• Šobrīd

    weather img

    Rīga +13°C Skaidrs, Z vējš, 5.14 m/s

    IZPROT TAVAS SĀPES

    Vāciete Sāra Klempina un Joriss: Viena ķepa mazāk nenozīmē, ka viņš ir par ceturtdaļu mazāk brīnišķīgs

    Dzīvesstāsti
    Veronika Stāvause
    15. marts, 2021
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Vladislavs Proškins (F64)
    Vāciete Sāra Klempina Latviju par savām mājām sauc aptuveni gadu. Viņas ikdiena nu jau vairāk nekā trīs gadus nav iedomājama bez suņa Jorisa, kas kopā ar Sāru atceļojis no Stambulas, uzticīgi pavadot viņu ikdienas gaitās. Un tas nekas, ka draugs pārvietojas uz trim kājām, jo, kā pārliecinoši teic Sāra, tāpēc, ka viņam nav vienas kājas, nenozīmē, ka viņš ir trīs ceturtdaļas suņa. Šis stāsts ir par laimīgo satikšanos un to, kāpēc Joriss nav suns ar īpašām vajadzībām.

    Zināju, ka no patversmes viena prom nedošos!

    Pirms pārcelšanās uz Latviju Sāra trīs gadus strādāja par vācu valodas skolotāju Stambulā, kur arī aizsākās viņas kopīgais stāsts ar suņupuiku Jorisu. «Turcijā klaiņojoši dzīvnieki joprojām ir liela problēma, turklāt cilvēku attieksme pret tiem nav tā labākā. Tādēļ, kolīdz es biju ievākusies savā jaunajā mājvietā Stambulā, zināju, ka vēlos pieņemt suni no patversmes. Biju atradusi, ka vienā patversmē kopā ar kādiem 30 kaķiem mīt mopsis, taču, tā kā man bija jādodas uz trim nedēļām uz Vāciju, nolēmu, ka ņemšu viņu, kolīdz atgriezīšos, ja to vēl nebūs izdarījis kāds cits.

    Atgriežoties Stambulā, secināju, ka manis noskatītais suns jau ticis pie jaunām mājām, kur, cerams, viņam klājas ļoti labi. Izstāstot savai kolēģei par nodomu adoptēt suni, viņa minēja, ka drauga patversmē jau vairāk nekā gadu mitinās viens suns ar trim kājām. Tā kā suns ir ļoti slims, kā arī ilgstoši par viņu netiek izrādīta interese, pastāvēja liela iespēja, ka suns drīzumā varētu tikt iemidzināts. Es piekritu suni apskatīt, jo man nerūp, ka sunim ir trīs kājas. Suns paliek suns! Taču, tiklīdz iegāju patversmē, sapratu, ka viena no tās prom nedošos.

    Apstākļi patversmē bija dramatiski – suns mitinājās ļoti mazā būrī, kur tas gulēja pats savos izkārnījumos, jo suņi ārpus būra tika izlaisti reizi dienā uz apmēram piecām minūtēm.

    Joriss bija noaudzis, viņa ķermenis bija pilns ērču.

    Es vienkārši zināju – lai vai kas, man viņš no turienes ir jāpaņem. Es citādi nemaz nedrīkstēju rīkoties! Tā nu Joriss nonāca pie manis, un kopš šī brīža mēs esam nešķirami.»

    Ilgais ceļš līdz atlabšanai

    Sāra stāsta, ka suns, ko viņa paņēma no patversmes, absolūti nelīdzinās tam skaistulim, kas sarunas laikā viņu pacietīgi gaida. Joriss ir audzis kā klaiņojošs suns, cilvēki viņu atrada ar sadragātu ķepu. Palaimējās, ka tie aizveda suni pie veterinārārsta, tam amputēja priekšējo ķepu un vēlāk nogādāja patversmē. Sāra skaidro, ka tā bieži negadās, jo nereti klaiņojošie dzīvnieki ir spiesti saskarties ar īpašu cietsirdību no cilvēku puses. «Turcijā cilvēki, tāpat kā Vācijā un citviet, ja izšķiras par labu adopcijai no patversmes, izvēlas sev jaunu, veselīgu un, ja iespējams, šķirnes suni. Es to nenosodu, bet fakts ir tāds, ka tādam sunim kā Joriss iespējas atrast jaunas mājas ir tuvu nullei. To, ka viņam ir trīs kājas, neredzēju kā iemeslu, lai atstātu viņu patversmē.»

    Pirmie astoņi mēneši bija visnotaļ smagi, jo suns bija ļoti slims un izkāmējis.  «Uzreiz pēc adopcijas devos uz veterināro klīniku, kur viņam nodzina visu kažoku. Zem tā atklājās šausminošs skats – no viņa galvas vien tika noņemtas vairāk nekā 200 ērces. Pēc tam ārsts beidza skaitīt.

    Viņa asinsanalīzes bija tik sliktas, ka turpmākos mēnešus katru dienu mums vajadzēja iet pie ārsta, lai Joriss saņemtu zāles.

    Un visbeidzot, tā kā vairāk nekā gadu suns bija dzīvojis ļoti mazā būrī, viņa muskuļi bija tiktāl atrofējušies, ka viņam vajadzēja no jauna iemācīties staigāt. Turklāt to darīt ar trim kājām, jo pēc ķepas amputācijas viņš nemaz īsti nebija staigājis. Bija nepieciešami aptuveni 8–9 mēneši, līdz mēs pirmo reizi varējām iziet ārā garākā pastaigā. Pēc tam es iepazinos ar vienu suņu treneri, kurš uzaicināja mūs pievienoties grupai, lai palīdzētu Jorisam socializēties ar citiem dzīvniekiem. Atskatoties atpakaļ, tas bija emocionāli ļoti grūts laiks, pilns neziņas, jo šī bija mana pirmā pieredze dzīvē ar suni, taču vienlaikus grūtības, kurām mēs kopīgi izgājām cauri, mūs ļoti satuvināja.»

    Adoptēta dzīvnieka mīlestība ir neizmērojama

    Paņemot suni no patversmes, jārēķinās, ka kopā ar viņu nāks zināma pieredze, kas bieži vien ir visai negatīva. Taču Sāra uzskata, ka pateicība par drošības sajūtu, kas līdz ar jaunajām mājām ir iegūta, no adoptētā dzīvnieka tiek izpausta bezizmēra mīlestībā. «Neviens nezina, kas ar Jorisu noticis, pirms viņš nokļuva patversmē. Viņš īpaši baidījās no noteikta tipa vīriešiem, kā arī viņam sākotnēji bija sarežģītas attiecības ar citiem dzīvniekiem, un tas ļauj izdarīt secinājumus. Taču nevienā brīdī Joriss nav bijis agresīvs pret mani. Nekad! Es domāju, ka viņš ir no sirds pateicīgs par to, ka vairs nekad netiks pamests un viņam netiks darīts pāri.

    Interesanti, ka tad, kad es kaut kur aizdodos, piemēram, uz nedēļas nogali, sarunājot, lai kāds no maniem draugiem suni aprūpētu, Joriss iziet ārā, tikai lai nokārtotos, un uzreiz dodas atpakaļ. Man šķiet, viņš domā, ka es viņu atstāju dzīvoklī un tur viņam arī mani jāsagaida. Lai gan viņš ir iemīļojis gan manu ģimeni, gan draugus, ārā viņš dodas tikai ar mani. Viņš pilnībā spēj uzticēties tikai man.»

    Sāra stāsta, ka apmēram divas nedēļas pēc tam, kad bija pieņēmusi Jorisu, pie viņas pieklīda kaķēns – Bolle. Tā pavisam īsā laika sprīdī no pilnīgi neatkarīga cilvēka, kuram ļoti patīk ceļot, Sāra kļuva par saimnieci veseliem diviem astaiņiem. «Ņemot vērā, ka Jorisam nepatika āra kaķi, man sākotnēji bija lielas bažas, ka viņš varētu nodarīt pāri pieklīdušajam kaķēnam. Taču starp viņiem notika kaut kāda maģija, un jau no pirmās dienas Joriss ir bijis ļoti mīļš un gādīgs pret kaķi. Kad es atgriežos mājās, redzu viņus abus saritinājušos guļam kopā. Tas ir patiesi brīnišķīgi, ka viņi kļuvuši par nešķiramiem draugiem un par pilnvērtīgiem manas ģimenes locekļiem. Jā, līdz ar dzīvnieku ienākšanu manā dzīvē esmu zaudējusi zināmu rīcības brīvību – es nevaru tā vienkārši spontāni doties ilgstošā ceļojumā. Taču tas nav salīdzināms ar prieku un mīlestību, ko es no abiem saņemu.»

    Jaunās mājas Rīgā

    Pārvākšanās no trokšņainās un dinamiskās Stambulas uz salīdzinoši mierīgo un kluso Rīgu gan Sārai, gan viņas mīluļiem īpašas grūtības nesagādāja. Sāra skaidro, ka tas prasīja zināmu organizētību, lai sakārtotu nepieciešamo dokumentāciju, taču citādi pārcelšanās notika bez grūtībām. «Lai gan mēs dzīvojam Rīgas centrā, to nevar salīdzināt ar dzīvi Stambulā, kur nepārtraukti ir troksnis, daudz ļaužu un norisinās nemitīga kustība. Dzīve Rīgā ir daudz mierīgāka un harmoniskāka, ko mēs visi ļoti izbaudām. Es redzu, ka vides maiņa ir atstājusi pozitīvu ietekmi uz Jorisu, kurš arīdzan ir kļuvis mazāk trauksmains, atrodoties uz ielas. Arī cilvēku attieksme pret dzīvniekiem šeit ir ļoti pozitīva. Nezinu, vai tas ir viņa izskata dēļ, taču jūtamies laipni gaidīti viesi dažādās Rīgas kafejnīcās un bāros. Kopumā esam ļoti apmierināti, ka varam Rīgu saukt par mūsu jaunajām mājām.»

    Vienlaikus dažkārt cilvēki piemirst vai līdz galam neizprot, ka tas, ka Jorisam ir par vienu kāju mazāk vai ka viņš izskatās ļoti mīļš un jauks, nenozīmē, ka viņš nav suns. «Mums pastaigājoties, ļoti bieži garāmgājēji pajautā, vai drīkst suni papaijāt vai nofotografēt, pret ko man parasti nav iebildumu. Taču esmu ļoti piesardzīga, kad bērni vēlas samīļot Jorisu. Lai gan viņš nav agresīvs un nekad nevienam nav iekodis, es tomēr uzskatu, ka labāk ir būt drošai nekā vēlāk nožēlot. Un dažkārt tas var kādu sadusmot, taču es palieku pie tā, ka tas tomēr ir normāls suns ar savu raksturu, ne mīļmantiņa.»

    Tāpat Sāra stāsta, ka suns ar trim ķepām nereti piesaista pastiprinātu uzmanību, ar ko varbūt retāk saskaras citi suņu īpašnieki. «Latvijā krietni retāk, taču Stambulā ārkārtīgi regulāri man nāca klāt cilvēki, lai stāstītu, kā man būtu jāizturas vai jāapietas ar savu suni. Turklāt nereti tādi, kuriem pašiem nav dzīvnieku.

    Bieži vajadzēja uzklausīt padomu, ka sunim nepieciešama kājas protēze, taču pagaidām neviens no speciālistiem, kurus apmeklējam, nav norādījis uz šādu nepieciešamību.

    Vēlāk, iespējams, to vajadzēs, bet vēl ne. Tāpat cilvēki neizprot, ka Joriss, gluži kā citi suņi, mēdz būt slinks vai ietiepīgs. Ikviens, kurš bijis apmācībā pie suņu trenera, zinās – sunim skaidri jāsaprot, ka saimnieks ir noteicošais. Protams, to nedrīkst panākt ar agresīvu rīcību vai iebiedēšanu. Kādreiz man viņš ir stingrāk jāpievelk vai citādi jāpaskubina, kam citkārt varbūt nekāda uzmanība netiktu pievērsta. Bet, tā kā Jorisam ir trīs kājas, ir bijuši gadījumi, kad cilvēki steidzas man klāt, lai aizrādītu, ka ar viņu tā darīt nedrīkst. Es varu vien turpināt atkārtot, ka Joriss, lai arī pārvietojas ar trim kājām, ir tāds pats suns kā citi, kurš spēj paveikt teju to pašu, ko citi. Piemēram, Ziedoņdārzā, kur mēs labprāt dodamies pastaigās, ir ierīkots speciāls laukums suņiem ar dažādiem šķēršļiem. Un Joriss, ja man ir līdzi gardumi un viņš to vēlas, spēj tikt ar tiem galā. Viņš nav suns ar īpašām vajadzībām. Viņš ir absolūti normāls suns.»

    Ikviens dzīvnieks ir pelnījis mājas

    «Esmu pārliecināta, ka ikviens dzīvnieks ir pelnījis savu īpašo vietu, kuru saukt par mājām un kur justies droši. Es Jorisu paņēmu tieši tāpēc. Taču es ļoti ceru, ka mana suņa stāsts iedvesmos vai iedrošinās vēl kādu izšķirties par labu mājdzīvnieka adopcijai no patversmes. Turklāt Joriss ir lielisks piemērs tam, kā suns, kurš vizuāli atšķiras no citiem, var kļūt par visjaukāko un vislabāko ģimenes locekli. Es to varētu atkārtot vēl un vēl, jo esmu pārliecināta, ka viena ķepa mazāk nenozīmē, ka viņš ir par ceturtdaļu mazāk brīnišķīgs suns. Gluži tāpat kā cilvēks, kurš zaudējis roku vai kāju, joprojām ir un paliek cilvēks – ar savām vēlmēm un vajadzībām pēc mīlestības, sapratnes un drošības.

    Joriss varbūt nevar paskriet tik ilgi vai ātri kā citi suņi, taču viņš ir absolūti lielisks citās lietās un situācijās. Un tā ir mana izvēle – fokusēties uz pozitīvo, palūkojoties tālāk par ārējo izskatu. Turklāt Joriss ar savu klātbūtni padara priecīgāku ne tikai manu dzīvi – redzu, cik daudz laimes viņš spēj sniegt apkārtējiem. Un zinu, ka mīlestības viņā pietiek mums visiem!»

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+