Aļaskas dvēseles — malamuti

Ieskatoties šī suņa acīs, tu gluži vai sajūti, kā tiec aiznests uz bezgalīgajiem ledus plašumiem tālajā Aļaskā, kur valda miers un klusums.
Suņu šķirnes
Zane Piļka-Karaļeviča
4. oktobris

Drukāt

Saglabāt

Foto: INNA GRINN

Aļaskas malamuti ir ārkārtīgi skaisti suņi, taču zem satriecošās ārienes slēpjas darba suņa dvēsele. Viņi netika radīti laiskai gulēšanai pie saimnieka kājām. Jā, viņiem ir draudzīga daba, taču malamuti radīti, lai viņi mūžīgajos sniegos vilktu kamanas ar smagām kravām. Un garajās distancēs viņiem konkurentu nav. Ne velti viņi ir vieni no spēcīgākajiem un izturīgākajiem pasaules suņiem.

Izcelsme

Neparastais šķirnes nosaukums – Aļaskas malamuts – cēlies no eskimosu cilts nosaukuma inuit mahlemiut. Šīs cilts iedzīvotāji spēcīgos suņus audzēja un turēja jau kopš senseniem laikiem. Savulaik Aļaska piederēja Krievijai, taču 1867. gada beigās Aļaskas štatu nopirka ASV. Vietējo iedzīvotāju dzīvēs nekas nemainījās, jo klimata un dzīves apstākļi Aļaskā bija tik bargi, ka nevienu, izņemot tos, kas te dzimuši, šī zeme neinteresēja. 1896. gadā viss mainījās…

Klondaikas upē tika atrasts zelts. Un 30 000 cilvēku metās uz Aļasku zelta meklējumos. Ņemot vērā, ka zeltu varēja meklēt tikai īsus laika sprīžus, kad ceļi un upes bija brīvas no ledus, pārējā laikā zelta meklētāji nīka aiz garlaicības. Vislabākais līdzeklis pret to (neskaitot alkoholu) bija sacensības un derības, kurās suņi spēlēja lielu lomu.

Zelta meklētāji rīkoja ātruma, spēka un izturības sacensības. Sākumā neviens nepievērsa uzmanību vietējiem suņiem, kas neizskatījās ne ātri, ne spēcīgi.

Favorīti bija tādu šķirņu suņi kā ņūfaundlendieši vai sanbernāri, vai – sliktākajā gadījumā – liela izmēra jaukteņi, kas radās, sakrustojoties lielo izmēru suņiem ar vietējām šķirnēm. Tieši šie suņi arī bija pirmie kamanu suņu sacensību dalībnieki. Neviena vietējā suņa! Taču drīz vien viss mainījās. Šie mazie suņi, kas tika iesaukti par polārajām žurkām, uzvarēja metisus visās ātruma un izturības sacensībās. Šāda tipa sacensības joprojām tiek rīkotas Amerikā, un šīs šķirnes suņi turpina uzstādīt arvien jaunus rekordus.

Pēc zelta drudža beigām kamanu suņu sacensības turpināja iekarot popularitāti.  1923. gadā jauna skolotāja no Masačūsetsas, vārdā Eva Sīlija, izlasīja avīzē rakstu par kamanu suņiem. Viņa nosprieda, ka bariņš rejošu kamanu vilcēju varētu kļūt par lielisku atrakciju karnevālā, kas tiek rīkots šajā pilsētā. Viņa nolēma atvest no Aļaskas sev pāris suņu. Eva toreiz vēl nezināja, ka iemīlēs Aļaskas malamutus līdz sirds dziļumiem un kopā ar vīru Miltonu kļūs par vislielāko Sibīrijas haskiju un Aļaskas malamutu audzētāju ASV. Eva bija pazīstama ar visiem tā laika labākajiem kamanu suņu sacensību dalībniekiem. Pateicoties šai sievietei, Amerikas Kennelklubs 1930. gadā atzina šķirni Sibīrijas haskijs, bet 1935. gadā arī Aļaskas malamutus.

Latvijā Aļaskas malamuti nav visai populāra suņu šķirne, taču šo suņu cienītāji par to tikai priecājas, jo, pirmkārt, nav sabojāta šķirne, otrkārt – ar malamutiem nav pilnas patversmes. Cilvēki, kuri neko nezina par šo šķirni, idealizē to atbilstoši redzētajam skaistajās Holivudas filmās par suņu pajūgu sacensībām. Viņi domā, ka, iegādājoties šo suni, viņš būt tikpat paklausīgs kā kino. Taču tās ir muļķības! Malamuti nav no tiem suņiem, kam raksturīga bezierunu pakļaušanās. Aļaskas malamuti ir ļoti gudri suņi ar vēlmi dominēt, tāpēc viņiem nepieciešama stingra saimnieka roka.

Ucināties ar malamutiem nedrīkst – viņiem laikus jānorāda, kurš mājās ir saimnieks.

Aļaskas malamuti ir ideāli piemēroti dzīvei bargā un aukstā klimatā. Melnā pigmentācija raksturīga visiem Arktikas dzīvniekiem, tā pasargā no jaudīgā ultravioletā starojuma, kas atspīd no sniega, un var radīt ādas apdegumus.

Arī malamuta apmatojums pasargā suni no bargo laikapstākļu ietekmes. Ārējais slānis pārklāts ar tauku kārtu, kas atgrūž sniegu un mitrumu, noturot siltumu pavilnā. Malamutu biezais kažoks darbojas kā termoregulators: ziemā neļauj nosalt, bet tveicē – ķermenim pārkarst. Biezās pavilnas dēļ šos suņus grūti mazgāt, tas gan vairāk attiecas uz izstāžu suņiem – paiet ilgs laiks, līdz kažoks ir pilnībā samērcēts, pēc tam paiet laiks, kamēr to izskalo un vēl ilgāku laiku paņem apmatojuma žāvēšana. Viena no raksturīgākajām malamutu pazīmēm – spēcīgās ķepas. Platie pēdu spilventiņi kalpo kā sniega kurpes, kas palīdz izlīdzināt svaru uz lielas virsmas un neļauj sunim nogrimt sniegā.

Jākļūst par autoritāti suņa acīs

Malamuti radīti, lai strādātu un palīdzētu cilvēkiem izdzīvot sūrajos Arktikas klimatiskajos apstākļos. Īpašības, kas tika ieliktas šajā sunī, nekur nav zudušas arī tagad. Malamuts joprojām ir spēcīgs un izturīgs suns, tāpēc viņam nepieciešama pastāvīga fiziska slodze. Arī viņa asais prāts ir nemitīgi jānodarbina, bet draudzīgā daba pieprasa kontaktu ar cilvēku. Aļaskas malamuti ir sabiedriski suņi, īpaši, ja saimnieks ir aktīvs un jau kopš bērnības suni radinājis pie cilvēkiem, vadājis uz izstādēm, sacensībām un citiem pasākumiem.

Visādi citādi malamuti ir pašpietiekami un neuzbāzīgi. Viņi ir spējīgi patstāvīgi pieņemt lēmumus. Velkot kamanas sūros klimata apstākļos, malamuts daudz smalkāk par cilvēku jūt briesmas – plānu ledu, kraujas malu vai plēsīgu zvēru tuvošanos.

Malamuts var būt visai ietiepīgs, ja ir pārliecināts, ka labāk zina, kā rīkoties. Visbiežāk šādu uzvedību piedzīvo saimnieki, kuri nav iekarojuši autoritāti malamuta acīs.

Ņem vērā, ka dzīvot ar ziemeļu suni ir teju tas pats, kas dzīvot ar vilku. Kā zināms, vilku barā valda ļoti strikta hierarhija, tāpēc, ja vēlies, lai suns tevi cienītu un pakļautos, tev jākļūst par bara vadoni. Šo vietu nevar iekarot ar spēku, bet gan ar stingrību un uzticību. Tas nav viegls uzdevums, jo malamuts ir prasīgs un ietiepīgs suns, taču, ja tev tas izdosies, tu varēsi baudīt paklausīga un nenogurdināma suņa kompāniju, kurš vienmēr tev sekos, gaidot kārtējo komandu vai uzslavas par viņa rīcību.

Pret tiem, kam neizdosies kļūt par labu bara vadoni, malamuts izturēsies draudzīgi, taču neatzīs saimnieka autoritāti – darīs visu, kas vien ienāk prātā. Suns ģimeni uztver kā baru un vienmēr centīsies dominēt. Jā, malamuti var būt ideāli suņi kompanjoni, kas dievina bērnus un rotaļas ar viņiem, kuri izraisa apbrīnu garāmgājējos ar savu efektīgo ārieni un miermīlīgo raksturu, kuri ar prieku piedalās suņu sporta sacensībās un citās saimnieka ierosinātās aktivitātēs. Taču par to var kļūt tikai pareizi audzināts suns, kuram tiek nodrošināta adekvāta fiziskā slodze.

Jo nav nekā briesmīgāka par nesocializētu, nevaldāmu malamutu, ar kuru nespēj tikt galā neviens.

Shutterstock

Nav piemēroti visiem

Aptaujātie malamutu saimnieki visi kā viens norāda, ka šie spēcīgie darba suņi nav piemēroti visiem. Īpaši slinkiem dīvānā sēdētājiem. Gan Aļaskas malamuta, gan Sibīrijas haskija iegāde paredz daudz kustību svaigā gaisā. Un katru dienu, ne tikai brīvdienās.

Ir tāds teiciens: labs malamuts – noguris malamuts. Un tā ir simtprocentīga patiesība! Ja saimnieks suni nebūs fiziski nodarbinājis, pretī saņems destruktīvu suņa uzvedību – tas savu enerģiju izlādēs citos veidos: raks dārzu, grauzīs mēbeles vai apavus. Vai arī aiz garlaicības sāks gaudot. Šiem suņiem bezjēdzīga riešana nav raksturīga, to viņi dara ārkārtīgi reti. Taču izpaust savas jūtas ar gaudošanu – vienmēr laipni!

Aļaskas malamuts nav ieteicams kā pirmais suns saimniekam iesācējam, jo, audzinot šīs šķirnes kucēnu, var pielaist ne mazums kļūdu, kuras pēc tam izlabot būs gaužām grūti.

Ar ko atšķiras Aļaskas malamuts no Sibīrijas haskija?

Šīs šķirnes vizuāli tiešām ir līdzīgas, tāpēc cilvēki tos bieži jauc. Kādas tad ir būtiskākās atšķirības? Haskiji ir cēlušies Sibīrijā. 20. gadsimta sākumā viņus no Sibīrijas aktīvi ieveda Amerikā. Malamuti savukārt nākuši no Aļaskas. Haskiji ir sacīkšu braucēji, viņu trumpis ir ātrums, savukārt mamuti ir smagsvari, gargabalu skrējēji. Sibīrijas haskiji arī auguma ziņā ir mazāki un vieglāki par malamutiem. Haskijiem mēdz būt zilas acis. Malamuts nekad nevar būt zilacains. Pēc šķirnes standarta zilas acis ir diskvalificējošs trūkums.

Cik maksā kucēns?

700–1000 eiro.

Šķirnes priekšrocības

  • Lieliski kompanjoni
  • Mīl bērnus
  • Reti rej
  • Spēcīgi un izturīgi
  • Lieliska imunitāte, tikpat kā neslimo

Šķirnes trūkumi

  • Nosliece uz displāziju
  • Nav domāti dzīvei pilsētas dzīvoklī
  • Nepieciešama regulāra fiziskā slodze
  • Patīk gaudot

EKSTERJERS

Galva: plata un masīva.

Deguns: deguna, lūpu un acu kontūru pigments visu krāsu suņiem, izņemot rudos, ir melns. Rudas krāsas suņiem atļauts brūns.

Purns: liels un masīvs.

Lūpas: cieši piegulošas.

Zobi: plati žokļi ar lieliem zobiem. Šķērveida sakodiens.

Acis: ieslīpi novietotas, mandeļveida, brūnas, vidēja izmēra.

Ausis: vidēja lieluma, proporcionāli mazas attiecībā pret galvu. Trīsstūrveida, viegli noapaļotas galos.

Kakls: spēcīgs un mēreni liekts.

Ķermenis: korpuss kompakti veidots, bet ne īss.

Mugura: taisna un viegli nolaidena uz krustiem.

Aste: vidēji novietota, pie pamatnes turpina muguras līniju; kad suns nestrādā, tā atrodas virs muguras.

Priekškājas: spēcīgi kauli, labi muskuļotas.

Pakaļkājas: ciska plata.

Pēdas: sniega kurpju veidā, blīvas un dziļas, ķepas ar labi attīstītiem spilventiņiem, ciešas, kompaktas.

Apmatojums: biezs, ar raupju aizsargkārtu, nekad ne garš un mīksts.

Krāsojums: Parasti krāsa variē no gaiši pelēkiem toņiem līdz melnam; sabuļkrāsas; no sabuļkrāsas līdz rudai.

Augums skaustā: suņi – 63,5 cm, kuces – 58,5 cm.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs