Rīga -1°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
4
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
- Suns ne acu galā nevar ciest otru suni, kas dzīvo blakus dzīvoklī. Patiesībā viņi abi necieš viens otru. Kad grasāmies iziet pastaigā, vispirms nākas piesardzīgi pavērt durvis un apskatīties, vai trepju telpā nav kaimiņš ar savu suni. Varbūt mums vajadzētu suņus kaut kā salabināt? Kā?
Pieaugušus, nobriedušus suņus saradināt būs grūti, daudz kas atkarīgs no suņu šķirnes, dzimuma un vecuma. Domāju, uz draudzību cerēt nevar – jau mierīga līdzāspastāvēšana būtu daudz. Saradināšanas princips ir šāds: kad tuvumā ir tas otrs suns, notiek kaut kas labs. Ja katrs saimnieks savu suni spēj fiziski kontrolēt, tad suņiem varētu likt izpildīt pamata paklausības komandas netālu vienam no otra un par paklausību apbalvot ar iecienītiem gardumiem. Tā pamazām var veicināt lielāku iecietību.
Situācijā, kur iespējama agresija, abu dzīvnieku un saimnieku drošība ir galvenais apsvērums. Nedomā, ka visu atrisinās sods – suņa sodīšana var palielināt nepatiku pret otru dzīvnieku, un suns uzbudinājumā var pat iekost saimniekam. Patiesībā šis ir projekts, ar kuru vajadzētu nodarboties pieredzējuša speciālista vadībā un klātbūtnē. - Kā iemācīt sunim nezagt no galda? Nekas nelīdz – atliek uz galda atstāt sviestmaizi, pagriezt muguru, lai pēc acumirkļa tās tur vairs nebūtu. Suns pats lieliski saprot, ka zagt ir slikti, tomēr ik pa laikam problēma atkārtojas.
To, ko tu vēlies, šim sunim iemācīt nevar. Var iemācīt neņemt barību no galda tavā klātbūtnē, bet, kad esi prom, noteikumi mainās! Brīvi pieejamas, piemērotas barības apēšana ir iedzimta uzvedība, kas nosaka dzīvnieka spēju izdzīvot. Starp citu, arī cilvēkiem tāpēc mēdz būt grūtības ar liekā svara zaudēšanu – no garšīgas, pieejamas barības ir grūti vai neiespējami atteikties! Daudzi suņi nodzīvo visu mūžu, nezogot no galda. Iemesli var būt dažādi – vai nu barība nešķiet tik svarīga, vai arī respektē saimnieka noteiktās robežas. Turpretī suns, kas jau sācis zagt no galda, to darīs katrā izdevīgā situācijā, un sods te nelīdzēs. Suns pēc dabas ir oportūnists un atkārtos uzvedību, kas iepriekš nesusi patīkamus rezultātus. Vienīgā izeja – nedot sunim izdevību: vai nu novāc ēdamo no galda, vai arī ierobežo suņa brīvību, lai suns netiek pie kārotā. - Man ir nepilnu gadu veca nesen no patversmes paņemta sterilizēta kucīte, ar kuru katru dienu ejam staigāt pa mežu (apdzīvotā vietā). Mājās sunenīte ir paklausīga, atsaucas uz komandu «šurp!», taču pēdējā laikā, tiklīdz mežā viņu palaižu vaļā, skrien prom, met plašus lokus un nedodas rokās. Nelīdz pat kārumi! Esmu suni pat atstājusi mežā, tad atkal gājusi meklēt. Reiz sunene nodzīvoja mežā gandrīz diennakti… Tagad vairs neuzdrošinos viņu laist vaļā no siksniņas. Ko lai es daru, kā lai iemācu suni atgriezties pie manis?
Iesaku iemācīt kucei pamata paklausību. To var darīt vai nu grupu nodarbībās, vai arī privātstundās, kad dresētājs nāk uz mājām. Vispirms jāpanāk ideāla paklausība mājās, pierastā vidē, un tikai tad var sagaidīt no suņa paklausību vidē, kur apkārt ir daudz interesanta. Tu rīkojies pareizi, pašlaik pastaigās viņu nelaižot vaļā. Tas būtu riskanti – suns var pazust vai iet bojā. Taču no pastaigām gan nevajag atteikties! Tava kucīte ir jauna, viņai ļoti vajadzīgas pastaigas un citas stimulējošas izklaides. Ved suni pastaigās garā pavadā, kuru vari iegādāties zooveikalā vai izgatavot pati no garas veļas auklas un karabīnes. Pastaigas sniedz sunim gan garīgu stimulu, gan arī nepieciešamās fiziskās kustības. - Mans suns labprāt ātri un raiti izpilda visas komandas, izņemot komandu «guli!». Suns negribīgi apgulstas, bet tikai uz pāris mirkļiem un tūliņ lec kājās. Citreiz sunītim pakasu vēderiņu, citreiz saberu zemē mazos gabaliņos sadrupinātus kārumiņus, bet guļus pozīcijā viņš paliek tikai uz mirkli. Es vēlētos mīlulim būt autoritāte un lai man izaug paklausīgs suns. Vai tādā gadījumā ir svarīgi panākt, lai suns klausa arī šo komandu, un kā to panākt?
Komandu «guli!» var iemācīties jebkurš suns, turklāt ir vērts piestrādāt, jo tā labi noder ikdienas dzīvē. Ļoti iespējams, ka runa ir nevis par pakļaušanos, bet gan par mācību metodiku – vai suns saprot, ko tu no viņa prasi. Tev palīdzētu dresētāja padoms. Iesaku kopā ar suni apmeklēt paklausības apmācības nodarbības. Instruktors tev varēs ne tikai paskaidrot, bet arī praktiski parādīt, kā panākt, lai suns paliek guļus pozā. Izvēlies instruktoru, kam nav smaga roka un kas kucēnus un jaunus suņus apmāca ar pozitīvām metodēm. Pavisam mazi kucēni tiešām noguļas tikai uz dažiem mirkļiem, un no viņiem neko vairāk pagaidām nevar prasīt. Apmācīts kucēns, kas vecāks par četriem mēnešiem, jau ir spējīgs izpildīt komandu un palikt guļus 5–10 minūtes. - Manai mammai ir problēma ar četrus gadus vecu no patversmes ņemtu kastrētu suni – reiz viņš ar ķepu attaisīja sētas vārtiņus un izspruka uz ielas. Par laimi, mamma dzīvo nelielas pilsētiņas nomalē, kur uz ielām nav daudz mašīnu, un pēc pāris stundām suni pārveda mājās. Bet tagad viņam ir iepaticies klaiņot – viņš ar ķepām regulāri pārbauda, vai atkal nevarēs atvērt vārtiņus, un mamma spiesta slēgt vārtiņus ar atslēgu, tikai tas pašiem sagādā neērtības. Ko darīt, lai sunim novērstu tieksmi klaiņot?
Tieksme klaiņot ir dabiska, domāju, to novērst nevar. Suņa senčiem vilkiem dabā teritorija mēdz būt vairākus simtus kvadrātkilometru liela. Problēmas risinājums – vienkārši nedot sunim izdevību. Vārtiņiem varētu ierīkot cita veida bultu, ko suns nevar paša spēkiem dabūt vaļā. Vēlams, lai bulta būtu gan vārtiņu augšā, gan apakšā. Var arī sētā uzcelt sunim voljēru – iežogojumu, tad sētas vārtiņus var atstāt bez izmaiņām. Skaidrs ir viens: ja nekas nemainīsies, suns droši vien savu niķi turpinās. Ja tavai mammai ir pietiekami laba veselība, sunim ļoti patiktu iet regulārās pastaigās (pie pavadas) kopā ar mammu, nevis vienam pašam. Tad bumba būtu tavā laukuma pusē!
- Man ir divas kucītes. Abas ir pieskaņojušas viena otrai meklēšanās laiku un dara to gandrīz vienlaikus, tikai šajā laikā uzvedas dīvaini – jaunākā kucīte kāpj vecākajai uz muguras. Vecākā par to dusmojas. Kāpēc tā notiek, un vai man kaut kā jāiejaucas?
Tā ir normāla uzvedība, kas var būt saistīta gan ar seksuālo interesi, gan ar centieniem paaugstināt savu statusu sociālajā grupā. Ja vien abu kuču savstarpējie konflikti nebeidzas ar kautiņiem un asiņojošām brūcēm, iejaukties nevajag. Taču, ja vecākā kuce ir jau stipri veca vai augumā krietni mazāka un šāda lēkāšana viņu fiziski nomoka, tad meklēšanās cikla aktīvajās dienās jauno kuci varētu paturēt atsevišķi. - Atgriešanās mājās man vienmēr izvēršas par murgu – mans 40 kilogramus smagais suns tā priecājas, ka kaukdams un riedams lec man virsū. Ja mugurā ir izejamās drēbes, viņš tās vienmēr nosmērē. Tīrais posts! Dažreiz ir tādas dusmas, ka priecīgas sasveicināšanās vietā gribas sunim iesist ar lietussargu. Bet pat tas nemaina viņa histēriskās sajūsmas izpausmes, kas vienmēr ilgst vismaz desmit minūtes. Palīdziet!
Šī ir bieži sastopama problēma. Suns ar savu ekstrēmo uzvedību vienkārši prasa uzmanību. Viņam labi noder pat rājiens, jo uzmanību – kaut arī negatīvu – suns tomēr dabū. Lai situāciju uzlabotu, iesaku suni ignorēt pirmās 10–15 minūtes pēc atnākšanas mājās. Uzmanību sunim velti par klusu, mierīgu uzvedību, nevis par plosīšanos. Arī tavai uzvedībai, atgriežoties mājās, ir jābūt klusinātai un mierīgai, jo dusmīgi uzbļāvieni suni uzkurina vēl vairāk.
Prombūtnes laikā iesaku suni atstāt tādā vietā, lai, tev atgriežoties, viņš nevar mesties virsū. Tas var būt voljērs, atsevišķa telpa, speciāls būrītis vai sliktākā gadījumā viņu piesien. Atgriežoties neej uzreiz pie suņa, bet pagaidi, lai suns nomierinās, mierīgā balsī liec tam sēdēt vai gulēt (protams, šīs komandas vispirms ir jāiemāca!), tad aprunājies ar suni un mierīgi to papaijā. Ja suns sāk plosīties, aizej atkal prom līdz brīdim, kad suns būs nomierinājies. Ar laiku viņš sapratīs, ka mierīga uzvedība atmaksājas. Lai suni padarītu mierīgāku, lieliski noder regulāra fiziskā slodze un paklausības apmācība. Bieži vien uzvedības problēmas suņiem parādās garlaicības un fizisko kustību trūkuma dēļ. - Savam sunim nesekmīgi mēģinu iemācīt nestaigāt pa to dārza teritoriju, kurā sasēti dārzeņi. Līdz šim darīju tā: kad savā sakņu dārziņā kaut ko iestādīju, pievedu suni un teicu: «Dobe, nedrīkst!» Kad suns kāpa dobēs, skaļi uzkliedzu un aizdzinu prom. Tagad suns it kā zina, ka dārzā nav jāiet, bet to dara pa kluso, kad manis nav mājās. Redzu, ka katrs stādiņš apstaigāts, apostīts. Šogad laikam ražas nebūs… Vai ir iespējams tam cietpaurim izskaidrot atšķirību starp plašo zālienu, kur viņš drīkst brīvi pārvietoties, un dārzu?
Šķiet, ka vecāki, neaktīvi suņi var tīri labi sadzīvot ar zālieniem, koptām dobēm un dārziem, savukārt aktīvi jaunuļi to visu uzskata par lielisku rotaļlaukumu! Tu vari turpināt sunim mācīt, lai tavā klātbūtnē viņš neiet dārzā (lieliski palīdz arī komanda «guli!»), tomēr nav reāli cerēt, ka suns neies dārzā tavā prombūtnē. Teritorijas izpēte un apsekošana ir iedzimta vajadzība, kas dabā saistīta ar dzīvnieka spēju izdzīvot mainīgā vidē. Iesaku tev prombūtnes laikā nedot sunim izdevību ciemoties dārzā – to var panākt ar žogu vai voljēru vai arī atstājot suni iekštelpās. - Mans suns perfekti jūt atšķirību, vai es dodos uz darbu vai arī izklaidēties. Uz darbu viņš mani pavada bez liekām emocijām, savukārt, kad dodos izklaidēties un viņu negrasos ņemt līdzi, suns lēkā apkārt, rej, smilkst un prasās līdzi. Kā suns spēj atšķirt, uz kurieni dodos?
Dzīvnieki par mūsu uzvedību un paradumiem droši vien zina vairāk nekā mēs paši, jo mūs uzmanīgi vēro, kad vien esam ar viņiem kopā. Tas arī saprotams, jo visas labās lietas suņa dzīvē, visas izklaides nāk caur tevi. Suns redz, ka tava uzvedība ir citāda – tu velc citas drēbes, apavus, ņem citu somu (vai atstāj darba somu mājās), uzvedies citādi un izbrauc no mājas citā laikā.
