Rīga 0°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Konsultē: psiholoģe ģimenes psiholoģijas centrā Līna un PEP mamma Dace Čible.
Psiholoģe Dace Čible uzsver: tas, vai jūties laba mamma, ir katras sievietes individuāla pārliecība. «Vienai ir nepieciešamība mājās mazgāt grīdu reizi dienā, citai – reizi nedēļā. Kurā gadījumā skaitās, ka sieviete ir laba mamma? Tas ir pilnīgi subjektīvs spriedums! Man patīk termins pietiekami laba mamma. Tā ir mamma, kura domā par to, kas bērnam, viņai pašai un ģimenei kopumā šobrīd ir svarīgi, cenšas darīt pēc labākās sirdsapziņas, lai arī ne vienmēr viss izdodas, kā plānots.
Tā ir mamma, kura reizēm ir dusmīga, nogurusi, neapmierināta, bet tad atkal cenšas atgūt līdzsvaru, meklē atbalstu un palīdzību.
Cilvēki bieži vien tiecas uz ideāliem, taču jāsaprot, ka dzīvē viens ideāls nepastāv. Ir svarīgi mācīties pieņemt, ka mēs visi reizēm kļūdāmies un tas ir cilvēcīgi, – esmu pietiekami laba mamma arī šādās situācijās. Ja tu centies un dari, bet reizēm nesanāk, tas tevi nepadara par sliktu mammu.»
Sievietei pašai būtu sev jādefinē, ko viņai ir svarīgi paveikt kā mammai, lai justos pietiekami laba, un cik tas ir reāli viņas šābrīža situācijā. «Mēdz gadīties, ka sievietes mēģina sasniegt mammas standartu, ko redz sociālajos tīklos, – sapucējusies mamma ar glīti sakārtotiem ziediem vāzē, perfekti tīru māju, smaidīgiem bērniem. Bet nevajag aizmirst, ka Instagram ir uzburta pasaule, kurā netiek atspoguļotas mammas patiesās sajūtas, īstā realitāte un konkrētās ģimenes grūtības, ar kurām, iespējams, viņi saskaras,» norāda psiholoģe.
Es nejūtos laba mamma, jo…
dusmojos uz savu bērnu
Emocijas nav ne labas, ne sliktas, un ar dusmām saskaras pilnīgi visi cilvēki. Patiesībā tā ir palīdzoša un vajadzīga emocija, jo ļauj apkārtējiem ziņot par pārkāptajām robežām un tavām nepiepildītajām vajadzībām. «Svarīgāk ir saprast, kas dusmas izraisa.
Bieži mamma dusmojas, ka bērns neklausa un nedara, kā viņa vēlas.
Taču būtu ļoti vērtīgi izprast un apzināties bērna attīstības posmus un iemeslus, kāpēc viņš varētu šādi rīkoties. Jo labāk to izprotam, jo vecākiem ir vieglāk uztvert ikdienas situācijas un meklēt citu risinājumu,» skaidro psiholoģe, uzsverot, ka tu drīksti dusmoties, izstāstot bērnam, kā viņa rīcība liek tev justies un kā tā ietekmē apkārt notiekošo. «Bet, ja pamani, ka aizvien biežāk sadusmojies uz bērnu, vajadzētu kādā neitrālā brīdī pārdomāt, kādas situācijas tevi sadusmo un kas tajā brīdī notiek patiesībā. Iespējams, bērna uzvedība un reakcija ir raksturīgas vecumposmam, bet varbūt tev vienkārši nav iekšējo resursu, lai mierīgi uzklausītu un pieņemtu bērna emocijas. Iespējams, nav apmierinātas tavas pamatvajadzības – jau ilgāku laiku neesi naktī pietiekami daudz gulējusi, nav bijis laika atpūsties, ieelpot svaigu gaisu vai paēst siltas pusdienas. Jāņem arī vērā, ka bērni mēģina ar uzvedību ziņot par savām neapmierinātajām vajadzībām. Ja mēs nevis automātiski sadusmojamies, bet mēģinām padomāt un iedziļināties, tad arī varam atrast atbildes, kura bērna vajadzība šobrīd nav apmierināta, un meklēt risinājumu.»
Es nejūtos laba mamma, jo…
neveltu pietiekami daudz laika bērnam
Katrā bērna vecumposmā vajadzība pēc mammas klātbūtnes atšķiras, bet arī zīdaiņa vecumā, kad bērniņš ir ļoti atkarīgs no piesaistes personas, mammai nav jābūt līdzās visu laiku. «Ir ļoti svarīgi parūpēties ne tikai par bērnu, bet arī sevi. Pilnīgi visa sava laika veltīšana bērnam patiesībā ir galējība, kurā nevajadzētu iekrist.
Ja ilgstoši neesi uzpildījusi savus resursus, laiks, kas tiek pavadīts ar bērnu, visticamāk, tāpat nebūs kvalitatīvs.
Iespējams, bieži dusmojies, esi viegli aizkaitināma vai fiziski atrodies kopā ar bērnu, lai gan savās domās esi tālu prom,» skaidro psiholoģe, uzsverot, ka bērnam daudz svarīgāk, ja mamma dienā velta mazajam kaut desmit, piecpadsmit minūtes nedalītas uzmanības. «Tas nozīmē, ka šajā laikā tev nav rokā telefons, tu paralēli nemazgā traukus vai neliec mazgāties drēbes veļasmašīnā, nedomā par to, ko gatavosi vakariņās, bet tiešām šīs minūtes velti spēlei ar bērnu un dari tieši to, kas mazo konkrētajā dzīves posmā interesē visvairāk. Tam vajadzētu būt kopā pavadītam laikam, kas abiem rada prieku. Protams, citos brīžos vari rosināt bērnu iesaistīties arī ikdienas darbiņos – palīdzēt kopā saklāt galdu, izkrāmēt iepirkumu maisiņus, ielikt veļu veļasmašīnā utt. Taču tieši šī nedalītā uzmanība bērnam rada sajūtu, ka esmu svarīgs, mani mīl, ar mani grib būt kopā, un veido bērnības brīnišķīgās atmiņas.»
Es nejūtos laba mamma, jo…
nebaroju savu bērniņu ar krūti
Lai gan esi izvēlējusies bērniņu nezīdīt vai tas kādu iemeslu dēļ nav iespējams, jebkurā gadījumā tam ir kāds pamatots iemesls, un tas automātiski nepadara tevi par sliktu mammu. Skaidro psiholoģe Dace Čible: «Mammas bieži uztraucas, ka, nezīdot mazuli ar krūti, viņām neveidosies cieša piesaiste ar bērniņu. Taču šo piesaisti var nodrošināt, arī veidojot fizisko kontaktu, turot mazuli rokās, ļaujot bērniņam gulēt uz sava ķermeņa āda–āda kontaktā, veidojot acu kontaktu, sarunājoties ar bērniņu utt. To visu lieliski var īstenot, arī barojot bērniņu ar pudelīti. Bērnam vissvarīgākais, ka ir vismaz viena piesaistes persona, kas atsaucas viņa signāliem, samīļo un aprūpē. Un to var nodrošināt visas mammas, vienalga, kā baro bērniņu.»
Es nejūtos laba mamma, jo…
visu laiku neesmu priecīga
Mammām mēdz būt arī vainas izjūta, ka, esot kopā ar bērniņu, visu laiku nav priecīgas. «Nevar noliegt, ka būt ar mazu bērnu 24/7 un visu laiku būt gatavībā reaģēt uz bērna vajadzībām ir grūts darbs. Tas prasa nemitīgu mobilizēšanos, atteikšanos no savu vajadzību apmierināšanas, bieži tās ir negulētas naktis, auklējot un mīļojot bērniņu. Ir tikai dabiski, ka mamma jūtas nogurusi un visu laiku nevar būt priecīga.
Šādās situācijās ir jāmācās lūgt apkārtējo palīdzību, lai atgūtu spēkus, atkal būtu dodoša un atgūtu prieku sevī.
Bērniņa tētis vai kāds tuvinieks var iziet ar bērniņu ratu pastaigā, pagatavot siltas pusdienas, kamēr tu paguli vai vienkārši atlaidies dīvānā un nedari neko. Tev nav jābūt supervaronei – visu varošai, pozitīvai, izklaidējošai. Tev nav vienai jātiek galā ar visu – ir jāmācās dalīt uzdevumus un mazo cilvēciņu audzināt kopā,» uzsver psiholoģe.
