Rīga +5°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Automodelisma pirmsākumi
Trases automodelisma aizsākumi meklējami ASV, kur entuziasti aizrāvās ar dzelzceļa modelismu, līdz tas turpinājās arī miniatūru autotrašu veidolā. Latvijā šis sports ienāca 70. gados un pie sacīkšu pultīm jau tolaik atradušies arī tādi nopietni autosporta vīri kā Ivars Caune un Andris Dambis. Šī sporta entuziastus un dalībniekus var iedalīt divās kategorijās.
Pirmie – jaunieši līdz 25 gadu vecumam, kuriem ir milzīga zinātkāre un daudz brīvā laika, taču ierobežots finansiālais resurss. Šajā vecumā tehnikas trūkums tiek kompensēts ar talantu, ko brīvajā laikā iespējams uztrenēt. Otrā grupā ir braucēji no 25 līdz 65 gadiem. Tas nozīmē, ka finansiālos līdzekļus var ieguldīt tehnikas attīstībā, tā kompensējot laika trūkumu kvalitatīviem treniņiem. Lielākoties šādos gadījumos aprīkojums ir labs, taču braukšanas prasmes nav tik augstas.
Darbs un adrenalīns
Jānis Nabokins ar automodelismu sastapās 80. gadu vidū, kad tika aizvests uz Valmieras Tehniķu staciju. Tieši tobrīd kļuva skaidrs, ka par nākotnes hobiju vai profesiju nekļūs dejošana, teniss vai kuģu modelēšana, bet gan tieši mazie sporta auto un to trases. Jau no pieciem gadiem startējot sacensībās un uzkrājot zināšanas 30 gadus, Jānis ir viens no jaunākajiem automodelisma speciālistiem ar lielu pieredzi.
Atšķirībā no ASV, kur automodelisms ir kā šovs, Latvijā tas saistīts ar bērnu un jauniešu izglītību un attīstību. Par šādu filozofiju ārzemnieki nereti ir ļoti izbrīnīti.
Zviedrijā ar to nodarbojas privātie klubi, pulcējot apkaimes bērnus, un izmaksas sedz pašvaldība, bet Somijā ārpusstundu darbu organizē baznīca. Latvijā jauniešu centros skolēniem ir iespēja apgūt šīs nozares pamatus, darbojoties ar elektroinstrumentiem, lodējot, izgatavojot auto un vēlāk piedaloties sacensībās.
Kā atzīst Jānis, tad 90% no tiem, kas sākuši jau no bērnības nodarboties ar automodelismu, vēlāk pabeidz RTU kā arhitekti, programmētāji, būvkonstruktori vai elektroinženieri. Viņam šķiet komiska situācija, ka jaunieši prot programmēt, bet putnubūrīti uztaisīt nemāk, tāpēc iesaistīšanās automodelismā ir ļoti vērtīga praktiskā pieredze. Tas ir bezmaksas hobijs, kur līdzekļi nepieciešami vien modelīša izstrādē.
Automodelisma pulciņš
Latvijā ir aptuveni 20 trases, un mācību gada laikā notiek daudz sacensību. Šī nodarbe īpaši populāra kļuvusi Vidzemē. Automodelisma pasniedzējs Andris Taurītis atklāj, ka Valmierā bērnu vēlme iesaistīties šajā aktivitātē ir tik liela, ka visus nav iespējams pieņemt. Regulāri uz pulciņu nāk ap 30 jauno braucēju, kuru pieredze šajā jomā ir, sākot no vienas dienas līdz pat vairāk nekā 10 gadiem.
Tas nozīmē, ka audzēkņi cits citu var pamācīt, palīdzot pedagogam. Iespējas sacensties ir plašas gan ar pašmāju braucējiem, gan labākajiem ārzemju pārstāvjiem. Latvijā tiek rīkoti dažādi sacensību seriāli. Vidzemes seriālā 40 km rādiusā ir sīva konkurence – Rūjiena, Mazsalaca, Bērzaine, Valmiera un Limbaži. Tuvākajā nākotnē šim pulkam varētu pievienoties arī Cēsis un Valka. Papildu sacensības risinās arī Rīgas–Jelgavas–Bauskas kausā un Kurzemes kausā.
Divreiz gadā Rīgas Motormuzeja telpās notiek Latvijas čempionāts. Tālāk seko Baltijas kauss, kuram ir senas tradīcijas, un tas risinās jau 30 gadu. Pērn Valmierā notika Austrumeiropas čempionāts, un šogad šis gods piešķirts Ventspilij. Draudzīgi pasākumi, kuros var noķert adrenalīna devu. 2016. gadā tika rīkotas sešu stundu Le Mans sacensības, astoņām jauniešu komandām cenšoties nobraukt visvairāk apļu.
Andra audzēkņi uzvarēja ar 150 apļu pārsvaru, un panākumu atslēga bija... riepu balansēšana. Jā, arī šādām tehniskām niansēm mazajiem auto ir liela nozīme, un uz katru apli var rasties pat 0,1 s handikaps, kas šajā sporta veidā ir daudz.
Pats sev mehāniķis
Atšķirībā no lielā autosporta, kur tehnisko darbu paveic komanda, šeit vienlaikus jābūt gan mehāniķim, gan braucējam. Kā pats būsi auto saskrūvējis, tā arī sacensībās būs jābrauc. Pirms katra pasaules čempionāta ir divu nedēļu sagatavošanās posms, kurā jāatrod īstie regulējumi attiecīgajai trasei un jāizprot trases konfigurācija.
Visiem ir vienādas riepas un motori, tāpēc braukšanas pieredze ir būtiskākā. Sacensību laikā sportistiem jāizbrauc visi trases celiņi, noslēgumā summējot visus laikus. PČ trases garumam jābūt vismaz 40 m, un garākā no tām ir ASV čempionātam veidotā Jāņa trase, kuras garums ir 52,8 m un apļa laiks ilgst 7 sekundes. Pasaules čempionāts kļūst arvien populārāks, tāpēc ir noteikts 120 dalībnieku limits. Katrā valstī notiek atlase, un Latvijai ir viena no lielākajām delegācijām. No Lietuvas un Igaunijas kopā ir četri braucēji, bet mums četrreiz vairāk.
Līdzīgi kā citos sporta veidos, lai kļūtu par čempionu, visa dzīve jāpakārto šai nodarbei. Labāko desmitnieks praktiski tikai nodarbojas ar braukšanu trasē un ceļošanu uz sacensībām dažādos kontinentos.
Ir jābūt psiholoģiski noturīgam, kājas un rokas šeit nedrīkst trīcēt. Kļūdīties ir ļoti vienkārši – pārāk ātrā iebraukšana līkumā, nepareiza riepu izvēle vai cita sīka nianse, un cīņa jau vairs nenotiek par TOP 10, bet gan par 30–40 vietu. Vēlme uzvarēt ir liela, tāpēc ir bijuši gadījumi, kad tiesneši pieķēruši dalībniekus krāpjoties. Lai arī tam ir nepieciešamas izcilas zināšanas un tehniskais resurss, pasaules čempionātos ir bijuši gadījumi, kad sportists pieķerts, braucot ar pārtītu rotoru vai citu modifikāciju, kas neatbilst reglamentam. Sods ir bargs – diskvalifikācija.
Auto
Modeļu klases tiek sadalītas pēc motoriem un šasijām. Viss sākas ar demokrātisko tautas klasi, kurai tiek uzstādīti mazjaudīgi dzinēji un spēcīga šasija. Maisiņš ar nepieciešamajām detaļām auto uzbūvēšanai izmaksā aptuveni 50 eiro, un atkarībā no treniņu biežuma ar to varēs iztikt aptuveni gadu. Lielākais nodilums veidojas riepām un kontaktiem.
Latvijas čempionātā ir speciāls nosacījums, ka skolēnam pašam ir jāsaliek savs sporta auto, lai rastos izpratne par tā uzbūvi un darbības principiem. Šeit liela loma ir pasniedzējam – tas nereti uzskatāmi arī atspoguļojas bērna rezultātos. Augot līmenim, aug arī braucamo uzbūves sarežģītība, un uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi tie, kuri spēj izveidot topa klases auto. Neskaitāmi eksperimenti, nianses, detaļu atlase, un tā visa pamatā – fizika. Līdzīgi kā F1, arī šajā sportā praktiski nav iespējams iegādāties jau gatavu šā gada modeli, pat ar lieliem naudas resursiem. Labākajā gadījumā var cerēt uz pērno gadu čempionu bolīdiem.
Elites braucēji izmanto Le Mans sporta modeļu prototipus, kopējot to virsbūves un krāsojumu. Niknāko auto ātrums taisnē spēj sasniegt 100 km/h, apli veicot ātrāk nekā trīs sekundēs. Lai startētu šādā līmenī, nepieciešamas gadiem ilgas braukšanas iemaņas. Kļūda šādā ātrumā var maksāt dārgi, un ietriekšanās bortā nozīmē ļoti stipri bojātu auto.
Vidējās klases mašīnas maksā ap 500 eiro, bet pasaules čempionāta finālbraucienu dalībnieku automašīnu cenas vidēji svārstās no 700 līdz 1000 eiro.
Interese par trases automodelismu ir arī no autoražotājiem. 2007. gadā Škoda atbalstīja PČ Slovākijā, un visi dalībnieki brauca ar Škoda prototipu virsbūvēm. 2013. gadā Ukrainā Toyota atbalstīja PČ norisi ar telpām, un sacensības notika auto salonā. Tautas klase brauca ar Toyota virsbūvēm. Tieši šajā klasē virsbūves tiek mainītas pēc čempionāta lokācijas vietas un attiecīgās valsts nacionālās automašīnas. Itālijā sacensības notiek ar Alfa Romeo prototipiem, Anglijā – ar Aston Martin, Zviedrijā – ar Volvo.
Automodelisma trases
Maziem auto nepieciešamas lielas trases, un tieši Latvija ir viena no retajām pasaules valstīm, kurā tiek radītas augstas kvalitātes un sarežģītības trases. Viens no iemesliem, kāpēc Jānis uzsāka darboties šajā lauciņā, – līdzšinējo trašu zemā kvalitāte. Vecie meistari ar to vairs nenodarbojās, bet jaunu vietā nebija, tāpēc dažas trases tika veidotas pašrocīgi, tas atspoguļojās izpildījumā. Neapstrādātas salaiduma vietas, nelīdzenumi un citi trūkumi, kas traucēja aizvadīt plūdenu braucienu.
Uzsākot darbu no nulles un tikai ar paša iniciatīvu, triju gadu laikā Jānim izdevies kļūt par vienu no labākajiem sava amata meistariem pasaulē.
Tik augstā līmenī visā pasaulē ar to nodarbojas vien trīs cilvēki trijās valstīs – Brazīlijā, Zviedrijā un Latvijā. Šobrīd trašu veidošana notiek Cēsīs, pateicoties plašo telpu pieejamībai. Tas ir viens no lielākajiem izaicinājumiem, jo trašu izmērs ir liela problēma – jauniešu centriem ir grūtības izbrīvēt tik daudz vietas. Piemēram, Anglijā tiek īrēti tukši lielveikali un citas ietilpīgas vietas sacensību norisei. Jānis ironizē, ka lielākie konkurenti trašu automodelismam ir dejotāji, jo, tiklīdz tiek izbrīvēta kāda lielāka telpa, tā tautiskajam deju solim tiek dota priekšroka.
Materiāli
Par trases pamatmateriālu tiek izmantots Latvijā ražots finieris, kas ir dārgāks nekā ārzemēs izmantotais MDF (presēts kartontipa materiāls), taču krietni kvalitatīvāks. Trašu konfigurācija katru gadu kļūst arvien sarežģītāka, mainoties pagriezienu ģeometrijai un rādiusiem, taču nosacītā astotnieka forma paliek nemainīga, lai celiņi būtu vienāda garuma.
Līdzīgi kā Biķernieku trases elkoņa līkums, arī automodelisma trasēs populārākas kļūst lēzenas līkumu kaskādes ar asām beigām, padarot maršrutu īpaši viltīgu. Tas ir liels izaicinājums trašu veidotājiem. Ar aci šķietami līdzens posms var būt gluži kā NASCAR trase, līkuma leņķim izmainoties par 15 grādiem. Trase tiek sadalīta 100 atsevišķās sekcijās, lai būtu iespējams precīzi noteikt uzvarētāju tad, ja vairāki braucēji nobraukuši vienādu apļu skaitu.
Trases izgatavošana ilgst aptuveni mēnesi, un lielu daļu laika aizņem materiālu sagatavošana, kā arī līmes un krāsas nožūšanas process. Kvalitāte ir prioritāte, tāpēc to nevar uzskatīt par rūpniecisku procesu. Gluži kā pulksteņu ražošanā, gan auto, gan trases tiek izveidotas ar milimetru precizitāti.
Trases izmaksas
Nelielas trases izmaksas ir aptuveni 4000 eiro. Liela daļa izmaksu ir nemainīgas, jo trases komplektā ietilpst arī pultis, sacīkšu mašīnas, elektroinstalācijas, trases barošanas bloks un ļoti jutīga datorprogramma, kas spēj skaitīt apļa laikus pat līdz sekundes tūkstošdaļai, līdzīgi kā F1 sacensībās. Beigās uz ārzemēm tiek nosūtīts 100% Latvijā veidots produkts, jo arī elektrisko pulšu veidotājs ir no Latvijas un kļuvis par vienu no pieprasītākajiem meistariem pasaulē.
Lielākās trases jau sasniedz 10 000–15 000 eiro cenu amplitūdu, jo papildus ieguldītajam darbam jārēķina arī transportēšanas izdevumi un montāža.
Pārvadāšanai tiek nereti izmantots kravas auto vai kuģa konteiners. Automodelisma trases vidējais kalpošanas laiks ir aptuveni 20 gadi, un to ilgmūžību pierāda dažas Latvijas pilsētas, kurās vēl atrodamas pagājušajā gadsimtā izgatavotas trases. Rūjienā bērni brauc 70. gadu trasē, un atšķirība starp jaunā tipa produktiem braukšanas ziņā ir milzīga.
Pēc abu meistaru vārdiem – gluži kā starp žiguli un Mercedes-Benz. Vecajās trasēs nav iestrādāta mašīnu bremzēšanas iespēja un regulācija, kā arī daudz citu nianšu. Valmierā turpretim atrodas pasaulē viena no sarežģītākajām trasēm, kas ir 44 m gara. Meistaru rīcībā ir arī mazākas trases, kuras tiek izmantotas kā prezentācijas materiāls gan šeit, gan ārzemēs. Pasūtījumi šobrīd ir nokomplektēti visai vasarai. Tie nāk no ASV, Zviedrijas, Somijas, Itālijas, Vācijas, Igaunijas, Anglijas.
Galvenokārt pie latviešu meistariem vēršas profesionāļi, un jau vairākus gadus pie mums tiek izgatavotas pasaules čempionāta trases. Gadu iepriekš tiek saskaņots trases projekts, un, ja organizatoriem precīzu vēlmju nav, latviešu meistari nāk klajā pat ar 10–15 skiču variantiem un ieskatiem, kā trasi varētu izveidot. Arī PČ trase Itālijā arī ir latviešu veidota. Lai arī treniņprocess visiem, izņemot mājiniekiem, ir vienāds, tas var dot zināmas priekšrocības, jo mūsu sportistiem ir zināma trases specifikācija.
Otrs lielākais pasūtītāju skaits ir – privātie klubi un jauniešu centri. Šobrīd 31 m gara trase tiek pakota tālajam ceļam uz Tenerifi, kur tā atradīsies atpūtas centrā un kalpos par tūrisma izklaides objektu. Tālāk seko privātais sektors, pasūtot trasi lietošanai mājās. Piemēram, no Somijas kāds privātais auto kolekcionārs pasūtījis 30 m garu trasi, lai dēlam būtu iespēja trenēties.
Pasaules līmenis
Vadošā valsts automodelismā ir Čehija, kurai seko Zviedrija, savukārt Latvija kopā ar Itāliju noslēdz vadošo trijnieku. Čehijas panākumu pamatā ir ne vien lieliski braucēji, kas šobrīd ieņem galvenās trīs pozīcijas pasaules čempionāta ieskaitē un atrodas elitē jau no 90. gadiem, bet ir arī iespaidīgas zināšanas un resurss tehniskajā jomā. Kamēr Latvija visas detaļas tikai importē un liek kopā, Čehija, ASV un Itālija ir vadošās valstis vairāku komponenšu ražošanā.
Čehiem ir pasaules līmeņa šasijas, un divi no galvenajiem inženieriem paralēli strādā atomelektrostacijās. Kā atzīst abi meistari, arī Latvijai ir visas iespējas būt pirmajiem. Jo vairāk spēsim ražot paši, jo gūsim lielāku pieredzi, kas dos rezultātu arī sacensībās. Tehnikas attīstībā mums vēl ir nepieciešami vairāki gadi, taču labi braucēji mums ir jau šobrīd.
Jānis Nabokins ir vienīgais latvietis, kuram izdevies divreiz uzvarēt pasaules čempionāta posmā, turklāt arī varenās Čehijas mājas trasē.
Labojot trases apļa laika rekordu, ASV PČ tika iegūta otrā vieta. Tas ļāvis ierindoties PČ kopvērtējumā ceturtajā vietā, kamēr septīto vietu ieņem cits pašmāju braucējs Raivis Jansons. Latvijas braucēji spējuši radīt konkurenci pēdējos piecus gadus, tas ir ievērojams progress. Braucēju skaita ziņā ASV vai citas lielvalstis objektīvu apsvērumu dēļ, protams, neizdosies apsteigt.
Vācijā braucēju skaits sasniedz 15 000, Latvijā to ir aptuveni 300, no kuriem 15 aktīvi piedalās augsta līmeņa sacensībās. Abi profesionāļi atzīmē – jau šobrīd ir izdarīts liels darbs un patīkami redzēt darba augļus. Līdzšinējās uzvaras ļāvušas Jāņa Nabokina vārdam pasaulē izskanēt plašāk. Sportistu un trašu būvētāju zina vietās, kur viņš vēl nekad nav viesojies.
Rezumējums
Trases automodelisms ir viens no retajiem autosporta veidiem, kurā Latvija ieņem vadošās pozīcijas pasaulē – ne tikai braukšanā, bet arī trašu būvēšanā!
