Rīga +5°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Katram savs dzīves uzdevums
Lai gan mūsdienās gandrīz visi suņi piemēroti vienkāršai kompanjona lomai, nedrīkst aizmirst par katrai šķirnei paredzēto uzdevumu. Ilze uzskata, ka vislabāk lieko enerģiju novadīt, ļaujot sunim darīt to, kam šis suns vispār ir radīts un paredzēts. Medniekam doties medībās, kamanu sunim vilkt kamanas. Tāpēc, ja gribas tādu, kas ir laimīgs par gulšņāšanu kājgalī, labāk izvēlēties klēpja sunīti.
Izpratne, kam konkrētā suņa šķirne paredzēta, dod arī zināšanas par to, kāds būs suņa raksturs un vajadzības. Šajā ziņā bieži grēko gan suņu audzētāji, neizskaidrojot pircējiem šķirnes patiesās īpašības, gan paši jaunie saimnieki, kas neveic pietiekami dziļu izpēti, pirms iegādājas kādu konkrētu šķirni, vai arī izvēlas suņa šķirni, vadoties pēc izskata vai popularitātes.
«Cilvēki bieži jau vizualizē, kā varēs uzņemt selfijus ar pūkaino Sibīrijas haskiju, cik daudz laiki tiem būs sociālajos tīklos. Bet ko pēc tam?» jautā Ilze. Protams, ne vienmēr suņa saimniekam ir iespēja ļaut sunim piepildīt savu dzīves misiju. Tāpēc jādomā, kā nodrošināt dzīvniekam piemērotas nodarbes, lai mazinātu viņa vēlmi uz rīkoties destruktīvi – mukt prom no mājām, grauzt mēbeles un citas lietas.
Atkarībā no saimnieka vēlmēm un dzīvnieka šķirnes, suni var nodarbināt, piemēram, agility treniņos, paklausības apmācībās un citās aktivitātēs.
Mēs šoreiz vairāk apskatīsim kamanu suņu sporta nodarbes – skriešanu, riteņbraukšanu, slēpošanu un pat nūjošanu kopā ar suni, kas kalpo kā fiziskie treniņi ne tikai sunim, bet arī saimniekam.
Kustībā ir dzīvība!
Ilze stāsta, ka ļoti bieži, ejot pa ielu, ievērojusi suņus ar acīmredzamu lieko svaru, kas liecina par mazkustīgu dzīvesveidu un suņa pārbarošanu. Regulāra izkustēšanās palīdz risināt ne tikai dažādas uzvedības problēmas, bet arī cīnīties ar lieko svaru un uzlabot suņa vispārējo veselības stāvokli.
«Mums ir suns Frekis, kuram šovasar paliks desmit gadu. Pirms kāda laika viņš kliboja ar vienu kāju, tādēļ aizvedām uz Jelgavas veterināro klīniku, lai veiktu datortomogrāfiju. Veterinārārsta slēdziens par Freka locītavu vispārējo stāvokli bija tāds, ka viņa vecumam tās ir vienkārši perfektā stāvoklī. Jā, bija nelielas artrīta pazīmes, bet citam sunim viņa vecumā šādu analīžu rezultāti būtu daudz sliktāki.
Frekis ir skrējis sacensībās, kas ir 600 kilometru garas, viņš dienā bez problēmām var noskriet 100 kilometrus. Suņiem, tāpat kā mums, cilvēkiem, kustībā ir dzīvība!» pārliecināta ir Ilze. Līdz ar samērīgu fizisko slodzi dzīvniekam būs mazāk veselības problēmu, būs labāka vēdera izeja, vielmaiņa un apetīte.
Kustoties kopā ar suni, arī pats cilvēks uzlabo savu fizisko stāvokli, un beigās ieguvēji ir abi.
Laika pavadīšana, sportojot kopā ar suni, nav ieguvums tikai ķermenim, bet arī garam – emocijas, ko sniedz kontakts ar dzīvnieku, ir galvenais šo sporta veidu dzinējspēks. «Tie dabas skati, tā sajūta, ko esmu guvusi, kopā ar suņiem ārā trenējoties, – tas ir neaprakstāmi. No tā visa uzlādējos jaunai dienai kā tāda Duracell baterija,» atzīst Ilze.
Ir tikai jāgrib!
Lai pievērstos kādam kamanu suņu sporta veidam, dzīvniekam nebūt nav nepieciešams piederēt kādai no klasiskajām kamanu suņu šķirnēm – samojediem, Sibīrijas haskijiem, Aļaskas malamutiem vai Grenlandes suņiem. Lai sāktu sportot, ir tikai divi nosacījumi – suņa veselībai jābūt atbilstošai un sunim sportošana jāizbauda.
Pieredze liecina, ka sportot var ar pilnīgi visām suņu šķirnēm. Piemēram, sacensībās ar ļoti labiem rezultātiem piedalās arī sieviete ar karalisko pūdeli.
Tomēr pirms fizisko aktivitāšu sākšanas jebkuram suņa saimniekam būtu ieteicams konsultēties ar veterinārārstu, kurš pārbaudīs dzīvnieka vispārējo veselības stāvokli, lai pārliecinātos, ka sportošana sunim nenodarīs pāri.
Kamanu suņu sporta galvenais princips – suns velk cilvēku. Tomēr tas nenozīmē, ka šis sports grozās tikai ap kamanu vilkšanu ziemā. Atkarībā no saimnieka vēlmēm un suņa fiziskajām īpatnībām, var izvēlēties nodarboties ar kanikrosu, kas ir skriešana, sunim velkot skrējēju, baikdžoringu, sunim velkot riteņbraucēju, ziemā ar suņu skijoringu, sunim velkot slēpotāju, vai pat nūjot kopā ar suni.
Kā sākt?
Atkarībā no suņa šķirnes un izmēra suni pieradināt pie vilkšanas procesa var sākt no aptuveni septiņu mēnešu vecuma, taču nopietnā slodzē dzīvnieku nevajadzētu nodarbināt līdz gada vecumam.
Pats pirmais solis ir atrast savam sunim piemērotu ekipējumu – iemauktus, speciālu pavadu un jostu cilvēkam. Svarīgi, lai iemaukti būtu pareizā izmērā, citādi tie berzīs, ja būs par lielu, vai arī žņaugs suni, ja būs par mazu. Tos var iegādāties gan tepat Latvijā, kamanu suņu sporta biedrībās, gan pasūtīt internetā. Ilze stāsta, ka iemaukti lielākoties tiek šūti ar rokām, tādēļ iespējams iemauktus izgatavot speciāli konkrētajam sunim. Jostas, pie kurām paredzēts kabināt suni, gan lielākoties tiek ražotas universālā izmērā.
Nākamais solis ir iemācīt sunim vilkt. Kamanu suņiem vilkšana ir dabisks process, taču ar pacietību un darbu to var iemācīt gandrīz jebkuram sunim.
Vispirms jāatrod motivācija – lieta, kuras dēļ suns būs gatavs uz visu. Tā var būt spēļmanta, kārums vai uzslava.
Kad atrasta motivācija un piesaistīts arī uzticams palīgs, suns jāiejūdz iemauktos, ko pievieno pie skrējēja jostas. Palīgs ar balvu aiziet aptuveni 10 metrus uz priekšu un piesauc suni, savukārt skrējējs ļauj sunim sevi nedaudz vilkt, tajā pašā laikā dodot komandu haik, kas nozīmē uz priekšu.
Svarīgi, lai suns skriešanas laikā nenovērstos no mērķa un skrietu tikai taisni. Atkarībā no tā, kā sunim izdodas šis vingrinājums, attālums pakāpeniski jāpalielina, līdz suns apguvis haik komandu un skrien arī tad, ja palīgs ar balvu nav redzams.
Apmācības procesā jāapbruņojas ar pacietību un jāapbalvo suns par katru mazāko paklausību.
Atkarībā no suņa šis process var ilgt pat vairākus mēnešus. Svarīgi suni nesodīt, ja kaut kas neizdodas, – visbiežāk vaina ir pašā saimniekā, neatbilstošā inventārā vai suņa veselības stāvoklī. Ilze stāsta, ka Latvijas kamanu suņu sporta federācija rīkojot arī koptreniņus, kuros iesācējiem ir iespēja konsultēties ar jau pieredzējušiem sportistiem, kas palīdzēs meklēt risinājumus dažādām ar suņu trenēšanu, ekipējumu un citiem jautājumiem saistītām problēmām.
Pie slodzes suns jāpieradina pakāpeniski. Jāsāk ar nelieliem attālumiem, piemēram 100–200 metriem, katru nedēļu attālumu nedaudz palielinot. Labi trenēts suns ar laiku būs spējīgs noskriet pat 40 kilometrus dienā, bet kārtīgam darba līnijas Sibīrijas haskijam arī 100 kilometru garš skrējiens dienā ir nieks.
Pirms treniņa jāiesildās!
Tāpat kā cilvēkiem, arī suņiem pirms sportošanas jāiesildās. Ja nav plānota liela slodze, iesildoties var 10–15 minūtes pastaigāt, ļaut sunim nokārtot dabiskās vajadzības un izlocīt kājas. Ja tas iespējams, var arī suni šajā laikā palaist brīvi paskriet bez pavadas.
Īpaši svarīga iesildīšanās ir gada aukstajos mēnešos, kad līdz ar zemo temperatūru suņa muskuļi kļūst stīvāki. Īsspalvanajiem suņiem, lai palīdzētu kārtīgi iesildīt muskuļus, pirms treniņa var veikt sildošas masāžas. Savukārt pēc treniņa suns obligāti jāatsilda, jo, tāpat kā cilvēkam, sunim muskuļos sakrājas pienskābe, kas pēc fiziskas slodzes jāizvada, citādi nākamajā dienā tie sāpēs un dzīvnieks būs stīvs.
Pēc treniņa vismaz 10–15 minūtes ar suni jāpastaigā, kā arī, ja bijusi lielāka slodze, pēc tam suni var izmasēt.
Šajā laikā nedrīkst aizmirst arī par dzirdināšanu – sunim obligāti jāpiedāvā dzert gan pirms, gan uzreiz pēc slodzes, tādēļ treniņus vislabāk rīkot ūdenstilpņu, upju vai ezeru, tuvumā. Siltā laikā pēc treniņa drīkst ļaut sunim arī iebrist ūdenī, taču noteikti nevajadzētu viņu mest vai kā citādi piespiest peldēt – tas suņa veselībai nāks tikai par sliktu.
Biezo kažoku īpašnieki, kā Sibīrijas haskiji, vispār reti peld, bet labprāt iebrien ūdenī līdz krūtīm, dzesējot ķermeni caur ķepām. Tomēr vasaras sezonā, kad temperatūra pakāpusies virs 16 grādiem, suni pārlieku nodarbināt nevajadzētu, jo īpaši tas attiecas uz garspalvaino vai biezo kažoku īpašniekiem.
Sportojot augstā temperatūrā, suns tiek pakļauts pārkaršanas riskam, un tas var beigties ar nopietnām veselības problēmām, kas ietekmēs suņa dzīvi visu atlikušo mūžu.
Suni arī noteikti nevajadzētu nodarbināt uz asfalta seguma, jo cietais segums var traumēt ne tikai ķepu spilventiņus, bet arī kāju saites. Vislabāk skriešanai izvēlēties zemes vai meža ceļus.
Optimālā slodze tavam sunim
Plānojot slodzi savam sunim, svarīgi ievērot mērenību. Pat ja šķiet, ka suns ir ļoti aktīvs, noteikti nevajadzētu nopietni sportot katru dienu – pat kamanu suņu sporta dalībniekiem, kas gatavojas sacensībām, treniņi notiek vidēji četras reizes nedēļā.
«Jāatceras, ka sunim vajag dot arī laiku sev. Tas nozīmē, ka nevar būt tā, ka ir pieci fiziskie treniņi nedēļā un atlikušās divas dienas mēs rīkojam paklausības apmācības, tam visam pa vidu vēl garas pastaigas, kas arī nav atpūta sunim, bet gan fiziska slodze. Jādod sunim arī brīvdienas, kad viņam nekas nav jādara, tikai jāizskrien ārā nokārtoties un jāsaņem saimnieka mīlestība,» norāda Ilze.
Domājot par slodzi sunim, noteikti jāņem vērā arī suņa kā indivīda īpatnības. Piemēram, Sibīrijas haskiji ļoti ātri pielāgojas slodzei – jo biežāk un vairāk viņi tiek nodarbināti, jo enerģiskāki un izturīgāki kļūst un arvien ātrāk gatavi pēc treniņa atkal darboties. Savukārt vācu īsspalvainais putnusuns jeb kurchārs, pareizi fiziski noslogots, kļūst rāmāks.
Tomēr haskijiem, salīdzinot ar ganusuņu šķirnēm, mazāk nepieciešams nodarbināt galvu. Viņam pietiks arī tikai ar fiziskajiem treniņiem, kamēr, piemēram, borderkollija saimniekam būs jādomā, ne tikai kā fiziski suni nodarbināt, bet arī kā likt viņam kaut ko izdomāt. Tādēļ katram saimniekam sava suņa režīms jāpārdomā individuāli, ņemot vērā suņa šķirni, raksturu, vecumu un veselības stāvokli.
