Intervija ar Dakāras rallija iekarotāju Māri Saukānu

Dakaras rallijs
Ralfs Dravnieks
30. decembris, 2018
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Auto Bild
Uzņēmējs un bijušais autosportists Māris Saukāns lielā mērā dzīves skolas pieredzi guvis no tuksneša smilšu vētrām, sacensību organizatoru neizdarības un brīžiem, kad pieredzes trūkums nospēlējis būtisku lomu. Viņa vārds ierakstīts autosporta vēsturē, kad kopā ar Andri Dambi elektropiedziņas automobilī finišējuši Dakaras rallijreidā.

Automašīnas mani interesē kopš agras bērnības, bet pie auto stūres esmu no astoņu gadu vecuma. Par to jāpateicas manam krusttēvam. Jaunībā, kad spēlēju hokeju, uz treniņiem dažkārt ar auto pamanījos aizbraukt arī pats. Reiz mani pat apturēja, bet, tā kā mašīnā sēdēju hokejista formā, milicis pat nepalūdza uzrādīt dokumentus.

Autosporta kūleņi

30 gadu vecumā sākās mana karjera autosportā kopā ar draugu stūrmani Didzi Zariņu. Reiz ar Didzi, kurš jau bija paspējis izgaršot rallija valdzinājumu, braucot vilcienā, norunājām – kad tiksim pie naudas, noteikti brauksim rallijā. 2000. gada nogalē mums šāda iespēja beidzot radās. Turklāt pirmās sacensības ar Rumbulā pirkto Mitsubishi Pajero bija tieši Didža dzimšanas dienā. Pēc dažiem mēnešiem, tuvojoties manai dzimšanas dienai, šo pašu auto salocījām, cik nu tas bija iespējams.

Bijām pavisam tuvu debijas uzvarai, taču pieredzes trūkums, azarts un slidenā trase mūs nolika pie vietas ar vairāku kūleņu starpniecību. Patiesībā tāda avārija tikai no malas izskatās dramatiski.

Salonā tas ir viens mirklis, un viss ir galā. Savukārt mūža smagāko avāriju piedzīvoju 2007. gadā Ungārijā. Iepriekšējā gadā, uzvarot Hungarian Baja, mūsu rokās nonāca ceļojošais kauss, kuru kā jau kārtīgi čaļi braucām arī aizstāvēt.

Trasē izbraucām pirmie, bet rupjas organizatoru kļūdas leģendā dažus kilometrus pēc starta avarējām. Kāds zemnieks ceļam pāri bija izracis meliorācijas grāvi, kurā tad arī ietriecāmies.

Pēc diviem gadiem, kad gūtā muguras trauma bija sadziedēta un pārdomas par autosportu un dzīvi iztēlotas, paklusām nobraucām vienu pasaules kausa posmu Tunisijā, tajā veiksmīgais starts visu atkal sakārtoja pa plauktiņiem. 

Kur slēpjas rallijreida kaifs? Apziņā, ka esi šeit un tagad, kopā ar līdzīgi domājošiem cilvēkiem, kurus vieno sacensības un izaicinājuma gars. Rallijreida sacensībās pārrāvumu nav. Laiks, kuru pavadi ātruma posmā, pārbraucienā vai nometnē, sakopojot dienā gūtos zaudējumus vai uzvaras, atspoguļosies finiša rezultātu tabulā. Es uz šo ieguvumu skatos ne tikai no sportiskā aspekta, bet arī kā ieguvumu dzīvei kopumā.

Pēc pirmā starptautiskā rallija Master Rally 2003. gadā no Sanktpēterburgas uz Baku, kurā no Latvijas piedalījās Jāņa Nagļa, Jāņa Āža, Andra Lukstiņa, Jāņa Lazdāna un mūsu ekipāža, tika gūta pirmā starptautiskā  pieredze. Tā mūs apmierināja un iedrošināja pieņemt lēmumu iet tālāk, proti, piedalīties Dakaras rallijā.

Dakāras rallijreids

Dakarā ir daudz piedzīvots, taču šis nav tas nepatīkamākais starpgadījums

Mūsu debija Dakaras rallijreidā ar Didzi nebija visai veiksmīga, proti, tā aprāvās jau pirmajā dienā, kad Mitsubishi Ralliart motors ar lielu troksni uzsprāga un nomira. Šī neveiksme mums iedzina vēl lielāku spītu, tāpēc 2006. gadā kopā ar Didzi un Igora Skoka/Jāņa Āža ekipāžām tikām līdz finiša podestam Dakarā Senegālas galvaspilsētā.

Turpmākajos gados Dakaru devāmies iekarot ar Andri Dambi. Mūs vienoja traka un ambicioza ideja par sava veida uzvaru Dakaras sacensībās. Lai to izdarītu, vajadzēja atrast pareizo veidu. Tā radās doma par elektropiedziņas mašīnu OSCar. Mēs bijām pirmie, kas Dakaras trasi veica ar elektroauto.

Pēc sacensībām, kas risinājās Dienvidamerikā, uzlabojot OSCar, ar arvien sportiski labākiem rezultātiem finišējām gan Eco Race, gan Silk Way rallijā. Pateicoties tuksneša projektam,  Andris Dambis rada iespēju, kā elektroauto būvi attīstīt vēl tālāk. Nevienam nav noslēpums, ka Dambja būvētais eO sasniedzis līdz šim nepārspētu ātruma rekordu Pikes Peak sacensībās elektropiedziņas mašīnu klasē.

Šis ir  pēdējais Saukāna/Dambja ekipāžas finišs 2012. gadā, pirmajiem sasniedzot finišu ar elektropiedziņas auto.

Šobrīd autosportā man ir  viens nepiepildīts sapnis. Proti, kopā ar dēlu šķērsot tuksnesi Austrālijā. Reiz jau bijām sagatavojušies, bet sacensības atcēla. Taču īstenot šo sapni neesam atlikuši. Es arī nekad nesaku nekad, jo nezinu, kādu izaicinājumu dzīve var piespēlēt. Piemēram, šogad strādāju kopā ar žurnālistiem, vadot Silk Way rallijā. Mūsu uzdevums bija atspoguļot Sebastjēna Lēba sniegumu, kur nācās iesvīst, jo viņš brauc ļoti, ļoti ātri.

Mūsdienu tehnoloģijas

Uz ceļa priekšroku dodu drošībai. To sakot, es nedomāju pārvietošanos bezceļu automašīnā pa Brīvības ielu. Es izvēlos pilnpiedziņas automašīnu, jo tā  sevi labāk attaisno krīzes situācijās. Beidzamo gadu laikā arvien vairāk autovadītāju priekšroku devuši automātiskajām ātrumu pārnesumu kārbām. Un jāatzīst, ka mūsdienās pārlieku daudz paļaujamies uz tehniku un tās iespējām.  

Pirms 30 gadiem ticēt un paļauties varēja vienīgi uz savu meistarību, kuru nevajadzētu novērtēt par zemu arī šodien.

Šīs pārmaiņas nav ne labas, ne sliktas. Tikai jāpatur prātā, ka dažas lietas ir un paliek nemainīgas.

Runājot pasaules kontekstā, auto plūsma kļūst arvien lielāka un blīvāka. Sastrēgumi ir visur, jo infrastruktūras ir pārslogotas. Šo situāciju neatrisinās ne autopilota režīms, ne mākslīgais intelekts. Manuprāt, nākotnē tiks pārskatītas pārvietošanās prioritātes. Domāju, tieši droni ieviesīs lielas korekcijas nākotnes transportā.

Vērts ir ieklausīties tajā, ko saka Elons Masks no Tesla Motors, kas ir arī daudzu citu uzņēmumu līdzdibinātājs. Viņš liek uzsvaru uz pareizu mākslīgā intelekta izmantošanu un plānošanu, tajā pašā laikā brīdinot par pārlieku lielu un bezatbildīgu tā lietojumu. Tāpēc jāsaprot, kāda būs cilvēka atbildības un ietekmes loma turpmāk. Mākslīgā intelekta lietošanas protokolam vajadzētu būt vienotam visā pasaulē.

Pats braucu ar teslu. Pēc 40 000 veiktajiem kilometriem joprojām varu teikt tikai to labāko. Lai gan nevaru nepiekrist vietējiem skeptiķiem, kuri skar jautājumus par uzlādes iespējām, infrastruktūru un servisa pakalpojumiem Latvijā. Šeit iniciatīvu ne tikai vārdos, bet arī darbos vajadzētu uzņemties institūcijām, kas atbildīgas par infrastruktūras attīstību.

Piemēram, Norvēģijā no 2024. gada pilnībā pāriet uz elektropiedziņas automobiļu lietošanu pilsētās.  Jau šobrīd 17% no Eiropā ievestajiem Tesla automobiļiem brauc pa Norvēģijas ceļiem. Tā, lūk, ir valsts politika, ko varam saukt par ilgtspējīgu.

Uzziņai

Māris Saukāns

  • Dzimis 1969. g.
  • Beidzis Latvijas Lauksaimniecības akadēmijās Kokapstrādes fakultāti.
  • 1992. g. nodibina kokapstrādes uzņēmumu, kurš 1994. g. pāraug būvsabiedrībā RBSSKALS, kur kļūst par valdes, vēlāk padomes priekšsēdētāju.
  • Sporta meistars autosportā.
  • 7 reizes piedalījies Dakaras rallijreidā: Āfrikā 2004.–2007. g., Dienvidamerikā 2009., 2010. un 2013. g.; Silk Way 2009., 2010., 2013. un 2017. g.; Eco Race 2014. un 2015. g.; Transorientale (Sanktpēterburga–Pekina) 2008. gadā.

Intervijas publikācija - 2018. gada janvāris

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs