Bokseris — suns ar kucēna dvēseli

Suņu šķirnes
Zane Piļka-Karaļeviča
23. jūlijs
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Amizantais purns ar cilvēka mīmiku, enerģiskums, patiesums, bezbailība un rotaļīgais raksturs, kas saglabājas līdz pat vecumdienām – tāds ir ikviena šīs brīnišķīgas dienesta suņu šķirnes pārstāvja portrets. Bokseris ir universāls suns, kurā apvienotas lieliska sarga, kompanjona un darba suņa īpašības. Par bokseru šķirnes īpatnībām stāsta Latvijas kinoloģiskās federācijas Latvijas Bokseru šķirnes kluba valdes priekšsēdētāja INESE PABLAKA.

Ar tibetieša gēniem

Bokseru sencis esot bijis Tibetas dogs, taču par tiešu boksera priekšteci uzskatāms mazais jeb Brabantes bullenbeisers. Ar tā laika bullenbeiseru audzēšanu nodarbojās galvenokārt mednieki, kuri tos izmantoja medībās. Bullenbeisera uzdevums bija dzinējsuņu izdzītos meža zvērus saķert un noturēt, līdz atnāca mednieks un zvēru piebeidza. Šī uzdevuma veikšanai bija nepieciešams suns pēc iespējas platākiem žokļiem un platu zobu novietojumus, lai tas varētu kārtīgi iekosties medījumā un to noturēt. Katrs bullenbeisers, kuram piemita šādas īpašības, tika izmantots tālākai vairošanai, kas agrākos laikos pamatojās tikai uz lietderību un atbilstību lietošanas mērķim. Šīs vaislas atlases rezultātā radās suņi ar platu purnu un uzrautu degungalu.

Kā pastāvīga šķirne bokseris pirmo reizi tika rādīts 1895. gadā suņu izstādē Minhenē. Šķirne startēja visai veiksmīgi, un tajā pašā gadā tika radīts Vācijas bokseru klubs, kas apvienoja šķirnes cienītājus. Tad tika izveidots arī pirmais šķirnes standarts un sākās oficiālā bokseru vēsture. Jau pēc gada lielākajā kinoloģiskajā izstādē piedalījās 50 šķirnes pārstāvji. Tomēr viņu krāsojumā bija daudz vairāk baltās krāsas nekā mūsdienu bokseriem. Milzīgu ietekmi uz šķirnes formēšanos atstāja suņu audzētāja Frīderuna Stokmane, kura visu savu dzīvi veltījusi bokseru šķirnes pilnveidošanai. 1911. gadā viņa kopā ar vīru nodibināja audzētavu, kurā 50 gadus dzima labākie šīs šķirnes suņi.

Otrā pasaules kara laikā bokserus izmantoja ne tikai sardzē, bet arī kā suņus sanitārus.

Pagājušā gadsimta 40. gadu beigās šķirne ieguva pasaules slavu. Tāpēc bija nepieciešams nodibināt starptautisku organizāciju, kura apvienotu daudzu valstu bokseru klubus un kontrolētu šķirnes attīstību. Šāda organizācija parādījās Strasbūrā (Francija) 1950. gadā. Mūsdienās visdažādākajās pasaules valstīs šos apķērīgos un uzticamos suņus izmanto dienestā policijā, apsardzē, taču lielākoties viņi pilda ģimenes mīluļa funkciju.

Iemīlas raksturā un acīs

Inese ar bokseriem nodarbojas jau kopš 1981. gada. Kāpēc tieši bokseri? «Man ļoti patīk šī suņa raksturs. Un, protams, viņa tumšās un skaistās acis. Tās ir tikpat saprātīgas kā cilvēkam. Tām grūti turēties pretim,» norāda Inese. Pirms viņa iegādājās pirmo bokseri, viņai bija bezšķirnes sunītis, ar kuru viņa darbojās tā sauktajā aģitbrigādē.

«Tur nāca arī viena dāma, kurai bija ruda bokseriene Deizija. Reiz viņa mani uzaicināja ciemos, un Deizija man uzriez atnesa čību, nolika man blakus uz krēsla un ieskatījās man acīs. Es gluži vai iemīlējos šajā sunī,» atminas audzētāja. Pirmais bokseris viņas mājās ienāca 1990. gadā – tā bija kucīte, vārdā Dollary. «Lai arī viņa bija dzimusi Čehijā, mēs viņu par dolāriem pirkām Krievijā. Tajos laikos nopirkt valūtu bija ļoti grūti, tāpēc mēs viņu par godu dolāram arī nosaucām. Toreiz mēs par suni samaksājām 90 dolārus – tā bija milzīga nauda.»

Diemžēl bokserītis, vēl nesasniedzis pusotra gada vecumu, nomira… «Suns bija slikti izaudzēts, slims. Parādus vēl ilgi atmaksāju pēc kucītes nāves, jo tā summa, ko samaksāju par viņu, man tiešām bija ļoti liela. Cilvēku, kurš man pārdeva suni, es satieku izstādēs arī tagad. Dievs viņam soģis. Uzskatu, ja audzētājs ir negodprātīgs, viņš ar gadiem nemainīsies.»

Mīl ērtības

Par laimi, šis skumjais gadījums nesabojāja Ineses domas par šo šķirni kopumā. Tajā laikā viņa bokserus jau tiesāja izstādēs, aktīvi darbojās klubā un lieliski pārzināja šo suņu šķirni.

«Protams, pirmos mēnešus man bija doma – viss, nekad vairs. Jo tik ļoti gaidīt suni un pēc tam strauji zaudēt – tas ir sāpīgs trieciens. Taču ar laiku pārdzīvojums norima, un jau 1993. gadā es kopā ar savu nākamo vīru atkal iegādājos bokseri. Tā bija svītrainā kucīte, kuru mēs mājās saucām par Žabu. Viņai par godu nosaucu arī savu audzētavu – No Akacīša

Bokseris ir ļoti kompakts turēšanai dzīvoklī. Ja viņam saimnieks sagādās savu klubkrēslu, viņš būs laimīgs un uz dīvāniem nerausīsies.

«Jo bokseris nelabprāt guļ migā uz grīdas. Bokserim tīk ērtības,» saka Inese. Tas gan nenozīmē, ka jāsagādā katram sunim savs klubkrēsls. «Man ir viens. Uz tā četri saguļ kā tādas sviestmaizītes,» smejas Inese, uzsverot, ka bokseris ir suns, kuru mūsu platuma grādos var turēt tikai un vienīgi telpās. «Bokseriem nav pavilnas, tāpēc ārā voljērā viņu turēt nevar. Bokseris ļoti ātri var apaukstēties, ņemot vērā Latvijas klimatu. Tas ir tipisks mājas mīlulis.»

Tas gan nenozīmē, ka jāvairās aukstos laika apstākļos suni vest ārā vai jātuntulē mētelīšos. «Bokseris nenosals pat tad, ja ārā būs lieli mīnusi. Viņš ir kustīgs un aktīvs suns, kurš nekad nesēž uz vietas.» Inese ir kategoriski pret suņu ņemšanu līdzi, ejot uz veikalu. «Es nesaprotu tos cilvēkus, kas ņem suni līdzi uz veikalu, pēc tam piesien viņu kaut kur un aiziet uz nez cik ilgu laiku. Visapkārt ir daudz cilvēku, automašīnu, kas sunim rada lielu stresu. Un, ja ārā ir liels aukstums vai karstums un sunim nekustīgi jāsēž, tās ir mocības dzīvniekam,» norāda Inese, kura savus suņus nekad neatstāj bez uzraudzības.

Lai arī bokserim ir visai draudīgs izskats, viņš ir ļoti draudzīgs. Ja kāds svešinieks mēģinās viņu aizvest, tas var izdoties. Un es par to baidos. Suns jāpieskata jebkurā situācijā.

Pieprasījums krities

Inese atzīst, ka pa gadiem Latvijā ir mainījies pieprasījums pēc bokseru šķirnes suņiem. «Padomju laikos bija rindas pēc bokseriem un cilvēkiem vajadzēja gaidīt gadiem, lai dabūtu kucēnu (kaut arī vidēji dzima līdz pat 400 kucēniem gadā), šobrīd situācija ir krasi mainījusies. Latvijā ir samazinājusies cilvēku populācija un mainījusies arī ekonomiskā situācija – cilvēki ļoti piedomā, vai viņi vispār var atļauties uzturēt lielas šķirnes suni. Jo veterinārie pakalpojumi ir dārgi, barība arī nemaksā kapeikas.

Turklāt, ja mājā parādās kucēns, jārēķinās, ka vismaz divi mēneši jāpavada mājās un nevar atļauties braukt uz vairākām dienām kaut kur atpūsties,» norāda Inese, piebilstot, ka šobrīd Latvijā ir tikai 3–5 metieni gadā. Un pieprasījums pēc kucēniem ir lielākoties no ārzemēm, jo Latvijā ir ļoti laba bokseru kvalitāte. To pierāda labie rezultāti pasaules un Eiropas bokseru specializētajās izstādēs. 

Boksējas ar priekškājām

Kāpēc suņu šķirnei ir tāds nosaukums? Vai tam ir kāda saistība ar boksu? «Šiem suņiem piemīt viena īpatnība. Ja viņi spēlējas vai kaujas, viņi paceļas pakaļkājās un sit ar priekškājām un purnu. Nevis kož, bet sit! No malas tas ne visai patīkami izskatās. Iespējams, tāpēc tāds nosaukums – bokseris,» spriež Inese.

Ir arī uzskats, ka nosaukums radies no tā, ka suņa purns atgādinājis boksa cimdu.

Inese norāda, ka visas tās runas par neatlaužamo bokseru zobu satvērienu ir absolūtas muļķības. «Ir, piemēram, tāds sporta veids, kas attīsta sunī medību instinktu un cīņas spējas (ne agresiju), kur sunim jāiekožas cilvēka piedurknē. Lai iemācītu bokseri tajā piedurknē iekosties un pēc tam nelaist vaļā, ir ļoti jāpapūlas.»

Īsts bokseris – tas ir par sevi pārliecināts suns, mierīgs, ar stabilu nervu sistēmu. Viņš ir līderis, kurš pieprasa cieņu, lai viņā ieklausītos, turklāt viņa domas var principiāli atšķirties no saimnieka domām. «Ja tu nespēsi viņam pierādīt savu autoritāti, viņš sāks valdīt pār tavu ģimeni un diktēt savus noteikumus,» brīdina audzētāja.

Bokseris ir lielisks sargs, neuzticīgs pret svešiniekiem, bezbailīgs, droši metīsies aizstāvēt saimnieku un viņa teritoriju, intuitīvi nosaka, cik bīstama ir situācija, – lieliski saprot, kad rotaļa beigusies un ir laiks iejaukties.

Taču, lai sasniegtu šādu rezultātu, suns obligāti jāved uz apmācības laukumu. Inese iesaka to darīt jau no 3,5 mēnešiem, kad sunim veikta pilna vakcinācija. «Ja bokseris ir nepareizi audzināts jau no bērnības, viņš var būt agresīvs pret citiem suņiem, jo grib dominēt. Tāpēc apmācība ir obligāta. Taču bokseriem patīk šis process. No tā gūst prieku gan suns, gan saimnieks,» saka audzētājs.

Dievina bērnus

Bokseri ļoti pieķeras saimniekiem, turklāt ne vienam konkrētam cilvēkam, bet visai ģimenei uzreiz. Tev nebūs jāpārdzīvo par bērniem – bokseri viņus vienkārši dievina un bieži vien uzņemas pār tiem šefību, tāpēc nekad viņiem nenodarīs pāri. «Mani suņi bērniem atļauj to, ko neatļauj pieaugušam cilvēkam. Viņi perfekti saprot, ar ko viņi iet ārā pastaigā. Ar mani viņš uzvedīsies aktīvāk un straujāk, bet ar bērnu maigāk un mierīgāk.»

Bokseris vienmēr ir gatavs rotaļāties – viņš ir jautrs, draudzīgs un dauzonīgs un pat cienījamā vecumā paliek tikpat dzīvespriecīgs.

«Viņš sirdī vienmēr ir kucēns. Tā ir lieliska īpašība,» atzīst Inese. Kopā ar bokseri mierīgi var skriet, braukt ar skrituļslidām, bokseris labprāt skrien blakus velosipēdam, ar viņu var doties kopā pārgājienos vai izbraucienā pie dabas. Viņš ar prieku sastādīs tev kompāniju. Bokseris ir ļoti aktīvs, taču spītīgs – ja ko ieņēmis galvā, viņu grūti būs pārliecināt par pretējo.

«Ar bokseriem ir tā – ja gribi viņam kaut ko iemācīt, labāk uzreiz to iemācīt pareizi. Jo pārmācīt būs ļoti grūti. Ja tu vienu dienu viņam atļausi gulēt dīvānā, bet nākamajā vairs ne, suns to nesapratīs. Tāpēc jāievēro konsekvence – vai nu jā vai nē. Nekāda vidusceļa!» saka Inese.

Bokseru barošana

Ēdiena ziņā bokseri nav cimperlīgi. Viņiem ir lieliska apetīte, un viņi ir gatavi ēst gandrīz visu laiku un jebko. Tāpēc nekādā gadījumā nevajag pārbarot suni, lai nesāktos problēmas ar lieko svaru un kuņģi. «Es savus bokserus baroju lielākoties ar sauso barību, taču ik pa laikam izmantoju arī naturālu barību.

Mani suņi iecienījuši kabačus, ķirbjus, gurķus, tomātus, ābolus. Ja vien man ir laiks, es labprāt kaut ko pagatavoju.» Inese uzsver, ka, audzējot bokseri, jābūt uzmanīgam ar lecamlocītavām, jo kucēni ir ļoti aktīvi un kustīgi un mēdz gūt traumas. Tāpēc vajag izmantot speciālas barības piedevas, kas stiprina locītavas.

Kādiem cilvēkiem nav piemērots?

«Bokseris neder flegmatiskiem cilvēkiem, kam nepatīk kustēties, kam patīk lēns un mierīgs dzīvesveids. Tāpat bokseris nav piemērots tiem, kuri uzskata, ka bokserim jādzīvo ierobežotā teritorijā, piemēram, koridorā, un tālāk viņš savu degunu bāzt nedrīkst. Bokseris ir suns, kas sekos saimniekam pa pēdām.

Ja tu kaut ko cepsi cepeškrāsnī, viņš arī iebāzīs tur savu purnu. Ja lasīsi sēnes, pārbaudīs, kas tā par sēni, kuru tu tur mēģini nogriezt.

Suns ir ļoti aktīvs un vēlas piedalīties ģimenes dzīvē. Tas ir jāsaprot un jāpieņem. Ja tas kaitina, labāk bokseri neņemt,» iesaka bokseru audzētāja.

Latvijā jau kopš 2000. gada ir aizliegts dzīvniekiem kupēt ausis un astes. Tas attiecas arī uz bokseriem. Cilvēki, kas grib kupētu suni, var to iegādāties Krievijā, Baltkrievijā un citās valstīs, kur kupēšana ir atļauta. Jāņem gan vērā, ka ne visās Eiropas valstīs atļauts piedalīties izstādēs ar kupētu suni. Latvijā var piedalīties, ja suns ir dzimis valstī, kur nav aizlieguma.

Šķirnes priekšrocības

  • Nosvērts un mierīgs raksturs
  • Ļoti mīl bērnus
  • Jautrs un rotaļīgs
  • Lielisks sargsuns
  • Viegli apmācāms
  • Labprāt skrien blakus ritenim
  • Ideāli piemērots turēšanai dzīvoklī

Trūkumi

  • Nav piemērots turēšanai ārā
  • Slikti panes mitrumu
  • Ir indivīdi, kas mēdz siekaloties
  • Nav no ilgdzīvotāju šķirnēm

EKSTERJERS

GALVA: proporcionāla ķermenim. Tai jābūt bez krokām. Purns iespējami plats un spēcīgs. Tumša maska norobežojas uz purna, un tai skaidri jāatšķiras no galvas krāsas, lai bokseris neizskatītos drūms.

PURNS: spēcīgi attīstīts trijās dimensijās, nedz smails, nedz šaurs, īss vai plakans. Priekšpusē augšlūpas mala saskaras ar apakšlūpas malu.

ŽOKĻI/ZOBI: Apakšžoklis ir garāks par augšžokli un nedaudz izliekts uz augšu. Bokserim raksturīgs pārkodiens. Zobi spēcīgi un veselīgi. Apakšžokļa ilkņi un griezējzobi, kad mute aizvērta, nedrīkst būt redzami.

VAIGI: attīstīti, tomēr ne pārāk izcelti. Tie ar vieglu izliekumu pāriet purna daļā.

ACIS: vidēja izmēra, tumšas. Plakstiņu malām jābūt tumšā krāsā.

AUSIS: dabiskas (nekupētas), plati novietotas sānos galvaskausa augstākajā vietā, miera stāvoklī pieguļ pie vaigiem un ir pavērstas uz priekšu ar skaidri izteiktu kroku.

KAKLS: pietiekami garš, apaļš, spēcīgs un muskuļots.

MUGURA: ieskaitot jostasvietu, īsa, taisna, plata un muskuļota.

KRUSTI: viegli nolaideni un plati.

KRŪŠKURVIS: dziļš, sniedzas līdz elkoņiem.

ASTE: vidēja garuma un dabiska (nekupēta).

PRIEKŠKĀJAS: taisnas, paralēli novietotas, ar spēcīgiem kauliem.

PAKAĻKĀJAS: ar spēcīgu, stingru un reljefi izceltu muskulatūru, taisnas.

APMATOJUMS: īss, ciets, spīdīgs un piegulošs.

KRĀSA: ruda vai svītraina. Ruda sastopama dažādos toņos. Melna maska. Balti plankumi nav noraidāmi.

AUGUMS SKAUSTĀ: suņiem 57–63 cm, kucēm 53–59 cm.

SVARS: suņiem virs 30 kg, kucēm apmēram 25 kg.

DZĪVES ILGUMS: vidēji 10 gadi.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs