Liels, skaists un spēcīgs. Šveices ganu suns

Šķirnes suņi
Zane Piļka-Karaļeviča
17. septembris

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Ja suni salīdzina ar vīrieti, lielais Šveices ganusuns ir tāds, kāds sievietēm parasti patīk – liels, muskuļots, spēcīgs, mīlošs un skaists. Viņu acu skatienam reti kurš var pretoties. Viņš saglabā jauneklību līdz pat sirmam vecumam. Un nekad nenodod. Suns, kuru, vienreiz ieraudzījis, tu vairs nekad nespēsi aizmirst. Kas ir šis suņu pasaules ideāls? Par šķirnes īpatnībām stāsta lielo Šveices ganusuņu (LŠGS) audzētāja, audzētavas Solmebos (LKF) īpašniece SOLVITA ŠTELMAHERE.

Lai arī šī ir viena no senākajām šķirnēm, lielais šveicietis ir diezgan mazpazīstams. Vairums šķirnes vēstures pētnieku uzskata, ka lielie šveicieši ir molosu pēcteči. Molosi nonāca reģionā, kas tagad tiek dēvēta par Šveici, kopā ar romiešu iekarotājiem aptuveni 100 gadus p.m.ē.

Nav precīzu liecību par to, kādi suņi tolaik bija šajā reģionā, bet tiek uzskatīts, ka romiešu molosi krustojās ar vietējām šķirnēm un izveidojās lielie šveicieši. Laikā, kad šķirne veidojās, galvenais uzsvars tika likts uz darba īpašībām.

Fermeri pāroja suņus, kas bija auguma lieli un fiziski spēcīgi, ar mērķi radīt pēcnācējus, kas spētu veikt fermas darbus – vilkt vezumus un ragavas, ganīt lopus un veikt sarga funkcijas.

Tiesa, nekādas rakstiskas informācijas par lielajiem šveiciešiem nav līdz pat 1907. gadam. Šāds suns vienkārši neeksistēja kā šķirne. Taču parādījās fragmentāras ziņas par šādu suni, un lielākoties tās bija rakstījis doktors Alberts Heims. Viņš bija pārliecināts, ka lielais Šveices ganusuns bija plaši izplatīta šķirne Šveices kalnu apvidos ap 1860.–1870. gadu. Bet simtgades beigās šķirne, pēc viņa domām, vienkārši izzuda.

Vairāki zinātnieki gan izsaka visai pamatotas aizdomas par Heima pieņēmumiem. Ja jau šķirne bija plaši izplatīta un izslavēta Šveicē un tuvākajos Vācijas apgabalos, 30 gadu laikā tā nevarēja vienkārši izzust. Lai kā arī nebūtu, LŠGS izcelsme ir visai miglaina. Un līdz 1908. gadam tīrasiņu selekcijas, protams, nebija.

Pirmo riezi šis suns publiski parādījās 1908. gadā Langentāles izstādē, kas tika rīkota par godu Šveices kinoloģiskās biedrības dibināšanas 25. gadadienai. Suni prezentēja Francs Šertenleibs – pazīstams Bernes ganu suņu audzētājs. Viņš suni bija ieraudzījis Švarcenbergā un nopircis kā kuriozu. Suni nosauca par Bello. Jebkurš tiesnesis šo suni noņemtu no ringa kā bernieti ar pārāk īsu apmatojumu, taču ne profesors Heims. Viņš atminējās līdzīgus suņus, kurus bija redzējis vēl 1860. gadā. Viņš norādīja: «Suns pieder citai šķirnei.

Viņš ir pārāk skaists un izskatās pārāk šķirnīgs, lai būtu bernieša brāķis.

Bello ir izcils senas, gandrīz izmirušas šķirnes eksemplārs.» Spontāni Heims šķirnei deva nosaukumu Grosse Schweizer Sennenhund (lielais Šveices ganusuns) un tādējādi izglāba to.

Iespējams, ja Langentālē būtu cits tiesnesis, mūsdienās nebūtu šīs brīnišķīgās suņu šķirnes un mums būtu vien Bernes ganusuņa īsspalvainais paveids. Heims uzrakstīja pirmo šķirnes standartu, par pamatu ņemot Bello, bet Šertenleibs sāka meklēt citus jaunās šķirnes suņus. Tas nebija viegli, jo šādu suņu bija gaužām maz, taču pamazām šķirnes īpatņu skaits sāka palielināties. 1909. gadā Šveices Kinoloģiskais klubs (Swiss Kennel Club) šos suņus atzina kā atsevišķu šķirni un reģistrēja Šveices ciltsgrāmatā. Pirmais šķirnes standarts FCI bija publicēts 1939. gada 5. februārī.

Iekrīt acīs un sirdī

Lai arī šķirne Eiropā zināma jau sen, pirmais lielais Šveices ganu suns Latvijā ievests vien pirms padsmit gadiem. «Pirmo lielo šveicieti uz Latviju no Lietuvas 2006. gadā atveda audzētāja Inga Eglīte. Tā bija kucīte, vārdā Mētra. Tajā pašā gadā tika ievesti vēl divi suņi no Vācijas un Krievijas. Un jau pēc diviem gadiem Latvijā bija pirmais LŠGS metiens,» stāsta Solvita.

Tolaik viņa vēl neko nezināja par šādu šķirni. «Lai arī man mājās vienmēr bijuši suņi, pirmais mans apzinātais suns, ar kuru es sāku piedalīties arī izstādēs, bija labradors. Brīnišķīga šķirne, bet līdztekus skatījos arī uz citām šķirnēm, pētīju, lasīju,» stāsta Solvita. Kādā izstādē viņa ieraudzīja lielo šveicieti. «Man uzreiz viņš iekrita acīs un arī sirdī. Sāku vākt par šo šķirni informāciju, pētīt, kur šos suņus var iegādāties. Sapratu – tas ir mans suns.» Savu pirmo lielo šveicieti Solvita iegādājās tepat Latvijā. «Tā bija Mētras meita. Nosaucu viņu par Bosi. Šobrīd man mājās ir jau trīs lielo šveiciešu kucītes,» teic audzētāja.

Rūpīgi piemeklē pāri

Pret suņu pārošanu Solvita izturas ar vislielāko atbildību. «Skatos uz to ļoti, ļoti skrupulozi. Ilgi piemeklēju atbilstošu pāri. Es nepāroju pārošanas pēc, lai tikai būtu kucēni. Mani interesē rezultāts, cenšos saglabāt visu īpašo un nozīmīgo šķirnē un, cik vien tas iespējams, novērstu trūkumus.

Vidēji metienā šveiciešiem dzimst 7–8 kucēni. «Mēdz būt arī desmit. Piemēram, manas kucītes Boses māsai, kura šobrīd dzīvo Kanādā, metienā bija 16 (!) kucēnu. Visi gan neizdzīvoja, izauga 14, bet tas vienalga ir rekordliels skaitlis,» norāda audzētāja. Latvijas Kinoloģiskās federācijas ciltsgrāmatā reģistrēti vairāk nekā simtais šveiciešu. «Reāli gan viņu ir mazāk, jo reģistrē jau visus – tur ir suņi, kuri jau ir aiz varavīksnes, suņi, kuri LKF bijuši tikai brīdi, suņi, kuri piedzimuši Latvijā, bet tālāk aizceļojuši uz citu valsti,» skaidro viņa.

Svarīgs posms līdz – pusotra gada vecumam

Ne tikai pāri kucītei, bet arī potenciālo saimnieku kucēniem Solvita piemeklē ārkārtīgi rūpīgi. Ne kuram katram gribētājam viņa suni atdos. «Viens no galvenajiem punktiem ir tas, lai man ar nākamā kucēna saimnieku izveidotos labs kontakts, jo man ir svarīgi uzturēt attiecības arī pēc suņa pārdošanas, jo es gribu zināt, kā kucēns aug.

Lielajiem šveiciešiem ir ļoti svarīgs periods līdz pusotra gada vecumam. Tas ir ļoti grūts, un tam jāvelta zināmas pūles. Suns ir smagnējs ar lielu krūšu kurvi, spēcīgiem kauliem jau kucēna vecumā, tāpēc ir liela slodze uz kāju locītavām, locītavu skrimšļi, saites, muskuļi vēl nav tik attīstīti, lai locītavas labi noturētu, līdz ar to slodzei jābūt ļoti dozētai. Jādod arī dažādi papildu preparāti, lai uzturētu skrimšļu veselību un palīdzētu augt. Šajā laikā jāuzmanās no lēkšanas, trepēm utt.,» stāsta Solvita.

Ja saimnieks, sadarbībā ar audzētāju, ieguldīs rūpes un uzmanību, un visām kucēna augšanas grūtībām veiksmīgi tiks pāri, būs izdarīts viss iespējamais un ielikts labs potenciāls, lai nākotnē sunim nebūtu balsta un kustību aparāta veselības problēmu.

Ir cilvēki, kas gribējuši lielo šveicieti, bet, saprotot, ka viņiem pirmā pusotra gada suņa audzināšana ir par sarežģītu, no kucēna atteikušies. Tāpēc, pirms izvēlas šo suni, vajag rūpīgi apsvērt visus par un pret. Ja vēlas kvalitatīvu lielo šveicieti, var meklēt arī audzētavas Čehijā. «Tur ir ļoti labi suņi, šur tur arī Polijā. Taču arī tepat Latvijā ir ļoti augstas kvalitātes šveicieši. To ir atzinuši arī ārzemju eksperti. Bieži izsaka komplimentus,» neslēpj audzētāja.

Kas kopīgs ar berniešiem?

Lai arī ārēji lielie šveicieši pēc sava krāsojuma un izmēra atgādina Bernes ganusuņus, tās ir PILNĪGI DAŽĀDAS šķirnes. «Kopīga viņiem ir tikai izcelsmes valsts Šveice un trīskrāsu apmatojums. Viss. Temperaments, izskats, uzvedība, dzīves uztvere un filozofija ir absolūti dažāda,» skaidro Solvita.

«Bernietis ir lēnāks, maigāks, mierīgāks. Lielais šveicietis ir temperamentīgāks, viņam sargāšanas funkcija vairāk izteikta, viņš katru situāciju ļoti analizē, pieņem patstāvīgus lēmumus.»

Lielais šveicietis cēlies no molusu grupas suņiem un sākotnēji pildīja sargsuņa funkcijas. Šķirnei attīstoties, kad fermeri saprata, kādas šim sunim ir īpašības, viņi atlasīja lielākos un spēcīgākos eksemplārus un izmantoja kā ganus un ratu vilcējus. «Lielais šveicietis pēc savas masas ir kā puszirgs. Puiši var sasniegt pat 80 kg svaru. Meitenes ir mazākas.» Atšķirībā no senčiem šobrīd lielie šveicieši pilda kompanjona un ģimenes drauga funkcijas.

Ģimenes suns

Ģimenei lielie šveicieši ir kā radīti. «Man pat šķiet, ka viņi prot skaitīt. Savu ģimeni viņi ļoti uzpasē, pārskaita, vai visi ir uz vietas, – tad viss ir kārtībā. Par spīti viņu milzu izmēram, lielajiem šveiciešiem var uzticēt auklēt bērnus.

Vienīgais, kas jāatceras, ka viņiem ilgs ir tas kucēnu periods, kad viņš lec un neapzinās savu spēku un izmērus. Nopietnāki viņi kļūst tikai pēc divu gadu vecuma. Taču citādi suņi nekad nenodarīs bērnam pāri.» Nav noteikuma, ka šim sunim obligāti jādzīvo privātmājā vai milzu voljērā, – viņš var mierīgi dzīvot arī dzīvoklī. «Vienīgais, tad sunim jānodrošina pilnvērtīga slodze – garas pastaigas, rotaļas. Tas gan nenozīmē, ka privātmāju saimniekiem ar lielu teritoriju tai apkārt nav suns jāved pastaigā,» uzsver Solvita.

Suns obligāti jāved arī uz suņu skolu. «Puišiem tā ir obligāta prasība. Saimniekiem vienmēr saku – iedomājieties, kas notiks, ja 70 kg smags vilcējs jūs pastaigu laikā neklausīs! Viņu nebūs iespējams savaldīt. Ieraudzīs kaķi, un tu aizlidosi līdzi sunim, nepaspēsi pat elpu ievilkt,» smejas audzētāja.

Nav tik traki, kā izskatās

«Lielajam šveicietim ir ļoti liels trūkums. Ja ir viens – agri vai vēlu gribas otru. Tas ir arī saimniekam vienkāršāk, ja ir uzreiz divi. Viņi daudz laika pavada savstarpējās rotaļās, kas arī attīstībai nav slikti,» saka Solvita.

Maldīgs ir priekšstats, ka, jo lielāks suns, jo vairāk ēd. «Kamēr sunim vēl ir augšanas periods, viņš apēd vairāk nekā tad, kad viņam ir 70 kg. Piemēram, pieaudzis suns apēd 400–600 gramu sausās barības dienā. Manas suņu meitenes dienā apēd 400 gramu sausās barības. Es gan iesaku papildus dot biezpienu, olas, kādu svaigu gaļas gabaliņu, tad attiecīgi sausās barības porcija ir mazāka.»

Lielajam šveicietim arī nemēdz būt nosliece uz lieko svaru.

«Viņš nav kā labradors, kurš ir mūžīgi izsalcis un skatās uz tevi ar tādām acīm, it kā mēnesi nebūtu ēdis. Mēdz būt, protams, arī izņēmumi.»

Rakstura ziņā lielie šveicieši ir mierīgi un nosvērti. «Agresīvi šie suņi nedrīkstētu būt. Tiesa, savu teritoriju vienmēr sargās. Ja ienāks svešinieks, rējiens būs tāds, ka sāks vibrēt bungādiņas. Viņiem raksturīgi celties pakaļkājās un sist ar priekškājām pret zemi, lai izrādītu savu varenību un iebiedētu svešinieku. Par saviem suņiem gan esmu pārliecināta un zinu, ka svešinieks paliks sveiks un vesels. Taču arī svešs cilvēks, izdzirdot suņa rejas, parasti sastingts un nekust ne no vietas,» stāsta audzētāja.

Pret ciemiņiem lielie šveicieši ir visai atturīgi – bučoties nelīdīs un pakasīt vēderu nelūgs. Vēros visu notiekošo no malas.

Veselīgi un viegli kopjami

Šķirne ir ļoti veselīga. «Nav īpašu, šķirnei raksturīgas slimības. Šķirnē, protams, ir suņi ar acu slimībām, sirdslēkmēm, displāziju, taču kopumā tai nav raksturīgas saslimšanas.

Kā visām gigantiskajām šķirnēm ir gadījumi, kad ir konstatēta kuņģa samešanās. Lai no tā izvairītos, profilaktiski jāievēro miera periods pirms un pēc barošanas,» skaidro audzētāja.

Arī kopšanas ziņā lielie šveicieši raizes nesagādā. «Divreiz gadā suns maina spalvu, tad ar suku vajag suni izķemmēt. Turklāt izkritušais apmatojums saveļas pušķīšos, un to viegli pēc tam savākt. Suņiem ir sniegbaltas ķepas un krūtis, ja gadās tās nosmērēt, tiklīdz dubļi nožūst, visi netīrumi nobirst, un ķepas atkal ir tīri baltas.

«Jāatzīst, ka es savus šveiciešus vēl ne reizes neesmu mazgājusi, ņemot vērā viņu apmatojuma pašattīrošās īpašības.»

Vēl viena ļoti pozitīva LŠGS īpašība, kas viņus atšķir no citām gigantiskajām šķirnēm, ir tā, ka šie suņi nemēdz siekaloties. «Tas ir liels pluss. Nav tā, ka suns nopurina galvu, un ir jānoslauka brilles. Tas viss padara lielo šveicieti par patīkamu kompanjonu gan pastaigās, gan mājās, gan automašīnā.»

EKSTERJERS

GALVA: spēcīga attiecībā pret ķermeni, bet ne smaga. Suņiem galva spēcīgāka nekā kucēm.

GALVASKAUSS: plakans un plats.

PURNS: spēcīgs, nav smails, purna muguriņa taisna, bez rievas.

LŪPAS: vāji izteiktas, cieši piegulošas, melnas.

ŽOKĻI: spēcīgi, pilns šķērveida sakodiens.

ACIS: mandeļveida, vidēja izmēra, krāsa no gaiši brūnas līdz kastaņbrūnai.

AUSIS: vidēja lieluma, trijstūra, novietotas diezgan augstu.

KAKLS: spēcīgs, muskuļots, diezgan resns pie pamatnes. Nav pakakles.

MUGURA: mēreni gara, spēcīga un taisna.

KRŪTIS: spēcīgas, platas, sniedzas līdz elkoņiem.

ASTE: harmoniski novietota krustu turpinājumā, diezgan smaga.

PRIEKŠKĀJAS: taisnas un paralēlas, diezgan plati novietotas.

PAKAĻKĀJAS: taisnas, paralēlas, skatoties no mugurpuses, nav satuvinātas.

APMATOJUMS: divkāršs apmatojums sastāv no bieziem, vidēja garuma segmatiem un blīvas pavilnas.

KRĀSA: tipisks trīskrāsu suns. Pamatkrāsa melna ar simetriskiem, sarkanbrūniem plankumiem un tīriem baltiem plankumiem.

AUGUMS SKAUSTĀ: suņiem 65–72 cm, kucēm 60–68 cm

 

Šķirnes priekšrocības

  • Skaists kažoka krāsojums
  • Brīnišķīgs suns ģimenei
  • Salīdzinoši viegla kopšana
  • Viegli pakļaujas apmācībai
  • Bez iemesla nerej
  • Nemēdz siekaloties

Šķirnes trūkumi

  • Liels izmērs
  • Jāpievērš īpaša uzmanība suņa pirmajā dzīves gadā
  • Vēlme dominēt
  • Obligāta apmācība

Cik maksā kucēns?

Vidēji 1000 eiro un vairāk.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs