• Ērtās un ekonomiskās sausās barības vēsture. Mārketings un solījumi

    Mājas mīluļi
    Zane Piļka-Karaļeviča
    Zane Piļka-Karaļeviča
    23. maijs, 2021
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Shutterstock
    Visiem zināms, ka rūpnieciski ražotā suņu, kaķu un citu mājdzīvnieku barība ir saimnieku laika ekonomija. Un, lai arī par to veselīgumu joprojām pasaulē notiek karstas diskusijas, daudzi savu mīluļu ikdienas ēdienkartē iekļauj tieši komerciālo barību. Kāda ir šīs barības vēsture un tās zemūdens akmeņi?

    Parādās pirmie suņu cepumi

    Līdz industriālajai revolūcijai darba suņi pārtika no tā paša, ko ēda viņu saimnieki, kas piederēja darba klasei: vienkāršu, sātīgu un ne vienmēr veselīgu ēdienu. Tā tas bija līdz pat 1860. gadam, kad amerikāņu elektriķis Džeims Sprats izdomāja suņu biskvītu. Tā sastāvā bija kvieši, dārzeņi un teļa asinis. Sprata cepumi tika reklamēti kā lieliska un pilnvērtīga suņu barība.

    Dažus gadus vēlāk parādījās arī citas rūpnieciski ražotas suņu barības, kuru izplatīšanai tika izmantots negodīgs mārketings. Šos skaļos paziņojumus atbalstīja finansiāli ieinteresēti veterinārārsti.

    Tika solīts, ka suņu biskvīti, suņu maizes un kūciņas ne tikai padarīs suņa kažoku spīdīgu, bet arī novērsīs visas veselības nedienas, sākot ar cērmēm un beidzot ar mēri.

    Sausās suņu barības ražošanas pionieri centās pārliecināt patērētājus nejaukt viņu produkciju ar kādu nebūt citu barību. Svaiga liellopu gaļa, kā apgalvoja Sprats, var «pārlieku uzkarsēt asinis, un pat visvērtīgākie barības pārpalikumi no saimnieka galda negatīvi ietekmē suņa gremošanu un veicina priekšlaicīgu novecošanos un aptaukošanos».

    Sprata biskvītu fabrika. Publicitātes foto
    Sprata biskvītu fabrika. Publicitātes foto

    Gaļa tika atzīta par svarīgu suņa ēdienkartes sastāvdaļu, taču suņa barības bļodiņā tai bija jānonāk «daudz pieņemamākā veidā». Un daudz pieņemamākā veidā to varēja atrast tikai Sprata biskvītos. Tiesa, ne visi bija sajūsmā par jaunievedumiem, bija daudzi speciālisti, kas asi kritizēja jauno suņu superbarību, norādot, ka kopš tās parādīšanās suņi daudz biežāk sākuši slimot ar zarnu nosprostojumu. 

    Tiecas pēc ērtībām

    Par spīti kritikai, sausās barības ražošanas apmēri turpināja augt, jo patērētāji negribēja visu savu brīvo laiku pavadīt pie plīts, gatavojot suņiem ēdienu. Tādiem pārtikas ražotājiem kā Nabisco, Quaker Oats un General Foods suņu barību tirgus, kas attīstījās milzu ātrumā, deva iespēju pārdot pārpalikumus, kas nekur citur nav izmantojami. Tas bija ļoti ienesīgs ienākumu avots.

    Pēc Otrā pasaules kara rūpnieciski ražotās barības pārsteidzošie panākumi bija daļa no toreizējām sociālajām tendencēm – tieksme pēc ērtībām, kas spēj paaugstināt dzīves kvalitāti un atlicināt vairāk laika atpūtai.

    Sievietes bija sajūsmā par visu, kas spēja viņas atbrīvot no ielenkuma virtuvē vai vienkārši atvieglot mājas soli.

    Sākot ar 1950. gadu, ražotāji savās reklāmas kampaņās lika uzsvaru tieši uz ērtībām. «Šodien barot suni ir vienkārši!» ziņoja Kasko. «Nevajag neko gatavot un svērt – kāpēc lauzīt galvu, ja barošana ar barību Kasko aizņem mazāk par minūti?» 1961. gadā uzņēmums Gaines sāka reklamēt barību, «kas pati gatavo mērci» tikai 60 sekunžu laikā. Tā kā 60. gados dzīvnieku barības tirgus mērķtiecīgi attīstījās, industriālie giganti, kas vēlējās dažādot savu produkciju, pievērsa tam uzmanību. Ātro brokastu ražotāji (Quaker Oats, Ralston Purina u. c.) sāka ražot sauso barību un biskvītus, kuru pamatā bija graudaugi. Savukārt gaļas pārstrādes koncerni (Armour, Swift) ķērās pie pirmo suņu konservu ražošanas.

    Reklāmai tērē miljonus

    Kaut arī mājdzīvnieku barība bija daudzveidīga, mīluļu saimnieki turpināja pievienot komerciālajai barībai ēdiena pārpalikumus no galda. Tas lika ražotājiem mainīt mārketinga stratēģiju.

    Sākot ar 1964. gadu, ražotāju galvenais mērķis bija pārliecināt patērētājus, ka suņi ir parasti gaļēdāji, kam nepieciešama gaļas diēta, ko tikai viņi spēj nodrošināt. 1967. gadā vairāk nekā 50 miljoni dolāru tika ieguldīti barību reklāmā. Lielākā daļa tika iztērēta tā sauktajos liellopu karos – savā reklāmā katra kompānija paziņoja, ka tieši viņu produkts satur visvairāk gaļas.

    Jaunās produkcijas izbīdīšanai tirgū tika tērēti tūkstošiem dolāru TV reklāmai. Pārdošanas apjomi auga, un līdz 1975. gadam tirgū bija jau vairāk nekā 1500 suņu barības ražotāju. Salīdzinājumam – pirms 40 gadiem to bija vien divi simti. Rūpnieciski ražotā barība bija uz izķeršanu, pircēji tērēja miljoniem dolāru suņu sausajai barībai un konserviem.

    Ņemot vērā, ka 70. gados mājdzīvnieku skaits ASV ļoti pieauga, kas pierādīja arvien lielāku saimnieku pieķeršanos saviem mīluļiem, ražotāji šo tendenci atainoja dzīvnieku barības iepakojumā, padarot to ļoti līdzīgu cilvēku pārtikas produktu iesaiņojumam.

    Barības ražotāju reklāmas izdevumi pieauga četras reizes, bet galvenais trumpis vairs netika likts uz pareizas barošanas propagandu, bet gan produkta ārējo pievilcību.

    Šis jaunievedums lika ražotājiem izdomāt arvien jautrāku barību. Tirgū parādījās suņu kotletītes hamburgeriem, kas pildītas ar mākslīgu sieru, suņu tefteļi un fileja ar mērci.

    1980. gadā patērētāju aizdomas, ka komerciālajās barībās ir mākslīgas piedevas, piespieda ražotājiem atteikties no vizuālajiem efektiem un atgriezties pie reklāmas saukļiem, kas balstīti tieši uz produkcijas uzturvērtību.

    Lai atbildētu uz apsūdzībām par kaitīgām piedevām, ražotāji sev piedēvēja nevis pārstrādātāju, bet jau "pētnieku" lomu, kuri visu savu dzīvi veltījuši nebeidzamiem ideāli sabalansētas barības meklējumiem.

    1991. gadā rūpnieciskās barības tirdzniecības apjomi sasniedza 8 miljardus dolāru. Sausā un konservētā mājdzīvnieku barība veikalu plauktos bija pārstāvēta daudz plašāk nekā sausās brokastis un bērnu barība. Vesela pircēju paaudze nespēja atcerēties laikus, kad suņi ēda arī ko citu, ne tikai komerciālo barību. Bet kampaņas, kas tika veltītas jauktas barošanas kaitīgumam bija tik veiksmīgas, ka saimnieki baidījās uzcienāt savus mīluļus pat ar cepuma gabaliņu.

    Patērētāji kā nohipnotizēti

    Drīz vien veterinārārsti un barības ražošanas speciālisti, veicot dažādus pētījumus, nonāca pie secinājuma, ka patiesībā suņi ir visēdāji, tāpēc viņu ēdienkartei jābalstās uz graudiem un dārzeņiem, nevis tikai gaļu. Kāda kompānija izvietoja glancētā žurnālā sulīgas karbonādes fotogrāfiju, bet zem tās parakstu Barot ar to suni ir tikpat dabiski, kā ar siera bumbiņām!, tālāk sekoja raksts par tikai un vienīgi naturālām sastāvdaļām viņu produktā. Šādi paziņojumi varēja novest pie tā, ka saimnieki dotos pa veikaliem un sāktu patstāvīgi gatavot ēdienu saviem mīluļiem.

    Publicitātes foto
    Publicitātes foto

    Taču barību ražotāji īpaši akcentēja uzmanību uz to, ka suņu barošana tā ir vesela zinātne, un rūpes par dzīvniekiem jāuztic speciālistiem, proti, viņiem. Super premium un ārstniecisko barību reklāmās aktieri valkā laboratorijas brilles un baltus halātus, viņi kaut ko pieraksta piezīmju blociņos, maisot dažādas pārtikas produktu sastāvdaļas, uz ķīmisko kolbu un diagnostikas aprīkojuma fona.

    Metabolizēta enerģija, aminoskābju profils – šie vārdi ieintriģē un vienlaikus sajauc galvu pat visgudrākajam pircējam, kurš centīgi cenšas tik skaidrībā ar sastāvdaļu sarakstu.

    Patērētāji bija gluži kā nohipnotizēti, redzot šādu mājdzīvnieku barību, kas ir tik zinātniski sabalansēta, ka tā mierīgi varētu derēt pat astronautiem ilgstošos kosmiskos ceļojumos.

    Jo dārgāka, jo labāka?

    Daudzi suņu saimnieki lepojas ar to, ka pērk saviem mīluļiem visu to labāko, un viņu uzmanību bieži vien pievērš tieši tie produkti, kurus nav tik vienkārši iegādāties. Piemēram, dažas barības jau sākotnēji tika izplatītas tikai caur veterinārārstiem kā super premium klases barības – lieliska mārketinga stratēģija, kas nostrādāja uz miljoniem suņu saimnieku, kas meklēja apstiprinājumu tam, ka viņi savus mīluļus baro pareizi un tikai ar to labāko. Šāda barība var maksāt trīs reizes dārgāk par analogiem, taču augstā cena ir vēl viens iemesls nopirkt tieši šo marku, jo daudzi suņu saimnieki joprojām uzskata – jo dārgāka barība, jo tā labāka.

    Vēl pavisam nesen cilvēkus, kas turpināja paši gatavot ēdienu saviem mājdzīvniekiem tā vietā, lai nopirktu jau gatavu barību, uzskatīja par tādiem kā kinoloģiskās subkultūras pārstāvjiem, cilvēkiem ar labiem nodomiem, bet nepietiekami informētiem.

    Taču mūsdienās, kad pārtikšana no dabiskiem produktiem kļuvusi moderna, šī attieksme mainās. Daudzi patērētāji uzskata, ka rūpes par veselību sākas mājās un veselība atkarīga no tā, ko mēs ēdam. Cilvēki cenšas pirkt ekoloģiski tīrus produktus un uzskata, ka šie paši principi attiecas arī uz suņiem. Cilvēkos ir atgriezusies interese par naturālu barošanu. Un par zināmu veiksmīgas un mierīgas dzīves pazīmi kļūst tas, cik laika mēs varam atļauties veltīt dzīvnieka kopšanai, nevis cik laika ieekonomēt.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

    Satura mārketings

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Personības

    Vairāk

    Skaistums un mode

    Vairāk

    Bērni

    Vairāk

    Māja un dārzs

    Vairāk

    Izklaide

    Vairāk

    Labākai dzīvei

    Vairāk

    Aktuāli

    Vairāk

    Abonē