Vēlos šķirnes suni! Kas jāņem vērā pirms kucēna iegādes

Raksts no žurnāla «Astes» arhīva.

Riski, iegādājoties dzīvnieku bez ciltsrakstiem

Ja esi izlēmis, ka vēlies sev šķirnes kucēnu, ņem vērā, ka vissvarīgākais priekšnosacījums ir iegādāties dzīvnieku pie atbildīga audzētāja. Ja apsver iespēju pirkt dzīvnieku no cilvēkiem, kas tev par lētu cenu sola it kā šķirnes kucēnu bez ciltsrakstiem, zini – nav garantiju, ka iegādātais kucēns pieaudzis līdzināsies tevis izvēlētajam šķirnes pārstāvim.

Diemžēl krāpnieki, kas uz dzīvnieku pavairošanu pelna naudu, ir apveltīti ar labām pārliecināšanas spējām, kā rezultātā potenciālais pircējs bieži apjūk – kāpēc maksāt vairāk par papīru, ja kucēns bez tā ir krietni lētāks? «Šajā jautājumā ļoti trāpīgs ir teiciens: kas lēti pērk, tas dārgi maksā. Tas nozīmē, ka pircējs, kurš ir ar mieru maksāt ievērojamu naudas summu par dzīvnieku bez ciltsrakstiem, patiesībā iegādājas bezšķirnes suni. Ne taksis, ne dobermanis, ne vācu aitusuns nav un nevar būt šķirnei piederīgs, ja tam nav to apliecinoša dokumenta – ciltsrakstu,» teic LKF prezidente Vija Klučniece.

Citi lasa

Marta Kalniņa

Slavenības

VIDEO: Šlesera brīvdienu izklaides pārsteidz. Tas tik ir jātnieks!

Slavenības

Jau sauc par Kārumiņu? Aivis Ceriņš devies ceļojumā ar daiļu ietekmeli

Estere Jansone

Slavenības

Horenu pamatīgi piekāvuši bandīti: Zīmīgi, ka tas notika 13. datumā

Kā atšķirt audzētāju no pavairotāja

«Audzētājs ir persona, kas ieguvusi apmācību dzīvnieku labturības kursos, saņēmusi apliecību, kas to pierāda, reģistrējusi savu audzētavu, par kuras eksistenci var pārliecināties, piemēram, LKF mājaslapā  vai Pasaules Kinoloģiskās federācijas mājaslapā sadaļā Kennel names,» skaidro Vija Klučeniece. 

«Pirms suņu pārošanas audzētājam ir jāizpilda virkne prasību: minimālais skaits obligāto izstāžu apmeklējumu, kurās iegūti noteikti ekspertu novērtējumi, veselības pārbaudes, kā arī jāsaņem pārošanas atļauja pirms plānotās pārošanas. Tāpat audzētājam rūpīgi jāizstudē abu vecāku ģenētiskās līnijas un jāpārliecinās, ka tās ir savienojamas.

Profesionāls audzētājs plāno tādus kucēnus, kas pēc iespējas izslēgtu šķirnes nevēlamās temperamenta un veselības problēmas, bet attīstītu vēlamās.

Cilvēkiem, kas lēti vēlas nopirkt labi aprūpētu, izcilu šķirnes pārstāvi, jāsaprot, ka tas ir neiespējami.

Vai jūs varat iegādāties savrupnamu par dārza mājiņas cenu? Protams, nevarat. Tieši tāpat ir ar šķirnes suņiem, kas nāk no labiem audzētājiem, – to cena nevar būt ziedojuma apmērā, kādu iemaksā patversmē par bezšķirnes sunīti.

Šajos dzīvniekos audzētājs ir ieguldījis ļoti daudz līdzekļu un sava laika: barojot kucīti ar grūsnas kuces pārtiku, vēlāk barojot kucēnus ar visaugstākās kvalitātes mazuļu pārtiku, aprūpējot katru no kucēniem, vakcinējot viņus ar likumdošanā noteiktajām vakcīnām, attārpojot, čipojot, kā arī dāvājot mazuļiem savas rūpes un pieradinot pie cilvēka rokām – tas viss prasa milzum daudz laika, pacietības un mīlestības,» norāda LKF prezidente.

Pavairotāji, kas pārdod kucēnus kā nocenotas preces veikalā, nedara ne pusi no tā. Mazuļi ir tikvien aprūpēti, cik to spēj izdarīt viņu mammīte, kura bieži vien dzemdē pēc katras meklēšanās reizes, un nesaņem ne atbilstošu pārtiku, ne medicīnisku aprūpi.

Kucēniem, protams, tā rezultātā ir ievērojami zemāka dabiskā imunitāte un viņi daudz vairāk ir pakļauti, piemēram, vīrusu slimībām. Tāpat pircējs kucēnus no šādiem pavairotājiem saņem ne tikai bez ciltsrakstiem, kādēļ nav pilnīgi skaidra patiesā sunīša izcelsme, bet arī bez vakcīnām, bez attārpošanas un mikročipa – kamdēļ gan tam tērēt savus līdzekļus, ja kucēnus pērk tāpat?

LKF prezidente skaidro, ka lielu artavu šim biznesam sniedz paši pircēji, kas it kā bieži vien apžēlojas par šiem sunīšiem, nokļūstot tādās audzētavās un redzot, ka suņu ir pārāk daudz un par viņiem īsti neviens nerūpējas. Taču jāsaprot, ka tad, kad šis kucēns ir atvests mājās, problēmas tikai sāksies, bet nolemtajai kucēna mammai dzīvi neviens nemainīs – viņa dzemdēs tāpat, kā iepriekš dzemdējusi.

«Iedomāsimies situāciju – kādam no kucēna vecākiem ir bijusi displāzija smagā formā. Skaidrs, ka pavairotāji netērē naudu, lai pārliecinātos par pārojamo suņu veselību. Displāzija ir ģenētiski pārmantojama kaite. Diemžēl tā ir slimība, kas sunim visa mūža garumā sagādā sāpes un grūtības pārvietoties. Palīdzēt var tikai ļoti dārga operācija.

Vai tiešām, pircēj, tu esi gatavs maksāt lielu naudu par operāciju, ja nebiji gatavs iegādāties suni par nedaudz dārgāku cenu oficiālā audzētavā?

Tomēr skatīties uz sunīša mocībām visa mūža garumā ir grūti, tāpēc bieži vien tas beidzas ar mīluļa iemidzināšanu. Un šis ir tikai viens no šādu traģisku stāstu piemēriem,» uzsver Vija.

«Tikpat bieži federācijā dzirdam palīdzību pēc lūguma, vai varam noteikt, kas tā par šķirni, jo savulaik bijis nopirkts mazs, melns kucēns ar palielu galvu un piesolīts rotveilers, bet izaug parasts sētas krancītis. Šādu stāstu ir daudz, un labākajā gadījumā šie bezciltsrakstu suņi tomēr izrādās veseli, taču visbiežāk tā tomēr nenotiek.»

Kāds ir profesionāls audzētājs

• Atbildīgs audzētājs uzaicinās tevi ciemos, kur iepazīstinās gan ar kucēniem, gan kucēnu mammu (vai pat abiem vecākiem, ja tie būs no vienas audzētavas). Labā audzētavā kucēni ir tīrībā, siltumā un labi aprūpēti.
• Atceries, ka audzētāja aktivitāte un komunikācijas veids ir tiešs rādītājs audzētavas kvalitātei.
• Atbildīgs audzētājs pārdod kucēnus tikai ar ciltsrakstiem (vai arī dzīvnieks tiek pārdots ar līgumu, kas pēc tam konkrētajā organizācijā tiek mainīts pret ciltsrakstiem), veterinārajām pasēm (kurās ir atzīmes par vakcīnām) un mikročipu. Pārdošanas brīdī kucēni ir arī attārpoti. Uz jaunajām mājām kucēni var doties ne agrāk kā 10 nedēļu vecumā. Ja tas notiek agrāk, tas palielina risku saslimt ar dažādām vīrusu slimībām.
• Pircējam var palūgt pastāstīt arī par sevi – atbildīgam audzētājam ir būtiski pārliecināties, ka kucēns nonāks apzinīgu cilvēku aprūpē, kas turklāt būs labi iepazinušies ar izvēlētās šķirnes raksturojumu.
• Ja esi izvēlējies kucēnu, audzētājs var pieprasīt rezervācijas maksu, kas garantē, ka dzīvnieks netiks pārdots kādam citam. Ja tu pārdomāsi un dzīvnieku neiegādāsies, iemaksātā nauda paliks pie audzētāja.
• Latvijas likumdošana nosaka, ka kucēni uz jaunajām mājām var doties ne agrāk kā 10 nedēļu vecumā. Ja tas notiek agrāk, palielinās risks saslimt ar dažādām vīrusu slimībām.

Ko visbiežāk pavairotāji stāsta pircējiem

• «Ja jūs vēlaties konkrēto kucēnu ar dokumentiem, dzīvnieks jums izmaksās ievērojami dārgāk.»

Dažkārt nosauktā summa ir pat divkārt lielāka kā sākotnējā. Tie ir meli, jo kucēnu ciltsraksti, piemēram, Latvijas Kinoloģiskajā federācijā (to cena ir 9 eiro), tiek izgatavoti audzētājam, un pircējs uz pārdošanas-pirkšanas līguma pamata tos saņem par brīvu. Visdārgākie ciltsraksti ir eksporta ciltsraksti, kas ir gadījumos, ja kucēni dzimuši citā valstī un audzētājam ir jāpasūta eksporta ciltsraksti, zinot, ka suns vēlāk dzīvos citas valsts teritorijā (to cena ir aptuveni 50 eiro).

• «Kucēniem nav ciltsrakstu, jo tēvs/māte ir ievests (vai atrodas) no citas valsts.»

Jebkuram sunim, kas ir šķirnes pārstāvis, ciltsrakstus izsniedz tās valsts kinoloģiskā organizācija, kurā audzētājs ir reģistrējis audzētavu. Kā jau minēts, gadījumos, kad konkrētais dzīvnieks pārceļas uz dzīvi citā valstī, viņam līdzi tiek doti eksporta ciltsraksti, uz kā pamata tie tiek ierakstīti ciltsgrāmatā kinoloģiskajā organizācijā tajā valstī, kurā suns turpmāk dzīvos. Audzētāji ļoti bieži brauc pārot kuci pie suņa uz citu valsti, kas, protams, nav nekāds šķērslis kucēnu ciltsrakstu iegūšanai.

• «Kam jums ciltsraksti, ja jūs uz izstādēm neiesiet?»

Kucēns bez ciltsrakstiem nav piederīgs nevienai šķirnei. Ciltsraksti nav nepieciešami, lai piedalītos izstādēs, bet tie ir oficiāls dokuments, kas pierāda suņa izcelsmi, ciltskoku, kā arī piederību konkrētai šķirnei. Doties uz izstādēm vai ne, ir katra saimnieka brīva izvēle, bet suns bez ciltsrakstiem nav šķirnes pārstāvis, bet bezšķirnes suns.

• «Kucēnu vecāki ir šķirnes pārstāvji ar dokumentiem, bet kucēniem ciltsrakstus mums neizsniedza, jo nevēlējāmies/nebija laika apmeklēt izstādes.»

Iespējams, šī daļēji ir patiesība, un pārojuma vecāki ir šķirnes pārstāvji ar dokumentiem, tomēr, ja kucēniem nav tikuši izsniegti ciltsraksti, tam var būt vairāki iemesli:

1. suņi nav apmeklējuši minimālo skaitu izstāžu, kurās neatkarīgi tiesneši ir apstiprinājuši konkrēto suņu atbilstību šķirnei vai – gluži pretēji – vērtējums bijis negatīvs, tāpēc nav tikusi izpildīta prasība, lai šos suņus drīkstētu pārot;
2. dzīvniekiem konstatēti kādi defekti, piemēram, nepareizs sakodiens, neatbilstošs apmatojums, šķirnei neraksturīgs un nepieļaujams temperaments (piemēram, agresija), kas liedz šiem suņiem piedalīties vaislas darbā;
3. pārojums bijis neplānots (audzētājs nebija izpildījis savas saistības, kā rezultātā organizācija neizsniedza pārošanas atļauju). Jāņem vērā, ka pārojuma atļaujas netiek izsniegtas, kā rezultātā kucēniem netiek noformēti ciltsraksti arī tajos gadījumos, kad kuce nav sasniegusi minimālo vecumu, lai iegūtu pārošanas atļauju (vidēji tie ir 18 mēneši, bet dažām šķirnēm – arī vairāk).
   
   Pastāv arī risks, ka sapārojušies suņi ir tuvi radinieki – brālis un māsa, māte un dēls, tēvs un meita –, šādos gadījumos tiek apdraudēta kucēnu veselība, jo tuvas radniecības gēni var radīt nopietnas slimības. Diemžēl nav arī garantijas, ka šķirnes kuce nav apaugļojusies, piemēram, no kaimiņu bezšķirnes suņa – kamēr audzētājam uz rokas nav pārošanas atļaujas, nav nekādu pierādījumu par notikušā pārojuma atbilstību patiesībai.

• «Dokumenti negarantē sunim labu veselību.»

Protams, nav simtprocentīgas garantijas, ka šķirnes suns nekad un ne ar ko neslimos, tomēr jāsaprot, ka atbildīgiem audzētājiem ir jāizpilda virkne dažādu prasību, kas attiecas tieši uz abu vecāku veselības pārbaudēm, lai suņiem tiktu izsniegta pārošanas atļauja.

Latvijas likumdošana nosaka, ka abiem vecākiem ir jāveic rentgenoloģiskais displāzijas tests (vaislas darbam tiek pieļauti tikai rādītāji A, B vai C, bet D un E – netiek pieļauti), dažām šķirnēm obligāts ir arī patellas luksācijas tests (ceļa bļodiņas izkrišanas risks, īpaši raksturīgs mazajām šķirnēm), kā arī dažām – acu pārbaudes. Jāņem vērā, ka, neizpildot konkrētai šķirnei atbilstošās minimālās veselības pārbaudes, pārojuma atļauja no organizācijas puses netiek izsniegta, lai izslēgtu, piemēram, iedzimtas displāzijas risku, kas ļoti apgrūtina suņa dzīvi visa mūža garumā.

Visbiežāk pavairotāji nemaz nezina, kuras ir obligātās veselības pārbaudes, un vecākiem, protams, tās nav veiktas.

Tāpat smagas ģenētiskas kaites kucēniem iedzimst, ja vecāki ir izrādījušies tuvas radniecības suņi un pārot viņus nav bijis pieļaujams. Pretēji tam – pavairotāji, kas nevar pircējam uzrādīt vecāku izcelsmes dokumentus (pierādīt to radniecību pakāpi un šķirnes apliecinošus dokumentus), kā arī iepriekš nosaukto veselības pārbaužu oficiālus atzinumus, pircējiem nevar dot nekādu garantiju par konkrēto kucēnu veselības stāvokli un suņa fizisko attīstību nākotnē.

• «Kucēns uz jaunajām mājām var doties, tiklīdz pats spēj ēst.»

Latvijas valsts likumdošana nosaka, ka kucēnus no mātes var šķirt ne agrāk kā 10 nedēļu vecumā. Doties pie jaunajiem saimniekiem mazuļi var vienīgi pēc tam, kad ir saņēmuši nepieciešamās vakcīnas pret vīrusiem un citām bīstamām slimībām (par ko liecina ārsta ieraksts ar zīmogu kucēna veterinārajā pasē), pēc attārpošanas un pēc čipa ievietošanas, kas obligāti jāreģistrē Lauksaimniecības datubāzē.

Pavairotāju saldajos melos par to, ka kucēnus no mātes var šķirt, tiklīdz viņi spēj ēst citu barību, ne tikai mammas pienu, nav ne kripatas patiesības.

Agrīni šķirot no mātes, kucēniem ievērojami samazinās imunitāte visa mūža garumā, kā arī viņi kļūst daudz uzņēmīgāki pret dažādām slimībām, kas agrīnā vecumā var beigties pat ar nāvi vai, pārslimojot smagu vīrusu slimību, atstāt paliekošu iespaidu uz visu mūžu. Traģiskāku ainu padara vēl tas, ka lielākā daļa pavairotāju gandrīz nekad netērē līdzekļus, lai mazuļus vakcinētu, attārpotu un čipotu.

Ja kucēnu plānojat iegādāties no citas valsts

Ja esi izvēlējies iegādāties šķirnes kucēnu no citas valsts, iegūt informāciju vari, lūdzot nepieciešamo informāciju vai palīdzību tās iegūšanā, piemēram, LKF suņu šķirņu klubos. Sev interesējošo informāciju varat sameklēt gan pašu audzētavu mājaslapā (ja viņiem tāda ir), gan sociālajos tīklos (daudzi audzētāji aktīvi komunicē sociālajos tīklos, piemēram, facebook.com).

Informāciju par jebkuru oficiālu audzētavu, kas ir FCI (Fédération Cynologique Internationale) sistēmā, vari iegūt Pasaules Kinoloģiskās federācijas mājaslapā www.fci.be, sadaļā Kennel names ievadot audzētavas nosaukumu. Tāpat nav nekā nosodāma, ja tu palūgsi audzētājam atsūtīt gan vecāku foto un video materiālus, gan nofilmēt kucēnus, kas ļaus tev spriest gan par vidi, kādā tie mitinās, gan par viņu temperamentu un veselības stāvokli.

Novērtē audzētāja komunikācijas veidu – kā un cik aktīvi viņš sniedz atbildes uz tev interesējošiem jautājumiem. Gan abu vecāku veselību pārbaužu, gan ciltsrakstu, gan noformēto čempionu titulu kopijas vari palūgt pārsūtīt tev uz e-pastu, ja šī dokumentācija nav pieejama audzētavas mājaslapā vai sociālajos tīklos.

Ņemiet vērā, ka vienas šķirnes kucēns dažādās valstīs var maksāt atšķirīgi. Tāpat tev jānoskaidro, kādā vecumā un ar kādām veiktajām vakcīnām tevis izvēlētais kucēns oficiāli drīkst šķērsot robežu un tikt ievests valstī, kurā viņš dzīvos (katrā valstī šie nosacījumi ir atšķirīgi). Ja kucēnu plāno iegādāties ārzemēs, bet ievest Latvijā, šo informāciju var noskaidrot Pārtikas un veterinārajā dienestā.

Neatbalsti pavairošanas biznesu!

Ja tu joprojām šaubies par izvēli – konkrētas šķirnes suns vai vienkārši četrkājains ģimenes draugs –, tas nav iemesls, lai iegādātos it kā šķirnes kucēnu par lētāku cenu bez dokumentiem. Neatbalsti pavairošanas biznesu!

• Ņem vērā, ka labākajā gadījumā lēto kucēnu abi vecāki ir vienas šķirnes pārstāvji, bet sliktākajā – viens vai pat neviens. Daudzi kucēni mazā vecumā izskatās līdzīgi, tikai, piemēram, kārotā rotveilera vietā sunītis var izaugt par vidēja izmēra melnu krancīti. Uzmanīgiem jābūt arī pret faktu, ja sapāroti tuvas radniecības pakāpes divi dzīvnieki (ko atbildīgi un profesionāli audzētāji nekad nepieļautu), jo tas draud ar nopietnu ģenētisku slimību risku visā turpmākajā kucēna mūžā.
• Starp pavairotājiem eksistē arī cietsirdīgi biznesmeņi, pie kuriem dzīvo desmitiem suņu un kucītes kļūst grūtas katrā meklēšanās reizē. Šādās fabrikās mājdzīvnieki visbiežāk nesaņem pat elementāru aprūpi, tajā skaitā barību, kā arī mitinās antisanitāros apstākļos un cieš no dažādām veselības problēmām.
• Kucēni netiek aprūpēti, ja saslimst, nomirst, bet daļa mazuļu, jau saslimušu, tiek pārdoti kā šķirnes pārstāvji bez dokumentiem un nokļūst jaunajās ģimenēs. Daži kucēnus arī izkropļo, lai tie līdzinātos potenciālā pircēja vēlamajai šķirnei – piemēram, kucēniem tiek apgrieztas ausis vai astes. Pircēji, kas iegādājas suņus bez dokumentiem par lētāku cenu, pieļauj un atbalsta šādu izturēšanos pret dzīvniekiem un negodīgu biznesu.

Saldus un sulīgus ābolus no mežābeles sagaidīt nevar

PĒTERIS ZVAIGZNE,  LKF putnusuņu un spanielu darba pārbaužu nacionālās kategorijas tiesnesis, apmācību instruktors, vācu īsspalvaino putnusuņu audzētavas ARABEL REX (FCI/ LKF) īpašnieks

– Pēc savas būtības jautājums nav tikai par ciltsrakstiem. Jautājums ir – ko mēs varam sagaidīt no sava suņa, kad viņš būs pieaudzis? Kādas darba īpašības, kādu veselību un temperamentu? Ciltsraksti nav tikai papīrs, tas ir apliecinājums gadu desmitiem ilgam selekcijas darbam, pilnveidojot un uzlabojot katras šķirnes vēlamās īpašības un samazinot nevēlamo īpašību un slimību izpausmi.

Darba īpašības, temperaments un daudzas citas lietas pārmanto no paaudzes paaudzē, un, zinot informāciju par vecākiem vairāku paaudžu garumā, ir iespējams paredzēt, kādi būs kucēni.

Mednieki bieži saka: kā mācīsi – tā strādās. Varu apgalvot, ka šis teiciens tikai daļēji ir patiess – bez nepieciešamā ģenētiskā materiāla pat vislabākā apmācība var nesniegt vēlamo rezultātu. Salīdzinājumam – vari laistīt un kopt mežābeli, kā vien vēlies, bet pie lieliem, saldiem un sulīgiem āboliem vienalga netikt!

Tāpēc daudzās valstīs papildus obligātajām veselības pārbaudēm kucēnu vecākiem ir nepieciešams apliecināt arī savas spējas darba pārbaudēs. Tikai atbilstot noteiktiem kritērijiem un saņemot noteiktus vērtējumus darba jomā, ir iespējams sākt domāt par pēcnācējiem. Putnusuņiem darba pārbaudes notiek reālajām medībām maksimāli pietuvinātos apstākļos, un, iegādājoties kucēnus no vecākiem, kuriem ir darba pārbaužu novērtējumi, jaunajiem saimniekiem ir daudz lielāka iespēja tikt pie suņa ar vēlamajām darba īpašībām.

Bieži vien kucēniem nav nekā kopīga ar norādīto šķirni

LAILA SKRODELE, Akita inu audzētavas AMBER YULE (FCI/LKF) īpašniece

– Diemžēl lielākoties visās šķirnēs krāpniecība beidzas līdzīgi. Pircēji, kas uzķeras uz lētiem solījumiem, beigu beigās ir pārsteigti par izaugušo rezultātu, kas reti līdzinās cerētajai šķirnei. Tas tāpēc, ka bieži sludinājumos piedāvātajiem it kā šķirnes kucēniem bez ciltsrakstiem patiesībā nav nekā kopīga ar norādīto šķirni. Vai arī tas ir jauktenis. Tāpat ir zināmi gadījumi, kad audzētājs pavairo sunīšus it kā tikai priekam un ģimenei, aizmirstot par konkrēto kucēnu veselību un šķirnes tīrību. Un, lai ekonomētu līdzekļus, neveic ne attārpošanu, ne vakcinēšanu, neievieto mikročipus utt.

Kad naivi pircēji vēlas iegādāties šķirnes suni par lētu naudu un saka, ka viņiem nav nepieciešami ciltsraksti, jo viņi vēlas kucēnu tikai sev, es parasti atbildu, ka mani suņi arī ir tikai man, nevis kaimiņam…

Profesionāls audzētājs ir cilvēks, kurš sistemātiski veic izpēti un papildina savas zināšanas konkrētās šķirnes jomā, kas saistīta ar izcelsmi, veselību, apmācību, temperamentu, šķirnes attīstību un novērotajām problēmām tajā.

Tāpat audzētājs veic rūpīgu vaislas darbu, izvēlas un saskaņo pārus, lai iegūtu maksimāli augstvērtīgu rezultātu – skaistu, veselīgu šķirnes pārstāvi, kas būs vesels un adekvāts jaunās ģimenes loceklis. Tāpat audzētājs regulāri kontaktējas ar kucēnu saimniekiem, lai palīdzētu viņiem jautājumos gan par dzīvnieka veselības jautājumiem, gan par audzināšanu, gan citām būtiskām tēmām.

Suņus vairo kā trušus

ILVA KUBASOVA, Ogres Kinoloģiskā kluba priekšsēdētāja un čivavu audzētavas GOLDEN NEST (FCI/LKF) īpašniece

Mana lielā mīla ir čivavas šķirnes suņi. Šī šķirne ir populāra un diemžēl tieši tādēļ arī ļoti cietusi. Tas noticis to ražotāju dēļ, kuri pāro un vairo šos sunīšus kā trušus, protams, vecākus iegādājot par lētu naudu, un, kas nu sagādāts, no tā arī ražo.

Ļoti bieži šie dzīvnieki tā arī visu savu mūžu nosēž krātiņos, bet tā sauktie audzētāji kucēnus realizē par cenām, par kādām suņus nevar ne kvalitatīvi barot, ne izaudzināt.

Jau agrā bērnībā šiem dzīvniekiem ir slikta veselība, jo viņu mammītes dzemdē bez apstājas un nesaņem kvalitatīvu pārtiku. Lai kucītei dzemdībās nebūtu jāveic ķeizargrieziens (kā tas bieži vien ir), jo operācija izmaksā dārgi, lēto kucēnu mammas parasti ir liela izmēra, tikai nedaudz līdzīgas čivavas šķirnei. Protams, tieši tādi paši izaugs arī kucēni, tomēr agrā vecumā tie visi izskatās līdzīgi un nespeciālists nevar atšķirt pat ļoti dažādu šķirņu un lielumu suņus.

Atbildīgs audzētājs plāno savu suņu metienu ar vīziju, ko viņš vēlētos pēcnācējos redzēt. Personīgi man tā ir vēlēšanās iegūt savu ideālo šķirnes pārstāvi. Būt par audzētāju tas ir dārgs hobijs, ar suņu audzēšanu naudu nopelnīt nevar, un, ja kāds no šiem līdzekļiem dzīvo, tad tas ir uz suņu veselības un normālas dzīves rēķina. Neatbalstiet suņu ražotnes, iegādājoties tur kucēnus, neuzķerieties uz stāstiem par čempioniem, apciemojiet un apskatiet kucēnu turēšanas apstākļus, kā arī vismaz kucēnu mammu!