Rīga +13°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
Pietrūka mammas, bet cietu es
«Šķiroties prom devos tikai ar plašu atskaņotāju un ierakstu kolekciju. Par mantām nepārdzīvoju ne mirkli – biju jauns un neatstāju jau arī miljonu,» atceras Mārtiņš (50).
Dzīvokli, mēbeles, visu iedzīvi šķiroties atstāju sievai. Sākotnēji bija versija, ka pēc šķiršanās meita paliks dzīvot ar mammu. Tas arī bija galvenais iemesls visu atstāt bijušajai sievai – tur bija bērna mājas. Pēc laika bijusī sieva pārcēlās dzīvot uz citu valsti. Kopā ar viņu pārcēlās arī mūsu meita, tāpēc bija periods, kad bērnu redzēju diezgan reti. Tas bija depresīvs laiks, jo šķita – dzīves jēga uz mirkli pazūd.
Mums nebija cīņas par bērnu. Tieši otrādi – kādu dienu meitu man atveda ar vārdiem: «Atpakaļ uz ārzemēm viņa ar mani nebrauks.» Es atkal biju 100 % kopā ar savu bērnu, meita izauga pie manis.
Ar bērnu saistītie jautājumi bija jārisina citādi. Bērnam nekad nestāstīju, kā mēs ar mammu nonācām līdz šķiršanās faktam un neklāstīju šķiršanās aizkulises. Līdz ar to visu laiku dominēja otras puses viedoklis – krietni atšķirīgs no manas versijas. Tieši šā iemesla dēļ meitas pirmstīņa un tīņa gados krietni dabūju iekšās par to, ka es tāds un šitāds – pametis mammu!
Jutos varbūt kaut kur patiešām vainīgs, tādēļ to akceptēju un pieļāvu. Laikam ejot, pret mani vērstie pārmetumi karājās kā cirvis virs galvas, bet arī tad nestāstīju savu notikumu versiju. Tikai pēc vairākiem gadiem, kad meita jau bija sasniegusi 18 gadu vecumu, pateicu viņai: «Mana versija atšķiras no tās, ko tev stāsta mamma. Ja gribēsi to zināt – prasi, izstāstīšu.» To pasakot, kļuva vieglāk, bet meita tā arī nav nākusi un kaut ko prasījusi, bet tā ir viņas izvēle.
Savu šķiršanās skatījumu vajadzēja meitai pateikt daudz agrāk. Varbūt agrīnos tīņa gados, kad viņai parādījās pirmais saprāts. Iespējams, kādas scēnas tas būtu aiztaupījis. Esot jau citā laulība, esmu sapratis, ka toreiz šķiroties biju pārāk piekāpīgs.
Patiesībā meitai vairāk sāpēja mammas trūkums, nevis tas, ka biju šķiršanās iniciators. Mazs bērns tēti močī nevis par to, ka aizgāja no attiecībām, bet par to, ka mamma dzīvo atsevišķi. Tas bija tik smagi un skarbi, ka man bija arī, ko pie psihoterapeita pastāstīt.
Terapija apstiprināja to, ko konceptuāli jau biju sapratis, – meita viennozīmīgi uz mani projicēja mātes trūkumu.
Biju līdz tam aizdomājies pats, bet man vajadzēja kādu, kas šo domu apstiprina.
Bijušajai sievai par to, ko viņa stāsta meitai, neko neteicu. Nekonfrontēju viņu tikai viena iemesla dēļ – biju superlaimīgs par to, ka meita dzīvo ar mani, priecīgs, ka viņu audzinu, ka viņa ir klātesoša – manai dzīvei ir jēgai. Droši vien šķirtajai sievai bija savi iemesli, kādēļ viņa stāstīja to, ko stāstīja, bet es jutos izvilcis pilno lozi un par pārējo nerunāju.
Mans otrais bērns palīdz saprast, kas patiesībā tolaik notika. Esmu precējies otrreiz, ģimenē ienācis otrs bērns. Lielā meita redz, ko daru, kā rūpējos par mazo. Lai arī viņa to neatceras, tagad saprot, ka to pašu darīju, kad viņa bija maziņa. Ar otrā bērna piedzimšanu jūtu, ka arī manas un vecākās meitas attiecības ir mainījušās.
Laiks visu noliek vietās
«Ir baigi viegli retrospektīvi atskatīties un gudri spriest, ka šitā es nekad nedarītu. Šķiroties visi kļūdās un savāra kaut kādus sūdus – nesanāk viss tik cieņpilni un pareizi,» saka Kristaps (45).
Aizvainojums ir par netaisnību. Par spīti tam, cik viss notikušais un tas, kādēļ izšķīrāmies, man likās netaisnīgi, tagad domāju, ka vajadzēja saglabāt lielāku cieņu pret otru. Šķiroties aizvainojums ir nevis par to, ka kāda mēbele vienam tikusi vairāk, otram mazāk, bet par to, ka šī mēbele reprezentē netaisnību.
Ir dažādi iemesli šķirties. Ja vīrietis ir tas sūdabrālis, kas kaut ko ir savārījis un tāpēc laulība izjūk, nav nekādu morālu tiesību lekties – dari visu, ko vari, lai atvieglotu dzīvi otrai pusei, bērnu mātei. Bet, ja neesi bijis sūdabrālis, rodas netaisnības sajūta: sieviete, kura solīja uzticību līdz kapa malai, tevi piečakarē un vēl grib visu atņemt, padarīt par parastu alimentu maksātāju – tādu, kas aizgājis no ģimenes!
Nav iespējams izbalansēt, lai šķiroties viss ir godīgi un taisnīgi. Vienmēr viens būs vairāk apdalīts nekā otrs, vienam būs jānorij vairāk krupju nekā otram. Ja neskaita atsevišķus izņēmumus, Latvijā šos krupjus vairāk norij vīrieši – tāda ir tradīcija un arī likumdošana.
Arī manā šķiršanās stāstā bija brīdis, kad atlocīju piedurknes un cīnījos. Vari to darīt, bet atceries, ka visam līdzi seko bērni. Atskatoties saprotu, ka tā bija iedomāta cīnīšanās. Kam tu beigās ko pierādi? Ar tagadējo prātu es tik pārmērīgi necīnītos – netērētu tūkstošiem eiro advokātiem, lai aizstāvētu savas tiesības.
Un ne tāpēc, ka negribētu būt kopā ar bērniem, bet tāpēc, ka savās vietās visu noliek nevis cīņa, bet laiks.
Bērnus procesā vajadzēja iesaistīt mazāk. Tagad viņiem tik ļoti neskaidrotu savu stāsta pusi, pasargātu no visas nevajadzīgās šļuras. Bērniem šķiršanās jau tā ir liels pārdzīvojums. Viņi automātiski nostājas tā vecāka pusē, kurš tobrīd tiek vairāk kritizēts un apšaubīts. Bērniem nav svarīgi, kāda ir patiesība. Viņiem vienlīdz vajag abus vecākus, tāpēc vecāku nostāšanās uz kara takas nekad nenāk par labu nevienam no vecākiem.
Šķiršanās sākumā tiek dalīts viss, arī bērni un ar bērniem pavadītais laiks. Ja neatgūsti kādas savas mantas – tas vēl nekas. Pavisam citas sajūtas rodas brīdī, kad tev grib atņemt bērnus. Tas nozīmē bezjēdzīgi cīnīties, mēģinot pierādīt, kurš būs labākais vecāks. Patiesībā tā ir trausla, iedomāta līnija.
Tēva pierādījumi prasa daudz enerģijas. Kad vecāki sāk pamīšus atsevišķi audzināt bērnus, abi neapzināti cenšas būt vismaz tik labs kā otrs vai vēl labāks. Visam klāt ir arī bailes, ka bērnus var atņemt, īpaši tēviem un īpaši Latvijā. Juridiski to sauc vēsi – saskarsmes tiesības, bet realitātē tā ir būšana kopā, audzināšana, aprūpe – viss. Standarts diemžēl ir divas nedēļas nogales mēnesī – ar to visbiežāk vispār sāk sarunu. Tad tēvam jāmēģina pierādīt, ka esi tiesīgs satikt savus bērnus biežāk un vairāk. Kāpēc? Tāpēc, ka līdz šim esi par viņiem ikdienā rūpējies! Tāpēc, ka nekad neesi bijis svētdienu tētis un tā tālāk!
Man bija jāpierāda, ka tēvs var būt vienlīdz labs vecāks kā māte, un tas prasīja ļoti daudz enerģijas, nervu, visa cita likšanu malā un cīnīšanos.
Jāspēj samierināties un atlaist. Tas, ko noteikti vēlreiz darītu tāpat, – ietu uz izlīgumu, lai cik lielā bedrē aizgājusi strīdēšanās un tiesāšanās. Brīdī, kad sapratu, ka jāapstājas, beidzot iestājās miers – arī bērniem. Jā, tu vari nedabūt visu, ko gribēji, bet vairāk vai mazāk tomēr iegūsti galveno – mieru. Ja patiešām gribēsi būt bērnu dzīvē klātesošs un rūpēties par viņiem, paies vēl pāris gadi, un viss atkal dabiski nostājies savās vietās – pusi laika bērni pavadīs pie mammas, pusi – pie tevis, sava tēta.
