Intervija ar pasākumu organizatoru un bijušo rallija pilotu Raimondu Strokšu

Raimonda Strokša dzīvē vienlīdz liela nozīme bijusi divām lietām – autosportam un sakritībām. Abu iemeslu dēļ viņš šobrīd ir uzņēmuma RA Events direktors, kas organizē gan FIA pasaules rallijkrosa čempionāta posmus Biķerniekos, gan citas sacensības.
Rallijkross
Ralfs Dravnieks
29. janvāris

Saglabāt

Foto: RA Events

Bieži tā nenotiek, kad pēc karjeras autosportā, cilvēks pievēršas pasākumu organizēšanai. Kāpēc tu to dari?

– Man nesen bija saruna ar vienu cilvēku. Es viņam stāstīju, ka pēc karjeras rallijā metos dažādos citos sporta veidos. Kaitoju, sērfoju, spēlēju boulingu un florbolu, mēģinot atrast aizstājēju autosportam. Sajūtu, ka ar 180 kilometriem stundā slīdi starp kokiem, nekas nevar aizstāt. Esmu vizinājis cilvēkus, izrādās, daudzi to nemaz fiziski nevar turēt. Trīs reizes esmu stājies, jo pasažierim kļuvis slikti ar sirdi.

Tad mans sarunbiedrs, teica – tu jau esi atradis aizstājēju, tu organizē sacensības. Tā bija taisnība. Atbildība un izaicinājums, kas jāpiedzīvo, ir grūti izstāstāms. Brīdī, kad sev pasaki: «Es organizēšu augsta līmeņa sacensības, » – tu uzkāp uz pamatīga naža asmens. Tu vari sadegt jebkurā brīdī, sākot ar finansēm un beidzot ar drošības jautājumiem trasē.

Sadegt atbildības dēļ?

– Tieši tā. Man sacensību organizēšana sākās ar Talsu ralliju. Tikai pēc tam apjautu, ka manās rokas ir 52 gadus sena tradīcija. Tas bija labs dzinulis, lai nenoraustītos. Lērumam cilvēku šis pasākums ir kā Jāņi. Starp citu, pēc ļoti lielas pauzes es atgriezos, lai nobrauktu Talsu ralliju 2016. gadā. Mani kolēģi visu izdarīja, lai tas būtu iespējams. Pēc tam kādu pusgadu staigāju pārlaimīgs kā pitons. Turklāt pēc lielās pauzes pirmajā ātrumposmā biju ātrākais no latviešiem.

Kamēr neaizmirstu, saki, kā atgāji no milzīgā adrenalīna, ko mēdzi uzkrāt, braucot rallijā?

– Mēs to dēvējam par rallija paģirām. Cits divas dienas vēl dzīvo tajās sajūtās, cits – nedēļu. Piemēram, es pirms sacensībām nevaru ieēst. Tāpat pirms katra ātrumposma vairākas reizes skrēju uz krūmiem. Man bija tā, ka, braucot pie ātrumposma starta, adrenalīns lika sev uzdot lērumu jautājumu – kāds rallijs, kādi rezultāti, kāpēc man ir kaut kur jānesas? Tad ir starts. Luksofors nodziest, un visas tavas šaubas nogriežas kā ar nazi. Pēkšņi tu visu saproti, absolūti skaidri dzirdi stenogrammu un lido.

Ja jau braukšana sagādā tādu prieku, kāpēc pameti autosportu?

– Pirmkārt, finanšu dēļ. Otrkārt, uzlēcu augstāk par savu pēcpusi. Mums pirmajiem Latvijā 2010. gadā bija uzbūvēta desmitā Evolūcija. Diemžēl autiņam izšāva motors. Taču es nepārdzīvoju. Viss notiek tā, kā tam jānotiek. Pateicoties tam, tagad esmu šeit.

Cik gadu pavadīji rallijā?

– Astoņus gadus. Līdz 2008. gadam. Vēl pirms tam četrus gadus braucu autokrosā. Esmu divkārtējs Latvijas čempions rallijā un vienu gadu kļuvu par Latvijas populārāko autosportistu. Interesanti, ka togad, kad saņēmu balvu, braucu ar Audi 80. Es iemantoju fanus, jo rallijā braucu ar tādu mašīnu, ar kādu uz sacensībām brauca ne viens vien skatītājs. Tas auģiks bija nekāds – vienkāršs, prasts un šķībs. Es pats viņu pa naktīm skrūvēju. Bet tajā visā bija īstums, kas nostrādāja.

Kad pirmo reizi piedalījos sacensībās Lietuvā, lidoju pāri visiem tramplīniem, kur zinātāji brauc piesardzīgi. Finiša estakādē mani ielenca vesels pūlis ar lietuviešiem, kas aplaudēja un nelaida tālāk.

Cēsu rallijā uz starta bija 120 mašīnu. Absolūtajā kopvērtējumā biju piektais. Krievi no aizmugurē stāvošā Subaru nāca klāt, taisīja vaļā manas mašīnas durvis un ar kāju pārbaudīja, vai man ir bremzes. Audi laiks bija spilgts.

Būtībā tu esi audzis autokrosā.

– Jā, un kas svarīgi, manā ģimenē nav nekādas autosporta tradīcijas. Kad mācījos 8. klasē, mēs ar ģimeni viesojāmies radu pasākumā Valmierā. Dienas gaitā aizbraucām paskatīties autokrosa sacensības. Pēkšņi balss pa mikrofonu ziņo, ka viens no sportistiem pārdod pussagatavotu žiguli autokrosam, cena 500 latu. Tās bija vasaras beigas, un tieši tik daudz biju nopelnījis, strādājot pie tēva servisā ar domu, ka pirkšu ūdensmotociklu. Pēc stundas ūdensmotocikla vietā nopirku žiguli, un, lūk, kur esmu tagad (smejas). Braucot krosā, es to vien darīju, kā nemitīgi apskādēju gan auto, gan sevi. Tēvs nespēja vien taisnot mašīnu. Man nebija nekādas izpratne par to, kā pareizi jābrauc.

Teici, ka esi divkārtējs čempions. Kas tevi iemācīja tādā līmenī braukt?

– Šodien, ja vēlies nodarboties ar autosportu, ir ļoti viegli piesaistīt cilvēkus, kas tevi māca un pastāsta. Tolaik, kad pats sāku, mans tēvs no tā visa neko nezināja. Arī cilvēku apkārt trūka. Tikai pēc vairākiem gadiem man bija pirmais treneris – Pēteris Neikšāns, pateicoties viņam, strauji uzlabojās mana sportiskā forma. Starp citu, tos titulus es pamanījos iegūt jau pirms sadarbības ar Neikšānu. Līdz ar profesionālo izaugsmi neizpalika arī sīkas neveiksmes. Piemēram, Kurzemes rallijā, braucot par ceturto vietu, pēkšņi taisnā gabalā izšauj jauna riepa. Vai arī Cēsu rallijā, ejot pa trešo, priekšā viens avarē, nolaužot divus riteņus, un turpina braukt pa priekšu, saceļot pamatīgus putekļus.

Ko autosportā nozīmē laba forma?

– Pirmkārt, laba forma ir sasniegta brīdī, kad absolūti jūti mašīnu. Kad brauc neriskējot, bet laiks attiecībā pret citiem ir ļoti labs un vienlaikus esi par sevi drošs. Tad, kad tavi sasniegumi ir apzināti, nevis netīši, esi dzirdējis stenogrammu, kontrolējis mašīnu un rezultātos esi augšgalā. Tā ir laba forma.

Pēc profesionālā sporta braukt pa ielu ir viegli?

– Ja nav nepieciešamības, es netrakoju. Vienmēr esmu teicis – ja jums ziemā ir iespēja paslidināties, dariet to. Tā nav sevis degradēšana. Tā ir iespēja just, ko ar mašīnu var izdarīt. Pateicoties rallijam, uz ielas esmu izvairījies no neskaitāmām avārijām. Es jau redzu uz priekšu, ko kurš darīs.

Ilgs laiks pagāja, līdz sāki organizēt sacensības, pēc tam, kad biji beidzis profesionālo karjeru?

– Pavisam neilgs. Tā bija baigā sakritība. Kā jau teicu, es pārņēmu Talsu ralliju, neapdomīgi paceļot roku, piesakoties organizēt. Pirmo ralliju es organizēju deviņus mēnešus, darot to katru darbdienu.

Aigars Tīdmanis

Es īsti neņemos spriest, kā cilvēks, kurš nav organizējis pat klases vakaru, uzņemas organizēt vēsturisku ralliju. Kur tu ņēmi cilvēku resursus?

– Cilvēki paši atnāca. Pievilkās. Liela daļa no komandas ar mani ir no pirmās dienas. Pēc tam, kad pirmās sacensības bija aiz muguras, sapratu, ka rezultāts bija labs, un sapratu arī to, ka mums ir jāorganizē kaut kas lielāks. Tagad pēc lielās pieredzes, ko esam guvuši, joprojām nav divu vienādu pasākumu un nezināmo faktoru ir daudz.

Piemēram, lai organizētu Talsu ralliju, jums ir jārēķinās ar daudzu cilvēku, kas dzīvo tuvumā, untumiem.

– Vienmēr būs kāds, kam kaut kas nepatiks. Man ir tāda atziņa – ja tu Latvijā dari kaut ko drusku virs vidējā, tev jārēķinās ar heiteriem. Patiesībā daudzi no šiem cilvēkiem ir neapmierināti ar valstī notiekošo. Taču tas viņiem netraucē savas dusmas izgāzt pat uz ralliju. Kad organizējām pirmo Talsu ralliju, biju katrā mājā, kas atradās dopa tuvumā. Citur aicināja iedzert kafiju, bet citur rīdīja virsū suni.

Uzkrājot pieredzi, nākamais loģiskais solis bija Eiropas rallija čempionāta posma organizēšana.

– Teikšu godīgi, es neapzinājos, uz ko esmu parakstījies. Organizējot atbildība bija tik augsta, ka procesa laikā pāris reižu psiholoģiski sadegu. Vienā no reizēm man pat ātrie uz mājām brauca. Tu saproti, ka uz tevi skatīsies visa Eiropa un tavu pasākumu rādīs Eurosport kanālā. Pluss tev ir jāspēj samaksāt rēķinus. Pēc pirmajām ERC sacensībām ierāvām mīnusos. Tas, ko teikšu, apliecina, ka neesam īsti normāli. Pirmo reizi organizējot pasākumu, uzminēt budžetu ir teju neiespējami. Es ietrinos diezgan lielos mīnusos, lai gan valdība mūs finansiāli atbalstīja.

Otrajā gadā es braucu uz Ministru kabinetu sēdi, kur bija paredzēta lēmuma pieņemšana – ERC atbalsts nākamajiem trim gadiem. Atceros, ka, piebraucot pie kabineta, man nebija naudas, ko iemest stāvvietas automātā. Es sēdēju Ministru kabinetu sēdē un jautāju sev: «Strokšs, ko tu tagad dari?» Pēc tam es piecēlos un pārliecināju klātesošos. Normāls cilvēks tā nerīkotos. Pat nezinu, kas mani uz priekšu dzina vairāk – intuīcija vai stulbums.

Un kā tu kļuvi par pasaules RX čempionāta posma organizatoru?

– Kā jau manā dzīvē ierasts – sakritību dēļ. Tās mani ir pavadījušas visu mūžu. Ja man kāds čukst ausī, es eju un daru.

Kad Reinis Nitišs pirmajā gadā brauca pasaules rallijkrosa čempionātā, pieteicos viņam palīgā, tā teikt veicināt popularitāti. Es skraidīju ar fotoaparātu Zviedrijā pa trasi, un turpat uz vietas, trases vidū, man galvā iezvanīja doma – šis pasākums ir jāatved arī uz Latviju. Tajā pašā brīdī, izspūris, nosvīdis ar fotoaparātu kaklā, aizgāju līdz birojam, pieklauvēju un pāris vārdos pastāstīju ideju, kas man bija radusies pa ceļam. Man bija trīs lokācijas varianti – Bauska, 333 un Biķernieki. Pēc divām nedēļām mēs tikāmies ar norunu, ka viņus interesē vienīgi Biķernieki.

Kāpēc tā?

– Jo tuvumā ir lidosta, osta, viesnīcas un restorāni. Visā čempionātā šādu trašu nav daudz. Kur vēl labāk? Nolaidies lidostā, kur reisi ienāk no visas pasaules, un jau pēc pusstundas esi trasē.

Kurā gadā saņēmi balvu par labi noorganizētu RX?

– Pirmajā gadā, kad organizējām. Lai gan biju plānojis, ka balvu dabūsim triju gadu periodā, tas notika uzreiz. Pēc posma, kas pirmo reizi notika Latvijā, vairāki organizatori izmanto mūsu risinājumus pasākuma organizēšanā. Tā ir laba uzslava par padarīto. Turklāt visi organizatori ir sasparojušies un pacēluši savas latiņas.

Kāds ir tālākais plāns?

– Jāmeklē jauni izaicinājumi. Lai gan šobrīd mums pietiek ar pašreizējo darba apjomu, organizējot Talsu ralliju, RX un ERC. Protams, ir arī sapnis par WRC. Taču tam ir jāatrod īstais laiks. No vienas puses, labāku brīdi kā šobrīd atrast būtu grūti, jo FIA (Starptautiskā Automobiļu federācija) mūs šobrīd labi pazīst. Neliegšu, viens no maniem sapņiem ir redzēt WRC mašīnas Vecpilī vai Strazdē. Tajā dienā es varētu arī pateikt, ka mana misija ir izpildīta. Bet, no otras puses, es labi apzinos, cik šis process būtu sarežģīts finansiāli. 

Cik liela nozīme tavā dzīvē bijusi sakritībām?

– Vislielākā. Ar galvu izdomāt trepi, kuru esmu izgājis, nav iespējams. Tas ir izdarīts bez biznesa plāna. Cilvēks, kurš domātu, kā nopelnīt, piecpadsmit reižu būtu atmetis ar roku. Arī es esmu bijis tuvu, lai pārtrauktu. Taču iekšējā balss turpina teikt: «Mauc, roc, un viss būs labi!»

Uzziņai

Uzņēmuma RA Events direktors.

Divkārtējs Latvijas čempions autorallijā, sporta meistars.

Organizējis Neste World RX of Latvia, Eiropas rallija čempionātu, Liepājas ralliju, Talsu ralliju un citus pasākumus.

Vaļasprieki – ceļošana, balets, viss par un ap autosportu.

Ģimenes stāvoklis – precējies.

 

Intervija publicēta žurnālā Auto Bild septembra-oktobra 2018. gada numurā.

Novērtē rakstu

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Ievas Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

Auto Bild

Ievas Māja

Ievas Receptes

Ievas Dārzs