• Šobrīd

    weather img

    Rīga -3°C Skaidrs, D/DR vējš, 3.09 m/s

    13 romānu autore Dace Priede: Esmu triekta cauri ugunij

    Atmiņu stāsts
    Kaija Zemberga
    12. jūlijs, 2022
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Dace Priede
    Foto: Lauma Kalniņa
    Dace Priede
    Kuldīdzniece Dace Priede ir aktrise, režisore, rakstniece, mācītāja, mamma trim saviem bērniem un trim audžubērniem. Stipra sieviete, kas dzīvē triekta cauri ugunij, lai varētu rakstīt, spētu runāt ar cilvēkiem, atrastu īstos vārdus brīdī, kad viņi ir izmisuši, sāpināti, ievainoti.

    Raksts publicēts žurnālā «Ievas Stāsti» 2022. gada 9. numurā.

    Ar asinīm parakstījusies

    Ar Daci Priedi norunājam tikšanos vienā no «saldākajām» un iecienītākajām Kuldīgas kafejnīcām «Marmelāde». Tur jau viņa nāk! Harismātiskās neliela auguma sievietes raitajā, drošajā solī, atvērtajā smaidā un dzirkstošajā sveicienā ielikta visa viņa būtība. Ir pusdienlaiks, bet Dace jau daudz paguvusi – uzkopusi kultūras nama apkaimi, izvēlējusies tērpus Kuldīgas amatierteātra topošajai komēdijai «Septiņas vecmeitas», domās izauklējusi jaunu sižeta līniju nākamajai grāmatai.

    «Es savās grāmatās rakstu to, par ko varu parakstīties ar savām asinīm, vai nerakstu nemaz,» saka trīspadsmit romānu autore Dace Priede.

    «Gudrs psihologs šajos darbos varētu izsekot manām likteņgaitām, jo pamats nāk no manas dzīves, un tam būvēju virsū māju.

    Nevaru rakstīt par narkomāniem, ja nezinu, kāda ir viņu dzīve.

    Nerakstu kriminālromānus, jo man šī vide ir nesaprotama, un es šiem cilvēkiem meklētu attaisnojumu. Divdesmit gadus strādāju par Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas mācītāja pienākumu izpildītāju. Kabiles mācītājmuižu atdevām evaņģēlisko kristiešu draudzei «Zilais krusts», kurā iesaistījušies cilvēki, kam pagātnē bijušas problēmas ar alkoholu. Es viņiem visiem ar akmeni nemestu, jo liela daļa ir bez vainas vainīgie, kas nesaprot, ko ar sevi iesākt. Daudzi no viņiem bērnībā ir ļoti «pāpināti – uķi, uķi» – un, nonākuši reālajā pasaulē, nav zinājuši, kā dzīvot. Un ja kāds vēl pateicis stingrāku vārdu … Viss, viņš jūtas sagrauts, taurenītim spārni ir saņurcīti! Vienīgā izeja – alkohols, jo, kad iedzer, problēmas pazūd. To vīri man ir stāstījuši – tā ir laimīga sajūta, kad nav problēmu un tu esi brīvs. Lai gan, kad atgriezies realitātē, zampa ir lielāka nekā pirms dzeršanas. Mana pieredze rāda, ka vieglāk no alkohola atjēdzas vīrieši, nevis sievietes. Sievietēm atgūties ir grūtāk, jo Dieva pasaulē viņām pieder dzīvības un nāves atslēgas. Sieviete ir tā, kas iznēsā dzīvību, un viņa ir tā, kas cilvēku aizvada viņsaulē, jo, pēc statistikas, vīrieši no dzīves aiziet agrāk. Pēc Bībeles, ļaunuma augli no koka noplūca sieviete, lai gan grēkā krišana nesākās ar košanu aizliegtajā auglī, tā sākās agrāk. Sieviete augli paņēma, un vīrietis viņu neapturēja, kaut vīrietim bija uzticēta atbildība gan par augli, gan par sievieti. Un, kad vīrs aiziet no dzīves, sieviete vai nu nobrūk, vai kļūst stiprāka.

    Latvijā diemžēl ir daudz vientuļo māšu, jo vīrietim sieviete ar bērnu ir problēma. Viņš nevēlas uzņemties atbildību, to pašu atbildību, kas zuda grēkā krišanas brīdī.

    Esmu pateicīga Dievam, ka esmu sieviete, ka man ir bērni. Tā ir neizsakāma laime kļūt par māti, kaut gan pazīstu cilvēkus, kas bērniem saka kategorisku – nē. Tāpat manā draugu pulkā ir ģimenes, kurās ir viens bērns un otrs «nepielec». Es saku – ir iespējami audžubērni, taču nevar prasīt, lai katrs svešu bērnu iemīl kā savējo. Un es to saku no savas pieredzes – nav viegli mīlēt svešu bērnu. Man ir trīs savējie bērni un trīs audžubērni. Es neesmu audžumammas statusu īpaši afišējusi, neesmu lūgusi palīdzību. Viss notika loģiski, pašsaprotami. Viņi atrada mani, nevis es viņus. Redzu, ka bērns nav paēdis – vai man zupas šķīvja žēl? Atnāk piecpadsmitgadīgs spureklis, no kura visi atsakās – ka ir nevaldāms, pats nesaprot, ko grib –, un paliek. Lēnām kļūst par manu bērnu. Man nav svešu bērnu, viņi visi ir mani bērni. Pirmā pie manis atnāca meitene no problemātiskas ģimenes, vecākiem bija nosliece uz alkoholu. Viņa spēlējās ar maniem bērniem, vārds pa vārdam, un meitene jautāja: «Var, es palikšu?» ­­– «Paliec,» atbildēju. Mēs dzīvojām smagos apstākļos, bet es zināju, ka viņas ģimenes apstākļi ir smagāki. Otrai man ļoti mīļai meitenei, bārenei būdamai, nepilnos divdesmit gados gadījās bērniņš. «Ko lai tagad daru?» viņa jautāja. Es teicu: «Tikai neko nedari bērnam. Neko vairāk par gabalu maizes, segu un buču es apsolīt nevaru.» Viņa palika pie manis. Tagad ir laimīgi precējusies, ir vēl viens bērniņš. Vēl viena meitene, ar kuru mamma netika galā, piecpadsmit gadus dzīvo pie manis un tagad gatavojas iet savā dzīvē. Bet ne es ar to gribu lepoties, ne sevi izcelt. Bērni izaug un aiziet! Gan mani, gan… mani. Tāds ir likums.»

    Še, būs realitāte!

    «Es esmu bagātu vecāku bērns. Mamma bija tīrs, gaišs cilvēks, kuru visi mīlēja, bet tēvs bija ģimenes balsts, kodols. Rīgā komunālajā dzīvoklī bijām tikai savējie – mammas mamma, mammas māsa ar meitu un mēs. Uz četriem plīts riņķiem, kā es rakstu savā pirmajā grāmatā «Saule špagas asmenī», bijām piecas sievas. Mans tēvs Nikolajs Priede nācis no Dunalkas pagasta. Kad devās uz Rīgu, mamma viņam varēja iedot trīs latus. Viņš no trim latiem kļuva par Latvijas valsts finanšu viceministru. Padomju gados viņš bija augsta līmeņa inženieris, nodarbojās ar siltumapgādes sistēmu ierīkošanu. Tēvs vairākām baznīcām ierīkojis siltumcirkulācijas sistēmas. No tēva esmu apguvusi izdzīvošanas skolu. Rakstītprasme un adīšanas prieks man ir no mammas. Mamma Maija Priede bija literāte, redaktore korektore. Viņa strādāja Tautas mākslas namā. Mamma rediģēja adīšanas grāmatas un, lai pareizi aprakstītu un lasītāji labāk saprastu, pati izadīja valdziņus. Kad nesanāca, sauca mani palīgā. Rīgas 3. vidusskolā man bija brīnišķīga darbmācības skolotāja Austra Rumpe, kas atstāja uz mani lielu iespaidu. Mammas tēvs Ādolfs Ģersons bija rakstnieks, viņš strādāja izdevniecībā «Valters un Rapa».

    Kad man bija «tlīs» gadi, es teicu, ka būšu «aktlīze». Skaitīju dzejoļus, un vēl pirms tam, kad mani aizveda uz Pionieru pils dramatisko pulciņu, Jaungadā salavecītis teica – meitiņ, es tev vairāk dāvaniņas nedošu, jo tu pārāk daudz dzejoļus zini. Tas bija mammas nopelns. Mana meita Ance (Humoristi Anci Priedi vairāk pazīst ar skatuves vārdu Nora Koksaut.), kas ir aktrise, pirmo dzejoli uz skatuves norunāja, kad viņai bija divarpus gadu.

    Kaut gan gribēju stāties Medicīnas akadēmijā, nodomāju – stāšos tajā augstskolā, kur ātrāk sāksies konsultācijas. Teātra fakultātē tās sākās dienu iepriekš, un es aizgāju uz aktieriem. Bet medicīna man visu laiku dzīvē ir gājusi paralēli. Pēc Konservatorijas beigšanas strādāju Operetes teātrī, un tur satiku savu vīru. Dziedājām kopā ar Ieviņu (Ievu Akurateriaut.), un iepazinos ar viņas mammu Līviju Akurateri, ko es saucu par savu Rakstnieku savienības krustmāti. Parādīju viņai to, ko rakstu par Žaku (Viens no centrālajiem tēliem romānā Saule špagas asmenī – aut.), bet viņa sacīja, ka to nedrukās, jo romānā trūkst reālās dzīves.

    Nostrādāja mans smagais raksturs un spīts – gribat, še, būs realitāte!

    Es saviju kopā aktrises reālo dzīvi padomju laikā ar jaunā barona Žaka Ranē dzīves gaitām, un, kad darbs bija gatavs, rakstniece Māra Zālīte to izlasīja un atzina par labu esam. Tā viss sākās.

    Nē, es nepamodos slavena. Es bēgu no slavas. Tikai pēc pārdesmit gadiem sāku apzināties, ka esmu nevis rakstoša, bet rakstniece.»

    No skatuves uz kūti

    Apstākļu spiesta, diplomētā aktrise ar ģimeni pārcēlās uz Rudbāržiem, skatuves mākslu «iemainīdama» pret darbu kolhozā, dārzu un kūti. Grāmatā «Saule špagas asmenī», kas lielā mērā ir autobiogrāfisks darbs un 1994. gadā Raimonda Gerkena un žurnāla «Karogs» romānu konkursā ieguva veicināšanas prēmiju, autore ir aizskārusi daudzu sieviešu dvēseles stīgas padomju gados – kā sieviete kūtī pazaudēja savu personību, sievišķību. «Operetes teātrī algas bija mazas,» Dace stāsta, «un mēs ar vīru un trim bērniem pārcēlāmies uz Rudbāržiem. Jā, burtiski no skatuves aizgāju uz kūti. Par to, ka tas varbūt bija pazemojoši, tu vari domāt «post factum», bet tolaik par to nedomāju. Vajadzēja, kur dzīvot un ko ēst. Es neizjutu nepatiku pret kūts smaku, lopi man vienmēr ir patikuši. Kad biju trīspadsmitgadīgs skuķis, mums Garupē pie Carnikavas bija vasarnīca. Tur es iepazinos ar slaucēju Kati, kas man iemācīja slaukt govi. Tur man bija zirgi, suņi. Es biju dabas bērns.

    Mamma vienmēr teica – es gribēju tādu skaistu meitenīti lokainiem matiņiem, baltā kleitiņā, baltās kurpītēs, bet «šitais bosis» uzvelk vecas bikses un iet pie zirgiem, smird pēc govīm.

    Viņa to teica mīlīgi. Mamma man neko neliedza, nerāja par sliktu uzvedību. Es pret saviem bērniem esmu daudz skarbāka, nežēlīgāka, nekā mamma izturējās pret mani. Mamma nekad nav pacēlusi roku pret mani, es pret saviem bērniem esmu. Diemžēl… Mamma man bija paraugs. Man kādu brīdi pat nebija sirdsdraudzeņu, jo bija mamma. Ielīdām gultā, un viņa man stāstīja savus jaunības piedzīvojumus, es viņai atklāju savus noslēpumus. Mamma man bija, ir un būs uz pjedestāla.

    Kurzeme ir novads, kur ienācējus īpaši nepieņem. Joprojām dažreiz jūtos sveša starp savējiem. Es neiederos nekur. Vīram ar mani bija par smagu, un pēc vienpadsmit laulībā pavadītiem gadiem viņš aizgāja savu ceļu. Izšķīrāmies bez strīdiem. Teicu, ka uz tiesu neiešu, savam vīram un bērnu tēvam ar dubļiem nemetīšu, ģimenes veļu neviena priekšā neķidāšu. Bija tikai viens noteikums – bērnus es neatdošu nevienam. Tā nebija, ka viņš atstāja mani vienu ar trim bērniem, bet pats dzīvoja putukrējumā. Arī viņam neklājās viegli. Viņš ir miris. Es pati izvēlējos palikt viena, neviens mani nespieda. Nevaru savu nelaiķi vīru par kaut ko vainot. Kā var vainot cilvēku, kas tev ir dāvājis tuvības, laimes, uzticamības gadus? Nav no svara, vai vienu vai vienpadsmit laimes gadus. Ir jābūt godīgam pret to, kuru esam mīlējuši, un nesviedīsim ar akmeni brīdī, kad viņš ir novērsies, kad tu esi viņam kļuvusi pretīga, riebīga. Viņš tāpēc nav kļuvis pretīgs man. Es esmu laimīga, ka Dievs man ir dāvājis cilvēkus, kas man ir ļāvuši piedzīvot spārnus.»

    Režisore un sētniece

    «Kad izšķīrāmies, es ar bērniem no Rudbāržiem pārcēlos uz Kuldīgu. Sāku strādāt kultūras namā, turpat arī dzīvojām – man ierādīja noliktavas telpas, kur tagad ir tualetes. Mans dzīves posms no Teātra fakultātes beigšanas līdz pārcelšanās uz Kuldīgu atainots romāna «Saule špagas asmenī», bet mans «bomzošanās» periods aprakstīts romānā «Kamenes uz stīgām». Mans darba līgums Kuldīgā ir noslēgts 1988. gada 18. novembrī Svētās Annas baznīcā, klausoties Lūcijas Garūtas kantāti «Dievs, Tava zeme deg». Toreiz baznīcas draudzi vadīja mācītājs Modris Plāte, kas ir mans skolotājs. Viņš mani ir kristījis un iesvētījis. Oratoriju klausījāmies kopā ar toreizējo kultūras nama direktori un viņa man jautāja: «Tev ir lapa līdzi, uz kuras rakstīt?» Teicu, ka man vienmēr ir lapas, jo es rakstu. «Tad raksti iesniegumu par pieņemšanu darbā!» viņa sacīja.

    Iesniegumā lūdzu mani pieņemt darbā par režisori un, ja iespējams, arī par sētnieci, un direktore parakstīja iesniegumu.

    Mēs, pieci cilvēki, jo man tad jau bija audžubērns, iztikām ar 15 latiem mēnesī. Esmu pateicīga tam laikam, jo tas iemācīja izdzīvot, daudz atklāja par cilvēkiem blakus un mani pašu. Kad toreizējai pilsētas vadībai lūdzu piešķirt dzīvokli, man paziņoja – kad tu sameklēsi mājokli, mēs tev to piešķirsim. Es sadabūju vienu ūķi, bet, izrādījās, to noskatījies viens «biezais». Tad pilsētas vadība teica – mēs tajā esam nolēmuši ierīkot ofisu. Bija ļoti grūti, un, iespējams, ja man nebūtu tik smags raksturs, es nebūtu izdzīvojusi. Man tas viss būtu apnicis un…, bet es nevarēju nodot bērnus, bija jācīnās. Es sapratu, ka man nav tiesību muļļāties, vaimanāt, ķerties pie jaunām (vīriešu) biksēm un teikt – tu mani tagad glābsi. Man nevajadzēja nevienu glābēju. Mans glābējs bija Dievs. Viss nokārtojās bez manas līdzdalības, jo pasaulē ir daudz labu cilvēku. Decembrī saņēmu ziņojumu ar toreizējā mēra parakstu. Tajā bija teikts, ka 24 stundu laikā mums no kultūras nama telpām ir jāizvācas, pretējā gadījumā ieradīsies policija. Vēlāk toreizējais policijas priekšnieks man sacīja: «Dacīt, tu domā, ka mēs pēc tevis ierastos? Mēs nepildītu pavēli.» Mana draudzene pārcēlās dzīvot pie mammas un atvēlēja mums savu vienistabas dzīvokli. Dzīvojām saspiesti, bet tajā brīdī esi priecīgs, ka ir jumts virs galvas, esi paēdis un tev ir darbs. Pamazām atrisinājās mājokļa jautājums. Esmu pateicīga laikraksta «Kurzemnieks» redakcijai, īpaši Daigai Biteniecei, kas palīdzēja tikt pie tagadējā dzīvokļa.

    Jā, joprojām esmu Kuldīgas amatierteātra režisore un arī sētniece. Nekad nevienu darbu neesmu noniecinājusi. Reiz slimnīcas palātā man blakus gultā gulēja tantīte, kas nevarēja sasaukt māsiņu. Viņai vajadzēja uz podiņa, tāpēc teicu – es jums to palikšu. Tajā laikā jau rakstīju, un viņa teica – nē, jūs nē! Sacīju – kas es esmu, ka nevaru padot slimam cilvēkam podu un pēc tam to izmazgāt?

    Es nevienu darbu neuzskatu par apkaunojošu – ne govi slaukt, ne cūku līdz desām nobarot, ne podus iznest, ne dārzu ravēt, ne bērnam dibenu noslaucīt, ne visu savākt aiz veca cilvēka.

    Pandēmijas laikā amatierteātrī iestudējām lugas «Zoom» platformā. Tagad mēģinām Tijas Bangas komēdiju «Septiņas vecmeitas». Tie ir 30. gadi, skaisti tērpi, daudz aktieru. Kāpēc cilvēki spēlē teātri? Tās ir alkas pēc radošas izpausmes. Dejot visi nevar, dziedāt arī ne, bet teātri spēlēt var katrs, jo mēs visi runājam. Ja mēs runājam, tad varam būt uz skatuves. Pats svarīgākais – netēlot. Es kādreiz saku saviem aktieriem – netēlo, neiztaisies, runā tā, kā tu runā! Vienmēr esmu brīnījusies, kāpēc viņi klausa.»

    Sāpju kliedziens uz Dievu

    «Evaņģēliski luteriskajā draudzē kā mācītājas vietas izpildītāja kalpoju līdz sešdesmit gadu vecumam, taču joprojām izvadu bērēs, varu nokristīt, iesvētīt laulības. Es kā valmierietis Valters Korālis, kas arī ir neinstitucionāls mācītājs, kalpoju nevis institūcijai, bet Dievam. Divdesmit gadus kā mācītāja pienākumu izpildītāja nokalpoju Kabilē, Rudbāržos, Antuļos. Tās ir mazas, nerentablas draudzes, kur mācītājam nevarēja samaksāt algu. Dažas draudzes pēc manas aiziešanas likvidēja. Strādāju par vēdera tiesu, bet esmu pateicīga, ka varēju to darīt. Es negāju mācīties teoloģiju, lai kļūtu par mācītājkundzi, lai man būtu krustiņš, talāriņš. Kad Antuļu draudzē noturēju pirmo dievkalpojumu, iznācu no altāra, novilku talāru un teicu – netaisos jūs nevienu mācīt. Es ar jums dalīšos zināšanās, atklāsmēs, ko sajūtu, saprotu. Skaidrošu jums to, ko man izskaidroja, bet nevienu brīdi es nebūšu nekas cits kā jūs. Kamēr es stāvu altārī, daru darbu, ko Dievs man ir uzticējis, bet pēc dievkalpojuma esmu tāda pati kā jūs. Varat man jautāt jebko bez bailēm. Es nebūšu tā, kas kratīs ar pirkstu un teiks – par šito tu degsi elles ugunīs (teatrāli)! Kā mācēju, tā kalpoju. Man nav paraksta tiesību, tāpēc nedrīkstu laulāt, bet izvadīt, nokristīt es varu. Kristīt luterāņiem un katoļiem drīkst jebkurš, kas zina formulu, ja ir tā saucamais notes brīdis, kad cilvēks ir nokļuvis avārijā vai stāv uz nāves sliekšņa un tuvākie vēlas, lai viņu nokrista. Tajā brīdī nav vajadzīgs krusts, cepurīte, talārs, Bībele.

    Nelaiķi brāli izvadīju bez Bībeles un agendas. Tas bija šausmīgi – savu miesīgo brāli izvadīt… Ierodos bērēs, brāļa sieva nāk pretī un saka: «Mums nav mācītāja, mēs viņu nevaram sazvanīt, ko lai tagad darām?! Kapliča atvēlēta vien pusstundu, nav izejas – vai nu tu izvadīsi, vai neviens.» Mācītājs bija iestrēdzis tādā satiksmes korķī, ka nevarēja pat piezvanīt. Es runāju kapličā, bet nespēju noturēties.

    Biju noraudājusies līdz nabai, nepārspīlējot – mans krekls bija izmircis asarās līdz jostasvietai.

    Tādā brīdī cilvēks neraud, asaras vienkārši līst. Mācītājs ieradās uz manu «āmen», un teica – bija ļoti labi. Kapos ceremoniju vadīja viņš. Pēc bērēm kliedzu uz Dievu – ko es Tev esmu nodarījusi, ka Tu mani nepārtraukti triec cauri ugunij?! Kad par savu dvēseles kliedzienu izstāstīju savam draugam mācītājam, viņš teica: «Tagad, kad esi izgājusi cauri ugunij, vari runāt ar jebkuru cilvēku. Viņš tev drīkst uzticēt savas bēdas, jo tu viņu saproti. Tu zini, kā tas ir, kad kāds tavās rokās mirst, kad tu izvadi savējo. Tu zini, kā ir, kad nav, ko ēst, kad ir auksti. Tu visu zini.»

    Brāļa izvadīšana nebija vienīgais sirdi plosošais notikums, kuram esmu gājusi cauri. Otram brālim sieva traģiski gāja bojā, un es paņēmu brāli pie sevis. Viņam bija vēzis, un es viņu kopu. Esmu triekta cauri ugunij arī tāpēc, ka nepiedzima viens no maniem bērniem. To līdz šim nevaru pārdzīvot. Arī tad, kad paliku viena ar trim bērniem. Bija grūti pārdzīvot to, kā gāja prom mani vecāki, īpaši tētis. Pēc tuvas paziņas bērniņa nāves es divas nedēļas gulēju gultā un raudāju. Mācītājai Dacei Rubļevskai jautāju: «Tu arī mirsti pēc katrām bērēm?» Viņa teica: «Nē, es nemirstu. Tu mirsti tāpēc, ka pārāk maz zini.» Pēc šī bērniņa nāves es iestājos kursos un kļuvu par mācītāju. Mana meita ir beigusi Teoloģijas fakultāti, mēs studējām kopā. Vienā sprediķī draudzei teicu – pēdējā vieta, kur neesmu bijusi, ir Talsu leprozorijs. Bērnu namos un pansionātos esmu bijusi, esmu apmeklējusi garīgi slimus cilvēkus, strādājusi ar bijušajiem ieslodzītajiem, alkoholiķiem, esmu turējusi mirstošam cilvēkam roku. Ne ar ko mani pārsteigt vairs nevar. Mani var pārsteigt tikai ar nodevību…»

    «Delitēta»

    «Viena no pēdējām ugunīm, kam esmu izgājusi cauri, bija tuva drauga nodevība. Viņš bija tikai un vienīgi draugs, bet vienā dienā viņš mani «delitēja» no savas dzīves. Neko nepaskaidrojot, nobloķēja manu telefona numuru, izdzēsa manu vārdu sociālajos tīklos. Pat nav iespēju viņam pajautāt – kas ir noticis, ko es esmu izdarījusi. Pat mūsu kopīgiem draugiem ir aizliedzis izrunāt manu vārdu. Kam ir jānotiek, lai cilvēks, kuram uzticējos, pavērstu tādu naida cirvi pret mani? Vīra nāve man bija sitiens pa muti. Sapratu, ka esmu bijusi liela muļķe, jo visus gadus cerēju – varbūt tomēr būšu viņam vērtīga. Un tad pēc trīsdesmit celibāta gadiem es satieku cilvēku, kurš varētu būt mans draugs, kuram būtu gatava atdot pēdējo asins lāsi, varēju viņam visu uzticēt un domāju, ka nu vienreiz esmu satikusi cilvēku, kas mani nekad nenodos. Mums ir liela gadu starpība, sargājos, lai neaizskartu viņu, lai viņam ir sava dzīve. Viņš man bija Dieva dāvana manā vientulībā. Kad telefons no rīta sešos ieskanas – «dzin, dzin» – un pienāk īsziņa «labrīt», diena uzsprāgst gaismā. «Dzin, dzin» – un tu jau lido.

    Kāda laime apzināties, ka tu kādam esi vajadzīga un kāds no rīta atmostoties par tevi domā.

    Pat ja zini, ka vairāk nekā nav, nebija un nebūs, pa dienu viņu nesatiksi, nerunāsi, diena ir uzliesmojusi. Vai vakarā – «dzin, dzin» – saņemu «arlabunaksniņu», un nakts patiesi ir laba. Mīlestība ir šī lidojuma sajūta, tas «dzin, dzin» no rīta un vakarā. Mīlestība ir arī nemest otram ar akmeni, lai cik sāpīgs ir duncis mugurā. Kad man jautā – kāpēc tu neveido attiecības, atbildu – nu vairs nekad, ne ar vienu. Ja cilvēks, kurš vairāk nekā desmit gadu varēja būt mana uzticības persona un Draugs, varēja man to nodarīt, tad nav šajā pasaulē cilvēka, kuram spētu uzticēties.

    Tā jau nav, ka pēc šķiršanās no bērnu tēva neviens nepārlidoja pār «dzeguzes ligzdu», taču es negribēju nopietnas attiecības. Pēc šķiršanās nevarēju iedomāties, ka man pieskarsies cits vīrietis. Man nevajag mīļāko, es negaidu, lai mani appuišo, apgādā. Es savu vīru mīlēju. Viņš bija talantīgs, skaists cilvēks. Viņu pat mazliet glorificēju, man likās, ka nevarēšu bez viņa dzīvot. Kā rakstu grāmatā «Saule špagas asmenī», «tu nevari bez manis sausais koks». Tā arī bija. Es viņu gribēju, dabūju, no viņa dzemdēju skaistus, gudrus, talantīgus bērnus. Un tā bija mana izvēle palaist viņu brīvībā, jo sapratu, ka viņam ir smagi ar mani. Varbūt tāpat jutās šis pēdējais cilvēks manā dzīvē, bet tad vajadzēja godīgi pateikt, ka mēs noslēdzam kādu laiku mūsu dzīvēs, nevis vienkārši mēģināt mani nogalināt. Bet es nenožēloju neko, un arī šo nodevību, pateicoties labiem ārstiem, esmu pārdzīvojusi. Mana «labākā draudzene» ir slimība, ko sauc par posttraumatiskā stresa sindromu. Tā ir diagnoze, kad tu vienkārši neesi. Kā mācītāja pienākumu izpildītāja saprotu, ka man nav tiesību atņemt sev dzīvību un ir jāiznes viss, ko tas Kungs ir vēlējis, bet tas jau neizslēdz to vēlmi. Paldies Dievam, es izķepurojos. Nerakstīju turpat divus gadus, jo ar dunci mugurā neko nevari uzrakstīt. Es biju izkritusi no laika, no sevis. Tagad atkal ārdu sevi, laužu sevi, spiežu rāmjos, ņemu sevi aiz čupra. Man ir jāatgūst sevi, lai es varu rakstīt.»

    «Asinsbalss»

    «Mans dēls teica – ar visu to, ka raksturā esi skarba, tu mūs esi izaudzinājusi cīnītājus, spējīgus par sevi pastāvēt. Es no mazotnes bērniem mācīju, lai viņi ir cits citam. Teicu – jūs varat kašķēties, bet asinsbalsi nevar neklausīt, to nevar apklusināt, jo agri vai vēlu tā savedīs jūs kopā. Dēls ir IT speciālists, viņam ir sava firma. Kad bija padsmitgadnieks, teica: «Es gribu sev sievu tik skaistu kā mana māsa un tik gudru kā tu.» Atbildēju, ka nav šāda salikuma. Bet viņš atrada tādu sievu! Mana vedekla ir skaista, viņai ir divas augstākās izglītības. Vidējā meita, pēc izglītības teoloģe, strādā Padures bibliotēkā. Jaunākā meita ir aktrise. Viena no manām audžumeitām dzīvo Skotijā, apguvusi pavāres profesiju. Otra audžumeita ir grāmatvede ar augstāko izglītību. Trešā seko manās pēdās, un, visticamāk, viņai es atstāšu savu teātri.

    Man ir daudz hobiju. Šobrīd apgūstu zāļu sievas arodu. Būs arī diploms, jo mācos kursos Bulduru dārzkopības skolā.

    Tikko man ir kāds kreņķis, griežu savu dzīvi riņķī un sāku kaut ko pilnīgi jaunu.

    Tas neļauj ieslīgt sevis žēlošanā. Uzdod ar pātagu, un – aiziet. Mani aicina bērēs par izvadītāju. Pagājušo sestdien bija bēres, pirms tam nedēļas nogalē izvadīju mirušo. Izvadītājas darbs nav viegls. Ne tikai jāpavada cilvēks mūžībā, bet jāatrod arī īstie vārdi tuviniekiem. Ceru, ka zinu šos vārdus. Dievs mani savā laikā dzina cauri ugunij, lai es mācētu runāt ar cilvēkiem, lai spētu viņus saprast, atrastu vārdus, kas viņiem vajadzīgi. Visgrūtāk ir izvadīt jaunus cilvēkus, bērnus. Vecos ļaudis pavadīt ir vieglāk, jo viņi savu ir izcietuši. Esmu izvadījusi pašnāvniekus, lai gan cilvēkus, kas atņēmuši sev dzīvību, mācītājs parasti neizvada. Es uzskatu, ka tikai Dievs nosaka, kam dod savu žēlastību, kam ne. Ko cilvēks, tajā cilpā karājoties, domāja – to zina tikai Dievs. Bērēs dažreiz redzu, kā dvēselīte aiziet debesīs. Par to es rakstu savā jaunajā grāmatā.

    Mans mazdēls, kuram tagad ir 16 gadu, ir mana sirsniņa, Dievam izlūgts cilvēciņš. Viņš piedzima priekšlaikus un gribēja aiziet. Viņš ir izkliegts Dievam. Lūgšanas palīdz, bet ne vienmēr. Es runāju tikai par to, par ko esmu pārliecināta. Ja saku – es zinu, ka ir cita saule, tad nevis tāpēc, ka man tas ir iemācīts, bet es to zinu. Es tur biju un varu apliecināt, ka šajā pasaulē viss ir daudz citādāk, nekā izskatās. 1986. gadā smagi saslimu. Man bija 42 grādu temperatūra, aizpeldēju, mana dvēsele kaut kur pastaigājās. Tur bija ļoti skaisti, un es gribu tur atgriezties. 42 grādu temperatūrā kaut kas pārdega smadzenēs, un uz laiku mana atmiņa izdzisa. Zināju, ka man ir vīrs, bērni, bet es neatcerējos viņu vārdus. Konstatēju, ka manā rokrakstā kāds kaut ko ir rakstījis, bet es lasu un nesaprotu, kas to ir rakstījis. 15 gadus pēc amnēzijas nespēju iemācīties nevienu dzejoli. Un atkal ņēmu sevi aiz čupra un mācījos. Pirmās četras dzejoļa rindiņas ar asarām acīs mācījos mēnesi. Ar iekšējo redzi vizualizēju savu atmiņu. Es to redzu kā režģi, uz kura vietām ir gaismiņas. Viens režģa posms ir melns, šķībs, greizs, nepareizs, un es, kaļot šīs četras rindiņas, ar spēcīgu gribasspēku domās taisnoju šo režģi. Vilku līnijas, bakstīju ar gaismu, lai tas iedegas. Visu nesalaboju, bet tagad vismaz kaut ko varu iemācīties. Domformai tāpat ka lūgšanai ir milzīgs spēks. Taču lūgšanai ir jābūt nevis plakanai – jāskaita tikai vārdi, bet vēlamais ir jāvizualizē, jāgrib, jāieliek viss savs spēks, lai tā piepildās.

    Es esmu vientuļniece, lai gan tā neizskatās. Dzīvoju savā burbulī, savos romānos, zālītēs.

    Es esmu ļoti pati. Esmu laimīga, ja visi ir dzīvi, veseli, ja maniem bērniem, mīļiem cilvēkiem ar mani vai bez manis ir labi. Ja viņi ir paēduši, siltumā. Arī ar šo savas dvēseles «izvirdumu» es nevēlētos nevienu aizskart, aizvainot, nosodīt. Ja nu gadījās – piedodiet! Šī ir mana dzīve, mana vienīgā, kāda nu sanākusi, un par to es atbildēšu Dievam.»

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.
     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+