Rīga +1°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Neatkarīgi no vecuma cilvēks katru dienu saskaras ar baktērijām un vīrusiem. Saslimst vai ne, tas atkarīgs no vairākiem faktoriem: cik lielā koncentrācijā ir vīruss vai baktērija, vai organisms to atpazīst, kāda ir organisma spēja ar to tikt galā. Ja koncentrācija ir liela, bet cilvēka aizsardzības spēja maza, saslimšana ir neizbēgama. Bet, ja imūnsistēma ir trenēta un organisms spējīgs pateikt stop, var izsprukt cauri sveikā. Šādas cīņas organisms izcīna katru dienu,» saka ģimenes ārste Linda Šauriņa.
Nav tā, ka bērna imūnsistēmas spēja tiek pilnībā mantota no vecākiem. Tiesa, tās attīstībā piedalās 1600 gēnu, tomēr tie paveic tikai daļu darba, nodrošinot bērnu ar iedzimto imunitāti. Taču, lai varētu augt, attīstīties un pretoties slimībām, cilvēkam ir nepieciešams vairāk, tādēļ ļoti būtiska ir imunitāte, kas tiek iegūta dzīves laikā.
Iedzimtā imunitāte attīstās līdz aptuveni septiņu gadu vecumam, vienlaikus bērns imunitāti arī iegūst un to trenē.
Brīdi pēc dzimšanas savu daļu paveic antivielas, kas saņemtas, vēl esot mammas puncī. Tur bērniņš ir sterilā vidē, bet piedzimstot uzreiz sastopas ar milzīgu daudzumu mikrobu, kam kaut nedaudz jau ir gatavs. Turpmāk antivielu devu bērns saņem arī ar mammas pienu, un, kamēr krūts barošana nav pārtraukta, tiek nodrošināta arī bērna aizsardzība. Bet, kad mammas pienu bērns vairs nesaņem, veidojas pārrāvums – papildu aizsardzības vairs nav, taču paša bērna imunitāte vēl nav gana spēcīga. Šajā posmā pieķeras teju katrs mikrobs, ar ko mazais sastopas. Ja imūnsistēma mikrobus neatpazīst un to koncentrācija ir liela, bērns var saslimt.
Slimošana ir imūnsistēmas treniņš
«Iedomājieties imūnsistēmu kā lielu pili ar vairākiem fortiem. Ja pie kāda no tiem klauvē svešinieks – mikrobs, vārti tiek atvērti. Tad pils sargi aplūko svešinieku, novērtē un palēnām saprot, kā ar to tikt galā. Tas prasa laiku. Taču nākamreiz, sastopoties ar šādu mikrobu, imūnsistēma to jau pazīst un pieveic krietni ātrāk un vienkāršāk,» skaidro Linda Šauriņa.
Bērnudārzā vīrusu koncentrācija ir ļoti liela, un to lielākā daļa bērna organismam ir sveši. Mazulis slimo, taču vienlaikus tas ir imūnsistēmas treniņš un normāla attīstība.
Vienu vīrusu izslimojot, bērns atgriežas dārziņā, bet tur viņu sagaida ne tikai smaidīgas audzinātājas un draugi, bet arī jauns vīruss. Organisms, visticamāk, to uztvers un atkal reaģēs saslimstot, tāpēc pirmos bērnudārza gadus nereti sanāk vairāk rotaļāties mājās, nevis bērnudārzā. Taču pirms skolas gaitu uzsākšanas bērni parasti slimo samērā maz, organisms daudzus savus ienaidniekus jau ir iepazinis un nostiprinājies. Labā ziņa – dodoties uz skolu, bērnam būs pietiekami liela bagāža ar apgūtajām slimībām. Linda Šauriņa uzskata, ka savu artavu imūnsistēmas stiprināšanā dod arī pretrunīgi vērtētā vakcinācija: «Vakcinācija nav nemaz tik peļama. Arī profilaktiskās vakcīnas zināmā mērā trenē imūnsistēmu – deva, ko ievada ar vakcīnu, ir ļoti minimāla, taču imūnsistēma to uztver un reaģē, veidojot antivielas, tātad attīstot iegūto imunitāti.»
Ne katrai saslimšanai līdz antibiotikas
Parasti vīrusa infekciju apārstē divu nedēļu laikā. Bērns atgriežas dārziņā šķietami vesels, taču visu savu darbu imūnsistēma vēl nav paveikusi. Lai vīrusu izslimotu, to kārtīgi iepazītu un paturētu atmiņā, imūnsistēmai ir vajadzīgs apmēram mēnesis. Aizejot uz bērnudārzu pēc pāris slimošanas nedēļām, organisms patiesībā vēl turpina apstrādāt informāciju par iepriekšējo, nupat izslimoto vīrusu un te tam jāsastopas jau ar nākamo! Nav pārsteigums, ja mazulis atkal saslimst. «Vecāki dažkārt ģimenes ārstam pauž neapmierinātību: kāpēc neizrakstījāt antibiotikas? Antibiotikas cīnās ar baktēriju, ne vīrusu ierosinātām slimībām. Sākumā slimību drīzāk patiešām ir izraisījis vīruss.
Ja bērnam ir parasti simptomi – iesnas, klepus –, ir jātiek galā ar vīrusu. Bet, ja pēc 3–5 piecām dienām bērnam nav kļuvis labāk, iespējams, laikā, kamēr organisms cīnījās ar vīrusu, tam pievienojusies baktērija.
Situāciju ārsts atkārtoti izvērtē, veic analīzes un, ja nepieciešams, nozīmē antibiotiku kursu. Taču lielāko daļu slimību bērnudārzā tomēr izraisa vīrusi, nevis baktērijas,» teic Linda Šauriņa.
Indikators, kas liecina par to, ka viss nav tik vienkārši un bērnam nepieciešama speciālista konsultācija, ir bronhīts, pneimonija, kas atkārtojas reizi pēc reizes, plaušu karsonis ar kādu retu izraisītāju, smagu slimības norisi. Imunologa konsultācijas pēc būtības vajadzīgas reti. «Ja vecumā no pusotra līdz pieciem gadiem bērns slimo 6–8 reizes gadā, to var uzskatīt par dabisku imunitātes attīstības ceļu. Bet, ja mazulim 5–7 reizes gadā jāārstējas ar antibiotikām, tas nav normāli. Jādodas pie speciālista imunologa un jānoskaidro, kā var līdzēt.»
Vai bērns var saslimt no stresa?
Stress nenoliedzami ir viens no faktoriem, kādēļ bērnam, sākot apmeklēt bērnudārzu, var parādīties kāds slimības simptoms, piemēram, temperatūra vai vēdera sāpes. Linda Šauriņa skaidro, ka šo stresu pareizāk būtu dēvēt par adaptāciju un arī tas ir normāls bērna attīstības posms, kas jāizdzīvo: «Vienlaikus notiek sociālo prasmju adaptācija – kā bērns spēj iekļauties jaunā vidē, cik drošs viņš ir. Svarīgi arī, cik mierīga un droša ir mamma, palaižot bērnu dārziņā. Mazulis ļoti labi sajūt mammas emocijas un var uz tām reaģēt ar saslimšanu. Viens bērns adaptējas labāk, kāds cits – sliktāk, līdz ar to arī slimo vairāk vai mazāk. Adaptācija var izpausties dažādi. Piemēram, bērnam paaugstinās temperatūra, jo todien strādā audzinātāja, kura nav patīkama vai pateikusi stingrāku vārdu. Vecāki mazuli aizved mājās, bet pēc brīža viņš jau gluži vesels spriņģo kā kumeliņš. Jo bērniņš mazāks, jo lielāka iespējamība, ka uz stresu viņš reaģēs ar ķermeni – psihosomatiski. Mēs, pieaugušie, varam ar kādu izrunāties, bet, ja tik mazam bērnam pajautā, vai viņam nepatīk audzinātāja, bērns varbūt pat nesapratīs, ko tas nozīmē, un diez vai varēs atbildēs, jo, iespējams, tādas emocijas pat neatpazīst.
Nereti puncīša sāpes ir iemesls, kādēļ diena bērnudārzā beidzas, lāgā nesākusies, un arī šo problēmu var radīt stress. Vēderiņš patiešām sāp!
Tiesa, nonākot mammas tuvumā, pēc mirkļa mazais var aizrauties ar rotaļlietām un par punča sāpēm pat neatcerēties. Bērns jau zina: ja viņam sāp puncis, mamma pažēlos, samīļos. Jāņem gan vērā, ka piecus sešus gadus veciem bērniem vēders dažkārt mēdz sāpēt arī pēc vīrusa izslimošanas. Tas tādēļ, ka limfmezgli, kas atrodas vēderā, slimojot palielinās tieši tāpat kā, piemēram, limfmezgli kaklā un var izraisīt sāpes. Vienmēr rūpīgi jāizvērtē, kādēļ bērnam sāp vēders,» tā daktere. Pārdzīvojumi ģimenē vai dārziņā aizņem bērna prātu, un uz šī psiholoģiskā fona organisma aizsardzības spēja var vājināties. Cik ļoti, tas atkarīgs no imūnsistēmas treniņa un atmiņas. «Ja vecākiem ir aizdomas, ka bērna slimošanai bērnudārzā ir kāds psiholoģisks iemesls, viens no variantiem – aizvest viņu pie speciālista uz spēļu terapiju. Tur nereti atklājas tas, ko mazulis vēl neprot vai nevar noformulēt.»
Kas var palīdzēt nesaslimt
Dažkārt vecāki ir pārliecināti, ka imunitātes stiprināšanai lieti noder bērna norūdīšana – staigāšana basām kājām, peldes vēsā ūdenī… «Jā, ja norūdīšana notiek saprāta robežās, tā trenē imunitāti un dod arī kaut kādu pozitīvu efektu, bet diez vai tā ir panaceja. Baciļu ir diezgan arī vēsā jūras ūdenī. Imunitātes pieredze būs jāgūst jebkurā gadījumā, stāsts ir vienīgi par to, kādā veidā.» Daktere vērš uzmanību uz vēl kādu faktoru, kas nav mazsvarīgs imunitātes attīstībā. «Bērna uzturam ir jābūt pilnvērtīgam. Vecākiem jāraugās, lai bērns ar uzturu saņemtu viņam nepieciešamos mikroelementus un vitamīnus.
Jānoskaidro, vai bērniņa organismā pietiekamā daudzumā ir D vitamīns, kas ietekmē imunitāti. Ja tā trūkst, noteikti jāpapildina.
Senā patiesība, ka slimošanas laikā daudz jādzer, attiecas arī uz ikdienu. Sula nav dzēriens, to organisms uztver kā ēdienu. Jāpievērš uzmanība tam, vai bērns dzer ūdeni, tēju. Ja šķidruma organismā ir diezgan, arī vīrusi tik vienkārši nepieķeras.»
