Kā sunim vecumdienās atgriezt dzīvesprieku

Rūpes par mājdzīvnieku
Ina Eglīte
2. janvāris, 2019
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Sakņupis stāvs, svārstīga gaita, kājas vairs nelokās tik vingri kā agrāk… Ne saukts, ne lūgts vecums piezogas arī suņiem. Jaunību jau nevienam nevar atdot, toties vecumdienas gan var atvieglot!

Fuksīti atrada uz lauku ceļa. Viņu bija notriekusi mašīna. Laikam suņu sargeņģelis bija gādājis, ka pēc neilga laika pa šo ceļu brauca Simona. Viņa jau nu nebūs tā, kas cietušajam paies garām! Turklāt neilgi pirms tam Simona bija iepazinusi zaudējuma smeldzi – viņas acu priekšā uz meža ceļa sabrauca viņas uzticīgo suņuku. Veselu gadu Simona raudāja un saprata, ka asaras tomēr neatvieglina.

Tad viņa sev nosolījās nekad nevienai dzīvai radībai neuzgriezt muguru un nepamest viņu nelaimē, paņēma bez mājām palikušu amerikāņu kokerspanielu un kopā ar dzīvesbiedru sāka veidot dzīvnieku patversmi. Kad Fuksīša ievainojumi bija sadziedēti un suns atkopies, Simona nolēma sapost atradeņa spalvu. Tā bija savēlusies, acīm priekšā kā aizausta.

Vārdu sakot, suns izskatījās pēc netīra salmu vīkšķa. Bet pēc frizēšanās atklājās pārsteigums – izrādījās, ka viņš ir pievilcīgs, lāsumaini pelēks karaliskais pūdelis!

Fuksis jau atkal bija jestrs gājējs, steberēja drusku pēc Čaplina modes, un ļoti sabiedrisks – iedraudzējās gan ar dzīvnieku patversmes pārējiem iemītniekiem, gan cilvēkiem. Laikam ritot, Fuksis sāka kļūt gausāks un nevarīgāks. Kaimiņi no pārsimt metru attālajām mājām Simonai reizēm ziņkārīgi vaicāja: «Kas tas par opi, ar kuru tu tik skaļi sarunājies?»

Dzirde un redze pūdelim pasliktinājās, arī pastaigu garums bija jāsaīsina. Ak, vecums! Taču pūdeļa apbrīnojamais dzīvesprieks negāja mazumā. Bet viņgad uz Ziemassvētkiem Fuksis izskatījās sakrities, mocījās ar caureju un bija pavisam sadrūmis. Bužinādama suņa kažoku, Simona klusītēm noteica: «Kas zina, šie varbūt būs tavi pēdējie Ziemassvētki…» Viņa suņuku aizveda pie daktera, tas parakstīja vitamīnus un kaļķi, un skat – pūdelis kļuva mundrāks, uz pavasari pat pie meitenēm sadomāja iet!

Bet vasaras beigās notika brīnums – uz patversmi atbrauca enerģisks kungs, kuram plecos jau septiņdesmit deviņi gadi, un smaidot sacīja: «Pats esmu vecs, un man vajag vecu sunīti. Divatā mūža novakare abiem būs patīkamāka!» Ieraudzījis Fuksi, sapriecājās – tāds tādu satiek! Turklāt jaunībā šis kungs esot pat ievingrinājis roku pūdeļu frizēšanā. Nesen abi seniori mierā un saticībā sagaidīja kārtējos Ziemassvētkus un nu priecājas – cik vairs tālu, un būs klāt pavasaris ar zaļu zāli un jaunām emocijām!

Pret vecumu – ar cieņu

Tukuma dzīvnieku patversme oficiāli paredzēta 20 suņiem un 25 kaķiem, bet šeit mīt 60 suņu un 90 kaķu. Simonas dzīvesbiedrs Vilnis, kā viņa iepazīstinot smej, ir trīs vienā – patversmes vadītājs, voljēru remontētājs un dzīvnieku barotājs, bet Simona pati, lai gan kādreiz sapņojusi kļūt par pianisti, jau gadsimta ceturksni ir Tukuma slimnīcas bērnu nodaļas saimniecības māsa un kopš 2002. gada pašu Grunduļu izveidotās dzīvnieku patversmes brīvprātīgā palīdze, turklāt pirms dažiem gadiem nodibinājusi arī biedrību Dzimuši, lai dzīvotu.

Dzīvniekus Simona jūt ar sirdi – ne velti pērn viņai piešķirts Latvijas lepnums.

Simona nešķiro, kādu iemeslu dēļ kurš dzīvnieks patversmē nonācis, bet pret veciem izturas īpaši. «Vecs sunītis ir kā vecs cilvēks – kļūt gausāks, nespējīgāks un skumjāks; arī dzīvniekam mēdz būt atmiņas traucējumi, artrīts, insults… Bet reiz visi kļūst veci un nevarīgi – gan cilvēki, gan dzīvnieki –, un ikviens pelnījis cieņpilnu attieksmi.

Esmu pieredzējusi daudzus gadījumus, kad vecs un panīcis suns, saņemdams pienācīgu aprūpi un attieksmi, kļūst spraunāks un dzīvespriecīgāks. Piemēram, mums šeit bija sunītis, par Opīti saucām. Viņam patika mani pa teritoriju pavadīt ikdienas gaitās. Kad vairs nejaudāja ātri paiet, es centos pielāgoties viņam. Piemēram, lēnītēm atgriežoties mājās, es dzirdu, ka zvana telefons.

Jūtu, ka Opis saspringst, cenšas steberēt ātrāk. Saņemos – jo man sevi jāapvalda, lai neskrietu pie telefona, rotaļīgi viņam pieķeru pie astes un saku: «Ak, tu, mans vecais krabīt! Nesteidzies, es tam cilvēkam vēlāk atzvanīšu.» Vecums un slimības ikvienu piemeklē – kā cilvēku, tā dzīvnieku. Zināms taču, ka jaunāks neviens nekļūst. Reti kurš cilvēks nodzīvo ar skaidru prātu simt gadu un vesels miegā aiziet mūžībā.

Taču tikai pasakās nevarīgo ar ragaviņām aizvelk uz mežu – dzīvē ne pret vienu tā nedrīkst izturēties!

Vecums ir viena no dzīves vissvarīgākajām lietām, un tam jāpieiet pozitīvi,» uzskata Simona un turpina aizrautīgi stāstīt par patversmes senioriem. Piemēram, melno krancīti atraduši Slampē pie dzelzceļa. Sākumā bijis stīvs, nespējīgs, bet te saņēma vitamīnus, tika attārpots un atblusots un vēl divus gadus nodzīvoja – skrieties ar vēju un augstu lēkt, protams, nevarēja, bet normāli dzīvot gan. Savukārt vilcenīte, kurai bija problēmas ar pakaļkājām, nu jau nosvinējusi savu divpadsmito dzimšanas dienu.

Inerces pavadiņa un iejūgs

Simona uzsver – ja vien ir iespēja, noteikti jāizmanto palīglīdzekļi, kas atvieglo veco un slimo dzīvnieku dzīvi. Piemēram, jau minētajam Fuksim staigāšanu slimo kāju un akluma dēļ atviegloja inerces pavadiņa – tās garums bija seši metri. Kad suns tika līdz savām iecienītajām vietām – pie ābeles, akmens vai sētas –, viņš tur nokārtojās un pie reizes apkārtni apskatīja, ar citiem suņiem sarējās, kaķus un putnus patramdīja, garāmgājējus pasveicināja, tad devās atpakaļ, un pavadiņa savilkās, tā palīdzot atgriezties būdā. Fuksis pēc tādām pastaigām jutās kā no garāka ceļojuma pārradies.

Patversmē bijuši arī divi taksīši, kam paralizētas pakaļkājas. Takšiem tā gadās – izmežģī muguru, un, ja laikus neoperē, sekas var būt neatgriezeniskas.

Slavenajam taksim Maksim dzīvi pēc slimības ļoti atviegloja ratiņi, kā arī fizioterapija, sevišķi ūdens procedūras. «Takšiem ir īsas priekškājas, ūdenī viņiem grūti airēties, tāpēc likām peldriņķi.

Maksis gan centās nevis peldēt, bet tikt no ūdens ārā. Sapratis, ka, pateicoties peldpūslim, negrimst, braši sitās ar ķepām. Rezultātā vēlāk varēja uz pakaļkājām pāris minūšu nostāvēt, pat asti kustinot! Vēl trīs gadus pie mums nodzīvoja pilnvērtīgu dzīvi,» stāsta Simona. Savukārt pundurtaksenītei Nikai, ko saimnieki nebija laikus veduši pie ārsta, pakaļējās kājas bija kļuvušas pavisam stīvas, jau pavilkušās zem vēdera. Simona viņu vadāja pie fizioterapeita un uz masāžām, un suns pamazām sāka atgūt ņiprumu.

Viņu šeit iesauca par Adatiņu – līksmi skraidīja apkārt iejūgā ar ratiņiem, pat kaķus dzenāja! Ratiņi dzīvniekiem sevišķi palīdz, ja ir muguras trauma. Veco taksenīti Tapiņu, kurai mugurkaula skriemeļi bija aizkaļķojušies, dakteris Aleksandrs Ozols operēja piecas stundas, toties pēc tam Tapiņai atradās rūpīgs saimnieks, un nu viņa skrien kā zirdziņš.

No pasaules pieredzes

Lai vecam sunim uzturētu muskuļu tonusu, fiziskās aktivitātes, protams, ir nepieciešamas, taču nevajag pārspīlēt. Jārēķinās, ka uz vecumu dzīvniekam kauli kļūst trauslāki un pārslodze var izraisīt arī sirdsdarbības traucējumus un aizdusu. Labs atspaids ir palīglīdzekļi. Kad suns atkopjas pēc ortopēdiskas vai neiroloģiskas operācijas, viņam ir grūtības pārvietoties vai senioru nomoka artrīts, arī tad noder atbilstoši palīglīdzekļi, kas atvieglo suņa un, protams, arī viņa saimnieka ikdienu.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

GADA KOSMĒTIKA 2020

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+