Rīga +6°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
Raksts no žurnāla Astes arhīva
Konsultē veterinārārsts, oftalmologs Jānis Maneks.
Kādi ir iespējamie akluma cēloņi? Tās var būs traumas, iedzimtas saslimšanas – visu veidu atrofiski procesi visos acs orgānos, un standarta saslimšanas, kas var būt gan iedzimtas, gan iegūtas dzīves laikā kādas saslimšanas rezultātā: katarakta (ar cukura diabētu sirgstošajiem katarakta veidojas 70–80% gadījumu), glaukoma, vīrusu saslimšanas (piemēram, radzenes herpesvīrusi, kas izraisa radzenes saduļķošanos vai strukturālas izmaiņas tik lielā mērā, ka, acs iekšējiem orgāniem pat strādājot perfekti, redze tik un tā zūd), tīklenes vai redzes nerva atrofijas, smadzeņu problēmas (sākot no traumām, beidzot ar vīrusiem, infarktiem un asins izplūdumiem) u. c.
Redze nav būtiskākā maņa
Aklumu var izraisīt milzums daudz dažādu saslimšanu. Redzes zaudēšana ne vienmēr ir pēkšņa, tā var būt pakāpenisks vai saimnieka nevērības dēļ ielaists neārstētas saslimšanas izraisīts process, tāpat arī kādas citas saslimšanas neadekvātas ārstēšanas rezultāts. Ne vienmēr aklumu saimnieks konstatē uzreiz. Nereti tas atklājas, kad jaunais ģimenes mīlulis tiek atvests mājās un pēc laika vests pie veterinārārsta uz vispārējo pārbaudi vai arī viņa uzvedība kļūst dīvaina.
Kas var liecināt par suņa aklumu?
- suns šad tad ieskrien sienā vai sadzīves priekšmetos,
- reizēm zaudē koordinācijas spējas,
- pēc pamestas bumbiņas aizskrien uz citu pusi,
- pastaigas laikā bieži klūp.
Ne katrreiz dzīvnieka aklums arī vizuāli atspoguļojas viņa acīs – tas atkarīgs no konkrētās saslimšanas. Teiksim, radzenes saduļķošanās vai strukturālas izmaiņas ārsts parasti atklāj uzreiz, taču veterinārārstu praksē ir bijuši gadījumi, kad acs tīklenes atrofiju mediķis konstatē tikai ar speciālu izmeklēšanu, izmantojot oftalmoskopu.
Akls dzīvnieks, tiklīdz viņam noteikta šī briesmīgā diagnoze, uzreiz nebūt nav jāiemidzina. Ar vecumu saistītos redzes zaudēšanas procesus iespējams apturēt un neļaut tiem progresēt.
Arī iedzimts aklums kucēnam pusotra mēneša vecumā var nebūt uzreiz pamanāms, jo suņukam actiņas atveras pēc divām nedēļām un kā jau bara dzīvnieks sākumā viņš turas kopā ar pārējiem – kur viens, tur visi. Turklāt katrs gadījums ir individuāls – kucēnu daba, iespējams, apdāvinājusi ar perfektāku ožu vai labāku dzirdi, un viņš šo redzes defektu sākotnēji spēj kompensēt ar šiem maņu orgāniem. Amerikā veiktos pētījumos konstatēts, ka suņa pasaules uztverē starp visiem maņu orgāniem redzes loma ir tikai 25 procenti. Tas nav kā cilvēkam, kam redze nosaka praktiski visu un, lai kompensētu daļēju vai pilnīgu redzes zudumu, ir jāattīsta citu maņu orgānu darbība. Dzīvniekiem redze procentuāli nav tik svarīga kā cilvēkam. Suņa eksistencei daudz būtiskāka ir, piemēram, oža vai dzirde.
Ja redzi zaudē pieaudzis suns
Pēkšņi zaudējot redzi, pieaudzis suns dažkārt var kļūt vai nu neadekvāti bailīgs, vai arī agresīvs. Šādai dzīvnieka izpausmei, iespējams, ir psiholoģiskas dabas cēloņi – tā ir kā aizsargreakcija, apjūkot iepriekš labi saredzētajā, bet nu tumšajā pasaulē. Piemēram, kad uz vecumu sunim sāk iestāties kataraktas izraisītais aklums, viņš vairs negrib iet pastaigās, kad saimnieks aizgājis kaut kur tālāk, suns apjūk un apsēžas vai iespiežas kādā stūrītī. Dzīvnieciņam ir bail pārvietoties. Ja saimnieks ir gadiem saradis ar savu mīluli, šīs izpausmes nevar nepamanīt. Tad atliek vien ar veterinārārsta palīdzību meklēt problēmas cēloņus.
Iespējams, tā ir panika, pēkšņi iegrimstot melnā un biedējošā pasaulē.
Savukārt agresija izpaužas kā pārspīlēta sevis aizstāvēšana – pie katra troksnīša suns gatavs mesties virsū jebkam, ko viņš neredz. Iespējams, tā ir panika, pēkšņi iegrimstot melnā un biedējošā pasaulē. Ja šādā gadījumā suņa aklums tiešām nav izārstējams, iespējams, nepieciešams konsultēties ar kinologu vai zoopsihologu un mēģināt palīdzēt dzīvniekam psiholoģiski.
Iemidzināt vai cīnīties?
Akls dzīvnieks, tiklīdz viņam noteikta šī briesmīgā diagnoze, uzreiz nebūt nav jāiemidzina. Amerikāņu veterinārārsti uzskata, ka tas ir gan dzīvnieka, gan paša saimnieka audzināšanas jautājums. Par labu dzīvnieka nenorakstīšanai vispirms jau runā iepriekš pieminētais fakts par 25%, ko redze spēlē suņa pasaules uztverē.
Taču vēl vairāk iemeslu ir cīņai par suņa redzes atgūšanu, jo, kā izrādās, aklums ne visos gadījumos ir neatgriezenisks!
Būtībā viss ir atkarīgs no precīzas cēloņa diagnostikas – kas tā ir par saslimšanu un kādā stadijā attīstījusies. Un no adekvātas ārstēšanas.
Dažos gadījumos, piemēram, ar vecumu saistītos redzes zaudēšanas procesus iespējams apturēt un neļaut tiem progresēt vai, ja stāvoklis ir smags, atveseļot dzīvnieku vismaz tādā līmenī, lai viņš var elementāri orientēties apkārtējā vidē. Protams, daudz ko nosaka arī saimnieka finansiālās iespējas, varēšana (laika ziņā) un vēlēšanās cīnīties par savu mīluli. Ir daudzas slimības, kuras var mēģināt ārstēt, taču pozitīvs iznākuma procents ir visai mazs… Ir arī tādas saslimšanas, piemēram, radzenes herpesvīruss, kas nav izārstējams pilnībā – medikamenti būs jālieto ik pa laikam.
Taču, ja ārstēšanai nav pilnīgi nekādu perspektīvu ne ar kādām metodēm un ja, ņemot vērā suņa vecumu, citas psiholoģiskas, sadzīviskas īpatnības vai vispārējo veselības stāvokli, turpmākā dzīve viņam tiešām sāk izvērsties mokoša, dažos gadījumos būtu labāk eitanizēt. Piemēram, audzēja gadījumā, kad redzes problēma ir sekundāra izpausme, ko diemžēl saimnieks pamanījis jau ielaistā stadijā. Tomēr dažkārt notiek arī brīnums, kad suns redzi kaut daļēji atgūst. Jo, nosakot perspektīvā pat ļoti pesimistisku diagnozi, pastāv vēl iespēja, ka akls suns var atgūt kaut daļu redzes. Tiesa, potenciālās problēmas ir jāmēģina risināt iespējami drīzāk.
Acu vīrusi ir ļoti bīstami arī tāpēc, ka tie izraisa strukturālas acs orgānu izmaiņas, taču visbiežāk ārēji tiem nav nekādu pamanāmu simptomu – nav ne izdalījumu, ne citu izpausmju, ko varētu laikus pamanīt saimnieks. Šie nejaukie vīrusi (herpes, koronovīrusi u. c.) līdzīgi kā gripa izplatās pa gaisu un dzīvnieks ar tiem visbiežāk saslimst kontaktu ceļā. Taču arī tikai istabā dzīvojošs suns var inficēties, saimniekam šos baciļus pārnesot mājās ar apaviem vai drēbēm.
Kā aklam sunim palīdzēt adaptēties apkārtējā vidē?
Konsultē kinoloģe instruktore Anita Mežapuķe.
«Akla suņa apmācīšana nav nekas sarežģīts, pamatā tam vajadzīgs tikai rūpīgs darbs. Paņemot aklu jaunu suni vai kucēnu, vispirms abiem kopā jāizstaigā māja vai teritorija, kurā viņš uzturēsies, lai suns iepazītu šķēršļus – tie ir rūpīgi jāierāda. Savukārt apmācība notiek, strādājot ar skaņu un dzīvnieka ožu, bet savstarpējo kontaktu nodrošina ar pavadiņas palīdzību. Piemēram: komandu šurp! mācās, sunīti pasaucot ar balsi, pavadiņu pievelkot klāt un tad mīluli apbalvojot ar gardumu. Ar balss komandu un gardumu māca jebkuru komandu. Piemēram, sēdi! ierāda, gardumiņu paceļot sunim nedaudz virs degungala, bet dupsīti ar roku piespiežot uz leju. Suns to visu var iemācīties, jo viņam taču ir lieliska dzirde un oža! Daudz grūtāk ir ar nedzirdīgu, taču pat kurlu suni ir iespējams apmācīt. Ar aklu kucēnu ir mazliet grūtāk tāpēc, ka viņam gribas daudz vairāk skraidīt un dauzīties, viņš droši vien biežāk dabūs punus, taču par to nav jāuztraucas – ar laiku viņš izjutīs un ielāgos šķēršļus apkārtējā vidē. Ar rūpīgu darbu aklam sunim var iemācīt pat iet blakus saimniekam bez pavadiņas.»
