Viņa augstība — dobermanis

Suns
Ārija Lipska
17. aprīlis
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Bīsties no dobermaņa! Bīsties tad, ja esi viņa ienaidnieks, un arī tad, ja kaut reizi esi iedomājies, cik labi būtu, ja tev piederētu šāds suns. Un ja tu pie šīs domas atgriezies vēl un vēl, ar tevi ir cauri. Viņos iemīlas vēl liktenīgāk nekā skaistās un gudrās sievietēs, kaut gan visvairāk dobermaņus mīl tieši sievietes.

Vai vari atcerēties pašus briesmīgākos suņus, kādus esi redzējis trilleros, mistikas filmās, sižetos par sātana sabiedrotajiem? Melnus, veiklus, ar fašistisku skatienu un tādiem zobiem, par kuriem tu pārdotu dzimteni, lai tikai tie neiecirstos tev rokā, kājā vai kaklā… Mēģini atcerēties, kura šķirne visbiežāk tiek izmantota, lai skatītājiem iedvestu burtiski nāves bailes no suņiem. Tie ir dobermaņi! Otrajā vietā aiz viņiem kinematogrāfs ierindojis rotveilerus, bet slavenie vācu aitu suņi, no kuriem bēg un baidās noziedznieki, blakus šiem kinoindustrijas uzburtajiem killeriem izskatās pēc dāmu sunīšiem (piedod, komisār Reksi!).

Filmas ir iemācījušas mums baidīties no dobermaņiem, taču patiesībā visretāk cilvēkiem uzbrūk tieši gudrie lielie suņi, jo vairums ir labi apmācīti, ļoti paklausīgi, viņiem pietiek prāta, lai saviem saimniekiem nesagādātu nepatikšanas.

Izlūkošanas dienesta fenomens

Par dobermaņiem klīst dažādi mīti. Viens no tiem – par dobermaņu armiju. Protams – tāda neeksistē, bet mīts radies no skata, kad specdienesti ar šiem suņiem mēģina apklusināt nemierniekus, demonstrācijas. Filmu veidotāji nav muļķi – viņi ļoti ātri saprata, ka cilvēkiem liek nobīties tieši šo suņu izskats. No malas viņu skatiens izskatās auksts, un to vēl vairāk sasaldē spicās ausis un garais, smailais deguns. Šā suņa purns ir izveidots ļoti ģeometriski – kā akmenī cirsts un absolūti nelīdzinās pūkainajiem mīluļiem. Tam klāt pieplusojot iespaidīgo izmēru, atlētisko ķermeni, reakcijas ātrumu un gandrīz psihiskas kustības, rodas iespaids, ka šo universālo kareivi nekas nespēj apturēt. Tā dobermaņi ir izkonkurējuši gan Bāskervilu suni, gan vilkus, gan vilkačus…

Dobermaņi ļoti, ļoti mīl savu saimnieku un gaida tieši tādu pašu pretmīlu. Viņi grib, lai viņus mīlētu ne par kripatiņu mazāk kā sievu, vīru, bērnus.

Atgriežoties pie armijas, šīs šķirnes suņi patiešām tiek izmantoti armijas un slepeno dienestu operācijās jau kopš Otrā pasaules kara. Rīgā dzīvo kāda izcila Lielbritānijas izlūkdienesta dobermaņa pēctecis (iespējams – vairāki, jo saimniekam nepajautāju par šā suņa brāļiem un māsām). Viena lieta ir suni apmācīt izpildīt dažādus uzdevumus, bet pavisam cita fiška ir viņa spēja pielāgoties bīstamiem apstākļiem. Un šis leģendām apvītais angļu izlūkošanas dienesta suns kara laikā bija iemācījies izvairīties no lodēm! Pirms izklāsta, kā viņš to darīja, nepieciešama maza atkāpe – kāpēc dobermaņiem tiek apgrieztas jeb kupētas ausis. Lielākā daļa domā, ka tas tiek darīts, lai uzlabotu eksterjeru, sunim piešķirtu eleganci, taču patiesībā visām ausu kupēšanām ir praktisks pamatojums. Tā kā dobermaņi piedzimst ar nokarenām ausīm, visas skaņas tiek mazliet apslāpētas. Jau sākotnēji šī šķirne patiešām tika veidota kā universālais suns (piemērots pajūga vilkšanai, lopu ganīšanai, mājas sargāšanai, dažreiz – arī medībām, armijas un policijas darbam), nokarenās ausis traucēja uztvert skaņas. Ar kupēšanu ausis tika atsegtas, un jau vairāk nekā simt gadu dobermaņu selekcijas darbā īpaša nozīme tiek pievērsta tieši šo suņu unikālajai dzirdei. Arī Kaukāza aitu suņiem ausis tika gandrīz pilnībā nogrieztas, citādi šie suņi, ganot aitas, nevar perfekti dzirdēt, kad ganāmpulkam tuvojas briesmas un pielavās vilki. Protams, atvērtas ausis ir izdevīgas arī visiem suņu saimniekiem, jo tās labi vēdinās, neiekaist un ir viegli tīrāmas.

Tātad – angļu izlūkdienesta suns bija izcils tieši savas dzirdes dēļ. Ejot pa mežainu apvidu, tas sekundes simtdaļā spēja sadzirdēt, kā no attāluma tiek izšauta lode, un zibens ātrumā no tās paslēpties, aizskrienot aiz koka vai pieplokot pie zemes. Viņš bija vienīgais suns, kurš kā vairogu izmantoja tieši kokus. Viņu nespēja nošaut pat snaiperi. Visvairāk suni izmantoja tieši snaiperu noteikšanai, jo no viņa ausīm nevarēja paslēpties neviens kokā vai citā slēpnī iekārtojies šāvējs.

Dobermaņiem ar pašnovērtējumu viss ir kārtībā. Tāpēc saimniekam būs sarežģījumi ar dresūru. Nē, nē – kucēns būs apķērīgs un gudrs, bet viņš neļaus sevi dresēt tādam cilvēkam, kas viņu necienīs un neņems vērā viņa rakstura īpatnības.

Pašapmierināti un spītīgi

Otra leģenda par dobermaņiem vēsta par viņu pārākajām prāta spējām. Suņu saimniekiem tas ir gan pluss, gan mīnuss, jo izdevīgāki ir paklausīgi suņi, nevis tādi, kas paši mēdz pieņemt lēmumus. Tieši tāpēc dobermaņus mēdz uzskatīt par spītīgiem. Reiz kāds dobermaņa saimnieks stāstīja bezmaz kuriozu gadījumu: viņš suni vedis apmācībai, viss bija labi, bet eksāmena dienā kāds no instruktoriem sunim  uzkliedzis. Droši vien dobermanis uzskatīja, ka viņš ir nepamatoti apsaukts (visiem suņiem ir savs funktieris, kāpēc viņi kaut ko dara vai nedara), un, tā kā eksāmens notika stadionā, pats uz savu galvu sāka skriet tam apkārt. Skrēja vismaz desmit apļus, un neviens nespēja viņu apturēt. Saimnieks no kauna sarka un bālēja, un lieki piebilst, ka ar savu izgājienu suns pamatīgi traucēja eksāmena kārtošanu citiem sugasbrāļiem. Taču viņu tas neuztrauca… Dobermaņiem ar pašnovērtējumu viss ir kārtībā.

Pašlepnums un spēja patstāvīgi pieņemt lēmumus iepriecinās tos cilvēkus, kas šīs šķirnes suni grib turēt pilsētas dzīvoklī. Dobermanis pastaigas laikā speciāli neprovocēs citus suņus darbībām, kas varētu sagādāt nepatikšanas saimniekam, un bez vajadzības pat nepaskatīsies uz svešā suņa pusi. Tā notiks, bet tikai ar vienu piebildi – ja dobermanis savu saimnieku ļoti mīlēs. Šai šķirnei ir kāda ārkārtīgi vērtīga īpašība – situāciju analizēšana. Skatoties sunim acīs, var patiešām redzēt, kā viņš domā. Piemēram – kāds piezvana pie durvīm, tu tās paver, tev pretī stāv nepazīstams cilvēks. Suns ļoti sasprindzis skatās uz svešinieku un izvērtē viņa kustības, žestus, balsi – vai tikai viņš nav bīstams saimniekam. Tas ir neilgs brīdis – daži pārmīti vārdi, dažas kustības, un, ja suns atnācējā nav saskatījis neko bīstamu, viņš dodas atpakaļ uz savu vietu.

Vai suņu karalis?

Pirms aptuveni divdesmit gadiem zinātnieki veica pētījumus ne tikai par suņu smadzeņu darbību, bet arī centās noskaidrot suņu sabiedrības jeb precīzāk – dažādu šķirņu – hierarhiju: kurš kuru respektē, no kādas šķirnes vairāk baidās, kuru apceļ… Praktiski visi suņi respektēja dobermaņus, pat filmu gudrinieki vācu aitu suņi (vēlreiz piedod, komisār Reksi!). Analizējot suņu spējas patstāvīgi spriest un pieņemt lēmumus, zinātnieki secināja, ka dobermaņi ir arī visloģiskākie.

Šo suņu prāta spējas un izdoma cilvēkus patiešām fascinē, tāpēc ir radies teiciens: «dobermanis nav suns – tas ir ļoti gudrs bērns».

Bet vai saimniekam ir izdevīgs radoši domājošs suns? Tikai tādiem, kam suns būs labākais draugs, nevis padotais. Ar šādiem suņiem ir ļoti interesanti dzīvot, no viņiem nāk dažādas neparastas idejas, piemēram, kā savu saimnieku, kurš nav pieliecies, sabučot uz lūpām, ar ķepām nepieskaroties viņa drēbēm. Kāda dobermaņa saimniece, atgriežoties no darba, allaž cieta no sava mīluļa bučiņām, jo suns vienmēr palēcienā atspērās pret viņas balto mēteli. Vienubrīd viņai šķita, ka tas turpināsies mūžīgi, bet… viņas mīlulis bija ņēmis vērā aizrādījumus un izdomājis pavisam neparastu bučošanās veidu: viņš pieskrēja, palēcās un, izlocījies burtiski jautājuma zīmes formā, nolaizīja saimniecei lūpas. Šādu suņa gaisa skūpstu viņa vēl nebija piedzīvojusi!

Starp citu, dobermaņi (tiesa – ne gluži visi) ir ļoti runātīgi suņi. Viņiem piemīt arī speciāli selekcionēta ļoti skaļa un zema balss (labi attīstītas balss saites), kā arī īpatnējs riešanas veids – paceļot purnu uz augšu, tā sacīt – rejot debesīs. Skaņa, kas izplatās, ja suns rej taisni – nepaceļot galvu, mežainos un kalnainos apvidos atsitas pret kokiem, kalniem, bet, ja rej pret debesīm, skaņa lido ļoti tālu. Iespējams – ar izkoptajām balss saitēm dobermaņi spēj izdvest arī dažādas skaņas, arī ar balseni, nevis lūpām, skaidri izteikt vārdu «mamma» (ir fiksēti neskaitāmi reāli gadījumi!). Šie suņi ļoti daudz vokalizē, piemēram, kārumu prasa ne tikai ar skatienu vai žēlu smilkstienu, bet paša izdomātām skaņām, kas tiek izdotas tikai kāruma prasīšanas gadījumos un nekādās citās situācijās. Šo suņu prāta spējas un izdoma cilvēkus patiešām fascinē, tāpēc ir radušies divi teicieni: «dobermanis nav suns – tas ir ļoti gudrs bērns» un «dobermanis nav tikai vaļasprieks – tā ir slimība mūža garumā». Laikam jau visizteiktākie jeb apmātākie savu suņu fani ir dobermaņu un takšu īpašnieki. Ak, jā – abām šīm šķirnēm ir kāda kopīga īpašība, kas arī pārtapusi teicienā: ja sākumā saimnieks guļ dīvānā, bet suns – uz paklāja, tad drīz vien suns pārvācas uz dīvāna, bet saimnieks – uz paklāja…

Nevis kompanjons, bet līdzīpašnieks

Šie teicieni liecina par to, ka dobermanis nevar dzīvot nošķirti no saimnieka – būt tikai mājas sargs vai tikai gans. Viņam nepieciešams ciešs kontakts ar cilvēku, pat ciešāks nekā citiem suņiem, jo viņš grib būt nevis suns kompanjons, bet kā firmas līdzīpašnieks – ar vienādām tiesībām praktiski uz visu, kas mājā notiek. Un, ja tu ar suni komunicēsi kā ar zemāku būtni, viņš apvainosies un – simt punktu! – atriebsies. Vai ar suni var sarunāties kā ar līdzvērtīgu? Ar šo šķirni var, jo dobermaņiem ne tikai patīk, ka ar viņiem sarunājas, viņi spēj iegaumēt vismaz 30 vārdus kā situācijas, ar kurām tie saistās.

Saimniekam ar šo suni pastāvīgi jāstrādā. Nevis jāiziet apmācības kurss un jāguļ uz lauriem cerībā, ka suns pats kļūs par puscilvēku. Šī nav tā šķirne, ko var palaist pašplūsmā. Tādā veidā ir sabojāti neskaitāmi dobermaņi, un, kad saimnieki pilnīgi zaudē kontroli pār saviem suņiem, viņi tos atdod vai pārdod citiem. Saimnieka maiņa sunim vienmēr ir smaga psihiska trauma, tāpēc, ja esi nolēmis iegādāties dobermani, ņem vērā dažus noteikumus:

  1. Tik sarežģīta rakstura sunim nevajadzētu būt pirmajam. Šī šķirne ir ļoti veselīga un interesanta, bet tās sāpīgākais punkts ir psihe.
  2. Saimniekam jābūt autoritātei suņa acīs. Nevis despotam vai pavēlniekam, kas diktēs savus noteikumus (tieši tādi visbiežāk noraujas no saviem dobermaņiem), bet tikpat pašpietiekamam kā dobermanis. Ar savu pārliecību, labsirdīgam, drosmīgam un aktīvam cilvēkam, nevis šaubīgam vai flegmatiskam.
  3. Vislabāk tik aktīvu un kustīgu suni turēt privātmājā. Var arī pilsētas dzīvoklī, bet jārēķinās, ka būs jāiet garās pastaigās. Starp citu – dobermaņiem ĻOTI patīk gulēt uz dīvāna. Ne tikai tāpēc, ka tur ir mīkstāk, bet dēļ īsās spalvas viņi vairās no caurvējiem.

Šķirnes priekšrocības

  • ļoti laba veselība
  • viegli kopjams kažoks
  • pats daudzfunkcionālākais no suņiem
  • paklausīgs
  • gudrs, apķērīgs, komunikabls
  • sirsnīgs, ļoti pieķeras saimniekam un viņa ģimenei
  • nerīkojas šabloniski – katru situāciju izvērtē individuāli
  • bez vajadzības nerej
  • ilgdzīvotājs

Šķirnes trūkumi

  • bieži rīkojas pēc sava prāta
  • spītīgs, atriebīgs, ar tieksmi uzkundzēties
  • ļoti temperamentīgs, pat psihozs

DER ZINĀT!

  • Ēšanā izvēlīgi. Neiedomājies, ka, suņa trauciņā ieliekot griķu putru ar gaļu, tu šo trauciņu kādreiz ieraudzīsi tukšu. Gaļa pazudīs ātri, bet putra stāvēs, kamēr sabojāsies…
  • Runājot par veselību, veterinārārsti atzīst, ka dobermaņi ir viņu visretākie pacienti. Ja vien suns tiek paņemts no labas audzētavas (Latvijā ir patiešām labas dobermaņu audzētavas!) un viņam nevelkas līdzi kāda ģenētiska problēma (dobermaņiem nav savai šķirnei raksturīgu slimību), šā suņa veselību var nosaukt par spīdošu. Tiesa – visiem gadās traumas, un neviena šķirne nav pasargāta pret šā laikmeta lāstiem – alerģijām un onkoloģiskajām slimībām.
  • Problēmas saimniekam rodas suņa mūža pēdējos gados. Vairāki dobermaņu saimnieki apgalvo, ka suns zem vecuma sviras sabrūk pēkšņi, var teikt – vienā dienā kļūst par invalīdu, kam atsaka kājas, uzliesmo pārējās vecuma nelaimes… Bet kopumā dobermaņi ir ilgdzīvotāji – ļoti liels procents sasniedz 14 gadu vecumu.
  • Viņi ir ne tikai teicami, bet ļoti viltīgi sargsuņi. Viņi nesāks kā mazie kverkšķi bļaustīties uz svešinieku pa gabalu, bet gan sēdēs dārza ēnā vai mašīnas aizmugurē pilnīgi neredzami un vērtēs, kas tas par cilvēku, kas tuvojas. Ja dobermanis nospriedīs, ka tas ir ļaundaris, lai Dievs stāv viņam klāt… Šie suņi ir ĀRKĀRTĪGI veikli un ātri. Viņi var sekundes desmitdaļā apgriezties par 180 grādiem!
  • Augstais pašnovērtējums parādās jau bērnībā. Tāpēc dobermaņa saimniekam būs sarežģījumi ar dresūru. Nē, nē – kucēns vai jaunais suns būs apķērīgs un gudrs, bet viņš neļaus sevi dresēt tādam cilvēkam, kas viņu necienīs un neņems vērā viņa rakstura īpatnības. Iespējams – nāksies vairākas reizes mainīt apmācību instruktoru, kamēr suns kādu akceptēs.
  • Runājot par kucēniem, noteikumi ir tādi paši kā visām šķirnēm: ja negribi agresīvu suni, neņem pašu pārāko, kas tramda pārējos brāļus un māsas. Ja gribi labu izstāžu suni, neņem arī pašu biklāko un bailīgāko. Kucēna augumam nav nozīmes, jo bieži vien pats mazākais kucēns izaug par lielāko visā metienā.
  • Vēl tikai jāpiebilst, ka šie suņi ļoti, ļoti mīl savu saimnieku un gaida tieši tādu pašu pretmīlu. Viņi grib, lai viņus mīlētu ne par kripatiņu mazāk kā sievu, vīru, bērnus.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs