Vai dzīvnieki spēj mīlēt viens otru?

Vai dzīvnieki spēj piedzīvot romantisku mīlestību vai iemīlēšanos tādā izpratnē kā cilvēki?
Interesanti
Līva Kalniņa
13. marts

Saglabāt

Foto: Shutterstock

Lai gan daļa zinātnieku, teologu un filozofu atbildēs strikti noliedzoši, šādu atbildi grūti pieņemt, jo skaidru pierādījumu tam nav. Droši zināms vien tas, ka dzīvnieki jūt un reaģē līdzīgā emociju gammā kā cilvēki. Protams – saskaņā ar savas sugas īpatnībām un instinktiem. Daudzu zīdītāju smadzenes fizioloģiskajā ziņā ir pārsteidzoši līdzīgas cilvēka smadzenēm. Piemēram, lai arī kaķa smadzenes, salīdzinot ar cilvēka smadzenēm, ir nelielas, izmēram ne vienmēr ir nozīme.

Neandertāliešiem, kas dzīvoja pirms vairāk nekā 20 000 gadu, smadzenes bija lielākas nekā Homo sapiens, taču tas, kā zināms, nekādi neietekmēja viņu attīstības pakāpi. Ja ne izmēram, tad kam ir nozīme? Krokām un struktūrai. Kaķa smadzenes šajā ziņā ir par 90% līdzīgas cilvēka smadzenēm. Teorētiski pastāv iespēja, ka radniecīga ir ne tikai dzīvnieka un cilvēka smadzeņu uzbūve, bet arī psiholoģija un emocijas.

Par to pilnīgi pārliecināties, visticamāk, nebūs iespējams nekad, jo pat neirobioloģijas zinātnei ir robežas, aiz kurām zinātniski pētījumi nav iespējami. Un tomēr par dzīvnieku emocijām šis tas ir zināms visai droši.

Cilvēks nav barības automāts, bet tuvinieks

Mājdzīvnieki, tāpat kā zooloģisko dārzu iemītnieki, izjūt spēcīgu pieķeršanos saviem aprūpētājiem. Tā kā emocionāla piesaiste būtnei, ko sastopam visbiežāk, ir viena no mīlestības formām, ir pamats apgalvot, ka dzīvnieki ir spējīgi savā īpašā veidā mīlēt savus saimniekus. Dzīvniekam no cilvēka nav vajadzīga tikai barība un pajumte, bet arī saimnieka sabiedrība, kurā viņš izjūt labsajūtu.

Pamatojoties uz patiesiem stāstiem, var secināt, ka suņi visizteiktāk pauž savu pieķeršanos cilvēkam, vismaz šie stāsti ir populārāki.

Skaiterjers Bobijs, kurš bija uzticams Skotijas pilsētas Edinburgas konstebla Džona Greja pavadonis, pēc sava saimnieka nāves tālajā 1858. gadā ik dienu gāja sēdēt pie kapa veselus 14 gadus, līdz pats aizgāja labākos medību laukos. Līdzīgi stāsti dzirdēti arī par citiem suņiem.

Pētījumi liecina, ka suņu uzvedība līdzinās bērnu attieksmei pret saviem vecākiem. Piemēram, ja saimnieks iziet no mājas, suns aktīvi izrāda, ka viņam šāda atšķirtība ir sāpīga un nepatīkama. Turpretī kaķi saimnieka prombūtni uztver ar vēsāku prātu.

Tas nenozīmē, ka kaķi ir mazāk spējīgi pieķerties. Jebkurš cilvēks, kurš savā dzīvē rūpējies par vairākiem kaķiem, apstiprinās, ka kaķu attieksme pret konkrētiem cilvēkiem ir pat anekdotiski atšķirīga – no absolūtas ignorances līdz uzticīgai sekošanai pa pēdām. Jo vairāk mīli un cieni kaķi, jo vairāk mīlestības un cieņas saņemsi pretī, savukārt suņa pieķeršanās saimniekam ir tuvāka beznosacījuma mīlestībai.

Dzīvnieku un autistu emociju līdzības

Pirms teju desmit gadiem iznāca grāmata, kuras autori bija saskatījuši dzīvnieku uzvedībā līdzības ar autisma slimniekiem. Cilvēkiem ar diagnozi autisms ir grūtības sazināties un saprasties ar apkārtējiem cilvēkiem.

Atkarībā no slimības pakāpes grūtības ir ļoti izteiktas vai vieglāk pārvaramas. Autistiem piemīt vienīgi absolūti tīras un vienkāršas emocijas (ja kādu mīl, tad mīl bez nosacījumiem, pastāvīgi, tieši), kamēr cilvēkiem ar veselu psihisko veselību emocijas izpaužas jauktā veidā. Piemēram, mīlestības jūtas pārklājas ar kautrību, greizsirdību, ir atkarīgas no garastāvokļa svārstībām u. c.

Dzīvnieki, tāpat kā autisti, savas emocijas neslēpj un neizjūt emociju daudzveidību. Situācija – mīl kādu, bet vienlaikus dusmojas, ir neiespējama. Tas izskaidro to, ka, piemēram, vienā mājā dzīvojoši suņi kādā brīdī var saplēsties savā starpā, bet jau pēc mirkļa būt labākie draugi.

Kā dzīvnieki mīl viens otru

Vairākums dzīvnieku neradīs pēcnācējus, ar ko pagadās. Protams, rodas jautājums, vai partnera noskatīšana balstās uz mīlestību vai dabas piešķirtajiem instinktiem, kas mudina izvēlēties labāko, lai kvalitatīvi varētu turpināt dzimtu. Zinātne biežāk piekritīs otrajam variantam. Uz citām domām vedina stāsti par tiem dzīvnieku pāriem, kas mūža garumā turējušies kopā, taču nav radījuši pēcnācējus.

Timijs un Keita

Gorilla Timijs (attēlā) piedzima 1959. gadā Rietumāfrikā, Kamerūnā. Gada vecumā Timiju savā paspārnē paņēma Memfisas zooloģiskais dārzs, bet pēc dažiem gadiem viņš tika pārvests uz Klīvlendas zooloģisko dārzu, kurā dzīvoja līdz 1991. gadam, kad darbinieki saprata – Timijam jādod iespēja dzīvot rezervātā, citādi viņš savu vērtīgo gēnu mantojumu nevienam tā arī nenodos.

25 gadu laikā, kad Timijs dzīvoja Klīvlendā, viņam piedāvāja vairākas iznesīgas un veselīgas draudzenes, kuru šarmam retais gorilla spētu turēties pretī. Taču Timijs neizrādīja nekādu interesi ar šīm gorillu dāmām dibināt ģimeni. Līdz viņš satika Keitu.

Abi sapratās no pirmā acu uzmetiena, un zoodārza darbinieki nopriecājās, ka beidzot varenajam gorillam būs mazuļi un šo savvaļā apdraudēto sugu varēs turpināt nebrīvē. Nekā nebija! Timijam un Keitai tā arī nekad nepiedzima mazulis. Abi izvēlējās viens otru nevis pārošanās, bet savstarpēju simpātiju dēļ. Interesanti, ka tikai pēc vairākiem gadiem zoodārza darbinieki saprata, ka Keita ir neauglīga.

Tika un Kobuks

Aļaskas malamutu Tikas un Kobuka stāsts ir īpašs ar to, ka viņiem bija veseli astoņi kucēnu metieni. Jāatzīst, ka Kobuks abu kopdzīves sākumā nebija nekāds džentlmenis. Viņš mēdza apēst Tikas barību. Ja kāds cilvēks pievērsa uzmanību Tikai vien, Kobuks jaucās pa vidu un dzina savu dzīvesbiedreni prom.

Situācija pilnībā izmainījās, kad Tikai tika atklāts audzējs kājā. Kobuks pēkšņi atļāva Tikai gulēt dīvānā, kamēr pats gulēja uz grīdas, viņš laizīja Tikas galvu un kaklu, neatstājās ne soli.

Diemžēl Tikas vēža skartā kāja bija jāamputē. Sākumā kucītei bija ļoti grūti atkal iemācīties staigāt uz trim kājām. Viņa klupa un krita. Savukārt Kobuks centās viņu piecelt – bakstīja ar purnu, stutēja augšā. Kad Tika bija pilnībā atveseļojusies un braši lēkšoja uz trim kājām, Kobuka uzvedība atgriezās vecajās sliedēs – viņš bija un palika viens nejauks dzīvesbiedrs.

Savvaļas pāri

Dabas pētnieki un zoologi stāsta, ka savvaļā apzinīgākie laulību dibinātāji ir zosis, gulbji un Indijas dzērves.

Zosis var izvēlēties dzīvesbiedru (lasi – dvēseles radinieku) uz mūžu, taču ne vienmēr būs uzticīgas, kad runa būs par pēcnācēju radīšanu. Tāpēc arī zosu sabiedrībā pastāv tādi cilvēkiem labi pazīstami jēdzieni kā greizsirdība, pamešana un laišana pa kreisi aiz atriebības.

Gulbji šajā ziņā ir tikumīgāki. Viņi dodas jaunā savienībā tikai pēc tam, kad partneris ir gājis bojā vai pazudis. Meklēt dzīvesbiedru gulbji sāk divu triju gadu vecumā. Viens no simpātiju apliecināšanas veidiem ir saskūpstīties ar knābjiem, abu gulbju kakliem izveidojot sirsniņas formu.

Ja Indijas dzērve zaudē savu dzīvesdraugu, tā var sevi novārdzināt līdz nāvei, atsakoties no barības. Šo putnu fatālā savstarpējā pieķeršanās ir pamats Indijas tradicionālajam kāzu rituālam – tikko salaulātam pārim doties ieraudzīt dzērvju pāri.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs