Resno večuku slimība. Ko darīt, ja tavam mīlulim ir cukura diabēts

Vakara ballīte rit pilnā sparā, kad viens no kompānijas jau pošas projām: «Manam kaķim ir diabēts, jāskrien mājās spricēt viņam insulīnu.» Šādas sarunas beidzamajā laikā dzird arvien biežāk. Kas noticis? Vai kaķus un suņus masveidā skārusi cukurslimības liga? Konsultē veterinārārste Olita Vecuma-Veco.
Diabēts
Vija Vāvere
13. jūnijs

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock

– Vai dzīvnieki tagad ar cukura diabētu slimo biežāk nekā agrāk?

– Tā nevarētu teikt, bet cukura diabēta slimnieku tagad tiešām ir vairāk. Tam ir trīs iemesli. Pirmkārt, veterinārā medicīna tagad ir attīstīta, tāpēc var veikt nepieciešamās analīzes, atklāt diabētu un to ārstēt. Otrkārt, atkal pateicoties medicīnas attīstībai, kaķi un suņi tagad vidēji dzīvo krietni ilgāk nekā agrāk.

Treškārt, ir mainījies dzīvnieku dzīvesveids un barība, tāpēc tiem organismā uzkrājas liels tauku daudzums, tie kļūst resni, jo regulāri tiek pārbaroti.

– Kāpēc kaķi un suņi slimo ar cukurslimību? Vai pie vainas ir cukurs, jo mēs viņiem dodam dažādus našķus?

– Vainīgs nevis cukurs, bet gan liekais svars. Kaķiem vispār nekārojas nekā salda. Suņiem garšo saldumi, bet šie produkti ir tikai kā palīglīdzeklis liekā svara uzkrāšanai. Svarīgākais ir tas, ka dzīvnieks ar garšīgas pārtikas palīdzību uzņem pārāk daudz kaloriju un nespēj tās iztērēt, pārvērst enerģijā. Mājas mīluļi tagad dzīvo daudz komfortablāk, tiem nav nekādu rūpju. Lai iztērētu ar barību uzņemto enerģiju, jāveic fiziskās aktivitātes, dzīvniekam jāuzturas ārā, jācīnās par savu izdzīvošanu.

Jāizšķir divi diabēta veidi: insulīna atkarīgais jeb īstais cukura diabēts un insulīna neatkarīgais cukura diabēts.

Īstais cukura diabēts ir smaga un dzīvībai bīstama slimība. Cēlonis: beigusi funkcionēt tā aizkuņģa dziedzera daļa, kas ražo insulīnu. Parastākais iemesls ir iedzimtas kaites vai deģeneratīvi procesi, kas veicina autoimūnu reakciju norisi aizkuņģa dziedzera Langerhansa saliņu šūnās. Šis diabēts izpaužas ātri, strauji progresē un ir organismu postošs. Ja laikus nesāk ārstēšanu, var tikt bojāti visi ķermeņa orgāni, sevišķi nieres, un tad dzīvniekam vairs nepalīdzēs arī insulīns. Īstā diabēta ārstēšana ir sarežģītāka – insulīna devas ir lielākas un tas jālieto līdz par mūža beigām.

Insulīna neatkarīgo cukura diabētu parasti konstatē veciem un pārbarotiem kaķiem. Te nu esam vainīgi mēs paši, saimnieki. Lai organismā uzkrātos tauki, aizkuņģa dziedzerim jāizdala daudz insulīna. Kad ķermenis ir ļoti aptaukojies, šūnas vairs nereaģē uz insulīna darbību (tas nozīmē, ka cukurs ar insulīna palīdzību netiek ievadīts šūnās), aizkuņģa dziedzeris izdala mazāk insulīna un organismā palielinās cukura daudzums. Insulīns gan izdalās, bet nepietiekami. Sākumā slimību pat grūti pamanīt, bet ar laiku dzīvnieciņš sāk justies arvien sliktāk. Šo diabētu ir vieglāk ārstēt un, stingri ievērojot ārsta norādījumus, var pat pilnībā izārstēt.

– Kuri dzīvnieki ietilpst riska grupā?

– Visbiežāk ar cukurslimību sirgst veci kaķi (pēc 9–10 gadu vecuma sasniegšanas), kam ir liekais svars un liels taukaudu daudzums.

Diabētu var izraisīt arī medikamentozi. Agrāk bija iecienīta prakse: saimnieki, kas negribēja savus runčus kastrēt, injicēja tiem sievišķos hormonus, lai runči nespricē un nesasmirdina māju. Tagad veterinārārsti atsakās to darīt, jo tas kaitē dzīvnieka veselībai. Respektīvi, šī prakse noveda pie insulīna neatkarīgā cukura diabēta attīstības.

 Kā slimība izpaužas?

Abu cukura diabēta veidu gadījumā dzīvnieks daudz dzer un daudz čurā. Tas notiek tik uzkrītoši, ka saimnieks to nevar nepamanīt. Atšķirība starp abiem diabētiem ir tā, ka īstā diabēta gadījumā dzīvnieks ļoti ātri kļūst slims: šūnām trūkst glikozes, parastā veidā netiek noārdīti tauki, ogļhidrāti, olbaltumvielas, un ķermenis nesaņem enerģiju. Organismā parādās ketonvielas un sākas saindēšanās. Vienkāršāk sakot, dzīvnieks ir ļoti depresīvs, neēd, var sākt vemt, viņam visu laiku slāpst un ir pastiprināta urinēšana. Stāvoklim pasliktinoties, var iestāties koma.

Jo ātrāk vedīs viņu pie ārsta, jo lielākas cerības uz izveseļošanos. Otrā cukura diabēta veids nav tik agresīvs. Dažos gadījumos saimnieki par to pat neuztraucas, jo dzīvnieks izskatās gandrīz vesels.

– Kā diabētu ārstē?

– Noteikt cukura līmeni asinīs var ātri – viens adatas dūrieniņš, un viss! Taču, lai konstatētu slimības pakāpi, noteiktu ārstēšanu un insulīna devu, ieteicamo barību un tās daudzumu, vajadzīgas nopietnākas pārbaudes. Dzīvniekam vēlams dažas dienas uzturēties stacionārā. Ja gadījums ir vienkāršs, dzīvniekam nav urēmijas, infekcijas vai citas kaites, kas prasa papildu ārstēšanu, tad stacionārā parasti jāpavada trīs dienas. Taču arī tas saimniekam prasīs diezgan lielus finanšu resursus, toties dzīvnieka mūžu var pagarināt par daudziem gadiem.

– Vai kaķi un suņi ar cukura diabētu slimo vienlīdz bieži?

Kaķiem vismaz četras reizes biežāk nekā suņiem tiek konstatēts paaugstināts cukura līmenis asinīs. Suņi slimo tikai ar īsto cukura diabētu, bet kaķiem vismaz 90% gadījumu konstatē insulīna neatkarīgo cukura diabēts. Tā ka varētu teikt – diabēts ir kaķu slimība.

Ārstēšana ar insulīnu mājās

Tā nav sarežģīta – tikai jāievēro ārsta norādījumi. Ļoti rūpīgi jāiztaujā ārsts:

  • par insulīna devu, kā darboties ar insulīna pudelīti un šļircēm, kādas ir mērvienības un ko tas nozīmē;
  • par to, ko dzīvnieks drīkst ēst, barības daudzumu;
  • par insulīna lietošanas nosacījumiem, insulīnu veidiem, kuru labāk izvēlēties, kurš labāk darbosies, kā glabāt, ko drīkst un ko nedrīkst darīt;
  • kam jāpievērš uzmanība dzīvnieka uzvedībā, kādas aktivitātes atļautas, kādas nav vēlamas.

Parasti insulīnu injicē divas reizes dienā noteiktās stundās ar 12 stundu intervālu. Insulīnu injicē zem ādas vēdera sānu apvidū, jo tur āda ir vismaigākā un insulīns uzsūcas vislabāk (skausta apvidu labāk neizvēlēties). Injekciju izdara šādi: atvelk ādas kroku un ievada adatu zemādā paralēli vēdera sienai (kontrolē, lai adata tiek ievadīta zemādā, nevis ādā vai muskulī), un nospiež virzuli. Cukura diabēta ārstēšanā saimniekam jābūt atbildīgam un precīzam – izņēmuma gadījumā zāles drīkst ievadīt ar pusstundas vai stundas nobīdi, taču tas nedrīkst notikt bieži.

Kaķus, kam konstatēts insulīna neatkarīgais cukura diabēts, sākumā veiksmīgi var ārstēt ar nelielām insulīna devām, sabalansējot barības daudzumu ar fiziskajām aktivitātēm. Tā, normalizējot dzīvnieka svaru, var panākt, ka ar laiku dzīvniekam insulīns vairs nav nepieciešams. Jāpiezīmē, ka hipoglikēmiskās tabletes, ko parasti lieto cilvēki, dzīvniekiem nedarbojas. Labāk kaķim pārtikā nodrošināt pietiekami daudz viegli sagremojamu augstvērtīgu proteīnu(piemēram, vistas, truša vai tītara gaļa). Šis, tā sauktais resno kaķu diabēts, var izzust pat vienas vasaras laikā. Īsto diabētu izārstēt nav iespējams.

Iesaku nepārbarot savu mīluli – tā jūs pasargāsiet savu dzīvnieciņu no nepatīkamām izjūtām un sevi no pārdzīvojumiem un liekiem tēriņiem.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs