• Šobrīd

    weather img

    Rīga -15°C

    Tavs uzticamais atbalsts

    Vai suņi spēj saost nāvi?

    Suņi
    Ilze Zicāne
    7. novembris
    4 komentāri

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Shutterstock
    Vai suņiem piemīt īpaša spēja sajust tuvojamies saimnieka nāvi? Par šo jautājumu prāto ne vien suņumīļi, bet arī dzīvnieku pētnieki, kinologi un citi ar suņkopību saistīti speciālisti. Nostāstu par suņu īpatnējo uzvedību īsi pirms saimnieka nāves ir ne mazums.

    Kādā ģimenē suns esot gaudojis, citā ģimenē neatkāpies no sava saimnieka ne soli, vēl citā piespiedies vietai, kur, kā vēlāk izrādījies, cilvēkam bijis audzējs. Tāpat daudzi tic, ka suns spēj sajust, ka saimnieks vai kāds ģimenes loceklis ir slims vai ka tuvumā atrodas gars ne no šīs pasaules. Lielākoties šie nostāsti šķiet mazliet mistiski, bet vai esi iedomājies, ka atbilde uz jautājumu par suņu īpašajām spējām varētu būt pavisam racionāla un zinātniski pamatota?

    Oža, kurai nav līdzīgas

    Cilvēki savos secinājumos par apkārtējo vidi vispirms paļaujas uz redzi, savukārt suņi – uz ožu. Suņu smadzeņu darbība balstās uz ožas sniegto informāciju. Mūsu astaino draugu oža ir augstākajā līmenī un tik niansēta, ka pat mūsdienu tehnoloģijas nespēj tai līdzināties. Tas ir arī iemesls, kādēļ joprojām – 21. gadsimtā – suņu ožas spējas tiek aktīvi izmantotas gan policijas darbā, gan lidostās un citur, kur nepieciešama visstingrākā drošības kontrole.

    Vismaz pagaidām suņu degunus nespēj aizvietot nekas. Visspilgtāk par to var pārliecināties situācijās, kad sunim jāpārmeklē drupas, lai atrastu iespējamos izdzīvojušos. Šajā gadījumā suns neredz neko vairāk kā tikai gruvešus, līdz ar to vienīgais, uz ko viņš paļaujas, ir oža un dzirde. Manot dzīvību zem drupām, suns izrāda neatlaidību un vēlmi izrakt cilvēku, savukārt, sajūtot mirušu cilvēku, suns reaģē trauksmaini, ar bailēm. Protams, suņi šādam darbam tiek trenēti, bet nevienu citu dzīvnieku nav iespējams apmācīt veikt tik specifiskus uzdevumus.

    Kā smaržo dzīvība un kā – nāve?

    Nevienam zinātniekam nav šaubu, ka suns ļoti ātri saož izmaiņas gaisā – ne tikai aromātu, bet arī gaisa blīvumu, plūsmu: suns jūt tuvojamies pērkona negaisu, jūt arī gāzes noplūdi, kad cilvēka ožas receptori šo informāciju vēl nav piefiksējuši. Runājot par spēju paredzēt nāvi, līdz šim visticamākā teorija ir, ka dzīvības un nāves procesiem cilvēka ķermenī ir atšķirīgi aromāti, pat ja nāve ir iestājusies tikko. Suņa spēcīgie un ārkārtīgi niansētie ožas receptori to jūt un atšķir.

    Spēja saost robežu starp dzīvību un nāvi

    Robežai starp dzīvību un nāvi ir konkrēts apzīmējums – agonija. Dažkārt agonija ir izteikta un pamanāma, piemēram, ja cilvēks cieš no kādas slimības vai ievainojuma izraisītajām sāpēm. Tādā gadījumā momentu, kad dzīvība pamazām atstāj cilvēka ķermeni, var redzēt visi klātesošie.

    Citreiz agonija notiek ilgāk un nav ārēji pamanāma, tajā pašā laikā mirstošā cilvēka mīlulis pēkšņi uzvedas citādi.

    Tas liek domāt, ka, iespējams, pastāv vēl trešais smaržas tips, ko suns jūt, un tā ir agonija. Protams, ka šie joprojām ir pieņēmumi, kas nav detalizēti izpētīti un pierādīti, taču fakti runā par labu suņu spējai nāvi tik tiešām sajust – slimības un nāve krasi izmaina cilvēka organisma struktūru, bet suņi ir nepārspējami jutīgi pret izmaiņām, ko ar neapbruņotu aci redzēt nevar. Jautājums – vai suns, jūtot šādas izmaiņas, izrāda reakciju vai ne?

    Beigu beigās – spēj vai tomēr nespēj paredzēt nāvi?

    Suņu fantastiskā oža, dzirde, spēcīgi gēni, ļoti laba aprūpe un tuvs kontakts ar cilvēku, kā arī atbilstoša trenēšana ir faktori, kas ļauj apgalvot – daži suņi spēj paredzēt nāvi (iespējams, ne saprast to, kas notiek, bet skaidri sajust, ka ar viņa saimnieku notiek kas ļoti īpašs).

    Tomēr teikt par visiem suņiem to noteikti nevar, jo arī suņi, tāpat kā cilvēki, ir dažādi – cits ir izteikti jutīgs un līdzjūtīgs, cits neatkarīgāks, nemaz nerunājot par dzīves apstākļiem, kādos suns mitinās. No suņa, kas diendienā piesiets ķēdē un savu cilvēku redz vienreiz dienā, kad viņam pienes barību, nevar gaidīt īpašas spējas un reakciju, kad viņa saimnieka vairs šajā saulē nebūs. Savukārt, ja suns ir pilnvērtīgs ģimenes loceklis, ar kuru bieži komunicē, labi audzināts un mīlēts, tad cilvēki pamanīs suņa reakciju uz to, ko viņi paši pagaidām neredz.

    4 komentāri

    Anita Biseniece
    Ne tikai nāvi. Mūsmājās Pokaiņos pirms vairākiem gadiem ienāca sieviete, kura, klejodama pa mežu, bija sajukusi prātā. No ārienes- mierīga, palūdza mobilo tālruni piezvanīt, jo tolaik vēl tik plaši šie tālruņi nebija pieejami. Taču gan mūsu sunes, gan kaķenes uzvedība pārsteidza. Sunei spalva gaisā, rūca, tā bija pirmā reize, kad mēs viņu tādu redzējām. Sieviete ienāca istabā, paņēma telefonu, uz dīvāna guļošā kaķene pielēca kājās, acis kā šķīvīši, spalva uz muguras gaisā un aste kā trakai vāverei... Ko juta vai redzēja abi dzīvnieki, var tikai minēt.

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+