7 suņa padevības zīmes

Saimniekam, kas nav nupat uz mājām atvedis savu pirmo suni, parasti šķiet, ka viņš spēj četrkājaino draugu saprast no pusvārda. Taču ikdienā bieži vien redzams, ka tas tā nav. Tikai suns suņa valodu saprot bez mācīšanās, jo gan cilvēki cits ar citu, gan otra populārākā mājas mīluļu suga – kaķi – savā starpā sazināmies citādi, tāpēc bieži vien kaut ko iztulkojam ne gluži pareizi. Kaut vai it kā tik vienkāršas zīmes, ar kurām suns mums rāda, ka saimnieks ir viņa autoritāte numur viens, kuram viņš gatavs klausīt un pakļauties.
Suņa uzvedība
Ligita Timma
27. augusts

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock

Runa, protams, nav par balss valodu, bet gan par kustību kompleksu, kas ietver stāju, grimases, acu skatienu, pozu, kustēšanos, arī skaņas. Dzīvnieku uzvedības un psiholoģijas pazinēji runā par dažādām kustību valodā izteiktajām zīmēm, kā suns mēdz izrādīt savu padevību, gatavību pakļauties, samierināšanos vai to, ka viņš nav drauds citiem klātesošajiem – ne tikai cilvēkiem, arī saviem sugas brāļiem. Biežāk tiek skatītas septiņas zīmes, taču tas nenozīmē, ka visas tās vienlaikus būtu jāmēģina suņa uzvedībā saskatīt. Varbūt tavs mīlulis izmanto vienu vai divas, trīs. Var arī būt, ka viņš saziņā ar tevi cenšas izmantot tos variantus, kurus tu labāk uztver.

Septiņas suņa padevības zīmes:

  • Apvelšanās uz muguras

Ja tavs mīlulis ieņēmis šo nepiespiesto, atbrīvoto pozu, atklājot viegli ievainojamu vēderu un kaklu, tas var liecināt par pakļaušanos, bailēm vai arī šādi dzīvnieks mēģina atbrīvoties stresa pilnā situācijā. Man ir bijis suns, kas šādi apvēlās, kad tika bārts par kādu neatļautu rīcību, – ja bāršana viņu satrauca un mulsināja, viņš gandrīz vienmēr apvēlās uz muguras, ķepām gaisā un pavārtījās uz vienu vai otru pusi.

Ir arī suņi, kas vienkārši šo pozu ieņem tad, kad vēlas, lai saimnieks paieskā viņam punci. Taču tas neattiecas gluži uz visiem vēderiņa rādītājiem, iespējams, kāds suns ko tādu nepavisam negaida un var justies pat apdraudēts, ja tu mēģināsi vēderam pieskarties. Dažkārt suns apvelšanos uz muguras var izmantot arī kā saimnieka vai cita suņa aicināšanu uz rotaļu.

Velšanos un vēdera rādīšanu kā pakļāvības zīmi pirmoreiz aprakstījis Nobela prēmijas laureāts etologs (dzīvnieku uzvedības pētnieks) Konrāds Lorencs pagājušā gadsimta 50. gados. Viņš atzīmēja, ka divu suņu vai vilku cīņā pieveiktais dzīvnieks apveļas uz muguras, atklājot uzvarētājam savu kaklu brīvi pieejamu.

Kad zaudētājs ieņem šādu pozu, uzvarētājs viņam neturpina uzbrukt un nekož, jo nepārprotami saprot, ka otrs ir padevies un vairs nav viņam drauds.

Citi suņu uzvedības pētnieki Lorenca secinājumiem gan vēlāk ir izteikuši iebildes. Zinātnieku veiktajos pētījumos atklāts, ka suns var arī demonstrēt savu pakļaušanos tikmēr, kamēr cīņas partneris vairs neizrāda agresiju. Pēc tam var notikt pretējais – nupat cīņu šķietami zaudējušais var lēkt augšā un vēl agresīvāk mesties virsū pretiniekam vai dzīties viņam pakaļ. Tad šāda uzvedība drīzāk būtu saucama par kaujas taktiku, nevis par padevības zīmi.

  • Urinēšana

Dažkārt saimnieki uztraucas par suņa biežu apčurāšanos, īpaši, ja tas notiek pavisam neilgi pēc pastaigas, kad visas dabiskās vajadzības jau nokārtotas. Šādu, saimniekprāt, negadījumu cēlonis tiešām var būt veselības problēmas, un veterinārārsta konsultācija par ļaunu nenāks, taču suņa apčurāšanās iemesls, iespējams, ir pavisam cits. 

Arī šāda var būt suņa padevības zīme. It īpaši, ja to vēl papildina astes ieraušana starp pakaļkājām un izvairīšanās no acu kontakta.

Tā mīlulis var uzvesties, sastopoties gan ar, viņaprāt, pārāku citu dzīvnieku vai cilvēku, gan ar saimnieku, lai izrādītu viņam savu pazemību.

Suņu pasaulē tā ir dabiska valoda, taču cilvēku sabiedrībā šāda autoritātes atzīšanas zīme rada pamatīgas neērtības.

Visbiežāk šādu pazemīgu apčurāšanos var novērot kucēniem, un ar laiku, dzīvniekam sasniedzot pusaudža vai pieauguša suņa vecumu, tā pazūd pati no sevis. Taču ir gadījumi, kad arī pieaudzis suns tā turpina reaģēt pārāk emocionālās, stresa pilnās situācijās, piemēram, sagaidot saimnieku mājās vai mīlulim sabīstoties no draudīga trokšņa vai saimnieka dusmām.

Jūtīgam sunim pakļāvības izrādīšana var būt atbilde uz saimnieka paskatīšanos sunim acīs. Dzīvnieku psihologi parasti iesaka izsecināt konkrētās situācijas, kas izraisa suņa apčurāšanos, un pēc iespējas izvairīties no tām, kā arī izmantot pozitīvos mācību treniņus, lai vairotu suņa uzticēšanos saimniekam.

  • Ausis piekļautas

Ausis sunim ir ļoti nozīmīgs reakcijas, emociju izrādīšanas instruments. Pašpārliecināts, modrs suns ausis tur, stāvus saslietas. Izrādot pakļāvību, ausis atvirza atpakaļ un piekļauj galvai. Stāv ar nolaistām ausīm – šis frazeoloģisms saprotams mums katram un nepārprotami raksturo situāciju, kurā kāds pavisam noteikti neizvirza pretenzijas, nav izaicinošs, ir gatavs samierināties un paklausīt. Neviens cits kā suns, rādot savu pakļaušanos, ir bijis vaininieks šim teicienam. Tā suns mēdz rīkoties arī tad, ja ir lielā stresā un nobijies.

Kokerspanieli, baseti un citi nokareno ausu šķirņu suņi, protams, nepiekļaus galvai savas garās ausis, taču attiecīga reakcija piemīt arī viņiem, vienīgi to gandrīz nevar pamanīt – uz mugurpusi tik tikko jaušami pastiepsies ausu pamatnītes.

  • Iežmiegta aste

Ja suns asti ir iežmiedzis starp pakaļkājām vai tur to zemu nolaistu un šūpo, viņš, iespējams, rāda, ka ir sanervozējies, nobažījies, nejūtas drošs vai ir piesardzīgs.

Starp kājām ievilkta aste arī palīdz sunim slēpt savu specifisko smaržu, kas citiem sugas brāļiem var atklāt viņa klātbūtni un arī visu suņa privāto informāciju.

Kā jau zinām, augstu izslieta aste liecina par pašapziņu un šādā astes stāvoklī no anālajiem dziedzeriem izdalās vairāk smaržu, ar kurām suns paziņo par savu klātbūtni. Iežmiegta aste kā padevības zīme vienmēr jāskata kontekstā ar visu pārējo suņa kustību valodu.

Pētījumi liecina, ka astes šūpošana pa labi vai pa kreisi rāda, kas notiek suņa smadzenēs. Ja ir aktivizēta smadzeņu kreisā puse, aste tiek vēcināta pa labi, turpretī, aktivizējoties labajai smadzeņu pusei, aste luncinās uz kreiso pusi. Secināts, ka suņi luncina asti pa labi tad, kad sastopas ar kaut ko tīkamu, bet, kad ierauga kaut ko draudošu, piemēram, suni, kas uzvedas valdonīgi un pašpārliecināti, aste sāk šūpoties pa kreisi.

  • Neskatās acīs

Ja tavs suns ierauga tevi vai svešu suni un griež savu galvu uz citu pusi, viņš, iespējams, izvairās no savstarpējas saskatīšanās, jo acu kontakts suņu valodā nepārprotami ir izaicinājuma, agresijas un draudu zīme. Taču attiecībās ar saimnieku suns ikdienā neizvairās no savstarpējas saskatīšanās – viņš ir iemācījies, ka tā ir noderīga un pat ļoti nepieciešama, lai saprastu saimnieku, viņa norādes, komandas, vārdu sakot, lai sadarbotos.

Toties noteiktās situācijās ar skatiena novēršanu suns saimniekam var rādīt savu pakļāvību. Kādā pētījumā, kurā bija iesaistīti gan suņi, gan socializēti vilki, zinātnieki pārliecinājās, ka socializētie vilki nekad neskatījās cilvēkam acīs, bet suņi no šāda acu kontakta neizvairījās, it kā gaidot, kādas būs cilvēku dotās norādes.

  • Paļāvīgais smaids

Draudzīgs, paļāvīgs, starojošs smaids ar redzamiem zobiem suņa sejā parādās, kad dzīvnieks ir draudzīgi noskaņots, jūtas atbrīvoti un nav bīstams. Taču to nevajag jaukt ar zobu rādīšanu, ko lielākoties pavada arī rūkšana, ņurdēšana. Parasti nedaudz tiek arī uzrauta augšlūpa.

Lai nekļūdītos, vai redzams paļāvīgais vai brīdinošais smaidiņš, ir jāpievērš uzmanība arī citām suņa rādītajām zīmēm – ko tās demonstrē.

Ja suns rāda nolaistu asti, izvairās no acu kontakta, arī smaids būs pieskaitāms pie pakļāvības zīmēm. Par iespējamiem suņa agresijas draudiem liecinās saspringta sejas izteiksme, saraukts deguns, būs redzami zobi, stīva, saspringta poza.

  • Pazemīgā buča

Nosaucu to par buču, jo tā mums, saimniekiem, parasti tīk teikt. Patiesībā suns nolaiza, nevis bučo saimnieka seju vai cita suņa purnu, un ne vienmēr viņš to dara aiz pazemības, drīzāk tā ir draudzīguma zīme. Taču, skatot pakļāvības zīmes suņu kustību valodā, arī šī ir jāpiemin. Situācijās, kad sasveicinās divi suņi, viņi nekad neaplaiza viens otra degunu – buču dod vājākais stiprākajam, ja vien tā vispār tiek dota. Pakļāvīgākais suns var papildus izrādīt arī citas zīmes – noliekt galvu, izvairīties no acu kontakta. Jāpiebilst, ka, aplaizot lūpas, suns arī sevi var censties nomierināt. Laizīt savu purnu, piemēram, ar mēles galiņu strauji nolaizīt savu degungalu vai pat tikai izbāzt mēles galiņu – suņu barā tā ir bieži lietota nomierinošā zīme, ko viņi izmanto stresa situācijās.

 

Taču pat ja tava komunikācija ar mīluli ir lieliska, vienmēr var gadīties kāds nepatīkams pārpratums.

Ir ļoti viegli nepamanīt kādu suņa pozu, kustību, skatienu, balss niansi, kas viņa valodā nozīmē ko citu, nekā tu esi sapratis.

Lai arī cik pārliecinošs šķiet suņa izrādītais padevīgums un zīmes, ka viņš nekādā veidā nav sava saimnieka ģimenei drauds, nekad nevajag to pārbaudīt, atstājot suni kopā ar bērnu un liekot dzīvniekam apliecināt savu padevību, paciešot mazuļa darbības vai vienkārši pārlieki lielo uzmanību.

Internetā diemžēl ir ārkārtīgi daudz mājās uzņemtu video, kuros dažādās situācijās redzams mazs bērns un suns. Izskatās ļoti mīlīgi, un tūkstošiem skatītāju laiko, neapzinādamies, ka jaukais skats video filmēšanas laikā vienā mirklī varēja pārvērsties par traģēdiju un ka ko tādu nevajadzētu mēģināt atkārtot.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs