Rīga +1°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kad tevi sagaida ar buču
Stallī Pierīgā ir mierīga diena. Marija izrāda treniņu vietu, boksus, ieejam arī zirgu virtuvē – tur rindā stāv burkas ar dažādām granulām: barība zirgiem senioriem, barība jaunākajiem zirgiem, minerālvielas, vitamīni, eļļas. «Viņi te mums ir kā pieczvaigžņu viesnīcā,» saka hipoloģe. Kad ārā aplokā satiekam arī pašus zirgus – tā ir acīmredzami abpusēji tīkama tikšanās. Pienākuši klāt, zirgi apsveicinās. Lilioms, saukts par Ļiļku, laiku velti netērē un sniedz Marijai vairākas sulīgas bučas. Zirgs Kostja ilgi uz to mierīgi noskatīties nevar, un seko visai kaislīga greizsirdības scēna, kā rezultātā es pat drošības labad izmūku nožogojuma otrā pusē. «Kostja ir greizsirdīgs, un vispār – kur četri puiši, tur arī kautiņi,» Marija smaidot stāsta. Tāpēc arī teju tonnu smagais un izmēros tiešām iespaidīgais beļģu vezumnieks Persijs dzīvojot atsevišķā aplokā – mīļā miera labad. «Persiju patiesībā saucam par Persiku – viņam dibens smuks kā persiks,» Marija lietišķi paskaidro.
Varbūt ko mazāk bīstamu?
Marijas izvēle – savu dzīvi saistīt ar zirgiem – viņas vecākiem nekad nav patikusi: «Vēl tagad viņi man ik pa laikam apvaicājas – vai tiešām es negribot ko mierīgāku un mazāk bīstamu?» Pirmo reizi zirga mugurā Marija nokļuva divu gadu vecumā, un kopš tā laika nekad nav izrādījusi interesi par vecāku ierosinājumiem mācīties dejot vai atrast sev kādu citu brīvā laika nodarbi. Viņai svarīgi šķiet tikai zirgi. «Manas saknes ir Ukrainā. Vectēvs bija zirgaudzētājs, audzēja ukraiņu jājamzirgus, un viņam piederēja neliels stallis. Šī interese par zirgiem tālāk nepārgāja manam tēvam, toties tika man. Kad ciemojos pie vectēva, vienmēr centos tikt zirga mugurā. Tāpat arī Rīgā, kad vien bija iespēja, centos to izmantot. Zirgi man bija viss – izgriezu bildītes no žurnāliem, līmēju kladēs, man joprojām mājās pie sienām ir gleznas tikai ar zirgiem, pat trauki ir ar zirgiem.
Deviņu gadu vecumā sāku iet uz stalli bijušajā Rīgas hipodromā, kur bija atjaunota daļa veco nodegušo staļļu un tika turēti kādi padsmit zirgi, – tagad tajā vietā ir «Arēna Rīga».
Kopu, baroju, tīrīju, un treneri man pamazām sāka dot iespēju pavizināties, sāku arī trenēties. Vecāki man šajā visā nepalīdzēja nemaz. Tas tiešām arī ir bīstams sporta veids, bet es tik un tā gāju un darīju.
Ar laiku treniņu vietas mainījās, sāku strādāt ar leģendāru Latvijas treneri – Astrīdu Belovzorovu, piecpadsmitkārtēju PSRS laika čempioni jāšanas sportā. Viņa man ļoti daudz iemācīja. Nodarbojāmies ar iejādes disciplīnu, kad zirgi nevis lec pāri šķēršļiem, bet dejo – tautā to sauc par zirgu baletu. Tās ir mākslīgas kustības, ko zirgam iemāca, jo dabā zirgs tā nekustas. Ar to zināmā mērā nodarbojos joprojām, tikai nebraucu uz sacensībām. Visu, ko man iemācīja trenere Astrīda, esmu paņēmusi līdzi uz jātnieku policiju. Jo vairāk zirgiem iemācām, jo labāk attīstās viņu smadzenes, un tikai domājošs zirgs spēj uzvesties adekvāti – tā, kā vajag policijas darbā.»
Kā būtu ar policiju?
Latvijas Sporta akadēmijā nebija tādas specialitātes kā jāšanas sporta treneris, tāpēc Marija izstudēja par aktīvā un brīvā laika tūrisma menedžeri un sporta skolotāju. Un tad nejauši acīs iekritusi ziņa, ka jātnieku policijai vajadzīgi darbinieki. «Par darbu policijā nekad nebiju domājusi, tomēr nolēmu pamēģināt. Šajā darbā labi sapratu visu to, kas saistās ar jāšanu un zirgiem, taču par policijas darba specifiku nezināju neko. Mācījos procesā. Mans primārais uzdevums ir saprasties ar zirgu, pārējo apguvu pamazām,» stāsta Marija. Tagad viņa trenē Valsts policijas zirgus, dodas patruļās, sēžot zirga mugurā, uzmana kārtību dažādos pasākumos, svētkos, festivālos. Lai zirgi būtu īsti «poliči», Marija apmāca viņus izturēt troksni, palikt mierīgiem arī tad, ja blakus sprāgst vai viss ir dūmos. Zirgus trenē arī kopā ar speciālo uzdevumu vienības vīriem, kuri darbojas ar vairogiem un stekiem. Jebkādos apstākļos zirgam jāspēj saglabāt mieru, nenodarot pāri ne sev, ne jātniekam, ne apkārt esošajiem.
Tagad, ziemā, jātnieku policijai ir ļoti intensīvs treniņu laiks, jo, kamēr ir ledus un aukstums, strādāt zirgiem nav droši. Toties vasarā astainie «poliči» ir, tā teikt, uz izķeršanu. «Esam izbraukājuši visu Latviju – mūs pieprasa uz dažādiem koncertiem un svētkiem no Ventspils un Liepājas līdz Ludzas novada Pušmucovai. Ja nav pasākumu, dodamies patruļās pa Rīgu, bieži esam Mežaparkā, Biķernieku mežā. Ķeram tos, kuri ar «močiem» un kvadricikliem izbraukā pilsētas mežus.»
Ar dūri purnā
Darbam policijā, protams, ir sava specifika. No rīta izejot no mājām, Marija nekad nezina, ar ko diena var beigties. Patruļās un izbraukumos viņas vienmēr dodas pāros – divi zirgi, divas jātnieces. Greizsirdis Kostja ir tieši Marijas zirgs, un viņai ir stāsts, kā Kostja savā pašā pirmajā darba dienā pilsētā dabūjis ar dūri tieši purnā. «Toreiz mums bija jābūt Rīgā Hospitāļu ielas svētkos. Pienāca informācija par agresīvu vīrieti, kurš turklāt draudot ar spridzekli. Devāmies uz notikuma vietu, un tur – piedzēries un salietojies narkomāns, agresīvs un neadekvāts, bet apkārt daudz cilvēku, arī mazi bērni.
Pēc lūguma nomierināties viņš Kostjam no visa spēka iesita pa purnu. Kostja godam izcieta to sitienu!
Tad mēs ar vienu lēcienu piespiedām pārkāpēju pie sienas – tas ir tāds mazāk fizisks, vairāk psiholoģisks paņēmiens, kad liels dzīvnieks uztriecas virsū un piespiež. Mūsu spēks ir palikt zirga mugurā, mēs nost nekāpjam, arī savaldīt zirgu ir vieglāk, esot tā mugurā. Otrs zirgs vēl nobloķēja ceļu, un tad pa rāciju izsaucām papildspēkus.»
Par savu darbu Marija stāsta ar mirdzumu acīs, sevišķi par situācijām, kad skaidri redzams – tieši policists zirgā te varējis visātrāk palīdzēt. «Īpašs prieks man ir, kad izdodas atrast pazudušus bērnus. Piemēram, Mežaparkā, kur notiek daudz pasākumu, mazi bērni burzmā mēdz pazust. Mēs varam visātrāk doties meklēt – zirgs tiek pāri grāvjiem, brikšņiem, pārvietojas ātri, no augšas es redzu daudz tālāk. Atceros – reiz pienāca ziņa, ka pazudis četrgadnieks – vienkārši pūlī bija aizgājis līdzi nepareizajiem cilvēkiem. Vecāki, protams, izmisumā. Atradām puiku piecpadsmit minūtēs! No otras puses – gribētos arī, lai vecāki savus bērnus vairāk pieskatītu. Tajā pašā Mežaparkā – pēc pasākuma plūst lielas ļaužu masas, un nereti redzu, ka mammas ar ratiņiem stumj bērnus pie zirga kājām asti rādīt! Vienreiz bija tā – sēžu zirgā un jūtu, ka Kostja tā kā saspringst. Skatos – divgadnieks viens pats piegājis pie zirga pakaļkājas, apķēris to, piespiedies klāt un ar rociņām no apakšpuses tausta zirgu. Mammas tuvumā nav vispār! Man acumirklī slapja mugura, trīcēja rokas un kājas – tik ļoti biju pārbijusies, kas notiks ar bērnu. Taču Kostja uzvedās godam, un viss beidzās labi. Parasts zirgs šādā situācijā jau sen būtu aizgājis pa gaisu!»
Kad zirgs pārvēršas par policistu
No Marijas spējas saprasties un sadarboties ar zirgu, bijušas atkarīgas daudzas situācijas. Ir brīži, kad viņas trenētie zirgi no glaudāmiem mīļukiem pārvēršas īstos policijas darbiniekos. «Patrulējām Dārziņos. Maiņa jau bija pie beigām, gājām uz zirgu pārvadājamo fūri. Kādi cilvēki bija izsaukuši policiju, un, tā kā mēs gājām garām, nodomājuši, ka mēs esam tie viņu izsauktie policisti. Protams, noskaidrojām, kas noticis, – izrādās, īpašnieki netiek savā mājā, jo tajā ievākušies narkomāni. Sēžot zirga mugurā, pieklauvēju pie loga, iznāca vīrietis – skaidri redzams, ka salietojies narkotikas, rokā stikla burka. Te uzreiz jānovērtē situācija – burka varēja kļūt par ieroci un ielidot zirgam pierē. Cilvēks sāka uzvesties arvien neadekvātāk un muka prom. Bet mēs viņu drīz vien panācām un ielencām. Zirgs ir ļoti labi vadāms, viņš var vajadzīgajā amplitūdā pakustēties uz priekšu, sāniem, aizmuguri – kā vajag, un tā mēs «ielokāmies» ap pārkāpēju, paņemam viņu aplītī un piespiežam. Tobrīd viņš gatavojās sitienam ar burku. Es uzreiz lēcienā ar Kostju izsitu viņu no vietas – tā ir ļoti precīza komanda, kurai zirgs klausa. Protams, tur bija kliegšana un lamas, bet zirgi bija maksimāli mierīgi. Kad ieradās izsauktā ekipāža, mēs jau bijām vīrieti paņēmušas ciet, un kolēģiem atlika tikai viņu ielikt mašīnā.» Tādos brīžos citādi draudzīgais zirgs pārvēršas par instrumentu policijas rokās, un sieviete tā mugurā – par policisti. «Protams, strādā pašaizsardzības instinkts – es esmu mamma, man pēc maiņas jābūt mājās, kur gaida bērns. Bet notikuma brīdī mums nav dzimuma – esam policisti, kam jāizdara savs darbs. Protams, pirmajās reizēs bija tā, ka iekšā viss trīc, tu domā – kas būs? Kas notiks ar zirgu? Bet tad ievelku gaisu un daru – jo mierīgāka es būšu, jo mierīgāks būs zirgs.
Ja eju ar trauksmes sajūtu, ir skaidri redzams, ka zirgs kļūst tramīgs. Pa šiem divpadsmit gadiem esmu iemācījusies izslēgt stresu, tas sākas tikai pēc tam, kad viss jau beidzies.
Tad var būt, ka sēžu mašīnā un trīc rokas, jo saprotu, cik bīstama bija situācija.»
Kā būtu ar telefona numuriņu?
Marija smejas, ka, strādājot policijā vīriešu uzmanības nekad nav trūcis, sevišķi daudz tās tiekot Jātnieku policijas darbiniecēm. Viņas gan labprāt sagaidītu savās rindās arī kādu vīrieti, taču pagaidām tā nav noticis. Šis darbs saistīts ar lielām rūpēm par dzīvniekiem, un varbūt tāpēc sievietes interesē vairāk. Tiekot arī daudz cilvēku uzmanības, patrulējot ielās un pasākumos. «Darbā vienmēr esmu policijas formā, mati parasti ir savākti zem ķiveres, jo atstāt matus vaļā ir bīstami – tie var kaut kur aizķerties, un krītot tā var noraut arī visu skalpu. Lūpas sarkanas nekrāsoju – tas lai paliek vakarkleitai un augstpapēžu kurpēm, bet, jā, arī strādājot policijā, neviens taču nav aizliedzis būt sievietei,» saka Marija. Pielūdzēju tiešām netrūkstot – daudziem patīk pacienāt zirgu ar kārumiem, un tad jau sekojot arī piedāvājumi atnest kafiju pašām policistēm. «Šādi noteikti var iepazīties!
Bieži prasa telefona numuru. Atbildu: nu labi, pierakstiet! Cilvēks jau priecīgs sāk rakstīt, un tad es saku – 110!
Tas ir Valsts policijas numurs,» Marijas smiekli ir dzirkstoši.
Mājās Mariju gaida dzīvesbiedrs un astoņgadīga meita. Tā kā dzīvesbiedrs pats ir policists, viņš labi saprot Marijas darba specifiku un to, cik ilgas stundas viņai jāpavada stallī pie četriem «poličiem». «Mans pirmais vīrs arī bija jātnieks hipologs, esam šķīrušies. Ar tagadējo dzīvesbiedru satikāmies darbā, kaut kā pamazām viens otrā ieskatījāmies. Rītos un vakaros satiekamies zem viena jumta – patruļpolicijas bataljona ēkā pie Ķīšezera. Ir rīta instruktāža, un tad es braucu uz stalli. Protams, viņš par mani satraucas – kad man ilgākas stundas jāstrādā vai ir kāds lielāks pasākums, vai kad zirgs saslimst un es dodos to ārstēt – mēs pašas zirgus arī ārstējam. Gadās, ka arī brīvdienās, atvaļinājumā dodos uz stalli, bet dzīvesbiedrs mani atbalsta. Vecākiem gan joprojām mans darbs nepatīk – mamma vēl aizvien dažreiz saka, ka šis darbs ir bīstams un man vajadzētu mest mieru. Nekas nav mainījies – kad man bija deviņi gadi un tagad, kad 35. Satraukums nebeidzas, bet ar mammām laikam tā ir!»
