• Šobrīd

    weather img

    Rīga +13°C

    Vai stārķis var būt mājdzīvnieks? Var!

    Interesanti
    Helmuts Nikandrovs
    21. augusts
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Stārķis Krakšķis un viņa Daina.
    Foto: F64 / Mārtiņš Zilgalvis
    Stārķis Krakšķis un viņa Daina.
    Stārķi ir vieni no pavasara vēstnešiem. Atlido līdz ar pirmajiem siltajiem saules stariem, daži pat ātrāk, un dodas prom, kad jaušama rudens tuvošanās. Tā rīkojas savvaļas putni, taču ne Krakšķis, kas savas dienas vada Nesteru ģimenē Aucē. Dzīvo bez bēdu – vēders allaž pilns, apčubināts, neierobežots pastaigu brīvībā. Un par savu saimnieci un varbūt pat mammu uzskata Dainu.

    Ķīviņi ar vistām

    Stārķis Krakšķis Nesteru ģimenes saimniecībā mitinās kopš 2008. gada. Viņš pavisam maziņš tika izmests vai pats izkrita no ligzdas. Par laimi, piezemējās krūmos un tādēļ arī izdzīvoja. Apkārtnes ļaudis mazo putnēnu sāka piebarot, un viņš pie cilvēkiem pierada. Tuvojās rudens, un bija skaidrs, ka stārķim jāmeklē pastāvīga pajumte, jo pieradināts putns ziemas apstākļos par sevi parūpēties nespēs. Šī ziņa sasniedza arī Nesteru ģimeni. «Mūsu saimniecībā jau bija kupla dzīvnieku saime. Ar vīru Ivaru secinājām, ka noteikti atradīsim vietu vienam jaunpienācējam,» stāsta Daina. Kādu laiku stārķis mitinājās siltumnīcā, jo sākumā bija jāaprod ar saviem aprūpētājiem un barotājiem.

    Nākamais solis bija iepazīstināt ar citiem saimniecībā mītošajiem – suņiem, kaķi un vistām. Lielas simpātijas neradās, vairāk tā bija un līdz šim ir mierīga līdzāspastāvēšana. Ķīviņš gan dažreiz sanāk ar vistām, kad naskākās cer nočiept kādu Krakšķim domātu zivi. Stārķis ar to nav mierā, un zagles dabū trūkties, pārmācīšanai tiek likts lietā knābis. «Ja nu tomēr kādai izdodas kādu reņģīti ātri paķert, stārķis skrien pakaļ un ar savu maltīti nav gatavs dalīties,» teic Daina.

    Krakšķis ikdienā dzīvo brīvā vaļā, arī ziemā, ja termometra stabiņš ir virs nulles. Ziemas spelgonis un naktis tiek pavadītas vistu kūtī. Reņģes ir viņa pamatēdiens – dienā notiesā ap puskilogramu zivju. Vasarā Krakšķim patīk kopā ar Dainu rušināties dārzā, tad arī tur var atrast kaut ko gardu. «Tā kā Aucē vairs nav iespējams iegādāties svaigas reņģes, mēs tās pērkam Dobelē, Saldū, Jelgavā vai Rīgā. Parasti iegādājamies vairākus kilogramus, lai pietiek ilgākam laikam,» skaidro stārķa saimniece.

    Zaudētais spārns

    Lai arī Krakšķim ir plaša teritorija pastaigām, lidošanas brīvību viņš ir zaudējis. «Kādreiz viņš lidoja. Atceros, ka viņš mani bieži vien pavadīja uz pilsētas centru. Es ar riteni, viņš – lidojot. Nolaidās uz kāda no māju jumtiem un gaidīja, kad dosimies atkal mājup. Kādu dienu visi trīs – es, vīrs un Krakšķis – rosījāmies dārzā. Kad devāmies sētā, saucu viņu līdzi, bet viņš negribēja nākt. Nodomāju – labi, vari ko dārzā vēl pameklēt ēdamu.

    Pēc kāda brīža izdzirdējām izmisīgu putna klabināšanu. Kad viņš ieskrēja sētā, redzējām, ka viens spārns stipri asiņo.

    Diemžēl daļu no spārna nācās amputēt,» atceras Daina. Kas tad īsti dārzā notika? «Todien netālu no mūsu dārza kaimiņš ar izkapti pļāva zāli. Dievojās, ka putnu sev tuvumā nav redzējis… Taču nekur citur Krakšķis sevi nevarēja tik nopietni savainot.»

    Lai arī kas tajā liktenīgajā dienā notika, Krakšķis nav zaudējis simpātijas pret cilvēkiem. Protams, viņa galvenie acuraugi ir Nesteru ģimene, taču nesmādē arī ciemiņu kompāniju.

    «Kad Krakšķis bija jaunāks, viņš savā ziņā pildīja arī mājas sarga funkciju. Viņu interesēja visi, kas ienāca sētā. Taču daļai no viesiem bija bail. Tas arī ir saprotams – tev pretī soļo savvaļas putns, turklāt gana liels augumā. Tāpēc ciemiņi centās ieturēt distanci,» stāsta Daina, piebilstot, ka šobrīd stārķis vairs nav tik aktīvs komunikācijā ar viesiem. Bet mājiniekus gan uzpasē: ja Daina iet dārza virzienā, viņš dodas līdzi. Ja Ivars rosās garāžā, arī tur viņam jāielūkojas.

    «Vīrs reiz laboja trimmeri. Uz brīdi no darbiem novērsās. Tikmēr stārķis jau instrumentus bija paspējis izmētāt pa malu malām. Bija arī gadījums, kad vīrs ko metināja un pēkšņi aparāts vairs nestrādāja. Izrādījās, stārķis bija izrāvis vadu no kontaktligzdas,» par Krakšķa palaidnībām stāsta Daina. 

    Izrādās – meitene

    Lai arī stārķim dots vārds Krakšķis, pirms dažiem gadiem Nesteru ģimene secināja, ka putns ir nevis viņš, bet viņa. «Krakšķis sāka vīt ligzdu. Pēc tam izperēja četras olas. Tās gan bija tukšas. Lai radītu pēcnācējus, tomēr vajadzīgi divi. Taču savvaļas putni viņu nepieņem. Ir bijušas saķeršanās, un tagad līdzko Krakšķis pamana lidojam kādu savu sugas brāli, skrien kaut kur paslēpties.»

    Lai arī Krakšķis tomēr izrādījās meitene, vārds netika mainīts – tā putns saukts ilgus gadus, un vārds bija ļoti pierasts. «Ligzdas vīšanā vīrs nolēma Krakšķim piepalīdzēt.

    Bet viņš Ivara celtniecības prasmes izbrāķēja. Visi vīra saliktie zariņi ļoti demonstratīvi tika pārlikti citā vietā.

    Sak, ja neproti, nemaz neķeries klāt!» Arī perēt citu putnu olas Krakšķis atteicies. «Nolēmām ligzdā ielikt vistu olas. Tās tika izmestas. Mēģinājām vēlreiz, atkal nekā. Olas tika noslīcinātas ūdens traukā,» norāda Daina.

    Pieci stārķi vienlaikus

    Krakšķis nebūt nav vienīgais stārķis, kas pajumti atradis Nesteru saimniecībā. Vienu brīdi pie viņiem dzīvojuši pat pieci svēteļi. «Vietējā apkaimē vairums zināja par mūsu neparasto mājdzīvnieku, tāpēc, ja kāds stārķis bija nokļuva nelaimē, tas tika atgādāts pie mums. Viens no stārķiem mūsu mājās nodzīvoja tik dažas dienas – ievainojumi bija pārāk nopietni. Vēl vienu putnu atdevām radiniecei. Bet divi stārķi pie mums tikai pārlaida ziemu, atguva veselību un pavasarī devās prom. Man gan šķiet, ka vismaz viens no viņiem par mums neaizmirsa. Atceros, ka vasarā pār pagalmu lidoja stārķis un ļoti skaļi klabināja. Uzskatīju to par sveicienu,» teic Daina.

    Viens savvaļnieks jau divas vasaras kļuvis par pastāvīgu viesi. «Krakšķim ir trauciņš, kur mēs ieliekam reņģes, un, kad viņš vēlas, pacienājas. Sāku ievērot, ka apēsto zivju daudzums pēkšņi sāk palielināties, līdz piefiksēju, ka pie mums regulāri ierodas ciemiņš, kas arī reņģītes nesmādē. Nu, neko, ciemiņu nevar laist prom tukšu vēderu, līdz ar to zivju krājumi pēdējās divas vasaras plok straujāk.

    Protams, savvaļas stārķim mēs nevaram pieiet ļoti tuvu, tomēr viņš no mums paniski nebaidās. Varam stāvēt atstatus, kamēr viņš mielojas. Ja kādu dienu trauciņš tomēr nav brīvi pieejams, viesis uzlaižas uz jumta un gaida, kad saimniece pratīsies un viņu pabaros. Viņš parasti piesakās jau pavasarī – nosēžas uz mājas jumta un klabina. To uztveru kā vēsti: esmu klāt.»

    Gulbis, kaija, kāzu balodis, meža pīles

    Dainas mājās mitinājušies arī citi neierasti putni. Viņas aprūpē bijis gulbis, kaija, kāzu balodis, meža pīles. Katram savs stāsts. «Gulbis nebija aizlidojis uz siltajām zemēm, bija iesalis ledū un guvis traumu. Cilvēki zvanīja un taujāja, vai viņš ziemu var pārlaist pie mums. Protams, varēja.

    Braucot viņam pakaļ, bija nedaudz bail, kā viņš reaģēs. Taču gulbis neizrādīja ne mazāko pretestību. Paņēmu azotē, un, sēdēdams man klēpī, viņš atbrauca uz saimniecību. Ziemu uzturējās siltumnīcā. Pavasarī tika izlaists no tās. Prom nemuka. Reiz vīrs nodomāja, ka laiks gulbi iepazīstināt ar Krakšķi.

    Bet tiklīdz gulbis stārķi ieraudzīja, pacēlās spārnos un prom bija.

    Par kaiju ar amputēto spārnu uzzināju, skatoties raidījumu. Putnam tika meklētas mājas. Nešaubīgi ar vīru zinājām – jābrauc pakaļ. Pie mums nodzīvoja vairākus gadus. Diemžēl vienu vasaru Auci bija apsēdušas lapsas, un arī kaija iekļuva viņu nagos. Bija izgājusi dārzā, bet tā arī neatgriezās. Par lapsu medījumu kļuva arī man mīļš pundurgailītis. Biju pieradinājusi viņu sēdēt uz pleca, ēst no rokas, bet lapsa viņu notvēra pat sētā. Dīvainā kārtā suņi neko nemanīja,» atminas Daina.

    Savukārt kāzu balodi, ko nosauca par Dūkulīti, paņēma no patversmes – viņš bija kāzu dekors, kuru pasviest gaisā, uzņemt krāšņus foto un aizmirst. Viņš izdzīvoja, taču otrs balodis tika atrasts jau saplosīts. Dūkulītis mitinājās lauku virtuvē – viņa mīļākā vieta bija sēdēt uz aizkaru stangas. Palēnām tika arī radināts iziet ārā, prom nekur nelidoja. «Bet meža pīles mums atnesa vietējie. Viņas gana ātri tomēr spēja atgriezties pie savvaļas putniem. Atnāca tik uz mājām paēst, bet ciemošanās kļuva arvien retākas un retākas.»

    Komunikablā vista

    Pieminēšanas vērts ir vēl kāds putns – cilvēku uzmanību alkstoša vista. Vispirms tā ielavījās lauku virtuvē un kaut ko nočiepa no suņu bļodas. Niķis bija rokā, un sāka lauku virtuvē regulāri dzīvoties, jo allaž kāds iedeva viņai ko paknābāt. Ja arī kādreiz tika izlikta aiz durvīm, uzstājīgi stāvēja pie tām un gaidīja, lai taču beidzot laiž iekšā.

    Viņai cilvēki ļoti patika – nemaz no tiem nebaidījās. «Vista mēdza uzlēkt arī uz galda un, ja tur krūzītē bija atstāta kafija, to nobaudīja. Bet olu dēšanai tika izmantota kaķim domāta gulēšanas mājiņa,» atceras Daina.

    Pateicoties savai nerimstošajai ziņkārībai un vēlmei būt starp cilvēkiem, vista nodzīvoja visu sev atvēlēto mūžu un izspruka no spieduma, kas jau parasti meklē pieaugušas broilera (gaļas) vistas.

    «Es par sevi mēdzu pajokot – esmu ar putniem. Pavisam burtiskā nozīmē. Pilnīgi neplānoti, likteņa piespēlēti, tie atnākuši pie manis. Kāds uzturējies īsāku brīdi, kāds ilgāk, bet Krakšķis ir rekordists. Uzskata, ka stārķi sargā māju, gādā par laimi, bagātību un saticību. Es ticu, ka šis putns nes arī mieru un prieku. Ne velti viņu dēvē par svēteli.

    Ticējumi vēsta, ka viņš arī ir auglības putns, kas ģimenēm nes mazuļus. Krakšķis šo uzdevumu ir godam veicis: pērn ar vīru kļuvām par vecvecākiem mazdēliņam Ričardam,» ar lepnumu nosaka Daina.

     

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

     

    Veselība - Parūpējies par savu sirdi!

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+