Rīga +1°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Mūsu komplekts trāpīja desmitniekā
«Cilvēki nedaudz jauc, domādami, ka sākumā mēs bijām pieci, bet tie jau no paša sākuma bija divi projekti – trīs tenori ar mums un pieci tenori, kur bija arī Kārlis Zariņš un Jānis Sproģis. Tie izveidojās paralēli. Man šķiet, ka Trīs tenori – es, Miervaldis Jenčs un Guntars Ruņģis – bija pirmie. Sākotnēji tas bija kā joks. Ilze Strenga, kas ir Miervalža māsa, teica, ka mums arī vajadzētu tādu tenoru trijnieku, kāds ir Pavaroti, Karerass un Domingo, un uz vienu televīzijas raidījumu sanācām kopā trīs akadēmiskie dziedātāji un rokmūzikas leģenda Juris Kulakovs.
Salikums, kas radās kā joks, bija izcili veiksmīgs un turpinās divdesmit gadus.
Protams, ka mēs neesam to izgudrojuši. Loģiski, ka ietekmējāmies no trīs lielajiem pasaules tenoriem, un arī viņi ne bija pirmie, kas to izdomāja. Mums Latvijas laikā tāds tenoru trio jau bija Mariss Vētra, Artūrs Priednieks-Kavarra un Jānis Vītiņš. Tas divritenis nav mūsu izgudrots, līdzīgi kā tas ir citos mūsu starpžanros, kad muzicējam kopā ar vijolnieku Raimondu Ozolu vai Melo-M. Mūsu komplekts kopā ar Juri Kulakovu trāpīja desmitniekā. Trāpīja tāpēc, ka bija kontrasta princips, un Juris ir viens no tiem retajiem rokmūziķiem, kas ļoti labi orientējas arī akadēmiskajā mūzikā un ir tajā izglītojies.
Kad Trīs tenori nodibinājās, mums viss gāja uz urrā, jo Juris bija ne tikai mūsu muzikālais vadītājs, bet arī viedokļu līderis. Ja tenori trijatā nevarējām par kaut ko vienoties, vērsāmies pie Jura, un viņš pateica – būs tā! Mēs viņā ieklausījāmies, un tas, ka sadarbība šobrīd ar viņu nav tik aktīva, kā mēs to gribētu, mums ir liela sāpe. Jura mums šobrīd ļoti pietrūkst. Laiks kopā ar viņu mums bija ļoti spilgts, un ceram, ka mūsu sadarbība varētu atkal atgriezties tikpat radoša, produktīva un cieņpilna, kāda tā bijusi daudzus gadus. Juris jau arī nekur no mums nav aizgājis, tikai aktīvi ar mums kopā nekoncertē.
Tas ir tāpat kā es no Pērkona nekur neesmu aizgājis, tikai šobrīd aktīvi tajā nedziedu.
Lielkoncertos un jubilejās vienmēr esmu. Pēdējo reizi kopā ar Pērkonu dziedāju tieši pirms gada Kulakova naktī Liepājā. Man patīk formulējums, ko Juris saka koncertos: «Tagad dziedās Nauris. Viņš šobrīd ar mums aktīvi kopā nekoncertē, bet šajā reizē dzied.» Un es dziedu Mēs pārtiekam viens no otra un nevis no pārtikas precēm…»
Es būšu solists!
«Studējot Konservatorijā akadēmisko dziedāšanu, dziedāju arī Pērkonā. Nevarēju izdarīt īsto izvēli. Man patika gan akadēmiskā mūzika, gan rokmūzika. Tajā dienā, kad 1985. gada 6. jūlijā notika leģendārais Ogres koncerts, tā sākumu es nokavēju, kas redzams arī filmā, jo man bija iestājeksāmens Konservatorijā. Aizbraucu uz Ogres koncertu, nodziedāju un otrā dienā uzzināju, ka esmu uzņemts Konservatorijā un Pērkons ir aizliegts, jo pēc koncerta publika izdemolējusi vilcienu. Es kā dienas nodaļas students ar sievu, kas bija dienas nodaļas studente Latvijas Universitātes Žurnālistikas nodaļā, bijām palikuši ar diviem maziem bērniem un bez iztikas līdzekļiem. Pērkons man deva iztiku. Aizbraucu uz Līgatni pie sava jaunības drauga Inta Miltoviča – lai viņam vieglas smiltis –, ar kuru visu jaunību pirms Pērkona biju spēlējis kopā grupā Lāčplēsis, un teicu, lai iedod man darbu, jo man nav, no kā dzīvot. Mēs, divi kurzemnieki – es no Talsu puses, Ints no Ventspils – kopā mācījāmies Rīgas Kultūras darbinieku tehnikumā, kopmītnē dzīvojām vienā istabiņā. Savu mūziķu karjeru kopā sākām Lielvārdē, grupā Lāčplēsis, kur bija arī Olga Rajecka un Alex, pēc tam armijas laikā abi spēlējām karavīru ansamblī Zvaigznīte.
Ints bija pārcēlies uz Līgatni. Aizbraucu un teicu, ka naudu citādi nemāku nopelnīt, kā tikai ar dziedāšanu. «Labi, mums ir grupa. Mēs tevi paņemsim. Bet ko tu spēlēsi?» Ints jautāja. «Kā? Es būšu solists!» – «Zini, mums pilna Līgatne ar tādiem solistiem! Tas neies cauri. Tev kaut kas ir jāspēlē. Mazs sastāvs, nevaram atļauties algot solistu.» – «Kādi ir varianti?» – «Nekādu variantu īsti nav. Ja gribi piedalīties, tev jāspēlē bungas. Mums nav bundzinieka.» Kas cits man atlika? Piekritu. No Pērkona aizņēmos elektroniskās bungas. Tajā laikā tās bija modes bums un salīdzinoši vienkāršāk spēlēt nekā īstās. Dainis Strazdiņš, tolaik Pērkona bundzinieks, tās man iedeva. Kad Pērkons 1988. gadā atjaunojās, bungas spēlēja Ikars Ruņģis, mūsu tenora Guntara brālis.
Trīs gadus, kamēr nebija Pērkona, Līgatnē spēlēju bungas un dziedāju, biju dziedošais bundzinieks. Laidām šlāgerus. Ļauj, lai matu cirtas krīt… un tamlīdzīgi. Tas bija mūsu repertuārs. Tagad uz to skatos absolūti bez kādas kautrēšanās. Pat ar zināmu lepnumu.
Jā, tie bija šlāgeri, tā bija zaļumbaļļu, banketu un kāzu mūzika, bet kā savulaik mums Mūzikas akadēmijā teica profesors Dzintars Kļaviņš – nav sliktas mūzikas.
Pieprasījums pēc mums bija milzīgs, braucām spēlēt pat uz Kuldīgu, Dundagu. Acīmredzot bijām labā līmenī.
Ar cieņu izturos pret jebkuru darbu, ko daru, un mēs tiešām strādājām ļoti godprātīgi. Tajā laikā es pēc saviem trakajiem bohēmas gadiem ieviesu pilnīgas atturības režīmu, kuru līdz šim neesmu pārkāpis, un tie ir trīsdesmit divi gadi. Man tagad ir piecdesmit seši un kopš divdesmit četriem gadiem alkoholam neesmu pieskāries. Kad tas tolaik notika, arī citiem puišiem pateicu – ja gribam kopā strādāt, tas attiecas uz visiem. Nebūs tā, ka kāzās, kad spēlējam, no visiem muzikantiem līdz mičošanai paliek tikai divi vai tikai es viens.
Es tiešām ar lepnumu atceros to laiku, mēs ļoti kvalitatīvi darījām savu darbu, līdz 1987. gada nogalē Liepājas dzintarā ar Pērkona piedalīšanos atjaunojām savu darbību.»
Raupjais kurzemnieka humors
«Zvaigžņu slimību izslimoju agri. Riktīgi tā man bija astotajā klasē, kad Tiņģeres pamatskolā spēlēju balles un dziedāju. Kad esi pirmais puisis ciemā, pašapziņa ir milzīga, bet labā lieta – izslimojot zvaigžņu slimību tik agri, man ar to nebija problēmu Pērkona laikā. Man patiešām nesakāpa galvā, kad dziedāju Mēs pārtiekam viens no otra, bet nevis no pārtikas precēm… un meitenes sajūsmā spiedza. Kad tagad pēc tenoru koncertiem man nāk klāt solīdas kundzes, kas ir ļoti augstos amatos biznesā un politikā, un saka: «Nauri, es jums atzīšos. Mēs, visas klases meitenes, bijām jūsos iemīlējušās…», mulstu. Tajā laikā publikas sajūsmu Pērkona koncertos uztvēru ļoti pašsaprotami, tā bija veltīta mums visiem.
Zvaigžņu slimība vēl mazliet man bija Lāčplēša laikā, kad mēs ar Olgu, kas arī mācījās Kultūras darbinieku tehnikumā, no spēlēšanas Lielvārdē ar vilcienu braucām uz Rīgu, visi uz mums skatījās, un mums likās, ka augstāk par mums ir tikai zvaigznes debesīs. Nebijām tik izcils ansamblis, lai Latvijas mērogā spīdētu muzikālā ziņā, bet tas, ka bijām leģendārā kolhoza paspārnē, tomēr daudz ko nozīmēja. Kauliņtēvs bija valsts mēroga leģenda, un tas, ka mēs bijām viņa kolhoza solisti, deva lielu pašapziņu. Es piedzīvoju vēl Kauliņtēva pēdējo lielo jubileju. Tajā dziedājām. Tas arī bija labs laiks.
Dzīvē viss ir līdzsvarā. Vēlāk vairāk esmu mocījies ar mazvērtības kompleksiem, nevis zvaigžņu slimību. Ja es kādās situācijās neesmu bijis draudzīgs vai pieejams, lielākajā tiesā gadījumu tie bijuši mani kompleksi, manas bruņas, aiz kurām paslēpties. Tā notiek ar daudziem radošiem cilvēkiem. Sevi sargājot, uzliekam augstprātības vai sarkasma masku, aiz tās noslēpjot kautrību.
Man, kā Kurzemē augušam, piemīt raupjais kurzemnieka humors.
Tas man ir tuvs, arī sarkasms patīk, bet kādā jahtu braucienā, kad visi jokojām un mani joki bija mazliet sarkastiskāki, viens cilvēks man aizrādīja, ka sarkasms ir humora zemākais līmeni. Kopš tā brīža savos jokos esmu piesardzīgāks, lai nepārkāptu to trauslo robežu, kad humors pāriet sarkasmā.
Pēc tā aizrādījuma man bija pārdomas par kurzemnieku raupjo humoru, ko citi varbūt nesaprot vai pārprot. Mēs esam atturīgi, noslēgti, uz sevi vērsti, skopi savā izteiksmē, un tāpēc daudzi to uztver kā iedomību un augstprātību. Droši vien ir kāds izskaidrojums kurzemnieku valodas skopumam, kad vārdu galotnes tiek norautas, iztiekam ar frāzēm. «Sēd` te!» mēs pasakām. Noteikti ir kāds izskaidrojums, kāpēc tieši Kurzemē tā komunikācijas forma ir tik strupa. Sēž divi vīri ilgu stundu, iedzer alu. Viens pasaka: «Tā viš i`.» Otrs pēc pusstundas atbild: «Tā viš i`.» Šķiroties nosaka: «Cik labi parunājām!…» Un abiem viss ir skaidrs.»
Iekšā dzīves procesos
«Mamma par mani vienmēr priecājās, lai kur es dziedātu. Viņa aizgāja 2012. gadā, pieredzēja gan Pērkona, gan Trīs tenoru ziedu laikus. Mamma nepieredzēja manas politiskās aktivitātes. Grūti pateikt, vai viņai tas patiktu, bet viņa neiebilstu. Mani vecāki dažādās izpausmēs visu mūžu bijuši aktīvi. Tēvs dzied Valdemārpils jauktajā korī un piedalījās 2018. gada Dziesmu svētkos. Viņam 2017. gada decembrī palika 82 gadi, un viņš ir dziedājis visos Dziesmu svētkos. Mūzika un dziesma ir tā, kas uztur viņu pie moža gara un veselības.
Mūzika ir ļoti spēcīgas zāles. Nekā par to labāka nav.
Kad pēc darba Rīgas domē atnāku mājās, pasaku Sandrai čau un metos pie klavierēm, izspēlēju un izdziedu visu, kas man iekšā sakrājies, un tad varu sākt runāt. Otro sasaukumu esmu domes deputāts, bet nesaku, ka esmu politiķis. Esmu politiski aktīvs cilvēks un domāju, ka tādiem, ja gribam darīt labu Latvijai un kaut ko patiešām mainīt, vajadzētu būt visiem. Pēc savas pārliecības esmu nacionāli konservatīvs cilvēks un tāds vienmēr palikšu, lai kādus labumus man piesolītu citi.
Neesmu gājis un neiešu uz politisku spēku, kas ir biznesa vai interešu klubiņš, un tās ir absolūtas muļķības, kad cilvēki Latvijā domā, ka viņi neko nevar ietekmēt. Ja doma ir laba, tā sēkla dīgst. Esmu izjutis lepnumu, kad mūsu sēdēs iznāk partijas lielie puikas, kā savā lokā dēvējam mūsu partijas vadošos cilvēkus, un saka – darīsim to un to. Un es redzu – tas ir mans, ko lielajiem puikām kādā sarunā esmu pateicis, un pēc brīža viņi to ir akceptējuši. Tas ir gandarījums, ka arī es esmu devis iespēju kādiem nacionāliem un labiem procesiem valstī notikt.
Man sāp, ka divdesmit piecu gadu laikā neesam spējuši Latviju padarīt par lepnu un nacionālu valsti, kādai pēc savas būtības tai vajadzētu būt, tāpēc esmu iesaistījies politikas veidošanas procesos. Es neko nedaru uz puskāju. Ne Operā, ne Trīs tenoros, ne politikā. Esmu NA/TB partijas frakcijas vadītājs Rīgas domē, strādāju Kultūras komitejā un Vides komitejā. Politikā pretinieks ir jānovērtē. Jo spēcīgāks tas ir, jo pašam jāaug, jākļūst labākam, stiprākam, gudrākam.
Viens no maniem politiskajiem mērķiem ir Muzikālā teātra atjaunošana. Trīs tenori esam iesaistījušies Operetes fondā, ko vada Agija Ozoliņa. Visi piedalījāmies izrādē Jautrā atraitne. Neuzskatu, ka tā bija kļūda, kad Maestro Raimonds Pauls, būdams kultūras ministrs, slēdza Operetes teātri. Toreiz terapeitiska iejaukšanās nelīdzēja, bija vajadzīga slēgšana, bet šobrīd Muzikālais teātris, kurā zem viena jumta būtu visas trupas – operete, mūzikls, visas muzikālā žanra izrādes –, mums ir vajadzīgs. Mēs esam vienīgā Baltijas valsts, kurā tāda nav, un es cīnīšos, lai būtu.»
Usmas saulrieta sonāte
«Savas lielās vērtības, kas man ir, es nemainu. Tās ir mana ģimene – sieva, divas meitas un trīs mazbērni, darbs, Opera, Trīs tenori, draugi, vaļasprieki, politiskā partija. Neesmu staigājis un mainījis grupas, visu dzīvi palicis pie Pērkona. Ar lielu prieku dziedu labdarības pasākumos, kādus arī pats reizēm noorganizēju.
Manā mīļajā Usmā, kur sporta un atpūtas bāzē, bezgala skaistā vietā, ar skatu uz ezeru man pieder viens trīsdesmit kvadrātmetru makšķernieka namiņš, kopā ar draugiem muzikantiem esmu pavadījis daudzas laimīgas stundas. Aktivitāte, ar ko beidzamos divus gadus dzīvoju, ir koncerts uz ezera. Kopā ar Raimondu Ozolu un Raimondu Macatu, kas ir arī mani makšķerēšanas draugi, pontonlaivā iebraucam ezerā, esam vijole, taustiņi, blūmīzers un mana balss. Klausītāji ezerā sēž laivās, un stundu pirms saulrieta Usmas ezera vidū notiek koncerts Usmas saulrieta sonāte. Fantastika! Tā labā lieta, kas mums pašiem ļoti patīk, – tas nav bizness. Viss, kas tiek lūgts no klausītājiem, lai viņi savlaicīgi atbrauc, noenkurojas un koncerta laikā nerada troksni. Koncerts ir mūsu veltījums Usmai, ar ko es beidzamos gadus dzīvoju, gaidīdams šo augusta viena vakara saulrietu, kas mani dara patiesi laimīgu.»
Miervalža lielais sapnis
«Miervalža lielais sapnis ir mums apbraukāt pilnīgi visus Latvijas tautas namus, mazos pagastu saieta namus, kādu ir vairāk nekā pieci simti. Tā noteikti būtu Trīs tenoru skaistākā un sirsnīgākā koncerttūre. Mīlestība, ko saņemam Latvijas novados, ir neaprakstāma. Ļoti pacilājoši ir uzstāties Gorā vai Cēsu jaunajā koncertzālē, bet, aizbraucot uz kāda pagasta tautas namu, cilvēku mīlestība ir vienkārši fantastiska. Mums bija koncerts Piksāru baznīcā. Tā vieta ir aiz Naukšēniem, braucām pa zemes ceļiem, un pēc pusotras stundas koncerta visi trīs burtiski lidojām, kā bijām uzlādēti no enerģijas un mīlestības, ko mums sniedza publika.
Tās sajūtas, ko saņemam no cilvēkiem, pie kuriem dažādi izpildītāji aizbrauc reti, nav kā citādi iegūstamas un nekādās materiālās izteiksmēs izsakāmas.
Kad 18. novembrī aizbraucam uz kādu mazāku Latvijas pilsētu un izejam uz skatuves, nevaram sākt dziedāt, jo nebeidzas aplausi. Mēs vēl neko neesam nodziedājuši, bet cilvēku atzinība un pateicība ir jau tāda, ka mums visiem asaras acīs… Par to vien, ka mēs esam pie viņiem aizbraukuši… Miervaldis kā jūtīgs cilvēks vienmēr ir gribējis mums koncertus mazos pagastos un nomaļās vietās. Lielpilsētas zināmā mērā cilvēkus maina. To esam izjutuši ne tikai Latvijā.
Amerikā ir tas pats. Kad aizbraucam uz Losandželosu vai citu lielo pilsētu, kur ir latviešu centri, tur viss ir ļoti korekti un solīdi, bet, dziedot kādā vietā, kur latviešu centrs nav liels, kā Linkolna, kur savulaik studējis mūsu Kārlis Ulmanis, vai Portlenda, Detroita, kas nesanāk maršrutos māksliniekiem, kuri braukā pa Ameriku, publikas mīlestība ir tik spēcīga, ka var apraudāties. Linkolnā jautājām, cik klausītāju varētu atnākt. Mums teica – nevarot īsti prognozēt, bet četrdesmit būšot pilnīgi noteikti. Pirmajā mirklī šķita – tikai četrdesmit!… Uzejam uz skatuves, redzam – atnākuši kādi sešdesmit, taču arī tad, ja kādā vietā ir tikai četrdesmit, tā noskaņa, ko viņi rada, daudzkārt pārspēj atmosfēru, ko rada četri simti kādā no lielajiem centriem. Austrālijā, kad aizbraucām uz Pērtu, bija tieši tas pats. Tik tālu citi negrib braukt, labāk uzstāties Sidnejā, bet mums patīk tieši tās mazās vietas.»
Konkurenti, bet vienots veselums
«Reizēm skatos savas albuma fotogrāfijas un domāju, ka cilvēki nespēj novērtēt to, kas viņiem tajā brīdī dots, un es neesmu izņēmums. Kad tas notiek, viss liekas pašsaprotami, un neapzinies, ka tie varbūt ir daži no tavas dzīves spilgtākajiem mirkļiem un brīdis, kas ierakstās vēsturē.
Mēs, Trīs tenori, trīs reizes esam pilnībā apbraukuši apkārt visai Amerikai. Es – četras, pirmajā reizē ar grupu Pērkons. Paši busiņam pie stūres, milzīgi pārbraucieni ar fantastiskiem dabas skatiem, katrā pilsētā, kur mums koncerti, tiekam uzņemti kā mājās. Nodziedam, sviedros izmirkušos smokingus iekarinām busiņā, lai žāvējas, taisnā ceļā no skatuves busiņā iekšā, atkal ceļā, un tā garā tūrē veselu mēnesi… Lielākais piedzīvojums mums bija, kad no vienas koncerta vietas uz nākamo, visiem trijiem pie stūres mainoties, braucām trīs tūkstošus kilometru. Pirms koncerta bija pāris stundiņas, lai pagulētu, un atkal uz skatuves.
Bijis tā, ka izej, no sirds paklanies… un vairs netiec atpakaļ.
Nogurums un gravitācija tik milzīgi, ka burtiski velk pie zemes. Garajās koncerttūrēs, kas mums bijušas Amerikā, nespēj visu redzēto un piedzīvoto izbaudīt un izgaršot, tikai pēc laika saproti, kas tā bija par fantastisku iespēju.
Mums ir dievīgi gājis Austrālijā. Visi trīs esam traki ūdens mīļotāji. Aizgājām uz pludmali, bet milzīgo viļņu dēļ bija aizliegts iet ūdenī. Cilvēks, kas mūs pavadīja, arī bija azartisks un aizveda mūs uz sērfotāju pludmali, kur nepeldas, un tur nav nekādu viļņu ierobežojumu. Sargs sēž augšā tornī un visu vēro. Kādas trīs stundas ņēmāmies pa viļņiem, lēkājām un dauzījāmies. Sargs beigās bija pasaucis mūsu pavadoni un prasījis, kas tie par dulliem večiem… Visiem jau pāri piecdesmit, bet kā mazi bērni stundām ilgi dauzās pa viļņiem. Jā, tādi mazliet traki mēs esam. Reiz, lidojot mājās no Maskavas, arestēja Miervaldi. Atrada kaut kādus formālus iemeslus. Jautāja, vai viņš nav latviešu strēlnieka mazdēls. Aizturēšana aizgāja uz politiskas nots. Mūs ar Guntaru palaida. Tenoriem Rīgā bija koncerts. Nezinājām, vai Miervaldi izlaidīs, lai viņš paspētu.
Visādi gadījumi bijuši, ko atcerēties, par ko pasmieties. Dzīve mums bijusi vienkārši lieliska. Vienmēr saku, ka politiķi varētu no mums pamācīties. Šo divdesmit gadu laikā, kopš Trīs tenori esam kopā, mēs ne reizi neesam nopietni sastrīdējušies. Visi esam vienaudži, lielākā vecuma starpība – pusgads – ir man ar Miervaldi. Mēs ar Guntaru esam 1961. gads: es esmu dzimis jūlijā, Guntars – septembrī, Miervaldis – 1962. gada janvārī. Visi vienā laikā studējām, pēc tam daudzi gadi kopā Operā. Mēs esam trīs vienas paaudzes tenori, kas pārstāv vienu balss grupu, un patiesībā esam arī konkurenti, bet, neskatoties uz to, esam spējuši divdesmit gadus nostrādāt ciešā kolektīvā. Tas nozīmē, ka mēs, latvieši, tomēr spējam vienoties un darīt kopīgu lietu, mierīgi pastāvēt līdzās arī apstākļos, kas reizēm ir visai sarežģīti.»
