• Šobrīd

    weather img

    Rīga +7°C

    Imunitāte ir tik svarīga

    Suns ar zeķu fetišu. Baiba Sipeniece-Gavare un garspalvainais takšu puika Uni

    Suns
    Zane Piļka-Karaļeviča
    Zane Piļka-Karaļeviča
    22. septembris
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Dmitrijs Šuļžics (F64)
    Katru rītu – tā ap pulksten pieciem –, kad Baiba Sipeniece-Gavare dodas uz darbu radio, viņu samiegojies, ar puspavērtu vienu aci pavada garspalvainais takšu puika Uni. Bet, kad saimniece atgriežas, viņš jau stāv kaujas gatavībā, lai dotos ierastajā 6 km garajā pastaigā pa savu iecienīto maršrutu. Jau pavisam drīz Unītis svinēs gada jubileju. Iespējams, viņš pat nenojauš, kādu prieku un laimi šajā grūtajā pandēmijas laikā viņš savā ģimenē ienesis.

    Baibu ar Uni satiekam brīdī, kad pēc brauciena pa Rīgas kanālu viņi tikko nokāpuši no kuģīša klāja. Par spīti briesmīgajam karstumam – todien termometra stabiņš pakapās virs 33 grādiem –, Unītis nepīkst, nesūdzas, bet krastā priecīgi skraida, ietērpts spilgtā glābšanas vestē. Bet Baiba, gādīga saimniece būdama, deso viņam pakaļ ar speciālu dzirdinātavas trauciņu. Karsti nabadziņam!

    – Tas bija Unīša pirmais brauciens ar kuģi?

    – Nē taču! Mēs daudz kuģojam pa jūru, tāpēc viņš mums ir pieredzējis laivinieks. Redz, arī glābšanas veste viņam iegādāta, kā to paredz drošības noteikumi. Viss, kā nākas!

    – Kā viņš pie jums nonāca?

    – Unis mums ir tāds pandēmijas bērns. 2020. gadā mums nomira taksītis, viņam bija 15 gadu, un ģimenē bijām nolēmuši, ka kādu laiku jaunu suni neņemsim. Mūsu taksenītes Emmas aiziešana bija ļoti sāpīga mums visiem, un šķita, ka šīm rētām jāsadzīst, lai varētu ņemt jaunu dzīvu radību mājās. Tas bija janvāris. Pasaulē, tostarp arī Latvijā, sākās Covid-19 pandēmija un attiecīgi arī mājās sēdēšana. Un bija sajūta, ka kaut kā pietrūkst. Ka mājās pietrūkst tādas labestīgas dzīvības. Tā pagāja vairāki mēneši. Bija foršs jūlija vakars, es biju vienā ballītē, kad man pienāca klāt takšu audzētāja Jeļena Brokāne un piedāvāja ņemt garspalvainā takša kucēnu. Viņa zināja, ka man šie suņi ļoti patīk un ka vienmēr esmu par tādu sapņojusi.

    – Kāpēc tieši par garspalvaino?

    – Tā ir sena mīlestība. Redzi, manas pirmās ārzemes bija Rietumvācija, Minhene. Tu vari iedomāties, ko nozīmē jaunam skuķim pēc Padomju Savienības murga nonākt Minhenē?! Es gandrīz sajuku prātā no redzētā.

    Kādā ļoti agrā janvāra rītā pastaigājos pa Minheni un pēkšņi ieraudzīju pa ielu ejam ļoti skaisti ģērbtu vācu kungu kopā ar garspalvaino taksi. Es vienkārši iemīlējos!

    Tādu suni dzīvē nekad nebiju redzējusi, tāpēc skatījos uz viņu kā uz tādu brīnumu. Toreiz sev pateicu – kādreiz arī man būs šāds suns. Mums mājās vienmēr bijuši suņi, un viņi visi ir bijuši takši. Bet nu tādi takši, zini, no sērijas: māte – taksis, tēvs – Latvijas dzinējs. Bišķiņ garākām kājiņām, nekā paredzēts. Tāpēc vienmēr domāju – nē, ja man būs kādreiz iespēja pašai iegādāties suni, tas būs garspalvainais taksis. Bez nekādiem piejaukumiem, tā teikt, ar tīriem papīriem.

    – Kad Ļena jums tajā jūlija ballītē piedāvāja šīs šķirnes kucēnu, uztvērāt to kā likteņa zīmi?

    – Ļena ir tā audzētāja, kura pati meklē saviem suņiem mājas. Kuram katram nedos. Un īstenībā tas ir ļoti simpātiski. Viņa noskata ģimeni, izpēta šos cilvēkus, kādi viņi ir, kā dzīvo, un pēc tam pati piedāvā. Tā notika arī ar mani. Tajā vakarā biju iedzērusi prosecco, biju kļuvusi ļoti labestīga un pārkāpu visus noteikumus, kādi bija pieņemti mūsu ģimenē, ka nevajag vienpersoniski pieņemt lēmumus, un teicu Ļenai: «Ņemam!»

    No rīta pieceļos, atveru acis un domāju: «Bāc! Ko es esmu izdarījusi. Es sarunāju suni un nevienam par to nepateicu.» Ar trīcošu sirdi saku vīram: «Klausies, es vakar sarunāju garspalvaino taksi!» Viņš saka: «Kooooooo? Nopietni? Nu tad tas uz tevi.» Es gan zināju, ka tā tikai tāda runāšana, jo Gatim pašam ļoti patīk taksīši, vispār visi dzīvnieciņi. Tāpēc, kad kucēns nonāca mūsu mājās, tā uzsprāga mīlestībā un priekā. Pat mana 14 gadus vecā meita Hermīne, kura pandēmijas dēļ bija spiesta ar mums, vecajiem dinozauriem, aci pret aci pavadīt cauras dienas kopā, atplauka smaidā. Biju tik laimīga, kad izdzirdēju, ka mans tīnis ir spējīgs izdvest tādus vārdus kā mīlulītis, mīļumiņš. Viņai parādījās tādas intonācijas, kādas gadiem nebija dzirdētas.

    – Kāpēc taksītim tāds vārds – Unītis? Vai atvasinājums no vārda sunītis?

    – Nē. Unītis ir mīļvārdiņš. Patiesībā viņa vārds ir Uni, kas igauņu valodā nozīmē – sapnis. Mums bija jāizdomā starptautisks vārds, jo mēs daudz laika pavadām savās lauku mājās Sāremā, un, ja nu, nedod Dievs, viņš kaut kur paspruktu, mēs sludinājumā varētu uzrakstīt Atdodiet Sapni!

    – Unītis ir viņa vienīgais mīļvārdiņš?

    – Vai, kā tik es viņu nesaucu! Piemēram, dažreiz viņš man ir Joseliani. Kā kinorežisors. Vispār sākumā viņam gribēju ielikt vārdu Askoldiņš. Jo taksim ļoti piestāvētu. Bet vīrs kategoriski atteicās. Par prastu.

    Šovasar pie mums Jāņos atbrauca ciemos trīs korgiji. Viena no tiem bija kucīte Klēriņa. Vai, kā Unītim gribējās ar viņu nokniebties! No mīļā Unīša viņš bija pārvērties par Jūrmalas Žoriku, kurš visu laiku staigāja Klēriņai pakaļ un riktējās virsū. Pie sevis domāju, nu kur tad palika tā aristokrātiskā audzināšana, kur tas cēlums un manieres?!

    – Pastāstiet nedaudz par savu pirmo taksenīti Emmu?

    – Viņai bija takšiem netipiski pieticīgs raksturs. Ļoti pieklājīga, uzmanīga, visu laiku uztraucās, ka tik mūs nepatraucētu. Vispār Emmu vairāk gribēja vīrs nekā es, jo man tikko bija piedzimis bērns, un tajā brīdī, kad tev ir zīdainis uz rokām, kurš turklāt vēl dzimis pirms laika, tev vismazāk gribas ņemties ar takša kucīti, kurai tur viss notiek un ap sētu jau sāk pulcēties visi iespējamie apkārtnes suņi. Toreiz teicu Gatim: «Trakais, tu vispār padomāji, ko dari?» Taču viss nokārtojās un Emma nodzīvoja cienījamu suņa mūžu.

    – Vai tad, kad pārnesāt mājās Uni, cerējāt, ka viņš būs tikpat pieticīgs kā Emma?

    – Zini, nē! Ļena jau man bija izstāstījusi, ka viņiem katram ir savs raksturiņš un sava dīvainībiņa. Gluži kā cilvēkiem. Es arī lieliski sapratu, ka viņš būs uz tās smalkās robežas starp klēpja sunīti, kuru var ērti pasist padusē, un mednieku.

    – Kā viņam izpaužas mednieka instinkti?

    – Kā jau alu suns, viņš dievina rakt. Bet tas ir štrunts. Viņš zog zeķes. Turklāt ne tikai mūsu mājas iemītnieku, bet arī ciemiņu. Zinot šo viņa niķi, esmu sapirkusi vairākus rezerves zeķu pārus, lai izdalītu tiem, kuri pēc ciemošanās savas zeķes apavos vairs neatrod.

    Zinu, ka viņš tās nozagtās zeķes aprok, aptuveni arī zinu tās vietas dārzā, jo redzu tās čupiņas. Viņš jau nerok dziļi, tā pa virsu uzkašņā. Nesen Unītis nozaga manu Bārtas tautastērpa tautisko zeķi. Stādies priekšā, daiļamatmeistaru roku darbs! Ārprāts!

    Atvaļinājumā dzīvojām Sāremā, un Jāņu rītā, kad es bezspēkā, novilkusi kurpes un zeķes, biju iekritusi gultā, pamostoties konstatēju, ka vienas zeķes nav. Un kā es vispār konstatēju šo faktu. No rīta redzu, ka Unītis, paķēris zobos manu zeķi, to jau kaut kur stiepj prom. Panikā iebļāvos: «Atstāj!» Sāku meklēt, kur ir otra zeķe? Nav! Divas atlikušās atvaļinājuma nedēļas es katru dienu rūpīgi staigāju Unim līdzi, lai redzētu, kur viņš iet, lai uzietu viņa slēptuves. Bet tā arī neatradu. Zeķu čiepšana ir viņa maza, mīļa vājībiņa. Tā teikt, fetišs.

    – Ko Unis ir izvēlējies par savu saimnieku?

    – Domāju, ka viņam nepastāv tāds iedalījums.

    Mēs katrs viņam savā ziņā esam autoritāte, katram viņš atrod savu pieeju un no katra dabū savu labumu.

    Piemēram, vīram ir noteikums, ka mēs nedrīkstam ņemt suni gultā. No viņa Unis šādu ekstru neizdīks nekad, cita lieta no manis. Mums pat ir savs vakara klusais rituāliņš. Pirms miega es viņu pa kluso bišķiņ paņemu gultā, un tad atnāk vīrs, paņem viņu un aiznes uz vietu.

    – Kādi vēl jums ir rituāli?

    – Unis ļoti strikti turas pie sava pastaigu grafika. Nemaz nedomā viņu neizvest! Turklāt mums ir liela teritorija ap māju – ej un staigā. Taču nē – stāv pie vārtiem un ņerkst. Un obligāti mums jāiziet mūsu pastaigu aplītis, kas ir 6 kilometri. Viņam patīk izstaigāt savas takas, savu maršrutu. Viņš arī zina sētas suņus, kurus viņš, garām ejot, var atļauties pakaitināt. Piemēram, Jūrmalā ir tāda Upes ieliņa, kur ir trīs tādi riktīgi žogu vaukšķi. Rej bez īpašas loģikas. Vienu no tiem Unis speciāli kaitina. Parasti tā suņa saimniece no tāluma viņam vienmēr sauc: «Lāci, nu cik reizes mēs par to varam runāt, nu? Liec viņu mierā!» (Smejas.)

    – Zinu takšus, kuri ciest nevar iereibušus cilvēkus, un zinu arī tādus, kuriem nepatīk skaļas uzvedības sievietes. Kas nepatīk Unim?

    – Viņš spēj paciest visus, ja saņemas. Taču, kas ir interesanti, viņam ļoti nepatīk trompete. Mans vīrs to spēlē, bet savam priekam, ne jau kaut kādā orķestrī. Gatis beidzis mūzikas skolu, un mums mājās ir vairākas trompetes, kas tiek spēlētas visās kāzās un bērēs pēc divām glāzēm. Un vienā ziemas vakarā, kad Gatis sāka spēlēt trompeti, Unis sāka tik nežēlīgi gaudot – tā, ka sirdi rauj ārā.

    – Varbūt viņš vienkārši vilka līdzi meldiņu?

    – Pēc sejas jau var redzēt, ka viņam nepatīk. Tāpēc, kad mājās lieku mūziku, nedod Dievs, tur kaut kur sāks spēlēt trompete. Metos pārslēgt dziesmu no jebkuras vietas mājā. Pēdējā laikā viņam sācis riebties arī trombons. Laikam sapratis, ka tie ir radniecīgi instrumenti. Starp citu, Grieta spēlē čellu, un to viņš pacieš. Hermīne spēlē sitamos instrumentus, un tur arī viss kārtībā. Bet tā trompete – tā viņam ir kā zobu sāpes.

    – Šķiet, viņam ir absolūtā dzirde. Vai jūsu balsi radio vai TV viņš atpazīst?

    – Nezinu. Mājās neviens nedrīkst skatīties raidījumus ar manu piedalīšanos. Tas ir mans noteikums. Man pašai nepatīk uz sevi skatīties, un to neļauju arī citiem.  

    – Tad jau Unis nezina, ka dzīvo slavena cilvēka mājā?

    – Arī mana meita ilgi nezināja, ka dzīvo pie slavenības. Viendien viņa atnāca no bērnudārza mājā un prasīja: «Mamma, tu točna esi slavena?» Kaut kas bērnudārzā viņai to esot teicis. Un tad es biju spiesta stāstīt, kāda ir atšķirība starp slavenu un ievērojamu. Slavens ir jebkurš zirga dibens, kuru katru vakaru rāda televizorā. Ievērojams ir tas, kas kaut ko ievērojamu dzīvē izdarījis. Es esmu vienkārši atpazīstama.

    – Jūsu vīrs ir arhitekts. Vai sunītim viņš arī ir kādu stilīgu būdiņu uzprojektējis?

    – Šitāds mīlulītis un būdiņā? Nē, mums iegādātas mīkstas pēļu gultiņas. Ar tām mums gan mājās ir īsta kauja. Es nopērku gultiņu, Gatis ņem un nopērk it kā labāku. Bet sunītis izvēlas gulēt manējā. Tad es nopērku Unim pavadu, bet Gatis ņem un nopērk savu – viņš domā, ka viņa siksniņa ir labāka. Viņš ar Uni bija suņu skoliņā, kur viņam lasīja lekciju par tām suņu pavadām. Es to visu neesmu klausījusies, nopirku tādu, ar kādu man ir ērti. Tā nu mums iet.

    – Kādi dzīvnieki jums bija bērnībā, kad dzīvojāt Jaunpilī?

    – Tikai un vienīgi takši. Viens taksis vēl nav aizgājis, kad jau tiek ņemts otrs. Mana mamma ir īsts takšu cilvēks. Viņa ir agronome un suni vienmēr ņēma līdzi savās darba mašīnās. Un vienmēr viņai līdzi bija arī lāpsta, jo suns jau pat neraks. Viņa uzraka viņam to smagumu, bet suns to vieglumu. Mammai šobrīd ir 80 gadu, un, kad viņai nomira beidzamais sunītis, viņa saprata, ka būtu bezatbildīgi ņemt vēl kādu suni mājās. Taču vienā dienā viņai piezvana veterinārārste no Dobeles un saka: «Es zinu, ka esat takšu cilvēks. Mums tikko atnesa nopotēt pilnīgi veselu, normālu taksīti, aptuveni piecus gadus vecu. Man neceļas roka to izdarīt. Bijušo saimnieku arguments, kāpēc viņi to dara, – viņi brauc prom uz ārzemēm dzīvot un nav, kam atstāt.» Mana mamma nedomājot uzreiz brauca viņam pakaļ. Suns izrādījās krievs. Sākumā saprata tikai tādas pavēles kā Иди сюда, Нельзя (Nāc šurp, Nedrīkst) utt. Bet nu pamazām, pamazām viņš apguva valsts valodu. Pirms viņš nonāca pie mammas, suns bija dzīvojis dzīvoklī. Uzbarots līdz bezsamaņai. Taču mana mamma ir ārprātīga sportiste, un pusgada laikā viņa to suni nodzina tā, ka viņš ar mums 25 kilometrus gar jūru nogāja dziedādams. Viņš pamatīgi bija nometis svaru. Nezinu, cik precīzi, bet spriedu pēc iemauktiņiem, kurus biju viņam nopirkusi. Sākumā viņš tajos nelīda pat iekšā, bet tagad tie uz viņa karājas.

    – Kā mammas suni sauc?

    – Džuljeta. Bet nu viņa kļuvusi par Džudīti.

    – Vai Unīša piedzīvojumi ir iekļauti arī jūsu stāvizrādē Vienreiz jau var, ar ko šobrīd koncertējat pa visu Latviju?

    – Ar to jābūt uzmanīgam, tā ir tāda smalka lieta. Zinu dažus suņu un kaķu saimniekus, kuriem šķiet, ka viņu stāsti par viņu dzīvniekiem ir visģeniālākie pasaulē. Taču tie reti kuru interesē. No visām klases meitenēm man bērni uzradās visvēlāk, arī apprecējos es ne 18 gados. Līdz ar to, kad aizbraucu uz klases salidojumu un visas sāka runāt par bērnu zeķbikšu un kurpju izmēriem, kuram lielāks, kuram mazāks, a manējais, a tavējais, domāju – šausmas, cik tas ir garlaicīgi. Ja vēl fotoalbumus sāka vilkt ārā, nu tad vispār es cēlos augšā. Tāpēc vienmēr respektēju, ka ne visi ir suņu mīļi un ne visi ir kaķu mīļi. Un ne vienmēr tavs stāsts par sunīti var aizkustināt visus. Ja kāds interesējas, es pastāstu, bet pati neuzbāžos.

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība - Stiprini imunitāti!

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+