Rīga 0°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Viņš atnāca, pastrādāja trīs dienas un teica, ka nepatīk, tāpēc vairs nenākšot… Viņa meklē tikai tādu darbu, ko viegli varētu savienot ar sērfošanu, lai brīdī, kad ir īstais vējš, uzreiz dotos uz jūru… Katrā paaudzē ir dažādi cilvēki – gan vairāk, gan mazāk apzinīgi –, tomēr aizvien biežāk var dzirdēt, ka šobrīd tā ir gandrīz vai paaudzes iezīme – nepiepūlēties. Tā teikt, lieki neiespringt. Cilvēkiem, kas uzauguši un pusi mūža nodzīvojuši citādi, tas var radīt neizpratni un likties kaitinoši.
Lai labāk izprastu, ko nozīmē bezatbildība, vispirms vajadzētu tikt skaidrībā, kas tad īsti ir atbildība. Drāmas terapeite Ilze Skuja uzskata, ka atbildība vispirms ir katram pašam pret sevi – savām dzīves lomām, izvēlēm, lēmumiem un to, ko ikdienā dari. Ja esi atbildīgs pret sevi, vari būt atbildīgs arī pret pārējiem. Turpretī, ja nespēj uzņemties atbildību par sevi, atbildība neveidosies arī pret citiem. Atbildība ir arī vērtība – tad, kad esi atbildīgs ne tikai par saviem lēmumiem un darbībām, bet arī par citiem. Kaut vai tad, kad pacel kāda nomestu konfekšu papīru, – tādējādi būsi gan atbildīgs, gan veidosi labāku sabiedrību.
«Taču atbildība nesākas, sasniedzot pilngadību, tā sākas jau bērnībā. Bērna atbildība ir iet uz skolu, neizlaist stundas, nekavēt pulciņa nodarbības, pašam no rīta piecelties, salikt skolas somu. Jauniešiem ir līdzīgi – mācīties, studēt, lai iegūtu izglītību, profesiju, lai vēlāk spētu nodrošināt sevi un savu ģimeni. Pierādīts, ka atbildība dod drošības un stabilitātes izjūtu, tā ir sava veida brīvība. Izjūta, ka uz mani var paļauties, man var uzticēties un cilvēki vēlas ar mani sadarboties; kopā strādāt, iesaistīties kopīgos projektos.
Godīgi sakot, mana vairāk nekā 15 gadu pieredze darbā ar jauniešiem liecina, ka jauniešos atbildības izjūta ir vāji attīstīta, bieži tā līdzinās bezatbildībai.
Taču, iespējams, tā ir jaunieša loma – meklēt savu identitāti, noskaidrot, kas es šajā dzīvē esmu un ko vēlos darīt turpmāk,» spriež Ilze Skuja.
Neviens nepiedzimst atbildīgs
Pētījumi vēsta, ka atbildība netiek mantota ģenētiski, ar atbildības izjūtu neviens nepiedzimst. Atbildība veidojas laika gaitā, sākot ar ģimeni, bērnudārzu, skolu un draugu loku. Šie komponenti cits citu papildina, un tas ir vesels mācīšanās process. Liela nozīme atbildības veidošanā ir vecākiem – pat vārdos neizteikts, vecāku un ģimenes modelis pārmantojas bērnos un jauniešos. Ja viņš redz, ka vecāks ir atbildīgs, iet uz darbu, laikā paveic iesākto projektu, nepiemāna tuviniekus un draugus, arī bērns (jaunietis) to iemācās, it kā iekodē sevī. Ja šāda piemēra nav, viņš nemaz nezina, ka tā vajadzētu būt un kā tas vispār darbojas. Ilze Skuja uzskata, ka brīnišķīgs instruments, kuru var izmantot, lai jaunietī attīstītu atbildību, ir, piemēram, brīvprātīgo darbs: «Brīvprātīgo darbā ir liela daļa atbildības – dalīšanās ar savu laiku, enerģiju, resursu, ko vari sniegt citiem. Tad esi gan atbildīgs par sevi, gan arī līdzatbildīgs un līdzdarbojies. Jaunieši, kuri brīvprātīgi strādā palidzesim.lv, nav atbildīgi tikai par sevi vien, bet arī, piemēram, bērnu, kuram varbūt ir īpašas vajadzības un kuru viņš pieskata. Arī došanās uz patversmi staidzināt suni ir atbildības skola.
Tomēr pirmā ir un paliek ģimene: kādu modeli tā rāda, to bērns un vēlāk jaunietis iemācās.
Esmu novērojusi, ka daļa jauniešu, kuri tik tikko iesaistījušies brīvprātīgo aktivitātēs, mēdz nepateikt, ka neieradīsies uz pasākumu, bet mums tas ir svarīgi, jo jāzina, cik būs dalībnieku, cik ēdiena vajag, cik materiālu. Tad viņiem mācām, ka svarīgi pateikt arī to, ka nebūsi vai ka nevarēsi kaut ko izdarīt. Ja esi apsolījis, ka atnāksi, mēs ar tevi rēķināmies! Protams, gadās visādi – var saslimt, autobuss salūst –, bet godīgi jāpasaka, ka nebūsi, un arī tā ir atbildība. Pirms gadiem ar kolēģi nolēmām veikt audzināšanas darbu: mums bija sarunāts tikties ar jauniešiem autoostā, un mēs speciāli neieradāmies norunātajā laikā. Pēc 10–15 minūtēm jaunieši zvana: kur esat? Vai tad mums bija kaut kur jābūt? Mēs aizmirsām! Viņi bija šokā, ka arī pieaugušie tā var izdarīt… Bet tieši pieredze jauniešiem var iemācīt, cik svarīga ir atbildīga rīcība. Lai jaunietis jūt, kā tas ir, ja kāds kaut ko apsola, bet nedara.»
Ieraugot sekas neizdarībai
Atbildību var attīstīt ikvienā jaunietī, bet to var tikai darot un tikai reāli piedzīvojot. Piemēram, mamma apsola izmazgāt dēla mīļāko kreklu, kuru viņš plānojis vilkt uz drauga jubileju, bet – ai, es aizmirsu! Lai jaunietis redz, kādas ir sekas, ja mamma nerīkojas atbildīgi, – attiecīgi arī, kādas sekas ir arī viņa neizdarībai, aizmiršanai un bezatbildībai.
«Vasaras nometnēs jaunieši komandās gatavo brokastis, un tad ir tā: vai nu tu piecelsies stundu agrāk un pagatavosi brokastis, vai visa grupa paliks bez maltītes. Tad viņi izdomā un iekrīt azartā, ko nu katrs gatavos. Atceros, reiz jaunieši pat skrēja no rīta lasīt meža zemenītes, lai pārsteigtu pārējos. Vai cits reāls stāsts: vecāki apsola puisim nopirkt suni, bet pirms tam viņam katru dienu septiņos no rīta jāstaigā viens riņķis ap māju – lai zina, ko nozīmē izvest suni ikrīta pastaigā. Protams, ja daudzus gadus mamma ir tīrījusi arī meitas istabu, meitai būs grūti pārorientēties, ka pēkšņi viņa ir atbildīga par istabas kārtošanu un ēdiena gatavošanu. Taču mājas pienākumi nav tikai vecāku ziņā, sava daļa jāpaveic arī bērniem.
Kādreiz laukos daudz ko darīja kopā – ģimene stādīja kartupeļus, novāca ražu, piedalījās siena talkā. Tas ir vēl viens labs veids, kā attīstīt pienākuma apziņu.
Skaidrs, ka daudziem šobrīd nav lauku darbu, bet tad jaunietis ar mammu vai abiem vecākiem var kaut vai gatavot vakariņas. Šādi viņš attīsta atbildību, un tā ir arī iespēja pabūt kopā dienas skrējienā. Tā ir dzīvā komunikācija, kuras šobrīd mums trūkst. Joprojām ir ģimenes, kurās uzskata, ka tētis strādā un pelna naudu, mamma rūpējas par māju, bet bērnam ir pienākumi skolā un pulciņos. Var jau būt tā, ka meitene studē, papildus mācās valodas, apgūst klavierspēli un viņas galvenais pienākums ir sekmīgi studēt un sevi attīstīt. Un arī tā ir atbildība, tomēr mājas pienākumi tik un tā ir aktuāli.»
Ilze stāsta, ka jauniešu atšķirīgumu labi var redzēt nometnēs. Viens māk uzsmērēt desmaizi vai nomizot kartupeli, cits to dara pirmo reizi mūžā. Toties kāds viņam ir prieks par paveikto, jo mājās šādus darbiņus kāds ir darījis viņa vietā. Tad viņš jūtas lepns un svarīgs, ka var būt noderīgs.
Negrib strādāt smagi
Darba devēji nereti stāsta, ka jaunietis sāk strādāt, bet pēc dienas vai divām, neko nepaskaidrodams, neatnāk uz darbu. Vairākumam pieaugušo tas ir kas neiedomājams, bet jaunietim – nekas sevišķs. Ilze Skuja vērtē, ka jaunietim tā ir dabiska uzvedība un, pat ja vēlāk viņu par to rāj un kaunina, viņš to neuztver tā kā vecākas paaudzes cilvēki. Drīzāk viņš to nedzird, tas uz viņu neattiecas, galu galā – padusmosies un pāries. Vai jaunietis no tā ko mācās – tas ir individuāli.
Viens šo pieredzi izdzīvos un savu uzvedību mainīs, cits turpinās to pašu taciņu un ies meklēt otro, trešo un piekto darbu.
Vēl jauniešiem bieži pārmet, ka viņiem nav motivācijas strādāt, ka tikai retais vairs ir gatavs strādāt astoņas stundas dienā un ka jaunieši izvairās no pamatīga darba. Tam piekrīt arī Ilze Skuja: «Skaidrs, ka jaunieši neraujas strādāt astoņas stundas dienā, viņi labāk iesaistās projektos un strādā tad, kad vēlas. Manuprāt, pandēmijas ieguvums visiem ir tas, ka daļa saprata – daudz ražīgāk un produktīvāk var strādāt attālināti. Ir darbi, kurus var paveikt, kaut sēžot sastrēgumā mašīnā vai gaidot rindā pie ārsta, jo telefons, dators un internets ir pieejami jebkur. Domāju, tas ir pluss, jo iemācījāmies izmantot laiku lietderīgāk. Turklāt liela daļa jauniešu strauji apgūst jaunas lietas un strādā ātri.
Tas, ka viņi nebūs smagā darba darītāji, ir pašsaprotami. Tas mums tāds padomju laika mantojums, ka visiem jāstrādā smagi, ka smags darbs ir vērtība.
Turklāt katram ir sava saprašana, ko nozīmē smags darbs, – tas ir fiziski vai intelektuāli smags? Vecākā paaudze astoņu vai divpadsmit stundu darbu ir padarījusi par normu, bet tā nav. Jaunieši uz daudzām lietām, tostarp darbu, skatās elastīgi – ja nav pienācis nodošanas termiņš vai tas nav darbs, kur no tevis atkarīgi citi, to var izdarīt rīt, varbūt vakarā vai agri no rīta, bet tāpēc nav jāsēž darbā līdz pieciem. Turklāt tas, ka darbinieki sēž darbā noteiktu stundu skaitu, vēl nenozīmē, ka viņi tur nemitīgi strādā. Daudz laika tiek pavadīts, dzerot kafiju, tērzējot ar kolēģiem, bet jaunieši to nedara – viņi atnāk, izdara savu darbu, sasniedz mērķi un dodas tālāk darīt savas lietas.
Protams, bankā, veikalā, poliklīnikā, skolā un citur bez noteikta darba laika nevar, bet daudzos darbos vajadzētu ļaut pašam plānot savu laiku.
Tā cilvēks pats iemācās uzņemties atbildību par to, kas viņam jāizdara, nevis vienkārši atrodas darbā, jo priekšnieks tā liek. Šeit atgriežamies pie tā, ko runājām sākumā, – tu pats esi atbildīgs par saviem lēmumiem. Iespējams, jaunietis nemaz nemāk pieņemt lēmumus, jo agrāk viņa vietā to darīja vecāki, pēc tam augstskolā visu lielā mērā noteica pasniedzēji, bet darba attiecībās ir priekšnieks, kurš nosaka, kas un kad viņam jādara. Tad diemžēl jaunietim neveidosies un nebūs motivācijas un pašiniciatīvas, kas ir ļoti būtiskas jebkurā darbavietā,» atzīst Ilze Skuja.
Nav arī nekāds noslēpums, ka daudzi palīdzošajās profesijās strādājošie – ārsti, sociālie darbinieki, pedagogi – bieži izdeg.
Taču jaunie speciālisti māk novilkt robežu – tagad mans darba laiks beidzas un man ir tiesības, pat pienākums pret sevi doties atpūsties. Skaidrs, ka pacients ir slims arī tad, kad dakteris aiziet mājās. Bērns jāglābj no vardarbīgiem vecākiem arī tad, kad sociālais darbinieks devies atpūsties. Taču tā ir iestādes vadības atbildība – gādāt, lai cits speciālists vienlīdz labi pārzina situāciju un spēj pārņemt stafeti. Jo restarts, atgūšanās un rūpes par sevi ir ļoti svarīgas, tā ir atbildība pret sevi, savām emocijām, vajadzībām – ne tikai fiziskajām, bet arī mentālajām. Būdams atbildīgs pret sevi, būsi produktīvs arī darbā un varēsi dzīvot atbildīgi – to mūsdienu jaunieši prot labāk nekā daudzi vecākās paaudzes cilvēki.
Vairāk ieklausās sevī
Organizācijas Papardes zieds pētījums vēsta, ka jaunieši vecumā no 18 līdz 25 gadiem vairs nevēlas veidot ģimenes tās tradicionālajā izpratnē un uzņemties par to atbildību, dodot priekšroku izglītībai, ceļošanai vai karjerai, atliekot arī bērnu dzimšanu. Ilze Skuja piekrīt – savā ziņā tā ir izvairīšanās no atbildības, taču tas arī nav nekas slikts, jo jaunieši meklē sevi, savas intereses un savu vietu dzīvē.
«Reti kurš uzreiz pēc skolas zina, ko dzīvē vēlas darīt; arī mēs kādreiz to nezinājām. Iespējams, mūsdienu jaunieši vairāk nekā jebkura paaudze iepriekš ieklausās sevī, savās vēlmēs un interesēs, meklējot to, ko patiešām gribētu darīt.
Un iespēju ir daudz – studēt Latvijā vai ārzemēs, ceļot, veikt brīvprātīgo darbu, piedalīties dažādās apmaiņas un izglītības programmās.
Un vēl – neviena iepriekšējā paaudze nav tik atbildīgi izturējusies pret dabu. Daudzi iepērkas second hand veikalos ne tikai tāpēc, ka tas ir stilīgi un lētāk, bet arī tāpēc, ka tādējādi netiek ražoti jauni apģērbi, kas rada arvien jaunus atkritumus. Jā, mūsdienu jaunieši atliek atbildību par ģimeni, bērniņu, izvirzot par prioritāti savas vajadzības. Tas ir slikti no demogrāfijas viedokļa, jo liela daļa turklāt nevēlas vairāk par vienu bērnu, jo diviem un trim vajag vairāk naudas, vairāk uzmanības un lielāku dzīves telpu. Tajā pašā laikā mums netrūkst ģimeņu ar pieciem, sešiem un astoņiem bērniem, un viņiem visiem pietiek vecāku uzmanības.
Starp citu, arī tā ir bezatbildība – ja tev ir astoņi bērni, bet tu nespēj viņus pabarot. Vai arī ģimene dzīvo tikai no pabalstiem, un bērns ir instruments, kā pelnīt naudu.
Tāpēc nekad nebūs pareizā vai nepareizā modeļa – katram savs. Pasaule mainās, un mēs maināmies. Agrāk jaunietis beidza vidusskolu, ieguva vienu profesiju un strādāja tajā visu mūžu. Tagad var mācīties līdz pensijas vecumam un mainīt profesijas, attīstīt jaunas perspektīvas un iegūt jaunas zināšanas. Zināmā mērā tā ir atliktā pieaugšana, bet domāju, ka vairākumam jauniešu, kļūstot vecākiem, aug arī atbildības izjūta. Iespējams, jaunieši paši kādā brīdī saprot, ka ir kaut kas jādara, un, kad aiziet patstāvīgajā dzīvē, prom no vecākiem, arī sāk uzņemties lielāku atbildību. Reizēm tas var būt sarežģīti, bet viss ir apgūstams.»
Mācīties vienam no otra
Lai arī reizēm mūsdienu jauniešus ir grūti saprast un vēl grūtāk pieņemt viņu uzvedību un rīcību, Ilze Skuja ir pārliecināta, ka mums vienam no otra vajadzētu mācīties. Mums, pieaugušajiem, vajadzētu mācīties viņu vieglumu, jo mēs bieži pārspīlējam un iekrītam otrā grāvī. Proti, esam līdzatbildīgi par visām problēmām, nemitīgi satraucamies, lai viss būtu padarīts perfekti, – bieži mums viss šķiet viena liela problēma.
«Diemžēl pieaugušie nereti paši sev rada trauksmi un spriedzi, jo domā, ka visam vienmēr jābūt tikai un vienīgi labi, ka darbavietā un arī sabiedrībā visam jābūt perfekti. Bet nekas nav perfekts.
Jaunieši daudzas lietas uztver vieglāk, nesarežģījot, viņos ir daudz lielāka izpratne, ka dzīve un cilvēki ir un var būt dažādi. Jaunieši man bieži ir teikuši, ka viņi arī viens otru uztver pavisam citādi, nešķiro pēc dzimuma.
Viņi saka: mums ir cilvēks kā cilvēks un nav svarīgi, vai tā ir meitene vai puisis. Tāpat viņiem nav iedomājama vēlme iekarot svešas zemes, sagrābt varu – tas viņus neinteresē. Domāju, kopumā ar jauniešiem viss ir un būs kārtībā. Viņi vienkārši ir citādi, mums tikai jāmēģina viņos ieklausīties un izprast. Mēs, vidējā paaudze, arī esam citādi nekā mūsu vecāki, un tas ir dabisks attīstības ceļš. Mēs nesapratām savus vecākus un tagad bieži nesaprotam jauniešus. Tāpēc es drīzāk aicinātu pieaugušos nedaudz paskatīties uz dzīvi jaunieša acīm, apzināties, ka pasaule mainās, un pieņemt, ka viņi nekad nebūs tādi paši kā mēs.»
