• Intervija ar 333 trases dibinātāju Vladislavu Šlēgelmilhu

    Auto
    Aldis Bite
    10. oktobris, 2018
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Auto Bild
    Saruna ar Vladislavu Šlēgelmilhu notika Rīgas Austrumu klīniskajā slimnīcā Gaiļezers piektā stāva vestibilā. Vladislavs jeb Valdis, kā viņu sauc draugi, paziņas un autosporta cienītāji Latvijā, vai Slaviks, kā viņu joprojām dēvē autokrosa un hipodroma auto sacīkšu cienītāji plašajā Krievzemē, par spīti veselības likstām, ir možs un optimisma pilns.

    Ropažu novada domes deputāts un uzņēmējs savu dzīvi iedala posmos, kas visi vairāk vai mazāk saistīti ar autosportu. Paziņas saka – divu lietu dēļ Valdis ir gatavs oponentam rīkli pārgrauzt – aizstāvot savus bērnus un savu viedokli. Dzīvē visu dara pēc moto: «Nav tāds vārds – nevar!» Tagad dzīvē viņš esot noslēdzis 333 trases posmu, saimniecības grožus nododot bērnu Haralda, Nellijas un Sibillas rokās.

    Pats savos desmit dīķos audzē 14 sugu zivis, tirgo filejas un skolo astoņus soda punktus nopelnījušos nesekmīgos autovadītājus. Pēdējos gados laikam stresa bijis par daudz,» viņš nosaka. «Labi, ka ģimenes ārsts mani laikus pārtvēra un novirzīja uz Gaiļezeru. Joki mazi – tēvs aizgāja ar infarktu, kad man bija 10 gadu. Toreiz jau tādu kardioloģijas iespēju nebija,» domīgi nosaka Vladislavs.

    Kartings

    «Latvijā, ja pasaka uzvārdu Šlēgelmilhs, visi zina vien dēlu Haraldu. Nesen dēlam Krievijā, braucot ziemas auto hipodroma gonkas, kāds lūdza nodot sveicienu Slavikam, tā ka tagad esam kviti. Pie stūres esmu kopš četru gadu vecuma, kad tēvs mani sēdināja klēpī. 15 gadu vecumā brālis man lika kravas auto vadīt, stūri turot no pasažiera vietas.

    Atceros – ziemā man bija pa ledus spoguli gaziks ar kūdras kravu jāpārstūrē pāri tiltam. Ar pusbrāli mums bija ļoti labas attiecības, žēl, ka 35 gadu vecumā viņš aizgāja bojā autoavārijā. Kopš 10 gadu vecuma augu bez tēva. Visu, kas man ir, esmu sasniedzis, pateicoties sev, liktenim un mūžā sastaptajiem pareizajiem ļaudīm. Māte ar savu laborantes aldziņu tā īsti mani atbalstīt nevarēja. Esmu Saldus puika. Tādēļ nav jābrīnās, ka, tāpat kā daudzi kurzemnieki, vēlējos iestāties Kandavas sovhoztehnikumā. Agrāk pirms manis mācību programmas bija vien traktoristiem, melioratoriem un elektriķiem.

    1973. gads, kad sāku Kandavā mācīties, bija pirmais, kad sovhoztehnikums uzņēma arī automehāniķus. Pirmajā gadā nodarbojās ar visu ko, tikai ne kartingu. Protams, skatījos gan treniņus, gan sacīkstes, taču pats uzdrīkstēties nevarēju. Otrajā kursā šķita, ka vairs nav jēgas iet, jo skolotājs Hugo Jurševskis komandu komplektēja no pirmkursniekiem. Neapšaubāmi, šis cilvēks ir viens no Latvijas kartinga leģendām. Latvijas un arī visas Padomju Savienības kartinga attīstībā viņa devums ir nenovērtējams. Manā mūžā viņš ieviesa liktenīgas korekcijas. Apstākļu sakritības dēļ Jurševskis bija pedagogs, kuru kartupeļu novākšanas laikā norīkoja pieskatīt mūsu kursu.

    Kolhozs kā jau kolhozs padomju laikā. Tur veči dzēra šņabi un mudināja, lai es viņu vietā ar gaziku vedu kartupeļus no lauka uz noliktavu.

    Tad Hugo redzēja, ka man ir ķēriens braukšanā, un uzaicināja darboties kartinga sekcijā. No 72 cilvēkiem, kas tur sākumā bija, palikām tikai mēs divi ar Edgaru Barkānu, vēlāko PSRS čempionu autokrosā. 1975. gadā sāku braukt kartingā un jau ceturtajā sacīkstē kļuvu par PSRS jauniešu kartinga čempionu. Ja nemaldos, tad toreiz arī Īle dabūja zeltu ar Serpuhovā ražoto 50 cm3 sešu ātrumu kartingu, pārējie visi šajā klasē brauca ar divātrumu kartingu.

    PSRS rūdījums

    Drīz pēc tam 1977. gadā nokļuvu PSRS kartinga izlasē. No 1977. gada līdz 1982. gadam piedalījos PSRS izlasē. 1980. gadā biju pirmais no Latvijas, kas aizbrauca uz Eiropas kartinga čempionāta posmu Bidgoščā Polijā. 1982. gadā man radās iespēja tikt Armijas sporta kluba (ASK) autosporta rotā pie automobiļiem.

    Lai tiktu vaļā no PSRS kartinga izlases, ieģipsēju roku un iestāstīju, ka man tā salauzta.

    Izlasē paņēma citu sportistu. 1983. gadā, pārstāvot Rīgas ASK sporta klubu, man bija trīs žiguļi un iespēja braukt rallija un hipodroma autosacīkstēs. 1985. gadā Bauskā finišēju ceturtais – labākais no Latvijas autobraucējiem (PSRS izlases dalībnieks, Latvijas rallists J. Lavrinovičs palika 11. pozīcijā). Ledusbraukšana man bija iepatikusies jau kopš kartinga laikiem. Šī mīlestība pārmantojās arī uz salona automobiļu sacīkstēm.

    1986. gadā notika PSRS čempionāts ziemas hipodromā Gorkijā, kurā startēja viss PSRS dažādu autosporta disciplīnu zieds, kā arī Toljati, Gorkijas, Ufas un Maskavas autorūpnīcu komandas. Tikai savas pārgalvības dēļ paliku otrais. 1987. gadā Artjomovskā notika sacīkstes – tajās uzvarot (iekļūstot trijniekā), PSRS izlases sastāvā varēja tikt uz Eiropas čempionāta posmu autokrosā. Tā man bija izcila motivācija. Toreiz finišēju trešais, un 1988. gadā kā pirmais no Latvijas PSR startēju Eiropas čempionātā autokrosā.

    Tur, protams, nekādi labie rezultāti nesanāca, jo ar 150 ZS stipriem žiguļiem nevarējām cīnīties ar 400 ZS jaudas Audi quattro vai 600 ZS stiprām Lancia.

    Pāris reižu turpmāko divu gadu laikā desmitniekā tiku. Tad nāca Latvijas neatkarība. Mēs ar Kārkliņu, Cauni, Neikšānu organizējām komandu un ar a/s Interlatvija atbalstu 1990./91. gada sezonā piedalījāmies Eiropas čempionāta posmos. Līdz 1996. gadam dzinu lietotus auto no Vācijas un krāju naudu. Bija pilnīgi skaidrs, ka vēlos braukt rallijkrosu.

    1996. gadā aizbraucu uz Hamburgu, uz pēdējo EČ posmu, turpat netālu atradu Ford Escort Cosworth. Tajā sezonā biju pirmais no Latvijas, kas piedalījās Eiropas čempionātā rallijkrosā. Sapratu, ka ar savām finansēm neko vairāk autosportā vairs sasniegt nevaru. Apjēdzu, ka man aug dēls, un dzima biznesa plāns par kartinga trasi Pierīgā, kur varētu atvilkt pasaules čempionātu kartingā un vienlaikus pacelt arī Haralda braukšanas līmeni.»

    Pedagogs un treneris

    Hugo Jurševskis ir viens no cilvēkiem, kuram pateicoties izmainījās visa mana turpmākā dzīve. Hugo patiesi ir ne tikai treneris, bet arī pedagogs ar lielo burtu. Ne velti Latvijas autosporta leģendai un Swedbank kartodroma tehniskajam direktoram Jurševskim par ieguldīto darbu kartinga attīstībā, sportistu sagatavošanā un Kandavas novada popularizēšanā piešķirts Kandavas novada Goda pilsoņa nosaukums.

    Pavisam viņš sagatavojis un izaudzinājis 14 PSRS un astoņus starptautiskās klases autosporta sporta meistarus.

    Esmu lepns, ka pirmais no Jurševska audzēkņiem, kas nonāca PSRS kartinga izlasē, biju es, Vladislavs Šlēgelmilhs. Pateicoties Jurševskim, kļuvu par pirmo latviešu sportistu, kuram izdevās 1979. gadā uzvarēt sociālistisko valstu kausa sacīkstēs Rumānijā un kā pirmajam no latviešiem startēt Eiropas kartinga čempionātā. Tie, kas dzīvoja aiz dzelzs priekškara, sapratīs, cik ļoti tas mani motivēja sacensībās būt līderu trijniekā!»

    Trīs trijnieki

    «Kompleksa 333 būve uzsākta 2003. gadā 40 ha lielā teritorijā, plānots apgūt vēl 80 ha, izveidojot tur autošosejas un motošosejas trasi. 2003. gada jūnijā šo trasi atvēra, bet 2007. gada oktobrī to pabeidza šābrīža izskatā. Trasē izveidots vērienīgs drošas braukšanas poligons, kas aprīkots ar iekārtām, kas imitē ekstremālas situācijas uz ceļa, palīdzot autovadītājiem uzzināt, kā izkļūt no bīstamām situācijām.

    Poligona ierīkošanā investēti aptuveni 2 miljoni eiro. Poligons sastāv no piecām atsevišķām trasēm un var lepoties ar īpašu aprīkojumu, piemēram, ripu, uz tās uzbraucot, tā vadītāju māca reaģēt uz pēkšņu sanesi slidenā laikā. Cits vingrinājums paredz pēkšņi ieraudzīta šķēršļa apbraukšanu, turklāt šķērslis vārda tiešā nozīmē izaug acu priekšā, jo to veido augstspiediena ūdens strūklas.»

    Bizness turpmākajai desmitgadei

    Uzņēmējs Vladislavs Šlēgelmilhs savā plašajā īpašumā pēc 20 gadiem esot atgriezies pie iesāktā projekta – zivju saimniecības ierīkošanas. Toreiz ekonomisku apsvērumu dēļ projekts neesot pabeigts. 25 gadu laikā teritorija rūpīgi iekopta, un šobrīd pabeigts arī pēdējais no desmit dīķiem. Katrā tur mājo atšķirīgu sugu zivis – līņi, karpas, stores, zandarti, līdakas, sami, foreles, arktiskās pālijas, sīgas, vēdzeles, zuši. Šajā kompleksā, kurā atrodas arī zirgu stallis, nepabeigta ir zivju māja, kurā nākotnē plānots ražot filejas vai nodarboties ar zivju mazuļu audzēšanu.

    Auto kursi

    Vladislavs Šlēgelmilhs ir viens no pieredzes bagātākajiem drošās braukšanas instruktoriem Latvijā, kas pie stūres nobraucis vairāk nekā piecus miljonus kilometru. Sporta komplekss 333 gandrīz no tā atklāšanas dienas ir vieta, kur labākas autovadīšanas iemaņas apgūst ne tikai operatīvo dienestu un Latvijas armijas autovadītāji. Īpašas braukšanas mācības tur apgūst visi autovadītāji, kas saņēmuši astoņus soda punktus.

    Par tiesvedībām

    Gan prese, gan Ropažu novada iedzīvotāji jau pieraduši, ka Šlēgelmilhs allaž ar kādu tiesājas. Desmit gadu vecās tiesu lietas beigušās ar uzņēmējam labvēlīgiem spriedumiem. Tiesvedība ar dēla Haralda bijušo komandu Trident Racing vēl nav beigusies.

    Uzziņai

    Vladislavs Šlēgelmilhs

    • Dzimšanas gads: 1958
    • Izglītība: vidējā (Kandavas sovhoztehnikums, 1977. gads), auto remonta un ekspluatācijas inženieris
    • SIA Rumbulas Autodaļas valdes priekšsēdētājs
    • SIA SK333 valdes priekšsēdētājs
    • SIA TEM valdes priekšsēdētājs
    • SIA Lielozoli valdes loceklis
    • Biedrības Sporta klubs 333 valdes loceklis
    • Ropažu novada domes deputāts kopš 2005. gada
    • Meitas Nellija un Sibilla, dēls Haralds

    Intervijas publikācija - 2016. gada marts

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

    Satura mārketings

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Personības

    Vairāk

    Skaistums un mode

    Vairāk

    Bērni

    Vairāk

    Māja un dārzs

    Vairāk

    Izklaide

    Vairāk

    Labākai dzīvei

    Vairāk

    Aktuāli

    Vairāk

    Abonē