• Stāsts iz dzīves. Kā es pārvarēju sevi un kļuvu par suņu cilvēku

    Dzīvesstāsti
    Ilze Klapere
    Ilze Klapere
    16. jūnijs, 2020
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Shutterstock
    Uzreiz gan jāsaka, ka neesmu līdz galam pārliecināta, vai cilvēkiem pilsētas dzīvokļos vispār vajadzētu turēt dzīvniekus… Sliecos uz to, ka ne. Bet tomēr – ja reiz viņš, dzīvnieks, ir paņemts, tad ir un viss. Kā ar bērnu!

    Mans stāsts izteikti klasisks – paņēmām suni bērna dēļ. Jā, jā, apzinoties riskus, ka ne jau bērns ies ar suni staigāt tad, kad patiešām vajag, nevis tikai brīvdienās. Apzinājāmies, ka nāksies pārkārtot šo un to ikdienā, un tā tālāk. Bet vienmēr atcerēšos, ko meita reiz teica vēl pirms mums būs suns notikuma: «Jā, es saprotu, ka man varēs būt suns, kad būšu liela. Bet, vai man, lūdzu, nevarētu piederēt SAVS SUNS, kamēr vēl esmu maza?!»

    Šis vienkāršais arguments nostrādāja un mēs paņēmām suni. Sākums nebija viegls. Nejēdzām tikt galā ar kucēna izgājieniem, viņš koda, īpaši maziem bērniem dibenos un kājās, un darījās, kā vien iegribējās.

    Man bieži gribējās viņam vilkt ar trauku dvieli vai vienkārši tāpat, jo – ohohooo, kā tāds kucēns var izčakarēt parastu dienu! Bet valdījos un arī sapratu, ka neko nejēdzu suņu audzināšanā.

    Un tad nāca talkā kucēnu skola. Vispirms aizgājām uz individuālu konsultāciju un tas bija vērtīgi – sapratu, kāpēc kož, runā pretī utt., un galvenais – ka vajag tikties ar sava vecuma kucēniem, izkosties un saprast robežas un dzīvi vispār. Un te nu paldies āgenskalniešu grupai, kur ieliku sludinājumu un tā mēs sapazināmies ar citiem kucēniem un saimniekiem. Tas bija zelta vērtē! Jo sunītis gluži vai pārvērtās! Kļuva saprotams, beidza kost bērniem dibenos un mēs viņu iepazinām kā no jauna.

    Un vēl mēs veselu pusgadu centāmies iekārtoties tā, lai mazais bērniņš, kucēntiņš nepaliek mājās viens. Pareizi vien bija, jo nu ir izaudzis tiešām LABS suns, kurš neko negrauž, nerej bezjēgā un vispār… Tik labs suns! 

    Esmu šokā par sevi, jo nekad nebiju domājusi, ka iemīlēšu suni! Sveiki, tas ir noticis! 

    Suns – tas ir kaut kas… , tāds īpašs mīlestības veids, ko viņš sniedz. Esmu dzirdējusi tos jūsmīgos: «Viņš mani vienmēr gaida, viņam vienalga, ko es un kā, bet viņš ir ar mani…» – nē, man likās, ka tas man neatbilst, jo, kā jau sākumā rakstīju, esmu pret dzīvniekiem dzīvoklī. 

    Un tomēr viņš mums ir, tas suns. Un es viņu ļoti mīlu, jo viņš (viņa vispār, bet tas nav svarīgi) savu mīlestību pauž tīrā veidā, bez kaut kādiem nodomiem, priecājas sagaidot ļoti, skatās acīs tieši un skaidri. Un ir izārstējis manas līdzšinējās bailes no suņiem! Un mēs kopā bieži mēģinām izārstēt arī citus cilvēkus no bailēm vai nepatikas pret suņiem – jo Guna ir tik labs suns! Paldies meitas sapnim un visiem pārējiem apstākļiem, ka satikāmies – labradoriņš un es, suņu bailule-nīdēja-nezinīte.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

    Satura mārketings

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Personības

    Vairāk

    Skaistums un mode

    Vairāk

    Bērni

    Vairāk

    Māja un dārzs

    Vairāk

    Izklaide

    Vairāk

    Labākai dzīvei

    Vairāk

    Aktuāli

    Vairāk

    Abonē