Taksis — liels suns mazā iepakojumā

Latvijā īsspalvainais taksis joprojām ir viena no populārākajām suņu šķirnēm. Ir taksī kaut kas ļoti īpašs, skaistums un grācija, amizantās īsās kājiņas, mīlīgais purniņš un acis – tik izteiksmīgas, ka nav iespējams pretoties viņa valdzinājumam. Kur slēpjas īsspalvaino takšu šarms, stāsta īsspalvaino miniatūro un trušu takšu audzētāja, audzētavas Elkaradodachs (LKF) īpašniece Jolanta Skrīvele.

Izcelsme

Takšu dzimtene ir Vācija, kur viņus dēvē par āpšu suņiem (Dachshund, Dachs – āpsis, Hund – suns). Dzinējsuņu starpā izcēlās īpatņi – braki, spējīgi vajāt zvēru ne tikai zemes virspusē, bet, ja nepieciešams, sekot tam arī zem zemes – alā. Šos suņus arī varētu uzskatīt par takšu ciltstēviem.

Takšveidīgo suņu attēli tika atrasti jau senajā Ēģiptē uz freskām, kuras, kā uzskata zinātnieki, bija radītas aptuveni 2000. gadā pirms mūsu ēras. Taču tāda takša rašanās, kādu to pazīstam mūsdienās, notika Vācijā.

Vēlāk tika radīti arī garspalvainie un asspalvainie takši, krustojot īsspalvainos šķirnes pārstāvjus ar spanielu, šnauceru un medību terjeriem. Taksis tika atzīts par Vācijas nacionālo suņu šķirni. Pirmais šķirnes standarts pieņemts 1870. gadā, bet desmit gadus vēlāk (1880. gada) Vācijā notika pirmā takšu izstāde. 1888. gadā – izdota pirmā ciltsgrāmata, kas kļuva par takšu audzēšanas rokasgrāmatu. Gadiem ejot, tika izkopts un pilnveidots šķirnes eksterjers, līdz ar to vairākkārt tika mainīts un papildināts arī pats standarts.

Suns, kurš nozaga manu sirdi…

«Apjausma, ka taksis ir mana šķirne uz mūžu, atnāca tikai pēc zināma laika – aptuveni desmit gadiem –, kopš manā dzīvē ienāca pirmais šīs šķirnes pārstāvis. Jāatzīst, ka pa šo laiku ir gājis visādi.

Bijuši brīži, kad dusmu iespaidā (kad suns bija kaut ko sastrādājis) nosolījos sev nevienu taksi nekad vairs neņemt. Taču nepagāja ne pāris gadu, kad man viņi jau bija divi…

Par spīti takšu brīvdomātāja un cīnītāja garam, esmu iemācījusies ar tiem sadzīvot, sajust un izprast viņu vajadzības, kas patiesībā ir gaužām pieticīgas. Pēc visa līdz šim kopā piedzīvotā esmu nonākusi pie atziņas, ka taksis manā dzīvē būs vienmēr.

Tā arī līdz galam neesmu atklājusi, kur tieši slēpjas takša fenomens, jo vienaldzīgo nav. Ir cilvēki, kam kaut kādu apsvērumu dēļ mājās nekad nebūs šī suņa, un ir tādi, kuru sirds izkūst, ieraugot pretī soļojam takšeli. Es piederu pie otrajiem, jo man patīk spilgtas un apbrīnas vērtas personības.

Tādu domu gājienu, kāds ir taksim, līdz šim neesmu redzējusi nevienas citas šķirnes pārstāvim, un man ir bijusi darīšana ar daudziem. Ne velti radies teiciens: «Ir suņi, un ir takši…» – un tas nav viens un tas pats.»

Visbagātākā šķirne

Taksis savā ziņā ir unikāla šķirne. Viena standarta ietvaros ir veselas deviņas takšu šķirnes – trīs dažādas pēc izmēra (standarta taksis, miniatūrais taksis un trušu taksis), kas pareizinātas ar trim dažādām pēc apmatojuma tipa (īsspalvainais, garspalvainais un asspalvainais taksis).

Daudziem rodas jautājums, kāpēc šķirnei trušu taksis tāds nosaukums. Tas radies ne jau tāpēc, ka suns ir mazs un mīļš kā trusītis, bet gan tāpēc, ka sava auguma dēļ spēj ielīst truša alā un no tās izdzīt dzīvnieku.

Arī trušu taksis ir kaislīgs un bezbailīgs mednieks, kas šajā ziņā ne ar ko nav sliktāks par lielākajiem šķirnes pārstāvjiem.

«Ja vien jūs redzētu, kā mans mazais Princis atspēries strādā alā!» ar sajūsmu stāsta Jolanta. «Lai gan neesmu īsto medību cienītāja, tomēr saviem suņiem regulāri dodu iespēju izpausties mākslīgajās alās, kur sunim jāstājas pretī īstam meža zvēram (jenots, lapsa). Tāpat regulāri piedalāmies dažādās sacensībās un pārbaudījumos, pēc kuriem mani suņi ir saņēmuši augsta novērtējuma darba diplomus.

Uzskatu, ka suņa īpašnieks, izvēloties konkrētās šķirnes suni, nedrīkst ignorēt suņa intereses un tā vēsturisko izcelsmi. Sunim jādod iespēja reizi pa reizei likt lietā savus instinktus, kas pārmantoti no senčiem. Ir iespēja, piemēram, nodarboties ar sportiskajām medībām, kur suns zvēram nenodara nekādu fizisku kaitējumu,» norāda audzētāja.

Topā miniatūrie takši

Tieši miniatūrie un trušu takši pēdējo gadu laikā iemantojuši diezgan lielu popularitāti Latvijā, kur pēc viņiem strauji pieaudzis pieprasījums. Arī suņu izstādēs dalībnieku skaita ziņā miniatūrie jau ir panākuši standarta takšus, kuru iepriekš skaitliski bija daudz vairāk.

«Pateicoties šķirnes entuziastiem ar daudzu gadu pieredzi un vajadzīgajām zināšanām, beidzamajos gados būtiski ir mainījusies un uzlabojusies šķirnes kvalitāte. Priecē, ka cilvēki, pirms iegādājas kucēnu, aizvien vairāk sākuši interesēties par konkrēto šķirni un tās īpatnībām, kā arī izvēlas kucēnu iegādāties no audzētāja, nevis pēc sludinājumiem, kur bieži vien tiek pārdoti apšaubāmas izcelsmes kucēni bez ciltsrakstiem,» uzsver Jolanta.

«Lielā mīlestība pret takšiem man sākās jau agrā bērnībā, kad pirmā rotaļlieta bija nevis plīša lācītis, bet gan taksītis. Taču pie īsta taksīša tiku pirms 16 gadiem, kad vīrs man dzimšanas dienā pasniedza visbrīnišķīgāko dāvanu manā dzīvē – miniatūro taksenīti Daimi.

Ar to arī tā pa īstam sākās mana aizraušanās ar takšiem, kas, ceru, nekad arī nebeigsies. Nepagāja necik ilgs laiks, kad man parādījās jau otrs suns – trušu taksis Princis, ko iegādājos Krievijā. Tieši Princis bija suns, kas mani ievilka izstāžu pasaulē, liekot pievērsties arī vaislas darbam un takšu audzēšanai,» ar nostalģiju atceras Jolanta.

Universāls suns

Šī ir diezgan daudzpusīga suņu šķirne, kas reizē apvieno sevī mednieka, sarga (ar skanīgu balsi) un kompanjona – saimnieka uzticamā līdzgaitnieka – lomu. Taksis ir universāls medību suns, kas tiek izmantots ne tikai medībās uz jenotu, āpsi vai lapsu – alās, bet arī mežacūku medībās. Tomēr ziemā, kad mežā ir bieza sniega sega, īso kājiņu dēļ taksim pārvietošanās ir visai apgrūtinoša.

Kā alu suns taksis ir ļoti prātīgs un apdomīgs – viņš iedzen medījumu strupceļā un, skaļi rejot, neļauj tam pārvietoties.

Lai izdzīvotu cīņā ar viltīgajiem un draudīgajiem meža zvēriem, mazajam taksim nepieciešama ne vien drosme un izturība, bet arī spēja pareizi novērtēt situāciju.

Kas attiecas uz taksi kā ģimenes suni, sabiedrībā diemžēl joprojām valda stereotips, ka taksis ir ļoti stūrgalvīgs, grūti apmācāms un nepaklausīgs. Tā tas nav. Taksis ir viegli apmācāms un ļoti apķērīgs. Viņš darbojas ar azartu un prieku. Cits jautājums – vai saimnieks nodarbojas ar suņa skološanu. Jo jebkura uzvedības problēma ir apmācības trūkums, par ko atbildīgs ir pats saimnieks, nevis suns.

Otra lielākā problēma – daļa suņu saimnieku uzskata, ka maza auguma suns nav jāskolo. Taču apmācība viennozīmīgi nepieciešama jebkuram sunim – neatkarīgi no šķirnes, lieluma vai vecuma. Jāsaprot, ka jebkura izmēra suns ir suns jeb dzīvnieks, kuram nepieciešams apgūt vismaz elementārās prasmes, kā uzvesties sociālā vidē, – tas atvieglos dzīvi gan sunim, gan saimniekam.

Vājākā vieta – mugura

Ir takši, kas nodzīvo 15–17 gadu un visu mūžu staigā lejā pa trepēm no piektā stāva, lec no mēbelēm, taču nekādas muguras problēmas dzīves laikā nav novērotas. Un ir tādi, kurus, par spīti visiem piesardzības pasākumiem, tik un tā piemeklē šī liktenīgā kaite.

Ne vienmēr muguras problēmas rodas traumas rezultātā. Tās var būt arī iedzimtas, tāpēc kucēnu ieteicams iegādāties no uzticama audzētāja, kas vaislā neizmanto suņus ar muguras un citām veselības problēmām.

Muguras problēmu gadījumā ļoti svarīgs ir laiks – īpaši, ja notikusi paralīze.

Ārstēšana jāsāk pēc iespējas ātrāk, dzīvnieks jānogādā pie veterinārārsta astoņu stundu laikā pēc pirmo simptomu parādīšanās (priekškāju/pakaļkāju vājums, aktivitātes samazināšanās, periodiskas sāpes, urīna nesaturēšana, kustību trūkums, stīvums) vai traumas.

Visbiežāk muguras problēmu gadījumā diagnoze ir starpskriemeļu diska trūce (SDT), kas rodas diska mineralizācijas (pārkaulošanās) dēļ – zūd diska elastīgums, tas kļūst trauslāks. SDT var būt visiem dzīvniekiem, bet visbiežāk sastopama tieši takšiem. Zinātniekiem nav skaidrības, kāpēc tieši takšiem disku mineralizācija notiek ātrāk nekā citām šķirnēm. Iespējams, pagarinātā mugurkaula dēļ.

Lai saudzētu muguru, viens no risinājumiem, kā ierobežot suņa lēkāšanu no mēbelēm, ir speciālu kāpnīšu ieviešana (iespējams pasūtīt, lai to izmērs tiktu pielāgots konkrētajam sunim un mēbelēm). Jāteic gan, ka suns ir speciāli jāpieradina, lai šīs kāpnītes izmantotu. Otrs svarīgs faktors, īpaši kucēna vecumā, – neļaut sunim kāpt lejā pa trepēm (sevišķi – stāvām).

Kas attiecas uz otru izplatītāko nelaimi, kas bieži piemeklē takšus, – tas ir liekais svars.

Taču vairumā gadījumu par šo problēmu atbildība tomēr jāuzņemas pašiem saimniekiem, kas neizprot, cik bieži suns jābaro, un regulāri cienā draugu no galda. Atceries, ka liekie kilogrami ir nopietna papildu slodze jau tā garajam takša mugurkaulam, kā rezultātā var rasties minētās veselības problēmas.

Kas jāņem vērā potenciālajiem saimniekiem?

Visbiežāk pieļautā kļūda ir kucēna iegāde mirkļa iespaidā – ieraudzīju fotogrāfijas, iemīlējos, nopirku pirmo, kas pagadījās… Un tikai tad sapratu, ka man galīgi nav pieņemams šī burvīgā sunīša temperaments, uzvedība un vajadzības.

Nereti cilvēkiem rodas maldīgs priekšstats – ja jau taksis ir neliela izmēra, tātad tas ir ideāls dīvāna sunītis.

Patiesībā aiz šī mazā auguma slēpjas azartisks un temperamentīgs medību suns, kas mierīgi mājās gulēs tikai pēc aktīvas darbošanās.

Ja taksim caurām dienām jāsēž vienam četrās sienās, ja regulāri netiek nodarbināts viņa prāts un ķermenis, suns pats atradīs veidu, kā sevi izklaidēt, piemēram, sāks grauzt apavus, mēbeles un citus sadzīves priekšmetus. Ļoti izplatīta ir arī gaudošana vai riešana, cenšoties sasaukt savu baru mājās.

Takšiem nepatīk un varētu pat teikt, ka tie slikti panes vientulību, kā rezultātā var rasties iepriekš minētās uzvedības problēmas, jo tā suns cenšas sevi mierināt un mazināt vientulības izraisīto stresu. Ja plāno mājās būt reti, ilgstoši un regulāri atstājot suni vienu, – taksis nav domāts tev! Arī brīvdienās suns labprāt dosies līdzi kādā ģimenes izbraucienā pie dabas krūts. Un līdz sirds dziļumiem apvainosies un pārdzīvos, ja atstāsi viņu mājās.

Šķirnes plusi

• Neatlaidīgs un kaislīgs medību suns.
• Uzticams kompanjons un līdzgaitnieks.
• Kompakta izmēra, viegli kopjams.
• Piemērots gan dzīvei pilsētā, gan laukos.
• Ja no mazotnes tiek socializēts un apmācīts, labi sadzīvo ar citiem mājdzīvniekiem un bērniem.

Šķirnes mīnusi

• Slikti panes vientulību, emocionāls.
• Patīk rakt un grauzt.
• Tendence uz lieko svaru.
• Viegli traumējams mugurkauls.

Cik maksā kucēns?

Latvijā – 250–1000 eiro (atkarībā no šķirnes – miniatūrie un trušu takši ir dārgāki). Citās Eiropas valstīs un Skandināvijā – sākot no 500 eiro.

Eksterjers

Galva: iegarena, vienmērīgi sašaurinās degungala virzienā.

Acis: vidēji lielas, ovālas, plati novietotas.

Ausis: garas, nokarenas uz skrimšļiem, augstu novietotas, ar noapaļotiem galiem.

Purns: garš, diezgan plats un spēcīgs.

Kakls: pietiekami garš, muskuļots.

Krūtis: labi attīstīts, uz priekšu izvirzīts krūškurvis.

Mugura: gara, spēcīga, labi muskuļota. Muguras līnija – taisna.

Krusti: plati un pietiekami gari, viegli nolaideni.

Priekškājas: labi attīstīti locītavu leņķi. Skatoties no priekšpuses – spēcīgas, vērstas taisni uz priekšu.

Pakaļkājas: muskuļotas, proporcionālas priekšējām ekstremitātēm.

Aste: muguras līnijas turpinājums, nav novietota pārāk augstu.

Apmatojums: īss, biezs, mirdzošs, labi piegulst (īsspalvainajam); raupjš, biezs un ciets, ar pavilnu (asspalvainajam); spīdīgs, ar pavilnu, garāks uz ausīm, kakla, vēdera, ķepām un astes (garspalvainajam).

Interesanti fakti no vēstures

• 1903. gadā ASV karikatūrists Teds Dorgans attēloja taksi kā cīsiņu mīklā, apspēlējot faktu, ka taksis arī ir garš, brūns un viņa dzimtene ir Vācija. Paraksts zem attēla bija: Hotdog – karsts suns. Hotdogs ar Dorgana palīdzību kļuva par pašu populārāko karsto sviestmaizi visā pasaulē.
• Šī suņu šķirne bija tik iemīļota Vācijā, ka taksītis Valdi (Waldi) kļuva par 1972. gada Minhenes Olimpisko spēļu simbolu, kas bija pirmais oficiālais talismans pasaules Olimpisko spēļu vēsturē.

Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.