Rīga +6°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
14
-
1
-
0
-
3
-
0
-
0
-
0
-
Bērnību Jānis ir pavadījis Biķernieku trases tuvumā, un šī smarža ir dziļi iesēdusies un jūtama vēl joprojām. «Esmu dzimis un audzis Rīgā. Mūsu dzīvoklis atradās Eizenšteina ielā, tieši pretim Biķernieku trases galvenajiem vārtiem. Vēl tagad atceros, kā 80. gadu vidū ar tēti karstā vasarā gājām cauri mežam.
Mežs smaržo pēc siltām skujām un benzīna sajaukuma, rokās Veldze ražotā pepsikola, bet apkārt Volgas sacensības. PSRS laikā tas bija liels notikums, ja uz sacensībām atbrauca kāds skandināvu sportists. Ar vietējiem čaļiem devāmies pie sētas un braucējiem prasījām kādu Marlboro uzlīmīti – tajā laikā šādi suvenīri bija liels deficīts.»
Tehnika
«Tehnika man vienmēr ir bijusi tuva, tomēr autosportā iesoļoju tikai tīņu gados. Vispirms pabeidzu Jāzepa Mediņa Mūzikas skolas vijoles klasi, vēlāk absolvēju VEF Basketbola skolu. Mans krusttēvs strādāja M&Co kartinga hallē, kur atrodas tagadējā Ātruma cilts halle. Viņš man katrā dzimšanas dienā dāvināja dāvanu karti izbraucienam ar kartingu. Tas ielika sava veida pamatu.
Protams, laukos vectēva mopēds tika pārskrūvēts reizes simts, tikai tādēļ, lai tas ietu ātrāk nekā citiem čaļiem. Tad sekoja pirmais auto (BMW), un kopā ar šī kluba biedriem bijām vieni no pirmajiem, kas Rullīša trasē rīkoja amatieru sacensības. Uzrādīju labus rezultātus un sapratu, ka man uz to ir ķēriens.»
Atmiņas
«Atceros, ka pie Biķernieku galvenajiem vārtiem, kas veda uz starta finiša taisni, sēdēja tiesnese – Lūcijas tante. Kad bijām bērni, mūs nelaida stāvēt pie šiem vārtiem, jo tas bija bīstami. Lūcijai bija dobja, raupja balss, un pret allaž dusmīgo dāmu mums bija bijība. Kad kļuvu par autosportistu, atceros pirmo reizi, kad braucu caur šiem vārtiem uz starta taisni.
Manā priekšā tā pati Lūcijas tante man atver vārtus un saka – lūdzu! Tas bija emocionāli ļoti spēcīgs pārdzīvojums. Vēlāk ar viņu iepazinos un mums bija ļoti patīkamas attiecības. Katru reizi, kad devos uz staru, viņa mani apstādināja un noskaitīja pantiņu saistībā ar saulīti un lai finiša karogs man pirmajam atnāk.»
Autosports
«Mana apzinīgā sportiska karjera sākās vēlu – 25 gadu vecumā. Tolaik Arčers auto īpašnieks Dins Bergans-Berģis man piedāvāja Opel Astra, kas kādreiz bija izmantots sacensībām, bet tobrīd bija palikusi vien virsbūve un drošības karkass. Pateicoties sponsoriem, auto izdevās uzbūvēt un divus gadus startēt Nacionālajā klasē. Vēlāk sākās krīze – sponsoru nauda beidzās, tāpēc nolēmu paņemt radošo pauzi.
2011. gadā nolēmu atgriezties šajā ieskaitē un vēlreiz atjaunoju tieši to pašu Astra, kas jau atkal izjauktā stāvoklī atradās Dina pagalmā. Šoreiz nolēmu auto nevis īrēt, bet iegādāties savā īpašumā. Vēlāk iepazinos ar sporta auto būvētājiem Jap-Factory un Mareku Matvejevu, kas manā tālākajā karjerā bijis ļoti nozīmīga persona – gan kā sacīkšu inženieris, gan kā padomdevējs un treneris.
2011. gadā vienā no sacensību braucieniem izcīnīju savu pirmo uzvaru, pēc tam divus gadus kļuvām par vicečempioniem. 2015. gadā noslēdzu līgumu ar ģenerālsponsoru Rexona, uzsākot dalību ļoti nopietnā līmenī. Par to lielā mērā jāpateicas manam brālim Intam Vankam, kas allaž bijis līdzās arī sacensībās un bijis nozīmīgs manā karjerā.
Tajā gadā no čempiona titula mani šķīra vien 2 punkti, jo pēdējās sacensībās saņēmu 20 sekunžu sodu par apdzīšanu pie dzeltenā karoga. Vēl joprojām tam nepiekrītu, un šī strīdīgā situācija man maksāja čempiona titulu. Brīdi, kad jau trešo reizi kļūsti par vicečempionu, tu sāc domāt… Sezonas starpposmā strādāju daudz ar sevi un psiholoģiju.
2016. gadu iesākām ļoti apņēmīgi, un pēdējās sezonas sacīkstes kļuva par nozīmīgākajām manā karjerā. Lai iegūtu čempiona kausu, pirmajā braucienā bija jāizcīna uzvara. Sākoties braucienam, izdevās izvirzīties vadībā, taču piektajā vai sestajā aplī pārāk optimistiski izgāju uz starta taisnes. Aizmugure slapjajā līkumā izslīdēja, un auto, pārlecot bāri bortam, ielidoja akmeņos.
Šajā brīdi domāju – vai tas tiešām ir mans liktenis palikt otrajam? Pilnīga apātija. Atgriežoties trasē, atsitu riteņus pret augsto apmali, sabojājot savirzi, līdz ar to stūre līdz sacensību beigām bija šķība. Par laimi, slapjā trasē allaž esmu bijis spēcīgs, turklāt šādos apstākļos ģeometrijas problēmu jūt mazāk. Pēdējā aplī noķēru līderi, pat izdevās viņu apdzīt, tā nodrošinot sev pirmo čempiona titulu.
Gadu vēlāk uzvarējām visas sacensības un arī 2018. gadā priekšlaicīgi jau nodrošinājām titulu. Trīs tituli pēc kārtas – Nacionālajā klasē iepriekš pat nebija bijis divkārtējais čempions. Un tas viss ir sasniegts ar vienu un to pašu auto. Paredzu, ka 2019. gads varētu būt pēdējais, kad es ar šo auto braucu. Pārdot gan to netaisos, saglabāšu kā relikviju. Emocijas, atmiņas un ieguldītā nauda neatsvērs auto pārdošanas vērtība.»
Psiholoģija
Vaicājot, kāpēc visus šos gadus tieši autošoseja, Jānis atklāj, ka šajā sporta veidā ir liels šarms. «Biķernieku trases dēļ nokļuvu autošosejā – sākotnēji pat nezināju par rallija vai autokrosa eksistenci.
Piemēram, rallijā tu sacenties ar sevi un laiku, turpretim autošosejā man patīk bara instinkts, starts, pirmais līkums. Tā ir eiforija. Tev jāpieņem miljons lēmumu sekundes desmitdaļās.
Autošosejā ir smalka psiholoģiskā spēle, ko tu nemitīgi spēlē ar saviem pretiniekiem. Tas nenotiek tikai trasē, veicot apdzīšanu. Sociālo tīklu ieraksti, sarunas boksos – tas viss var atstāt iespaidu uz sāncenšiem, un to tu sāc saprast ar pieredzi.»
Mašinērija
Komentējot situāciju par autosporta attīstību un klātienes apmeklētību, pieredzējušais pilots norāda, ka esam ierauti pārmaiņu procesā. «Tas nav tikai pie mums – arī Eiropā tribīnes nemaz nav tik pilnas. Cilvēki sportu tagad skatās citādāk. Telefonā, televizorā, planšetē. Tu vari sauļoties pludmalē un skatīties gonkas. Turklāt ne visiem ir iespējas atbraukt uz Rīgu un apmeklēt sacensības klātienē. Uzskatu, ka ir jādodas televīzijas virzienā, tas milzīgi paplašina auditoriju un piesaista sponsorus, » secina Vanks.
«Domāju, ka arī nākotnē tādi FIA čempionāti kā F1, WRC, WTCR un pasaules rallijkrosa čempionāts (World RX) būs vieni no galvenajiem spēlētājiem. Piemēram, F1 manā skatījumā nebeigsies nekad, tā ir pārāk liela mašinērija, lai arī pilotam iespējas tur nokļūt ir krietni mazākas nekā laimēt loterijā. Neizbēgami, bet esam ceļā uz elektrifikāciju. Pateicoties apjomīgiem līdzekļiem, attīstās Formula E čempionāts.
Lai arī šobrīd elektroauto formāts izturības sacensībām nav piemērots, rallijkrosa īsajiem braucieniem tas būtu tieši laikā. Elektroauto ir ātri un forši, bet autosportā dodu priekšroku lineārajam atmosfēriskajam, nevis turbo vai elektromotoram. Esmu pilnīgākais benzīngalva.»
ABC Race
«Kad beidzās 2017. gada sezona, sāku prātot par Latvijas autosporta attīstību no braucēja perspektīvas. Ja braucējs ir izgājis kartinga skolu, grūti uzreiz tālāk braukt – nepieciešamie līdzekļi ir kosmiski. Kādreiz Nacionālā klase bija lētākā ieskaite, taču šobrīd to grūti saukt par budžeta sacīksti – šeit sporta auto uzturēšana ir lētāka nekā žiguļu un volgu sacensības, tomēr, ja gribi uzvarēt, jāinvestē ne mazāk kā 15 000 eiro.
Paralēli strādāju arī par sportiskas braukšanas treneri. Sastapos ar situāciju, kurā cilvēks atbrauc ar 600 ZS Evolūciju un saka – man nesanāk, tāpēc ka pietrūkst vēl papildus 50 ZS. Es saku – nē, tev vienkārši pietrūkst treniņa un saprašanas par to, ko tu dari.
Problēma ir tajā, ka entuziasti skrien pakaļ mašīnai, neattīstot sevi. Tas ir gluži kā mēģinājums izdzīvot mašīnā.
Lai piesaistītu jaunas asinis autosportam un attīstītu jauno braucēju iemaņas, radās ideja par ABC Race radīšanu, kalpojot kā trepītes ceļā uz Nacionālo klasi. Šīs ir standarta automašīnas, bet ar pilnu drošības aprīkojumu – drošības karkass, jostas, sēdekļi utt. Tehniski auto drīkst pārveidot ļoti minimāli – jāsaglabā pat oriģinālā gaisa filtra kaste.
Motora tilpums nedrīkst pārsniegt 1,4 l, un tā standarta jauda nedrīkst būt lielāka par 75 ZS. Lai uzvarētu, vajag ļoti labi braukt, jo auto ir lēns. Faktiski braucēji jau no paša starta apdzen mašīnu un tālāk jau pulē savas braukšanas iemaņas. Tiklīdz nedaudz par daudz sagriez stūri, nospied par daudz bremzi – tu zaudē ātrumu, kuru nevar tik ātri atgūt. Jābrauc ārkārtīgi precīzi.
Svarīgi, ka izmaksas ir demokrātiskas. Gatava mašīna, to būvējot no nulles, maksā aptuveni 4000 eiro. Tehniskos noteikumus tuvākos 2–3 gadus nemainīsim, lai nerastos situācija kā citās klasēs, ka ik sezonu kaut kas tiek mainīts un jāinvestē nauda. Vienreiz uzbūvē un brauc. Pirmās sacīkstes tika aizvadītas Riga Summer Race laikā ar tiešraidi. Tā bija vienkārši fantastika!
Latvijas mērogiem atsaucība debijas gadā bija ļoti liela – pirms sezonas atklāšanas sacensībām tika uzbūvēts vairāk nekā 10 mašīnu. Šobrīd skaits pieaudzis aptuveni līdz 15 mašīnām, šoziem tiek būvētas jaunas. Visi, kas pirmajā gadā startēja, tie nebija profesionāļi vai citu disciplīnu pārstāvji. Mehāniķi, biroju darbinieki – plašs spektrs. Nākotnē varbūt izveidosim vēl vienu pakāpienu starp šo un Nacionālo klasi, izveidojot ABC Race ieskaiti ar 2,0 l mašīnām un 150 ZS motoriem.»
Braukšanas kultūra
«2015. gada rudenī kļuvu par DBS direktoru. Lai arī sākotnēji šaubījos, vai autoskola būs mans aicinājums, tagad varu viennozīmīgi teikt, ka šis bija viens no labākajiem lēmumiem manā dzīvē.
Statistika rāda, ka 80% vadītāju uzskata, ka brauc labāk nekā citi, taču realitātē mēs pārvērtējam savas vadīšanas prasmes.
Veicot mācības, mēs redzam vidējo sagatavotības līmeni. Jāsaka, kā ir – līmenis ir diezgan bēdīgs. Cik ir tādi, kas domā, ka viņiem to nemaz nevajag, un brauc vēl sliktāk?
Mēs dzīvojam tādos platuma grādos, kur šoferītim jābūt tik labi sagatavotam kā nekur citur pasaulē. Viņam jāprot braukt jebkuros apstākļos – tumsā, sniegā, lietū, karstumā, aukstumā. Ne velti Skandināvijā ir ilgs mācību process tiesību iegūšanai. Jābrauc tumšajā laikā, vēlāk arī pa trasi. Teorētiski, arī mūsu tiesību iegūšanas procesā būtu jābrauc tumsā un pa sniegu, bet ko darīt, ja tiesības liec vasarā?
Kurš braukšanas instruktors tevi mācīs naktī? Vairākās ES valstīs drošas braukšanas mācības ir obligātas, un mums šim piemēram vajadzētu sekot. Valstiskā līmenī tas nebūtu populārs lēmums, jo tas sadārdzinātu mācību procesu, turklāt mums ir tikai viens poligons.
Kopumā satiksmes kultūra uzlabojas, un cilvēki sāk par to vairāk domāt. Mēs redzam, kā brauc citās valstīs, un arī sevi vēlamies pieskaitīt pie attīstītas pasaules daļas. Pirms 10 gadiem neviens nestājās pie gājēju pārejas. Tagad arī saprotam, kas ir rāvējslēdzēja princips. Zināmā mērā esam izcīnījuši cīņu ar dzērājšoferiem un jostu nelietošanu, taču telefons ir jaunā sērga. Telefona lietošana pie stūres ir kā braukšana ar aizvērtām acīm. Pat lielisks autosportists neprot braukt ar acīm ciet. Tas ir tikai laika jautājums, kad notiks negadījums.
Ir skaidrs, ka agresija pie stūres ne pie kā laba nenoved, tomēr šeit ir svarīgi atzīmēt arī otru sugu – lēnos braucējus. Agresori lielākoties rada problēmas paši sev, taču lēnie vadītāji rada visiem pārējiem, savā ziņā radot vēl lielāku ļaunumu.
Tas veicina negācijas, liekas apdzīšanas. Turklāt vidējais autovadītājs nemaz neprot apdzīt.
Braucot pa vienas joslas šosejām, ātri vien nākas atskārst, ka tu jau trīs reizes esi gandrīz neizdzīvojis. Kāds atkal nav izvērtējis savas vai mašīnas spējas. Kas attiecas uz auto ar stūri labajā pusē, tad esmu absolūti pret. Papildus sarežģītajiem apdzīšanas manevriem jāskaita arī kreisie pagriezieni un motocikli vasarā. Tomēr nedomāju, ka šī tendence kļūs par aktualitāti.»
Vīzijas
«Ja būtu iespēja, es kādreiz gribētu startēt Spā-Frankošampa Beļģijas trasē. Neesmu tur nekad bijis, varbūt mani uzrunā Eau Rouge līkums, bet, ja šeit izdotos startēt kādā Eiropas sacensību posmā ar TCR vai GT līmeņa mašīnu, šis kļūtu par spožu notikumu manā dzīvē. Tas nav nemaz nereāli, viss ir finanšu jautājums.»
Vaicāts par saviem dzīves elkiem, Jānis atsauc atmiņā Airtona Sennas citātu: «Man nav elku. Es apbrīnoju darbu, centību un kompetenci.» Tomēr viņš zina nosaukt motivētāju. Tas ir Gabriele Tarkvīni, kas 56 gadu vecumā tikko kļuva par WTCR čempionu. «Tātad man viss vēl priekšā!» smejot saka Jānis.
Uzziņai
Jānis Vanks
- Dzimis 1979. g.
- No 2015. g. DBS direktors.
- 2012., 2013. un 2015. gadā vicečempions Nacionālajā klasē.
- 2014. gada sezonā 3. vieta Nacionālajā klasē.
- 2016., 2017. un 2018. gadā čempions Nacionālajā klasē.
- Atziņa: «Nodarbojies ar to, kas tev patiesi patīk, tad viss izdosies.»
Intervija publicēta žurnālā Auto Bild janvāra-februāra 2019. gada numurā.
