Mamma, kura ikdienā audzina dēlu ar garīga rakstura un funkcionāliem traucējumiem dalījusies savā sāpē par dzirdēto – no 1. jūlija Latvijā stājas spēkā izmaiņas valsts apmaksātajā paliatīvās aprūpes pakalpojumā mājās.
Viņa raksta: «Saskaņā ar jaunajiem noteikumiem, valsts vairs neapmaksās šo aprūpi cilvēkiem, kuru paredzamā dzīvildze pārsniedz 180 dienas.
Lasot šo, man sāp sirds. Ne tikai kā mammai, kura audzina dēlu ar garīga rakstura un funkcionāliem traucējumiem.
Sāp arī kā cilvēkam. Jo šie cilvēki – bērni, pieaugušie, vecāki – ir paši neaizsargātākie mūsu sabiedrībā. Viņi nedzīvo «pēc grafika», un viņu ciešanas nav izmērāmas dienās vai mēnešos. Vai tiešām kāds sevi ir nostādījis Dieva vietā, lai izlemtu, kad vēl ir pelnītas rūpes un kad tās vairs nepienākas? Tā nav tikai medicīniska vai finanšu lēmumu ķēde – tie ir reāli cilvēki, reālas ģimenes, kurām ikdiena jau tāpat ir smaga, klusa cīņa. Tā ir mamma, kura katru dienu ceļas, lai aprūpētu savu bērnu, kurš nekad neskries rotaļlaukumā. Tas ir vīrs, kurš naktīs neguļ, jo viņa sieva mirst lēni un sāpīgi. Tā ir omīte,kura atdod pēdējo kapeiciņu,lai uzlabotu mazmeitiņas veselību. Un šiem cilvēkiem tagad pasaka – «jūsu laiks ir pārāk ilgs, jūsu ciešanas vairs nav valsts rūpju vērtas.»
Es nevaru klusēt. Mēs nedrīkstam klusēt. Un tas, kā mēs izturamies pret visvājākajiem, parāda, cik vesela ir mūsu sabiedrība. Mīlestība un cieņa nedrīkst būt ierobežota ar termiņu.»