Dodamies velopastaigā ar suni!

Neatstāj suni gulšņājam uz dīvāna, kad dodies izbraucienā ar divriteni! Ja ievēro dažus priekšnoteikumus savai un mīluļa drošībai, velopastaiga sagādās patiesu prieku gan četrkājainim, gan tā īpašniekam.
Suņa veselība
Irīna Meļņika
1. aprīlis

Saglabāt

Foto: Shutterstock

Lai arī sportiskas aktivitātes fiziskās formas uzturēšanai ir nepieciešamas ikvienas šķirnes sunim, īskājainajam taksītim, mīlīgajai bolacei čivavai vai milzenim Neapoles mastifam skriešana līdzās velosipēdam varbūt arī nav piemērotākais sporta veids. Vislabāk velopastaigas patīk aktīviem suņiem – aitu suņiem, terjeriem, medību suņiem u. c. Kārtīgi izkustējušies (īpaši, ja izbraucienu vainago pelde vai aizraujoša izskriešanās mežā), viņi kļūst līdzsvarotāki, bez vajadzības nerej.

Īpašnieki, kuri ved savus mīluļus uz izstādēm, izmanto velobraucienus, lai ietrenētu suņus skriet vienmērīgā riksī, kas ļauj sunim sevi labāk parādīt ringā. Savukārt to suņu šķirņu īpašnieki, kam ziemā patīk traukties suņa aizjūgā pa sniega klāju, citos gadalaikos izmanto velosipēdu kā alternatīvu kamanām. Šim sporta veidam ir pat savs nosaukums – baikdžorings, un tajā tiek rīkotas arī sacensības.

Ar īpašu aprīkojumu – drošāk

Braukt ar velosipēdu, vienā rokā turot suņa pavadu, ir diezgan riskants pasākums: sunim negaidīti paraujoties sāņus, viegli var zaudēt līdzsvaru. Baikdžoringā suņa iejūgšanai velosipēda priekšā izmanto garu pavadu ar īpašu gumijotu posmu, kuru piestiprina sev vai velosipēdam, un suns sportistu velk. Arī tas ir diezgan riskanti, jo, uzņēmis ātrumu, suns piepeši var izvēlēties citu maršrutu nekā velobraucējs.

Jāuzmanās  no ķepu traumēšanas, jo ceļa nomalēs bieži mēdz mētāties stikla lauskas.  

Braucot ar velosipēdu pastaigā, daudzi suņu īpašnieki par drošāku atzīst springeri – ierīci, kas komplektā ar īpašiem suņa iemauktiem ļauj sunim skriet vienā vai otrā velosipēda pusē drošā attālumā, vienlaikus amortizējot negaidītus rāvienus. Springeris tiek piestiprināts zem velosipēda sēdekļa, tādējādi suņa īpašniekam nav jātur pavada rokā, un braukt ir daudz drošāk. Savukārt springera elastīgā daļa ļauj amortizēt līdz pat 90% rāviena spēka gadījumā, ja suns skrējienā piepeši sadomā mainīt virzienu. Suņa īpašniekam nav jāuztraucas, kā suns reaģēs, ieraugot nejauši ceļā pagadījušos kaķi, – pat ja rāviens būs spēcīgs, braucēja rokas paliks uz stūres. Springera garums un konstrukcija neļauj sunim nedz sapīties pavadā, nedz paskriet velosipēdam priekšā. Lai gan springeri var piestiprināt gan velosipēda kreisajā, gan labajā pusē, biežāk to fiksē labajā pusē, tādējādi suns  atrodas drošā attālumā  no citiem satiksmes dalībniekiem.

Suņiem skriet ar springeri visbiežāk patīk – tas ļauj viņam justies droši un ērti līdzās braucošajam saimniekam. Ja četrkājainis ir labā sportiskā formā, viņš ar prieku velk saimnieku, braucējam nav pat jāmin pedāļi, atliek tikai turēt stūri!

Suni, kuram patīk skriet un kurš prot turēties blakus saimniekam, iemācīt rikšot līdzās velosipēdam nav pārāk sarežģīti. Pirmās iemaņas kucēns var sākt apgūt 6–7 mēnešu vecumā.

Maršruta izvēle

Protams, ielas ar dzīvu satiksmi nav piemērotas veloizbraucieniem ar suni, tāpēc pilsētas četrkājaiņu īpašniekiem var būt diezgan sarežģīti atrast piemērotu maršrutu. Labāks variants ir nomaļas ielas ar nelielu satiksmi, lai gan privātmāju rajoni, kur braucējus no viena pagalma uz otru pavada skaļas četrkājaino sargu rejas, darot līdzskrējēju nemierīgu, arī nav labākā vieta kopīgai sportošanai.

Iespējams, vienkāršāk gan suni, gan velosipēdu ievietot auto, izbraukt no pilsētas un tad doties mierīgā izbraucienā pie dabas krūts. Vislabāk kopīgiem izbraucieniem ar suni der meža celiņi, vientulīgas krastmalas. Ja brauciena maršrutā zemes segums mijas ar asfalta segumu, jāuzmanās, lai suns nenoberž jēlas pēdas, taču, ja suns radis pie garām pastaigām pa asfaltu, arī ar divriteni braucot, pieļaujami nelieli ceļa posmi pa asfalta segumu. Ja maršruts ved tikai pa asfalta segumu, var mēģināt arī rīkoties tā: velosipēdists brauc pa asfaltēto ceļu, ļaujot sunim skriet pa tā apmali. Tiesa, no ķepu traumēšanas jāuzmanās tik un tā, jo ceļa nomalēs bieži mēdz mētāties stikla lauskas.  

Apmācība un distances garums

Suni, kuram patīk skriet un kurš prot turēties blakus saimniekam, iemācīt rikšot līdzās velosipēdam nav pārāk sarežģīti. Pirmās iemaņas var sākt apgūt, kad kucēnam ir 6–7 mēneši, nopietnāki treniņi gan piemēroti suņiem, kas jau sasnieguši vismaz gada vecumu, un, protams, tikai tad, ja sunim nav veselības problēmu.

Līdzīgi kā cilvēkam, kurš uzsāk sportošanu, jārēķinās ar suņa fizisko formu un slodze jākāpina pamazām, neforsējot ar ātrumu. Sākuma distance – līdz kilometram, ar laiku to var pagarināt līdz 10 un vairāk kilometriem. Velosipēdistam jāatceras, ka kustība jāuzsāk un jābeidz vienmērīgi. Un, protams, ilgākiem pārbraucieniem jāpaņem līdzi ūdens abiem sportotājiem.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs