Kura riteņu piedziņa ikdienai ir piemērotākā?

Kurš gan nav dzirdējis mūžīgos strīdus vīru kompānijās – dīzelis vai benzīns, BMW vai Audi, priekšpiedziņa vai aizmugures piedziņa? Šoreiz par pēdējo no uzskaitītajiem sarunu tematiem. Auto Bild Latvija apskatīs trīs piedziņu veidus, to plusus un mīnusus braukšanas ziņā un vērtēs tos no ikdienas ekspluatācijas skatpunkta.
Pilnpiedziņa
Toms Timoško
16. janvāris

Drukāt

Saglabāt

Foto: Audi Media Center

Priekšējā piedziņa

Ziemā priekšpiedziņas auto jeb FWD (Front Wheel Drive) varētu uzskatīt par labu kompromisu drošības un izmaksu ziņā. Tieši priekšpiedziņas auto skaitliski aizņem lielāko daļu uz ielas redzamo auto. Teorētiski šajā segmentā varētu ieskaitīt arī lielu daļu mūsdienu krosoveru, kuriem lielākoties ir priekšējā tilta piedziņa, bet aizmugures tilts pieslēdzas tikai izslīdēšanas gadījumos, tomēr tīrai priekšpiedziņai ir visai nozīmīgas atšķirības. Izmaksu ziņā FWD risinājums ir ieguvums gan patērētājam, gan ražotājam.

Auto ir lētāk ražot, jo dzinēja jauda uzreiz tiek novadīta uz tuvumā esošo transmisiju, kas tālāk to nodod līdzās esošajai asij. Nekādu kardānu, transmisijas tuneļu vai citu mezglu, kas samazinātu auto salonu un padarītu galaproduktu smagāku un dārgāku. Mazāk detaļu, mazāki jaudas zudumi, mazāks svars, mazāks degvielas patēriņš un līdz ar to arī zemākas uzturēšanas izmaksas. Ekonomiskais faktors gan ne vienmēr iet roku rokā ar braukšanas prieku. Protams, no drošības viedokļa priekšējā piedziņa ir labs risinājums. Virs velkošā tilta atrodas dzinējs, kas ar savu svaru nodrošina gana labu saķeri ar ceļu.

Tomēr atšķirībā no aizmugures piedziņas jaudīgiem priekšpiedziņas auto ar lielu zirgspēku skaitu bieži vien ir problēmas ar manevrētspēju un stabilitāti. Visvairāk tas attiecas uz tādiem mazajiem sporta hečbekiem kā Ford Fiesta ST, Seat Leon Cupra un citiem. Angliski šo situāciju sauc par torque steering – strauji paātrinoties, priekšējie riteņi netiek galā ar lielo jaudu, un auto novirzās, liekot vadītājam ātri saķert stūri un auto atgriezt taisnvirziena kustībā. Nepieredzējušiem vadītājiem šāda situācija var kļūt par lielu pārsteigumu, jo laiks, kurā varat paspēt izlīdzināt auto gaitu, ir mazāks, nekā varētu vēlēties.

Jaunajiem auto ražotāji šo problēmu atrisinājuši, veicot uzlabojumus balstiekārtā un stūres sistēmā, tomēr lietotiem auto tā pastāv vēl joprojām. Pat ja auto dzinējs nelepojas ar augstu veiktspēju, tad priekšējām riepām manevrēšana, ceļa nelīdzenumi, jaudas novadīšana ir gana smags darbs, kas apvienojumā ar ne pārlieku labi izsvarotu auto var radīt nestabilu gaitu.

Ja ziemā par ātru centīsities iebraukt līkumā, auto gluži vienkārši turpinās braukt taisni neatkarīgi no stūres pozīcijas. Bremžu spiešana šādā situācijā garantē tūlītēju avāriju…

Tieši tāpēc sevi jāpieradina pie domas, ka ar mērenu akseleratora pedāļa spiešanu un stūres sagriešanu vēlamajā braukšanas virzienā ir pamats cerēt, ka auto atgūs saķeri un kļūs kontrolējams. Sportiskākas braukšanas manieres cienītājiem rokas bremzes svira palīdz iegūt sānslīdi, kas, starp citu, var noderēt arī ikdienas braukšanā, lai vieglāk veiktu asus pagriezienus, tomēr šādus manevrus drīkst trenēties veikt tikai slēgtā teritorijā. Ja turēsit rokasbremzi par ilgu, auto apgriezīsies ap savu asi. Turēsit pārāk maz, un auto neiegūs nepieciešamo inerci. Svarīgi – noraujot rokasbremzes sviru, pēc īsa mirkļa jānospiež sviras atlaišanas poga. Diemžēl mūsdienu automašīnām ar elektronisko rokasbremzi vai modeļiem ar priekšējā tilta stāvbremzi šie prieki iet secen.

Aizmugures piedziņa

Aizmugures piedziņa jeb RWD (Rear Wheel Drive) ar priekšā novietotu motoru 20. gadsimtā bija itin iecienīts salikums, un tā vēsture meklējama jau 19. gs., izmantojot to sākotnējos Panhard et Levassor modeļos. Braukšanas īpašības, kas iegūstamas luksusa 7. sērijas BMW, S klases Mercedes-Benz vai sportiskajos Porsche un Lamborghini superauto, lielā mērā ir, pateicoties aizmugures piedziņas tipam. Vērtējot no tehniskā viedokļa, autoražotājiem ir iespēja variēt ar auto izsvarojumu, uzlabojot auto vadāmību līkumos.

Ņemot vērā to, ka priekšējām riepām nav jāpilda piedziņas funkcijas un jātur papildus balstiekārtu detaļu slodze, tas ļauj uz aizmugures piedziņas bāzes veidot super-auto modeļus ar jaudu virs 500 ZS. Papildus šim punktam jāatzīmē arī tas, ka RWD automašīnām allaž ir bijis labāks apgriešanās rādiuss nekā priekšpiedziņai. Īpaši uzskatāmi tas ir redzamas Mercedes-Benz auto, kuru riteņi lepni izgāžas uz ārpusi. Tiesa, nekas nav perfekts – ņemot vērā transmisijas tuneli, aizmugurē sēdošajiem ir mazāk vietas kājām, un šā paša iemesla dēļ var sarukt arī bagāžas nodalījuma ietilpība. Protams, jārēķinās arī ar kardāna un reduktora pievienoto svaru, kas neizbēgami sadārdzina arī auto ražošanu. No tā nedaudz cieš arī degvielas patēriņš.

Aizmugures piedziņa vienlaikus kalpo kā bieds nepieredzējušiem vadītājiem un kļūst par iecienītāko ziemas izklaidi tiem, kuri prot kontrolēt šīs piedziņas plūstošo gaitu.

Lielākas likstas skar tos, kas šiem abiem raksturojumiem ir pa vidu, cenšoties apvienot redzēto no Makinena rallija gaitām un izpildot graciozus manevrus ar savu ielas auto bez lielas praktizēšanas. Ja vien bagāžniekā nav aizķērušies daži smilšu maisi, tad svara trūkums uz velkošās ass var radīt problēmas uzsākt kustību uz slidena ceļa. Pastāv risks, ka auto aizmugure līkumā negaidīti izslīdēs.

Šādā situācijā var nonākt gluži nejauši, par daudz nospiežot akseleratora pedāli. Taču, par laimi, mūsdienu automašīnās drošības sistēmas nostrādā tik ātri, ka vadītājs var nepamanīt sānslīdes sākšanos, kad tā jau ir novērsta. Ja gadījies saslīdēt, bet auto nav aprīkots ar stabilitātes kontroli, tad ar stūres pagriešanu uz pretējo pusi vēlamajam braukšanas virzienam un akseleratora atlaišanu vajadzētu pietikt kontroles atgūšanai. Lai arī bīstamības gadījumā nostrādā reflekss spiest bremžu pedāli, tas tikai visu padarīs ļaunāku, mašīnai sākot slīdēt vēl nekontrolējamāk.

Tomēr, ja šo braukšanas prasmi slēgtā teritorijā apgūstat, papildus sānslīdi pagarinot ar mērenām darbībām ar stūri un pedāļiem, tad turpmāk vairs nav pamata baidīties no klasiskās piedziņas vadīšanas.

Pilnpiedziņa

Trešais piedziņas veids ir pilnpiedziņa, taču šeit ir iespējamas vairākas variācijas. Auto industrija ir piesātināta ar dažādiem terminiem, tāpēc nav brīnums, ka autovadītājiem nereti jūk šo terminu patiesā nozīme. Automātisko transmisiju gadījumā nosaukumi visbiežāk ir Tiptronic, Multitronic, Steptronic, dzinējiem Twin-turbo un Biturbo, savukārt piedziņu gadījumā visbiežāk tiek lietotas abreviatūras 4WD un AWD.

Vidējais autovadītājs modernā spēkratā atšķirību, iespējams, nemaz nejustu, tomēr katram no pilnpiedziņas tipiem ir savas priekšrocības.

Atšķirībā no AWD (All wheel drive) jeb visu riteņu piedziņas 4WD (four wheel drive) četru riteņu piedziņa piedāvā iespēju uzlabot degvielas ekonomiju, atslēdzot kādu no velkošajiem tiltiem. 4WD sistēma ietver divus diferenciāļus, ļaujot mehāniski izvēlēties piedziņas tipu. Transmisija šajā gadījumā novada jaudu uz diferenciāli, kas vienlīdzīgi sadala jaudu uz priekšējo un aizmugurējo tiltu, nodrošinot maksimālo griezes momentu katram ratam. Šī sistēma lieti noder ekstrēmā bezceļu braukšanā (papildinot to ar pazeminātajiem ātrumiem) un garantē pēc iespējas ātrāku kustības uzsākšanu.

Diemžēl ikdienā maksimālā grieze uz sausa ceļa garantēs lielus degvielas rēķinus un braukšana līkumotā ceļu posmā pastiprināti deldēs riepu protektoru. Šādā situācijā ar sviras vai slēdža palīdzību vadītājs var izvēlēties viena tilta piedziņu. Modernos auto šī funkcija jau iestrādāta automātiski, pilnpiedziņas elektriskajām smadzenēm jūtot, ka maksimālā grieze nebūs nepieciešama. Jāpiebilst gan, ka degvielas ekonomija, ieslēdzot tikai aizmugures tiltu, nav pieļaujama ziemā, jo var būtiski samazināties saķere ar ceļu. AWD pilnpiedziņas sistēma ir mehāniska vai elektroniska un sastāv no trim diferenciāļiem – priekšā, vidū, aizmugurē.

Lai arī šis piedziņas tips ir modernāks par vēsturisko 4WD, tam ir daži trūkumi. Pirmkārt, vadītājam nav iespēja atslēgt kādu no tiltiem un auto nepārstāj darboties pilnpiedziņas režīmā pat tad, kad pilnīgi pietiktu ar vienas ass piedziņu. Otrkārt, arī bezceļu apstākļos AWD nav spēcīgs karotājs. Sistēmas patiesais ieguvums slēpjas jaudas pārdalē starp tiltiem atkarībā no ceļa apstākļiem, sniedzot lielisku saķeres un auto vadāmības apvienojumu sniegā, lietū un citos apstākļos.

Tieši šis ir iemesls, kādēļ tādi auto kā Mitsubishi Lancer Evolution un Subaru Impreza, vienlaikus neaizmirstot arī par vectētiņu Audi Quattro, uzrāda iespaidīgus rezultātus rallija disciplīnās. Izzinot abu sistēmu atšķirības, jāpievērš uzmanība vēl dažiem trūkumiem. Pirmkārt, pilnpiedziņas sistēmas svaram. Dažādie diferenciāļi, kardāns, pusasis un citas balstiekārtas detaļas rada masu, kas nav vientilta automašīnām.

Fizikas likumus neviens nevar atcelt, un lielāks svars nozīmē garāku bremzēšanas ceļu, un vienīgā pozitīvā atšķirība no vientilta auto – bremzējot ar motoru, pilnpiedziņas auto būs stabilāks.

Tātad bremžu sistēmai un riepām jābūt lieliskā stāvoklī. Izvēloties riepas, nebūtu vēlams, lai starp asīm protektora dziļums atšķirtos par vairāk nekā 3 mm, kā arī jāizvēlas vienāds protektora zīmējums visām četrām riepām. Otrkārt, šī komplicētā uzbūve prasīs lielākus izdevumus. Jaunas pusasis bieži vien ir dārgas, it īpaši, ja meklēsit detaļas 20 gadus vecam auto. Lietoto detaļu tirdzniecības vietās cenas lielākoties ir neadekvātas attiecībā pret auto cenu.

Nemaz nerunāsim par gadījumiem, kad iziet no ierindas kāds elektroniskā pilnpiedziņas vadības sistēmas elements. Tad visdrīzāk būs jāmeklē dīleris, jo vietējiem servisiem pilnpiedziņas bloku un citu mezglu remontā nav pietiekamu zināšanu. Jāievēro arī fakts, ka vienam un tam pašam modelim atkarībā no piedziņas veida, nederēs šķietami neatkarīgas detaļas, piemēram, vieglmetāla diski. Dārgākas ir ne vien detaļas, bet arī pats auto. Būdams gan jauns, gan lietots, pilnpiedziņas auto lielākoties maksās vairāk nekā vienas ass piedziņas. Treškārt, pilnpiedziņa var radīt bīstamu ilūziju, ka pārvietošanās pa slidenu segumu ir drošāka nekā patiesībā.

Braucot ar aizmugures piedziņas auto, mēs uzmanāmies no negaidītas sānslīdes un domājam vairākus soļus uz priekšu, taču pilnpiedziņas vadītājiem var šķist, ka auto bīstamības gadījumā visu paveiks saviem spēkiem. Nobraucot no šosejas, pilnpiedziņai nebūs pa spēkam jūs aizvest krietni tālāk nekā vientilta auto. Kā tautas paruna vēsta – jo labāks džips, jo tālāk jāiet pēc traktora!

Rezumējums

Ja auto izmantojat tikai kā pārvietošanās līdzekli un nefanojat par kontrolējamām sānkustībām, visu riteņu piedziņas auto būs drošāks, taču dārgāks ekspluatācijā.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs