• Intervija ar autosportistu Jāni Āzi

    Auto
    Aldis Bite
    1. novembris, 2018
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Auto Bild
    Janvāra sākumā Dakaras rallijreids notiks Paragvajā, Bolīvijā un Argentīnā diemžēl bez mūsējo līdzdalības. Nekad nesaki nekad – autosportists Jānis Āzis stāsta par ceļu līdz Dakarai un cer septīto reizi atgriezties prestižajā rallijā, lai kur tas notiktu.

    Katram eksistē sapņi, vēlēšanās, kas vairumā gadījumu tā arī paliek nepiepildīti, aizmirsti atmiņu kladēs, piezīmēs un vēstulēs. Reizēm gan indivīdu liktenis lutina, radot situācijas, kas iespiežas atmiņā, būtiski ietekmējot turpmāko dzīvi.

    Virtuālie ceļojumi

    Jānis Āzis neuzskata sevi par trakulīgu ne skolas gados, kad pasauli apceļoja, TV ekrānā sekojot ceļojumu raidījumam Vokrug sveta, ne tagad, kad ir kungs labākajos gados ar ģimenes biznesu un paredzamu ikdienas ritmu. Viņš prot dzīvot piepildītu mūžu, jo ir tas laimīgais latvietis, kas savu sapni realizējis pat sešas reizes un līdz aiziešanai pensijā gatavojas to paveikt vēlreiz.

    Sēžot televīzijas ļaudīm labi zināmas Elijas ielas biroju ēkas pārvaldnieka kabinetā, viņš kautrīgi atzīstas, ka ir viens no retajiem, kura sapnis par autoralliju Sahāras tuksneša smiltīs dzimis vēl valstī aiz dzelzs priekškara. Tas bija laiks, kad toreizējās Toljati autorūpnīcas konveijers nemainīgi štancēja Ņiva – VAZ-2121. Grūti minēt, kas notika komunistisko ideologu galvās, jo dažreiz parastiem padomju cilvēkiem neizskaidrojamu iemeslu dēļ televīzijā, apejot cenzūru, rādīja sižetus, kas atklāja pasauli ārpus dzelzs priekškara.

    Toreiz Vokrug sveta, gluži kā seriālos, tika rādītas epizodes no franču sportistu līdzdalības rallijā Parīze–Dakara ar pārbūvētām ņivām. Acīmredzot tas arī kalpoja par iemeslu, kāpēc sižeti vispār tika rādīti PSRS Centrālajā televīzijā. Jānis gan bilst, ka neesot ne ar ko oriģinālu atšķīries no citiem, daudz lasošiem lauku puikām, kas alkatīgi pārlapojuši skotu ārsta un ceļotāja Deivida Livingstona koloniālos aprakstus par Nīlas iztekas meklēšanu.

    Tas arī bija pirmais pakāpiens un atspēriena punkts uz sapņa realizāciju, lai savām acīm redzētu savannu, tuksnesi, Āfrikas floru un faunu.

    Protams, skeptiķi bildīs, ka Dakaras rallijs vairs nenotiek Āfrikā, ka nu veiksmīgu komercsacensību veidā pārceļojis uz Dienvidameriku. Āzis norāda, ka sapni par Āfriku katrs realizē atšķirīgi. Vienam pietiek ar izjādi pārguruša kamieļa mugurā kaut kur Šarmeš Šeihas viesnīcu tuvumā, cits sacīkšu džipā joņo pa tuaregu teritorijām Mauritānijā. Lai kā tur arī būtu, Āfrika apbur ikvienu balto cilvēku. Jānim izlasītās grāmatas un TV deva mērķi, bet dzīve, gluži kā trepju pakāpienus, vēlākajos gados uzbūvēja situācijas, kas vadīja sapņa virzienā.

     Jānis Āzis kopā ar savu stūrmani Aināru Princi pagaidām savā pēdējā Dakaras rallijā2009. gadā, kad tika izcīnīta augstā24. vieta.

    Nopietnie avantūristi

    Tagad sociālajos tīklos viegli var sameklēt sižetu, kurā Pauls Timrots atgādina, ka ne tikai briti, bet arī latvieši senāk pratuši izpildīt dullus auto trikus. Zaporožecs, kas slaidā lēcienā aizjoņo no policijas, virs asfalta lido, Jura Jurkovska vadīts. Ja ieskatās pamatīgāk, kadros fonā jābūt Āzim un vēl kādam dullajam no tā laika Mārupes apkaimes jaunuļiem. Pazīšanās ar studiju biedru Jurkovski Āzim nozīmēja gan braukšanu ar ZAZ, gan iepazīšanos ar krietni nodzītiem armijas UAZ jeb bobikiem, kā arī pirmo īsto 4x4 braukšanas prasmju apgūšanu. 80./90. gadu mijā ar Jurkovska palīdzību vecā apvidus auto Āzis sāk piedalīties autokrosā.

    Tieši šajās sacīkstēs tiek iepazīta latviešu autorallija leģenda Andris Kārkliņš. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas Jānim uz kādu laiku bija bezceļu aktivitātes jāaizmirst, jo bija Pica TV, TV5 un LNT dibināšanas laiks, taču 1996. gadā, sanākot domubiedru grupai, atkal atsākās bezceļa sacensību trakums. 1998. gadā nodibinājās biznesmeņu - bezceļu braucēju klubs 5x5, un 1999. gada vidū Āzis iegādājās savu pirmo mūsdienīgo bezceļu braucamo Jeep Wrangler.

    Savu pirmo īsto džipu aprīkoja ar visu ekstrēmās braukšanas sacīkstēm nepieciešamo – atbilstošām riepām, sliekšņiem, sporta sēdekļiem, drošības karkasu utt. 2002. gadā Jānis saprata, ka ir ļoti tuvu savam sapnim par dalību Dakaras rallijā, tādēļ iegādājās jaunu Mitsubishi Pajero, uzrunāja klubā 5x5 labi iepazīto dēkaini Māri Saukānu, un abi kopā devās pie latviešu autoinženiera – tehnisko dullību pārpilnā Andra Dambja, lai viņš palīdzētu realizēt sapni par latviešu līdzdalību slavenajā tuksneša rallijreidā.

    Patiesībā tā nebija nejaušība, jo Āža stūrmanis Ainārs Princis Dambi, kuram Ogrē ir labu slavu iemantojis autoserviss, pazina vēl no autokrosa laikiem. Pēc vāģu pārbūves Āzis un Saukāns ar līdzbraucējiem divās mašīnās devās uz Krieviju, lai piedalītos Renē Meča rīkotajā Master Rally.

    Tas bija laiks, kad Krievijas naftas miljardieru bagātība brieda straujāk nekā pīrāgu mīkla māla bļodā.

    Ar sen neredzētu siltumu atkal uzplauka vēsturiskās franču un krievu savstarpējās simpātijas. Šajos apstākļos Master Rally nonāca Eurosport un citu sporta kanālu ēterā, bet bagāto krievu intereses tuvojās Dakaras rallijam. Toreiz Āzim par līdzbraucēju devās Valdis Purvinskis, kura fizmata izglītība un prasmes orientēšanās sportā lieti noderēja arī rallijreida stūrmaņa krēslā – jo īpaši stepēs pie Kaspijas jūras. 2002. gadā Master Rally nekādi dižie panākumi un lolotās virsotnes iekarotas netika, taču latviešu ekipāžas izturēja visu garo maršrutu Sanktpēterburga – Novorosijska, iepazinās ar auto pasaulē nozīmīgiem ļaudīm un nodibināja svarīgus kontaktus ar Krievijas biznesa varenajiem.

     Pēc finiša Čīles galvaspilsētā Santjago.

    Dakaras rallija aicinājums

    Jāatzīst, ka pirmsākumā Dakaras rallijs ir franču pasākums, jo Ziemeļāfrika ir gallu otrās mājas. Vēlāk līdz ar komercializāciju tas ieguva globālu nozīmi, upurējot nacionālo identitāti. Pašlaik Dakaras rallijs ir tik ļoti komerciāls un dalības maksas tik augstas, ka tik mazas valsts kā Latvija pārstāvjiem bez sponsoru atbalsta atgriešanās trasē ir neiespējama.

    Vidējā dalības maksa auto ekipāžai, kas sastāv no pilota un stūrmaņa, kā arī tehniskā atbalsta kravas mašīnas (triju cilvēku komanda) ir 70 000 eiro.

    Tā ir komandas dalības un uzturēšanās maksa bez tehnikas nodrošinājuma un degvielas izmaksām. Pirmajā latviešu dalības gadā (2004.) viņu pārstāvētajā kategorijā bija 176 ekipāžas, taču pašlaik auto kategorijā atlikusi 81. Iznāk, ka dalībnieku sastāvs ir samazinājies uz pusi. Par spīti visam, Jānis Āzis atgādina veco parunu, ka katrs jūk prātā citādi. Viņa mērķis ir nodzīvot interesantu dzīvi, tādēļ arī nav nācies nožēlot nevienu hobijam iztērēto santīmu vai centu.

    Nu jau kādu laiku Ziemassvētki un jaunais gads ir aizvadīti mājās, varbūt atkal ir pienācis laiks gadu miju sagaidīt rallija mašīnā? Oscar esot sagatavots un gaida. Tas nekas, ka ir pagājis laiks un rūpnīcas komandās radītas ļoti nopietnas mašīnas. Āzis ir pārliecināts, ka pēdējie viņi nepalikšot un arī desmitie no beigām ne. Vajagot tik mazliet patrenēties, lai 2,3 tonnas smago oskaru ar 700 l aviācijas benzīna tvertni aizmugurē vadītu tikpat veikli kā 1,8 tonnas smagu Mini. Nekad nesaki nekad!

    Uzziņai

    Jānis Āzis

    • Dzimis 1960. gadā
    • Mācījies Bauskas 1. vidusskolā, RPI Aparātbūves fakultātē
    • Bijis Latvijas jaunatnes izlases dalībnieks vieglatlētikas daudzcīņā
    • Sešas reizes (2004.–2009. g.) piedalījies Dakaras rallijā
    • 2004. gadā izcīnījis labākā debitanta titulu
    • AS Elijas projekts valdes priekšsēdētājs
    • Precējies, ir pieauguši meita un dēls

    Intervijas publikācija - 2017. gada janvāris

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

    Satura mārketings

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Personības

    Vairāk

    Skaistums un mode

    Vairāk

    Bērni

    Vairāk

    Māja un dārzs

    Vairāk

    Izklaide

    Vairāk

    Labākai dzīvei

    Vairāk

    Aktuāli

    Vairāk

    Abonē