī. Kiaras augums joprojām pulsēja… Kad tas norima, Kiara uzspieda atvadu sveicienu Kriša skūpstos pietūkušajām lūpām un… izgrūda viņu no buduāra.

Krišs ilgi neaizmirsīs šo nakti, šo sievieti. Neviena cita pēc Kiaras vairs nespēs viņā modināt līdzīgu kaisli. Tā nu tas būs.

Bet Palangā Krišs nākamreiz atbrauca tikai pēc pieciem gadiem. Brīdī, kad viņa vēlme sameklēt piparmētru krāsas kotedžu un vēlreiz sastapt tās saimnieci bija kļuvusi galēji neapturama. Rīt pat viņš aizies līdz tai šķērsielai jūras pusē… Bet šovakar Krišs iedzers viskiju. Viņš atkorķēja pudeli un aizgāja paņemt glāzi. Laptopa ekrānā tikmēr izlēca vibrējošs vietējais onlainstrīm serveris ar piedāvājumu par nelielu naudu tiešraidē vērot lietuviešu mīlēšanos – skaista sieviete un nevaldāms vīrietis… Pārskaiti summu, saņem paroli. Viskija iespaidā Krišs nolēma ļauties vienam kārtīgam leišu porno un drosmīgi noskaitīja naudu. Tiešraide izrādījās dārga, par lētākām naudām varēja lejuplādēt arhīva ierakstus. Krišs noklikšķināja uz faila Stranger in the night. Atskanēja Brekstones You’re Makin’ Me High, tā pārplūda Madonnas Erotica. Ekrānā parādījās translācija ar skatītāju zāli aiz spoguļstikla. Kā Amsterdamas Casa Rosso seksa izrādēs, tikai caur stiklu, Krišs nosprieda. Iedegusi vīrieša mugura… Krišs ieskatījās… Krišs neticēja savām acīm. Pretī raudzījās VIŅA… Nevis līdzīga. Tā BIJA viņa. Kiara. Krišs šausmās sastinga: kamera slīdēja pār pazīstamo plecu dažādos rakursos, līdz nonāca ārkārtēji pazīstamas vīrieša nabas apvidū… Viskijs Kriša glāzē tapa vērmeļu rūgts. Viņš pats – dzintarā ieslēgts kukainis, kuru caur lupu, kā vēstīja statistika pie video, pētījušas tūkstošiem acu.

Krišs izmetās uz ielas. Viņš skrēja. Stundu, divas… Lai kā viņš malās privātmāju rajonā, šķērsielu ar piparmētru krāsas kotedžu atrast tā arī nespēja

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+