Suns, kas var pieveikt lāci

Tibetas mastifs ir viena no senākajām suņu šķirnēm. Viņš ir ne tikai ideāls sargsuns, bet arī lielisks ģimenes kompanjons. Tas ir suns, kuru savos darbos piesaucis pats Aristotelis un kurš mītiem apvītās leģendās pieminēts dažādos seno laiku rakstos – dēvēts par kalnu suni, kas nepieciešamības gadījumā, aizsargājot savu ģimeni, spēj uzveikt pat lāci. Dusmās tas kļūstot divreiz lielāks un tā acu krāsa – sarkana. Par šo šķirni stāsta Tibetas mastifu audzētavas Sharnima (FCI/ LKF) īpašniece, kinoloģe ELĪNA RIERE.
Suņu šķirnes
Laura Blumberga
4. oktobris

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock

Šī šķirne vienmēr bijusi leģendām, nostāstiem un mītiem apvīta. Ir ļoti daudz dažādu versiju par suņa izcelsmi, taču tikai dažas no tām izdevies apstiprināt ar vēsturiskām liecībām. Viens ir skaidrs – šī ir viena no senākajām suņu šķirnēm pasaulē. Tibetas mastifus piemin jau Aristotelis (384.–322. gads pirms mūsu ēras), tāpat par šo suņu skaistumu, iznesību un spēku sajūsminās Marko Polo savās slavenajās piezīmēs 1271. gadā, kad apmeklēja Āziju.

Iespējams, šī senā šķirne savu asins tīrību spējusi saglabāt, tieši pateicoties atrašanās vietai – suņi faktiski bija izolēti no ārpasaules, dzīvodami Tibetā, kas ir kalnu, virsotņu un sniegāju ielenkta, atrauta no citām tuvākajām apdzīvotajām vietām.

Ļoti iespējams, ka sākotnēji Tibetas ciematu iedzīvotāji šos suņus izmantoja kā pavadoņus, ja bija nepieciešams pārvietoties skarbajos klimatiskajos apstākļos no vienas vietas uz citu, kā arī kā ģimenes un ciematu apsargus.

Dažos antīko autoru aprakstos minēts, ka ārkārtīgi skaistais kalnu suns, kas dusmās kļūst divreiz lielāks sava apmatojuma dēļ un kura acu krāsa niknuma kvēlē kļūst gandrīz vai sarkana, sava auguma, izturības un drosmes iespaidā, jūtot, ka kaut kas apdraud viņa ciematu, ir spējīgs uzveikt pat lāci. Savukārt skarbā klimata dēļ, kurā suņi dzīvoja, tibetieši apveltīti ne tikai ar ārkārtīgi skaistu, bet arī izcili kuplu kažoku.

Eiropas vadošie agrāko laiku kinologi intensīvi nodarbojās ar Tibetas mastifa šķirnes izpēti, jo arī viņi bija fascinēti par tā funkcijām un nozīmi senajā Tibetas kultūrā. Daži uzskatīja, ka tieši tibetieši ir pamats visām lielo kalnu suņu un mastifu šķirnēm. Viens no pirmajiem zināmajiem Tibetas mastifiem, kas šķērsoja robežu un sasniedza Rietumu krastus, bija kucēns, ko Anglijas karalienei Viktorijai 1847. gadā uzdāvināja lords Harlings (Indijas vicekaralis). Bet pirmais zināmais Tibetas mastifu reģistrētais metiens piedzima 1898. gadā Berlīnes zooloģiskajā dārzā.

Lielisks sargs

Savu pirmo tibetieti Elīna iepazina pirms 10 gadiem, un pa šo laiku šķirne piedzīvojusi izaugsmi.  Nu jau arī Latvijā cilvēki pazīst šos majestātiskos, spēcīgos un apbrīnojamos suņus. «Izlemjot iegādāties Tibetas mastifa kucēnu, vissvarīgākais ir apzināties, ka suns ir ļoti spēcīgs, par katru cenu un līdz pēdējam elpas vilcienam viņš aizsargās savu teritoriju un ģimeni.

Tas ir dominants suns, kam vajadzīgs saimnieks – līderis.

Ja šos nosacījumus varat nodrošināt, tad, pareizi audzināts, dzīvnieks kļūs par ideālu ģimenes suni ar perfektām sarga funkcijām,» uzsver Tibetas mastifu audzētāja.

Tibetas mastifs ir spēcīgs, karalisks, liela auguma suns ar apjomīgu kažoku, izteiktām krēpēm un asti, kuru tas lepni tur, paceltu virs muguras. Tas ir suns kompanjons, kas lieliski pielāgojas savas ģimenes dzīves ritmam, aktivitātēm. Viņš ir ļoti pacietīgs, taču aizdomīgs pret svešiniekiem.

«Pret svešiniekiem tibetietis izturas atturīgi un ar neuzticību, taču saimnieka klātbūtnē, ja vien suns ir pareizi audzināts un socializēts, agresiju neizrādīs un pret viesiem būs neitrāls. Paliekot teritorijā viens, viņš kļūst par ļoti nopietnu sargsuni, brīdinot par to ar savu slaveno, dobjo rējienu. Sajūtot apdraudējumu, liks lietā arī zobus un spēku,» teic Elīna, piebilstot, ka teritorijai, kurā mitinās Tibetas mastifs, jābūt norobežotai ar izturīgu un pietiekami augstu sētu.

Pret saviem ģimenes locekļiem suns gan nekad balsi nepacels un zobus neatņirgs. «Viņš ir mīlošs, uzticīgs un pacietīgs. Tas ir ģimenes suns, kuram nav nekā svarīgāka par viņa ģimeni.» Audzētāja neslēpj, ka dažkārt, īpaši jau naktīs, kad tibetietis ģimeni un īpašumu apsargā vēl rūpīgāk, tas mēdz būt ļoti runātīgs, kas saimniekiem, saprotams, sagādā bezmiega naktis.

Apsaucot un mācot uzvesties klusi, no šīs nevēlamās īpašības suni iespējams sekmīgi atradināt. Mūsu mājās suņi naktīs ir mierīgi un klusi, kas viņiem, protams, netraucē pildīt savas primārās – sarga – funkcijas. Jo, lai arī šķiet, ka suns guļ dziļā miegā (par ko reizēm liecina amizanta krākšana), viņš nepārtraukti uzmana apkārtni un nekavējoties reaģē uz aizdomīgiem trokšņiem,» tā audzētāja.

Saimniekam jābūt līderim

Elīna norāda, ka Tibetas mastifus var izvēlēties arī cilvēki, kam pirms tam nav bijusi liela pieredze ar suņiem, taču – ar vienu noteikumu. «Saimniekam jābūt līderim suņa acīs. Un nepieciešamības gadījumā jāspēj dominēt. Ja cilvēks ir maiga rakstura un piekāpīgs, Tibetas mastifs nav domāts viņam.»

Jāatceras, ka gadu tūkstošiem izkoptais šķirnes pamatuzdevums ir bijis sargāt, tālab Tibetas mastifs vienmēr ir radis pats pieņemt lēmumus un paļauties uz savu viedokli. «Pateicoties suņa apbrīnojamajai intuīcijai un spējai noskenēt cilvēkus, bieži vien, lai arī saimnieks domā citādi, suns paliek pats pie sava viedokļa. Jāatzīst, ka tibetieši ļoti bieži paļaujas uz saviem instinktiem, un parasti tie ir nekļūdīgi.»

Galvenais, kas jāievēro saskarsmē ar šo suni – tibetiešiem nepieciešams regulārs, pastāvīgs kontakts ar savas ģimenes locekļiem. «Tibetas mastifs mierīgi var pavadīt garas stundas mājas pagalmā arī vienatnē, taču saimniekiem, pārnākot no darba, kaut uz brīdi jāļauj sunim būt kopā ar ģimeni.

Ja jūs domājat, ka varēsiet tibetietim atlicināt vienu 20 minūšu pastaigu dienā, tad šis nebūs jums piemērots suns.

Šādi jūs iegūsiet sev konkurentu, kas būs pieradis būt pārlieku neatkarīgs, pieņemt pats savus lēmumus un nerēķināties ar citiem,» skaidro Elīna. Ikdienā šie suņi nav traucējoši – viņi nediedelē saimnieka uzmanību par katru cenu, taču viņiem ir svarīgi justies kā daļai no saimes. «Piemēram, pārnākot no darba, tibetiešus var uz stundiņu ielaist mājās, aprunāties ar viņiem – suņi labprāt komunicē, paluncina asti un jau pēc brīža dodas uz istabas stūri, lai mierīgi turpinātu gulēt, bet jau ar apziņu, ka tepat blakus ir mana ģimene un es esmu daļa no tās.»

Veselība un kopšana

Tibetas mastifs, neraugoties uz saviem iespaidīgajiem izmēriem, ir ļoti veselīga šķirne. Tomēr, kā jau visām lielajām suņu šķirnēm, arī tibetiešiem var būt sastopama gūžu un elkoņu locītavu displāzija, mēdz būt arī acu slimības, reti, bet iespējamas arī sirds slimības.

Par spīti kuplajam kažokam, Tibetas mastifus kopt ir viegli, jo šie suņi apmatojumu maina tikai reizi gadā, parasti pavasarī vai pirmajos vasaras mēnešos. Tad ir nepieciešama rūpīgāka suņu apmatojuma kopšana, to regulāri izķemmējot. «Sākumā viņiem izkrīt biezā pavilna, bet pēc tam nomainās akots. Ziemas kažoks suņiem sāk augt tikai vasaras nogalē vai rudens sākumā. Tibetiešiem nav raksturīga arī suņiem raksturīgā smaka,» stāsta audzētāja.

Atsevišķa tēma ir šo dzīvnieku barošana. Būdams izmēros iespaidīgs suns, viņš ēd ļoti maz. «Kad cilvēki iegādājas Tibetas mastifa kucēnu, esmu jau gatava, ka drīz sekos norūpējušies telefona zvani no jaunajiem saimniekiem, ka kucēns neko neēd,» smejas Elīna. «Patiesībā tibetiešiem attiecības ar ēdienu ir ļoti īpašas, un tas, ka viņi maz ēd, ir šķirnei raksturīgi. Iespējams, tas saistīts ar suņu vēsturisko izcelsmi. Kā zināms, resns sargs ir slikts sargs, tāpēc ēd viņi patiešām maz.»

Tiesa, barības ziņā ir ļoti izvēlīgi. «Viņi var sākt audzināt saimnieku, atsakoties ēst tīru sauso barību, pieprasot pie tās gardas piedevas. Piemēram, pievienojot sausajai barībai karoti konservu, biezpiena, mērcītes vai citu gardumu, tā tiek apēsta zibenīgi. Suns var arī atteikties no sausās barības pilnībā, tajā pašā laikā ar lielu apetīti ēst gaļu.  Dažkārt suns var neēst pat vairākas dienas, nezaudējot labu pašsajūtu, īpaši to varētu attiecināt uz vīriešu kārtas pārstāvjiem, kas var atteikties no ēdiena līdz pat piecām dienām. Protams, suņu apetīte mainās atkarībā no viņu fizisko aktivitāšu daudzuma – jo vairāk suns kustas, jo labāka apetīte. Tas gan nenozīmē, ka suni dienām var nebarot,» uzsver tibetiešu audzētāja.

Lai arī Tibetas mastifs ir izmēros liels suns ar iespaidīgu svaru (suņi sver 50–70 kilogramus, bet kuces 40–58 kilogramus), viņi ir ilgdzīvotāji. Vidējais tibetieša mūža ilgums ir 12 gadu, bet labi aprūpēts un kopts suns var nodzīvot arī līdz 16 gadu vecumam.

Apmācība un audzināšana

Audzētāja atzīst, ka šis ir viens no būtiskākajiem jautājumiem, kas būtu jāizstudē topošajiem šīs šķirnes suņu īpašniekiem. «Pirmkārt, kad jūsu mājās ienāk Tibetas mastifa kucēns, viena no svarīgākajām lietām ir kucēna socializācija.

Nekādā gadījumā nedrīkst aizmirst, ka ģenētiski šis suns ir radīts sarga funkciju veikšanai un viņam jau asinīs ielikts uz svešiniekiem raudzīties ar aizdomām.

Tāpēc kucēns jāiepazīstina ar dažādām situācijām, jaunām vietām, apstākļiem un pēc iespējas vairāk cilvēkiem (ne tikai ģimenes locekļiem), lai suns jau no mazotnes izaugtu par sociālu būtni.

Kucēns ir jāaudzina ar lielu mīlestību, neaizmirstot par stingrību. Jau no mazotnes tibetietim jānorāda, kurš mājās ir noteicējs, taču tas jādara bez agresijas un dusmām. Tas tamdēļ, ka Tibetas mastifs ir dominants suns, kuram ļoti patīk pakāpties augstāk pa hierarhijas kāpnēm. Ja saimnieks nebūs ierādījis suņa vietu ģimenes hierarhijā, pieauguša suņa vecumā viņš var sagādāt lielas, grūti risināmas problēmas,» norāda Elīna.

Mīļākais gadalaiks – ziema

Šos suņus var turēt ārā jebkuros laika apstākļos. Tibetas mastifu mīļākais gada laiks ir ziema, kad ārā valda nelieli mīnusi, taču arī liels sals – līdz pat mīnus 20 grādiem – šiem suņiem nekaitē, un viņi var pavadīt gan dienas, gan naktis ārā.

Tibetietis ir suns, kas nekādā gadījumā nav radīts dzīvei dzīvoklī. Viņam nepieciešama plašāka teritorija.

Arī karstajos vasaras mēnešos suņi jūtas labi – pirmkārt, uz vasaras mēnešiem tibetieši biezo pavilnu un bagātīgo apmatojumu ir nometuši, otrkārt, karstā laikā suņi instinktīvi samazina fiziskās aktivitātes līdz minimumam. «Lai arī mēs droši varam apgalvot, ka lielāko daļu savas dzīves tibetieši pavada tieši ārā, ir nepieciešama vieta, kur sunim patverties no saules, vēja un lietus – ideāli, ja tas ir voljērs, bet, ja nav tādas iespējas vai apstākļu, kur to uzbūvēt, tā var būt, piemēram, terase ar jumtu.

Protams, tās var būt arī suņu būdas, bet mana pieredze rāda, ka ne visi tibetieši gatavi tajās dzīvot – viņiem patīk visu kontrolēt un vērot apkārtni, īpaši, ja teritorijā ir iespēja pakāpties augstāk. Tas tibetiešiem vispār ir ļoti raksturīgi – vērot apkārtni no augstākas vietas,» stāsta audzētāja.

Tibetas mastifam ikdienā nepieciešama vidēji zema, mērena slodze. «Šai šķirnei nepieciešama regulāra, mērena, ne pārlieku liela aktīvā slodze, vislabāk tam noder pastaigas. Suns vislabāk jutīsies, ja katru dienu viņam tiks nodrošinātas pastaigas – no 15 minūtēm līdz 3 stundām.

Protams, kucēna vecumā slodzei ir jābūt samērīgai, lai nepārslogotu suņa augošās locītavas un viņš neiedzīvotos veselības problēmās. Ikdienā suns ir lēnīgs, varētu pat teikt – flegmatisks.»

Viņš visu dienu var pavadīt snauduļojot un gulšņājot, taču šis miers ir mānīgs, nepieciešamības gadījumā Tibetas mastifs var būt neticami veikls – īpaši, ja sunim šķitīs, ka kaut kas apdraud viņa apsargājamo teritoriju vai cilvēkus.

Cik maksā kucēns?

Kvalitatīva Tibetas mastifa kucēna cena ir vidēji 1000 eiro. Tibetas mastifu kucītēm meklēšanās laiks ir tikai vienu reizi gadā, tāpēc var gadīties, ka uz kāroto kucēnu būs jāgaida rindā.

Šķirnes plusi:

  • Uzticams un mīlošs pret saviem ģimenes locekļiem.
  • Labi sadzīvo ar citiem ģimenes mājdzīvniekiem.
  • Apmatojumu maina vienu reizi gadā.
  • Kucītēm meklēšanās laiks – tikai reizi gadā.
  • Perfekts sargsuns.
  • Labi var pavadīt laiku arī vienatnē.
  • Ikdienā nepieciešamas vidēji zemas aktivitātes.
  • Visu gadu var dzīvot ārā, pagalmā.
  • Veselīga šķirne, reti sastopamas ģenētiskas slimības.
  • Ilgs mūžs – vidējais vecums ir 12 gadu.

Šķirnes mīnusi:

  • Aizdomīgs, neuzticīgs, var būt agresīvs pret svešiniekiem.
  • Apmācībās var būt ietiepīgs.
  • Ļoti spēcīgs – saimniekam jāprot suni savaldīt, kad tas nepieciešams.
  • Sava neatkarīgā un ietiepīgā rakstura dēļ pastaigas ieteicamas tikai pavadā.
  • Izvēlīgs ēdiena ziņā.
  • Nav piemērots dzīvei dzīvoklī.

EKSTERJERS

Augums skaustā: suņi – no 66 cm, kuces – no 61 cm

Krāsojums: melns ar lāsumiem, zils ar lāsumiem, melns, zils, zeltains (no gaiši zeltaina līdz pat sarkanīgam tonim), sabuļkrāsa (uz zeltaina fona ir melni matu galiņi). Pieļaujama balta zvaigzne uz krūtīm un balti ķepu galiņi.

Aste: kupla, bagātīgi apmatota, suns nes to augstu, brīvā ritulī pāri mugurai.

Pakaļkājas: paralēlas, spēcīgas, muskuļotas, ar labi izteiktām locītavām. Augšdaļa bagātīgi apmatota, var būt rudimentārie pirksti.

Priekškājas: taisnas, klātas ar blīvu apmatojumu.

Krūškurvis: dziļš, plats.

Ausis: ar īsu apmatojumu, nokarenas, satraukumā nedaudz piepaceltas.

Deguns: plats, nāsis labi atvērtas.

Purns: plats un dziļš, lūpas pārklāj apakšžokli.

Acis: brūnas, pēc iespējas tumšākas, ar piegulošiem acu plakstiņiem, izteiksme cieņpilna.

Galva: spēcīga, smaga, ar izteiktu pakauša pauguru.

Kakls: spēcīgs, muskuļots, bagātīgi apaudzis ar apmatojumu, veidojot biezu, stāvošu apkakli, kas suņiem izteiktāka nekā kucēm.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs