Rīga +1°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
16
-
0
-
0
-
2
-
0
-
0
-
0
-
– Kā tu kļuvi par veterinārārstu?
– Tas ir garš stāsts. Esmu dzimis un audzis Cēsīs. Beidzot Cēsu 1. pamatskolu, bija kaut kur jāturpina mācības. Mana mamma Iveta Reķe pēc profesijas ir vecmāte, tāpēc visu bērnību pa slimnīcu esmu dauzījies, biju palaidnis, kā jau lielākā daļa zēnu un skolas uzdotos mājas darbus gāju izpildīt pie mammas uz slimnīcu.
Mammas iespaidā vēlējos kļūt par ginekologu-ķirurgu. No tā gan mani mamma atrunāja, brīdinot, ka ārsta profesijai jāmācās vismaz 14 gadi. Tāpēc nodomāju – okei, mācīšos par veterinārārstu. Tiesa, ar tādām sekmēm, kādas bija man pamatskolā, par vetu kļūt nevar.
Pamatskolas klases audzinātāja reiz man pat teica: «Reķi, no tevis pat grāvju racējs nesanāks!»
Zināju, lai iestātos Jelgavā, LLU veterinārmedicīnas fakultātē, vidusskolā man jāiestājas bioloģijas klasē. Mēnesis bija palicis līdz 1. septembrim, kad ieraudzīju Cēsu laikrakstā sludinājumu, ka Smiltenes tehnikumā tiek uzņemti veterinārie feldšeri. Uzreiz sapratu – došos turp. Protams, biju ļoti nobijies – viens pats prom no ģimenes, mājas svešā pilsētā, sveši cilvēki un skola, dienesta kopmītnes… Galu galā, man bija tikai 15 gadu. Bet, būdams vecākais bērns ģimenē, nedrīkstēju savas bailes izrādīt. Var teikt, ka tajā mirklī kļuvu pieaudzis.
Beidzu Smiltenes tehnikumu kā teicamnieks, un tas bija lielisks tramplīns uz Jelgavu. Sajutos nenormāli kruts čalis! Nokļuvis Jelgavā, staigāju riņķī, pirkstus sacēlis, domāju – ko jūs man te betonējat, es taču visu tāpat zinu. Taču tur mani ātri vien nolika pie vietas. Universitātes grafiks bija daudz saspringtāks, nekā mēs, tehnikuma beidzēji, bijām pieraduši.
Vairākas reizes studiju laikā ņēmu akadēmisko gadu, un nevis tāpēc, ka būtu sācis sliktāk mācīties, vienkārši biju pārguris, jo līdztekus arī strādāju Ķegumā.
Vetārstos mācās 6 gadus, bet es nomācījos divas reizes pa sešiem gadiem. Pabeigt man vajadzēja 2007. gadā, bet es universitāti absolvēju vien 2014. gadā.
– Kā tu, cēsnieks būdams, nonāci Ķegumā?
– Kad Smiltenē mācījos trešajā kursā, Ķeguma veterinārās aptiekas un doktorāta veterinārārsts Ilmārs Zemnieks paņēma mani praksē. Man bija tā privilēģija, ka varēju strādāt veterinārārsta uzraudzībā kā veterinārais feldšeris jeb palīgs. Pa šiem gadiem esam kļuvuši par ģimenes locekļiem, saucu Ilmāru par savu krusttēvu. Viņš ir mans pirmais un galvenais veterinārārsts, no kura esmu daudz mācījies, kurš man ir ļoti daudz devis un darījis labu, lai es būtu tur, kur esmu tagad. Ķegumā strādāt paliku arī pēc universitātes pabeigšanas.
– Arī tava sieva Inga ir veterinārārste. Kur jūs iepazināties?
– Studiju laikā. Tiesa, atšķirībā no manis Inga par veterinārārsti kļuva pilnīgi nejauši.
Inga: Tā arī ir! Nekad nebūtu domājusi, ka strādāšu šajā profesijā.
Tā tiešām ir milzīga atbildība, jo, ja tu kļūdies – tas nav kā vienkārši sabojāta pričene.
Kad beidzu vidusskolu, man nebija ne jausmas, ko vēlos darīt nākotnē. Mēnesi pamācījos ekonomistos un sapratu, ka tas nav mans. Nākamajā gadā stājos psihologos, bet netiku iekšā. Taču tiku bibliotekāros. Nomācījos tur pusotra gada, biju pat teicamniece. Un tad mūsu bezšķirnes kucītei, kura meklēšanās laikā bija kaut kur noklīdusi, piedzima kucēni. Kad ar viņiem ņēmos, sapratu – viss, stāšos veterinārārstos. Nebija viegli iestāties Veterinārmedicīnas fakultātē, bet es to izdarīju.
Kristaps: Godīgi sakot, tādas kā Inga mēs, čaļi, apsmējām. No sērijas, baigā caca ieradusies – blondi mati, špiļkas, gari nagi. Ko tu te vispār dari?
Te taču ir veterinārmedicīnas fakultāte, te ir jāmočī, te nav nekāda modes skate!
Pasmējāmies, aprunājām un aizmirsu par viņu. Tad es Ingu nejauši satiku pie krusttēva, viņa bija pie Ilmāra pieteikusies lauksaimniecības dzīvnieku praksē. Nebijām ilgi tikušies, un es pat nezināju, kā viņu sauc, jo biju viņu tikai redzējis vienu reizi anatomikumā. Atceros, nodomāju – ko tā te dara, atbraukusi caca no pilsētas uz laukiem praksē. Taču pamazām, sākām kontaktēties, un mūsu attiecības kļuva draudzīgākas un arvien tuvākas. Atšķirībā no manis, karstasinīgā un skaļā džeka, Inga ir klusa, mierīga un prātīga. Viņa bija man lielisks motivators un iedvesmotājs atsākt studijas un pabeigt augstskolu.
– Pēdējā laikā interese par veterinārmedicīnu Latvijā aug, daudzi jaunieši izteic vēlmi pēc vidusskolas doties studēt šo profesiju. Kā tu vērtē šo tendenci?
– Redzi, daudzi iet mācīties veterinārmedicīnu tikai tāpēc, ka mājās visu mūžu bijuši dzīvnieki un viņi tos mīl. Taču jāapzinās, ka tā ir skarba vide, tajā nav nekā romantiska vai tāda, kādu rāda aizkustinošajās filmās par dzīvniekiem.
Tev, kā veterinārārstam, jāmāk izvērtēt – dzīvnieks ir spējīgs dzīvot vai ir neārstējami slims, var viņu glābt vai nē.
Veterinārmedicīna paredz dzīvnieka eitanāziju kā ārstēšanas veidu, lai atbrīvotu viņu no tālākām ciešanām, un man, kā ārstam, ir jāmāk paskaidrot, ka šis gadījums nebūs tas veiksmīgākais un jāizbeidz dzīvnieka mocības. Tāpēc uzskatu – ja tu pēc savas būtības esi dzīvnieku paijātājs, tu nederi šai profesijai. Tas ir smags darbs un nopietna atbildība!
Ēnu dienās pie manis bieži piesakās vidusskolēni, kuri pēc tam saprot, ka šis darbs nav gluži tāds, kādu viņi ir iedomājušies. Daži skolēni ir pat ģībuši, ieraugot nepatīkamus skatus. Taisnības labad jāsaka, ka tehnikuma otrajā kursā pirmajā ķirurģijas praktiskajā nodarbībā, kad tika veikta kaķenes kastrācija, pats gandrīz noģību. Tikko pasniedzēja veica pirmo griezienu, sāku just, ka galvā sāk zvani skanēt un es slēdzos ārā. Nodomāju, kas es par veterinārārstu, ja man kļūst slikti no šādiem skatiem. Bet tas bija tāds pirmais rūdījums un šoks, kas ātri pārgāja, un tālāk jau viss aizgāja kā smērēts.
– Tev aug divas meitiņas. Ja viņas izrādīs vēlmi turpināt tavu darbu, neatrunāsi?
– Nē, būšu tikai priecīgs! Jau tagad abas meitas izrāda interesi par to, ko mēs darām, grib palīdzēt un uzdod jautājumus par notiekošo brīžos, kad viņām ir iespēja vecākiem asistēt. Es katrā gadījumā akceptēšu jebkuru bērnu lēmumu attiecībā uz to, ko viņi vēlēsies darīt savas profesijas izvēlē nākotnē.
– Jau daudzus gadus tu katru dienu mēro tālu ceļu no Kauguriem, kur dzīvo, uz Ķegumu, kur ir tavs darbs. Kā tu to spēj izturēt?
– Esmu jau pieradis. Vidēji man ceļā paiet nedaudz vairāk kā stunda. Esmu arī mobilais veterinārārsts. Ja mani sauks uz Ventspili, braukšu uz Ventspili vai dzimtajām Cēsīm.
– Kas lielākoties ir tavi četrkājainie klienti?
– Suņi, kaķi, zirgi, retāk govis. Ja vajag, varu arī govi sēklot, sniegt palīdzību dzemdībās, ārstēt cūkas, aitas, kazas un citus dzīvniekus. Esmu veterinārārsts un pamatzināšanas man ir par visiem Latvijā sastopamiem dzīvniekiem. Gadu laikā izveidojies stabils klientu loks, kas man ir uzticīgs.
– Ja vizītes laikā redzat, ka cilvēki nepietiekami labi rūpējas par savu mājdzīvnieku vai viņu acīmredzami ārstējis kāds kaktu dakteris, jūs ziņojat attiecīgajām instancēm?
Inga: Nekad vēl neesmu ziņojusi! Laikam neko tik traģisku vēl neesmu redzējusi.
Kristaps: Būtu jāziņo, bet vai sabiedrība tam ir gatava un to sapratīs, un nesauks mani par stukaču…
Mūsu veterinārais ētikas kodekss paredz ziņot par veterinārārsta – kolēģa nepareizu ārstēšanu vai rīcību attiecībā pret dzīvnieka veselību un dzīvību.
Mums augstskolā iemāca ļoti daudz, bet visās jomās tu nevari būt spečuks, tas nav iespējams! Un ir forši, ja tu kā ģimenes ārsts vari pateikt – ziniet, man ir zināms izcils neirologs, ortopēds, terapeits, oftalmologs vai kolēģis, kurš lieliski veic ultrasonogrāfisko izmeklēšanu. Viņš varētu jūsu dzīvniekam palīdzēt labāk nekā es, jo kolēģim ir pieredze un viņš ir specializējies šādu gadījumu ārstēšanā vai diagnosticēšanā. Nevis pie sevis domāt – ja es viņu tagad aizsūtīšu pie cita kolēģa, zaudēšu naudu. Ja tas ir tavs uzticamais klients, viņš noteikti pie tevis atgriezīsies, pateiks paldies un turpinās ārstēt savu dzīvnieku pie tevis.
– Redzot tevi pirmo reizi, nemūžam nepateiksi, ka esi veterinārārsts. Redzot daudzos tetovējumus un hipstera ūsas, tevi drīzāk varētu noturēt par rokmūziķi.
– Jā, to daudzi saka. Vasarā staigāju šortos, T – kreklā vai lencīšu maikā un spilgti dzelteniem krokšiem kājās. Vasaras sezonā varu tā ierasties mājas vizītē pie dzīvnieka. Kad tāds vasaras saulē iededzis, notetovējies džeks ar auskariem ausīs iebrauc pagalmā, cilvēki nereti samulst, nodomājot – kas tas tāds?! Cilvēkiem priekšstats par veterinārārstiem ir pavisam citādāks un es laužu šos stereotipus.
– Kā tu uzzināji, ka esi pieteikts konkursam Gada veterinārārsts?
– Mūsu klienti Madara un Rūdolfs Kalveiši pieteica mūs abus ar Ingu, viņu vēstule bija publicēta ASTĒS. Tie ir cilvēki, kuriem esam gatavi sniegt palīdzību jebkurā diennakts laikā, viņi mūs ciena, novērtē un uzticas mums, kaut arī viņu dzīvniekiem diemžēl nav bijis iespējams palīdzēt, jo tie bija ļoti smagi gadījumi ar bēdīgu iznākumu. Liels paldies viņiem par uzticību!
Godīgi sakot, kad sākās balsošana par Gada veterinārārstu, biju nedaudz apmulsis un pat nedaudz kaunējos par sacelto ažiotāžu, jo Latvijā ir par mani izcilāki veterinārārsti.
Taču paldies draugiem, maniem klientiem un radiem, kas par mani balsoja. Tiešām to novērtēju! Man patiess prieks, ka man šajā konkursā sanāca cīnīties ar tik cienījamiem konkurentiem – zinošiem veterinārārstiem ar lielu veterināro pieredzi. Katrs no viņiem ir īsts sava aroda profesionālis. Sveiciens visiem kolēģiem un lai veiksmīgas vizītes!
– Vai lēmumu savu dzīvi saistīt ar veterināriju ne reizi neesi nožēlojis?
Kristaps: Pa šiem gadiem visādi ir bijis… Īpaši šī ceļa sākumposmā. Pēc izglītības programmas medicīna un veterinārmedicīna, manuprāt, ir vissmagākās profesijas, kādas vien var būt. Ārsti un veterinārārsti būtu jāciena par to vien, ko viņi ir ieguldījuši un ziedojuši, lai par tādiem kļūtu, lai pēc tam palīdzētu gan cilvēkiem, gan dzīvniekiem. Vetos jāmācās seši, bet citās programmās vien četri gadi. Vetos studējošie augstskolu beidz labākajā gadījumā 25 gados.
Daudziem jaunajiem veterinārārstiem nav attiecību, jo studiju laikā tam vienkārši nav laika. Arī pēc tam privātajai dzīvei nav laika pievērsties, jo jādomā, kur strādāsi.
Uzreiz pēc augstskolas absolvēšanas atvērt savu praksi ir dārgi, var teikt, pat neiespējami, ja vien tev nav sponsora vai bagātu vecāku. Tāpēc jādodas pie kāda šancēt. Lai pierādītu sevi un nopelnītu iztiku, ir jāmočī caurām dienām. Daudzi ārsti milzīgā darba apjoma un emocionālās spriedzes dēļ sāk izdegt. Ugunsdzēsējs, policists, ārsts ir kritiskās profesijas, kuru pārstāvji visvairāk pakļauti šim izdegšanas sindromam un tev krīt širmis ciet vienkārši no tā, ka tu strādā 24/7. Mums ar sievu laimīgā kārtā ir paveicies, jo mums kaut kā veiksmīgi viss iegrozījies.
Inga: Acīmredzot esam dzimuši, lai darītu šo darbu un būtu tie, kas šodien esam.
Kristaps: Tas tiešām ir mūsu sirdsdarbs, kuru darot varam arī nopelnīt. Ļoti ceru, ka reiz piepildīsies mūsu sapnis atvērt pašiem savu privātpraksi. Bet līdz tam mūsu prioritāte ir ģimene, drīzumā nāks pasaulē mūsu trešais bērns. Viss liecina par to, ka būs dēls…
